— runa nav par nikotīnu

Sirdis

 

Es esmu nomodā, manas izelpas pārāk garas un tukšas, cenšos neizkustināt šķembas, ar kurām pilns mans krūškurvis. Sīkas, sārtas šķembas kā azbests spraucas man plaušās un lēnām, bet neatlaidīgi izšuj smalkus rētu rakstus. Sīkas, sārtas šķembas, kas iezīmē eksplozijas triecienvilni. Kur agrāk karājās sirds, palicis vien nomelnējis striķis, tas lēni šūpojas šurpu turpu, it kā mēģinādams aizvietot sirdspukstu trūkstošo dunu. 

Es neguļu, es skatos, kā laukā snieg vai varbūt nesnieg, es neredzu, es skatos laukā pa logu. Es skatos uz grāmatām plauktā pie pretējās sienas, bet ir par tumšu, lai redzētu nosaukumus. Es skatos un domāju, cik tas ir savādi un tomēr nepavisam nav savādi, ka mēs te sēžam – grāmatu veikalā ziemas naktī, grāmatu veikalā, kur gandrīz nekam nav rakstīta cena un to izdomā pārdevējs, veikalā, kas nav tikai veikals, bet arī biroj-iņš un redakcija, veikalā, kam nav īsta darbalaika, veikalā, ko laikam nemaz nav korekti saukt par veikalu.

Cik savādi, ka mēs šeit esam šajā ziemas naktī, tikpat savādi, kā būt cilvēkam, iemestam nesaprotamā, izdomātā pasaulē, kurai tu nekad neesi piekritis un kurā lietu nozīmes ir piešķīruši cilvēki, no kuriem tagad pāri palikuši vien pīšļi un putekļi. Vai nav savādi, ka mēs te sēžam, ka tieši mēs te sēžam un viss ir tieši tas, kas ir, un nekas cits. 

Es esmu nomodā, es skatos, kā jūs guļat, tas šķiet tik pareizi, ka jūs tur guļat, jūs, ar mīkstām, tumīgām sirdīm, cik tas ir skaisti. Tā nav jūsu vaina, ka par šo silti pukstošo divsiržu mieru jāmaksā ar manējo, tā nebija plānots. Manai sirdij bija jābūt aizņemtai ar kaut ko Citu. Ar mulsumu. Ar jaunu tuvošanos. 

Es esmu nomodā, grāmatu veikalā ziemas naktī. Jūs guļat uz dīvāna, lai arī tas ir šaurs un neērts. Jūs varējāt būt mājās, bet neesat. Jūs varējāt būt mājās, bet man sasprāga sirds un jūs palikāt ar mani. Jūs sēdējāt man blakus un glaudījāt manu muguru, un es raudāju. Es raudāju, līdz manī vairs nebija šķidruma un acis kļuva sausas, un tad es raudāju sausi, raudāju elsojot, raudāju šņukstot, raudāju smilkstot, raudāju bez skaņas. Es raudāju, un jūs mani glāstījāt, es raudāju un atvainojos, ka raudu un jums jānokavē pēdējais autobuss. Es raudāju, un jūs mani mierinājāt, un tas šķita tik absurdi, tas, kā jūs sēžat man blakus, vien pirms pāris stundām kļuvuši par pāri, savā laimīgajā dienā, kā mierināt mani un pat neesat aizvainoti, ka es apraudu jūsu laimi. Neviens taču nezināja, ka viņa uzsprāgs, man žēl, ka jums jānokavē autobuss un jāmierina cilvēks, kuram nejauši salauzāt sirdi. 

Es esmu nomodā, un man nāk smiekli par to, cik traģikomiska ir šī aina. Jūs esat aizmiguši man blakus, un man vairs nav šaubu, ka jūs mani mīlat.

