— #EsArī Nr. 11

Par katru uzrakstīto metoo stāstu nogrozu galvu – man ir žēl, un man ir dusmas, ka sievietes to piedzīvo. Vienmēr visi citi stāsti šķiet (un liela daļa arī ir) krietni smagāki par manis pašas, tādēļ savu līdz šim nebiju saņēmusies pierakstīt, to zināja tikai draudzenes, ar kurām esam pārrunājušas savas pieredzes. Bet šodien, lasot arvien biežākus ierakstus, tvītus par vardarbīgu pieredzi (bieži tieši seksuālu – sākot ar krāniņu raustītājiem vilcienos un krūmos, beidzot ar nopietniem dzimumnoziegumiem, piedzīvotiem ļoti dažādās vecuma amplitūdās), kamēr paralēli kāds politiķis izsaka kārtējos “nu, nevar būt, ka jūsu ir tik daudz!”, aizdomājos par kādu sarunu. Pirms pāris gadiem pļāpājām kompānijā, kurā bija arī viens ļoti jauks draugs vīrietis. Sarunas aizpeldēja tieši seksuālās vardarbības gultnē, un mēs, klātesošās sievietes, padalījāmies ar piedzīvoto. Draugs, uzmanīgi klausoties, piebilda: “Paldies, ka ar šo ar mani dalāties, es nebūtu pat iedomājies, ka ir tik traki!”

Lai kā man gribētos dusmīgi atbildēt uz visiem tviteru un feisbuku “nevar būt, ka jūsu ir tik daudz” ierakstiem, aizdomājos tieši par dalīšanās lietderību. Dalīšanos ar to, cik bieži bērnībā redzēti ģenitāliju ekshibicionisti ielās, sajusti pieaugušu vīriešu pieskārieni, ar to, cik bieži skolasbiedri spieduši pie sienām, jo “tu noteikti to gribi”, ar to, kādas piezīmes dzirdētas ikdienas gaitās (piezīmes ir atsevišķa tēma un attiecīgi arī attaisnotāji – “bet kas tev bija mugurā?”). Ir vienkārši jādalās. Vai to ir patīkami lasīt? Nē, nav. Bet sauksim to tā – jūs neticat, tāpēc mēs parādīsim. Un no sirds visus “nevar būt, ka jūsu ir tik daudz” aicinu izlasīt un sadzirdēt katru – nevis cīnīties pretī ar noliegumu un mērīt svārku garumu, bet nākt mūsu komandā.

Arī man ir stāsts. Pat vairāki. Viens pavisam vienkāršs (no sērijas par skolasbiedriem, kuri spieduši pie sienām), cits par notikumiem partnerattiecībās, arī sauja krāniņu raustītāju krūmos un vēl kāds sarežģītāks, jo psiholoģiski spiedīgāks. Interesanti, ka tas manā galvā vispār ir tik vienkārši nodalāms. Ja jebkuru no šiem stāstiem dzirdētu no savas meitas… Te ielieku daudzpunkti, jo atkal aug dusmas. Bet nevienu no šīm pieredzēm mani vecāki nav dzirdējuši. Kāpēc? Jo tas, gluži kā daudzos gadījumos, ir ne tikai par kaunu, bet arī bailēm, ka neticēs.

Tā nebija ballīte, tas nebija alkohols (un pat ja citos stāstos ir, tas nemaina lietas būtību), tā bija saulaina diena kāda drauga dzīvoklī, kurā mēs – es, tobrīd labākā “līdz nāve mūs šķirs” draudzene, un mans puisis – bijām ieskrējuši uz brīdi atpūsties, lai drīz vien dotos tālāk savās padsmitgadnieku gaitās. Mans puisis jau veselu mēnesi man un lērumam citu meiteņu šķita lielisks. Pāris gadus vecāks un ārprātīgi stilīgs. Dažas reizes bijām bučojušies, bet tas arī bija augstākais intimitātes punkts, kuru nebūt nerāvos celt citos augstumos. Draudzene ar otru puisi pļāpāja virtuvē, mēs abi klīdām pa dzīvokli, un vienā no saulainajām istabām “lieliskais” mani ar varu iegrūda gultā (ar varu, jo uz mutisku aicinājumu atbildēju noliedzoši) un uzreiz uzkrita man virsū. Kliegt nevarēju, jo mute tika aizspiesta ar roku. Viņš visu laiku smaidīja un situāciju acīmredzami izbaudīja. Es ļoti, ļoti, ļoti kārpījos. Labi, ka kārpījos pietiekami, lai bez jakas un ar vaļā parautām biksēm skrietu uz virtuvi pie pārējiem. Viņš – pakaļ. Pie virtuves ar vienu roku paguvu iekrampēties stenderē, otru paspēja saķert viņš. Un vilkt atpakaļ uz istabu. Draudzenei paniski lūdzos, lai palīdz, lūdzos, kamēr aiz sienas tiku rauta atpakaļ uz istabu. Pret stenderi lūza mani melni lakotie nagi, draudzene tikai smējās un teica, lai beidzu muļķoties. Drīz vien es raudāju un jau kliedzu, ka nemuļķojos, bet… Man neviens nepalīdzēja. Šķita, ka veselu mūžību no vienas puses tieku raustīta, no otras – draudzenes apsmieta, bet tās droši vien bija vien sekundes. Es nezinu, vai viņš nogura vai nobijās, bet drīz ar paķertajiem apaviem un pusvērtajām biksēm biju uz ielas. Joprojām spīdēja saule, ar basām kājām skrēju uz pieturu un raudāju. Par visu. Gan puisi, gan neticību. Par bezpalīdzību. Par to, ka “savējie” tā var.

Visu nākamo nedēļu vilku kreklus ar garām piedurknēm – viena roka bija zili nobrāzta pret kauna stenderi, cīnoties par savu ķermeni, kad stulbi noticēju palīdzībai. Ar puisi izšķīrāmies. Ar draudzeni – krietni vēlāk. Bet par šo nekad netikām runājušas. Un man žēl, ka tā. Ļoti iespējams, ka tieši tāpēc šo arī nekad nepastāstīju ne vecākiem, ne kādam citam līdz pat pieaugušam vecumam, jo “nav ko muļķoties”. Jo neticēs.

Šī ir vienas piecpadsmitgadnieces viena epizode. Epizode, kurā nepalīdzēja un neticēja. Vai jūs varat iedomāties, cik vēl ir šādu epizožu? Šādu un vēl visu to, kurās bikses tiek novilktas pavisam. “Nevar būt, ka jūsu ir tik daudz!” Mūsu ir tik daudz. Ļoti, ļoti, ļoti daudz. Jūs neticat, tāpēc mēs pastāstām. Un paldies tiem, kuri notic un pēc vajadzības arī padod roku. Otrpus stenderēm, sienām un citur.