 

Sāpes

23.04.2023. 00:27

es atgriežos pie sevis un savām sāpēm. es pazīstu šo vietu, te ir droši. te varu palikt, cik ilgi vien vēlos, neviens man netraucēs. visi pārējie stāvokļi mani satrauc, jo es nekad nezinu, kad tie pāries. tie visi pāriet, un tad to nav, paliek tikai sāpes. sāpes ir tīras, es mācos no tām nebaidīties. tās ir saldas, ar katru reizi jo mazāk tajās redzu briesmas. 

un nav arī citas iespējas. viss ir nejaušība, bet sāpes ir garantētas. kad jūtu tās tuvojamies, es nolādu sevi, nolādu spēju tās sajust. bet lēnām es sāku iepazīt tās tuvāk. tās ir nepanesamas vien tad, ja par tām mēģini kaut ko izdomāt. nevajag neko izdomāt. jāļauj sāpēm atklāties pašām, apņemt tevi kā augli, kā vēl nedzimušu bērnu, jāļauj tām ielaist saknes tavās porās, tikai nevajag domāt, ka tās nes kādu vēsti. sāpes nepazīst vārdus. no jūtīguma micēlija izspraucas sāpju sēnes. 

es mīlu savas sāpes. 

es izeju pagalmā, ir nakts, ir aprīlis, man kājās tikai apakšbikses un mugurā džemperis, balts un pūkains. es izeju pagalmā, jo man jāpačurā, un mēs esam meža vidū, šajā pagalmā neieklīdīs neviens neaicināts viesis. es izeju pagalmā, sētā, zālienā, aiz baltās gaismas olas, kas nosēdināta pie apgrieztajām kalnu priedēm, kas atgādina eksotiskas palmas. es paskatos augšup, tur ir debesis, un debesis ir tik pilnas ar zvaigznēm. dzirdi? tur ir tik daudz zvaigžņu, tur ir tik daudz melna nekā, cik tālu tas sniedzas? cik tālu ir debesis. ļoti. bet man nav bail, kad skatos zvaigznēs. vai kāda no tām kritīs?

es skatos zvaigznēs pustupus, un mani apvij sāpes kā efeju stīgas. es neraudu, nē, šīs nav tās sāpes, kuras allaž pavada bailes, kauns un pamešana. šīs ir sāpes, kas smeldz viscaur pasaulei, mūžīgas, neremdināmas, skaidras, šķīstas, mierinošas sāpes. 

 

Smēķēšana

runa nav par nikotīnu. es nesmēķēju tāpēc, ka gribu apštirīties. reizēm man no tā pat kļūst nelabi. ja tēja nesmirdētu tik sūdīgi, es smēķētu to. runa nav par štironu, reāli. stāsts ir par drāmu. par kinematogrāfiju. kad eju mājup no centra cauri esplanādei un ir tumšs, es dažkārt piesēžu uz soliņa pretim raiņa piemineklim lai uzsmēķētu. tas ir labs kadrs, tajā ir kaut kas skaists. tajā brīdī es izspēlēju kādu specifisku identitāti, es esmu jauna sieviete, dzejniece, varbūt skumja, varbūt izmisusi vai fatāla. neviena man blakus nav, šis ir brīdis, kur filmā atklājas varoņa vientulība vai varbūt ikdiena. viņa dodas no stacijas uz mājām, tas ir viņas ceļš, viņa ne ar vienu nerunā, viņa apsēžas uz soliņa, vējš pluina viņas matus, un viņa piesmēķē. un skatās uz raini, apgaismotu, arī viņš ir dzejnieks, zelta zirgs bija labs, bet rīgā ir arī citi pieminekļi, citi dzejnieki. viņa iztēlojas, ka ir viena no viņiem, viņa pieņem, ka ir viena no viņiem. tas ir dramatiski. 

kad es eju uz bāru vai lekcijām, vai ciemos, kad eju viena pati, es uzlieku austiņās mūziku. visa pasaule pieskaņojas šai mūzikai. es uztinu cigareti vēl pirms izeju no kāpņu telpas un piesmēķēju, tikko kā esmu izgājusi pa durvīm. neviens nezina, cik dramatisks ir šis brīdis, šeit tiek attēlota dzīve, mana dzīve, es vēl nezinu, kā tā turpināsies, bet režisors zina, tāpēc skaidrs, ka šis kadrs kaut ko nozīmē. es eju pa ielu, man kājās ir smagi ādas zābaki, garš mētelis līdz zemei, sarkanas lūpas un galvā balta kažokādas cepure, esmu izvēlējusies šo tēlu. reizēm es klausos MPL – lulu, un režisora acīm tas nepaslīd nemanīts, viņš zina, ka esmu izvēles priekšā. es gandrīz vienmēr esmu izvēles priekšā. es esmu iemīlējusies, es gandrīz vienmēr esmu iemīlējusies, bet šajā brīdī es garšoju savas ciešanas saldas, tāda ir dzīve, es eju cauri esplanādei un parka vidū apgriežos riņķī izstiepusi rokas gaisā, neviens neskatās, man vienalga, es gribu, lai mani vēro no attāluma.

es gribu, lai no attāluma redz, ka esmu šajā vietā tik klātesoša, es gribu dejot pie mūzikas, ko jūs pat nedzirdat. bet šī mūzika ir visa pilsēta, es gribu dejot, bet valdos. tikai naktī nevaldos, tad es eju starp kokiem un dejoju. arvien biežāk. tas ir vienīgais brīdis, kad jūtos īsta, – kad es klausos šo skaisto mūziku un smēķēju naktī parkā, un dejoju dejoju viena viena viena nekas nav jāpaskaidro, nav vārdu, stulbo vārdu, stulbās nepieciešamības sevi paskaidrot, pazemināt, padarīt situāciju vieglāku. 

un arī tagad es smēķēju. esmu filmā, man patīk domāt, ka esmu filmā, es vienmēr iztēlojos, ka esmu filmā. vienkārši sevi vērot ir garlaicīgi, tāpēc es eju tur, kur ir skaisti, dramatiski, es eju līdz daugavai un ilgi skatos tajā, es uzkāpju uz tilta un smēķēju tur, cik dramatiski, man patīk šī aina. es gribu būt filmā. tādas filmē siegfried, nu, zigfrīds. tās ir skaistākās filmas, ko esmu redzējusi. tajās ir redzama īsta dzīve, pazīstama, tuva, silta, tāda ir mana dzīve. 

smēķēt. kad sastrīdies ar savu pirmo mūža mīlestību, jūs kliedzat, viņš aizmet bļodu ar nūdelēm pret sienu, tev ir histērija, viņš nesaprot, tu nesaproti, tu savāc savas mantas un nakts vidū izskrien ķengaraga pagalmā un apsēdies zem koka un pīpē, šis nav tavs rajons, tu esi kaut kur tālu, citur, šis ir tik dramatiski, un jā, tev sāp, bet tu nespēj neredzēt šī brīža kinematogrāfiju. 

tu gaidi vilcienu nomaļā stacijā. ir agrs rīts, un tev garām lēni velkas kravas vilcieni, pelēki un svešādi, un arī tie pazūd miglā, tik daudz sliežu, tik daudz deviņstāveņu, ķengarags, te bija mana mīlestība te bija mana elle, tā nav hiperbola. tu klausies kino – eto nje ljubov. es saprotu daļu vārdu, vai šī ir mīlestība? es pīpēju pie sliedēm, man jābrauc uz lekciju, mēs runāsim par hērakleitu, par platonu, par serlu, par paradigmām, vitgenšteinu, es tev par to stāstīšu pārāk intensīvi, un tu teiksi, ka runāju nesakarīgi, un es vairs neko neteikšu. 

izejam uzpīpēt, ir nakts, tava mamma guļ. viņa nezina. tu izpīpē ātrāk, tu gribi iet mājās, man sāp, ka tu mani nepagaidi. tā ir dramatiska aina. pīpēt ir dramatiski.

man tūlīt nebūs darba. kad izeju no mājas, es dodos viena uz kafejnīcu vai varbūt bāru, vai varbūt uz daugavu, jo esmu brīva brīva brīva brīva, un es klausos psychic tv – godstar. kad es eju un klausos mūziku, eju kaut kur un smēķēju, man nav pienākumu, es esmu rakstnieks, es eju meklēt stāstus, es klausos mūziku un esmu dramatiska, un es smēķēju, galvenais, lai ir mūzika, es gribētu dejot vairāk, dejot visur, es gribu dejot un smēķēt un pastaigāties un skūpstīties. 

tā ir tā filma, tā ir tā filma, tā ir tā filma.