— Es nekad neesmu varējis…

Ežēna Jonesko eseja Es nekad neesmu varējis… ir iekļauta grāmatā Piezīmes par un pret (1962, latviski 2023), kas apkopo svarīgākos Jonesko tekstus, kuros dramaturgs dalās domās par autoru, tā misiju, par mākslu un rakstniecību kopumā, par avangardu, mūsdienu teātri, savām lugām, par kritiku, attieksmi pret to, velkot paralēles ar citiem mākslas veidiem, par kritikas neiespējamību, ilustrējot to ar dzīviem piemēriem, par valodas krīzi un valodu kā modernu kara metodi, par subjektīvo, objektīvo, par aplamo un vienlaikus patieso. Šo uzskaitījumu varētu turpināt šķietami nebeidzami – tik visaptverošas ir autora piezīmes par un pret.

Jonesko tajās dalās personīgajā pieredzē. Viņš pats atzīst, ka nav nedz teātra zinātnieks, nedz mākslas filozofs. Pēc Jonesko vārdiem, rakstnieka darbs ir nevis vēstīt, bet jautāt. Viens jautājums noved pie nākamā. Atbildes visbiežāk nav rodamas, bet jautājumi liek domāt, un tas ir svarīgi, lai apjaustu savu vietu pasaulē.

 Tulkotāja

 

Es nekad neesmu varējis pielāgoties eksistencei: ne pasaules, ne citu, bet jo īpaši savai. Reizēm es jūtu, ka formas pēkšņi iztukšojas, zaudē saturu, realitāte ir ireāla, vārdi ir tikai nozīmi zaudējušas skaņas, šīs mājas, šīs debesis ir fasāde nekam, cilvēki, šķiet, kustas automātiski, bez iemesla; viss šķiet gaistošs, visu apdraud – mani tai skaitā – neizbēgams nogruvums, kluss, nezināms bezdibenis, ārpus dienas un nakts. Kāda burvju vara vēl tur to visu kopā? Un ko tas viss nozīmē – šī kustības šķietamība, gaismas šķietamība, visas šīs lietas, visa šī pasaule? Un tomēr es te esmu, radīšanas oreola ieskauts, nespējīgs satvert šo dūmaku, neko nesaprotot, izsists no sliedēm, atrauts no sazin kā, kaut kā, kā rezultātā man visa pietrūkst. Es aplūkoju sevi, redzu, ka esmu nesaprotamu ciešanu, bezvārda sirdsapziņas pārmetumu, bezpriekšmeta nožēlas, sava veida mīlestības, sava veida naida, tāda kā prieka, dīvainas līdzjūtības (pret ko? par ko?) apsēsts; aklu spēku uzšķērsts, tie ceļas no manām dzīlēm, metoties neprātīgā, neatrisinātā konfliktā; man šķiet, es varu sevi identificēt ar vienu vai otru no minētā, lai gan labi zinu, ka neesmu pilnībā ne viens, ne otrs (ko tie grib no manis?), jo ir skaidrs, ka nemaz nevaru zināt, kas es esmu vai kāpēc es esmu.

Neviens notikums, neviena maģiska parādība mani nepārsteidz, nekāds domu gājiens mani neaizrauj (nekādas intereses par kultūru), neviena lieta nešķiet dīvaināka par citu, jo viss ir nolīdzināts, ieslīdzis pasaules dīvainībā un neiespējamībā. Eksistēt, lietot valodu – tas man šķiet nepieņemami. Tie, kuri nejūt, ka eksistence ir neprātīga, pieņemot šo eksistenci, var domāt, ka tikai daļa no tās ir saprātīga, loģiska, nepareiza, taisnīga. Man eksistence nešķiet prātam aptverama, bet viss, kas eksistē, šķiet iespējams. Manuprāt, nekāda personīgā robeža nevar atdalīt reālo no nereālā, patieso no nepatiesā, man nav kritēriju, nav, kam dot priekšroku. Šajā brīdī es it kā esmu uz esības robežas, vēsturiskajai gaitai nepiederošs, esmu pilnībā ārā no spēles, apstulbis, paralizēts šajā pirmatnējā pārsteigumā. Durvis manā priekšā ir aizvērtas, bet varbūt tās visas ir nozudušas, līdz ar sienām arī atšķirības.

 

Pirms mirkļa sacītais noteikti atspoguļo prāta stāvokli, kad tas sasniedzis pilnīgāko patiesības mirkli. Par spīti visam, es dzīvoju. Un man pat sanāk kaut ko uzrakstīt… piemēram, lugas. Es jūtos pagodināts, kad man jautā, ko es domāju par teātri. Var šķist, ka iepriekš teiktajam nav nekāda sakara ar tēmu. Patiesībā es jūtu pārliecību, ka esmu runājis tikai par to, ka ne uz mirkli neesmu novirzījies no galvenā jautājuma. Jā un nē, tomēr teātris, tāpat kā literatūra vai jebkura cita kultūras dzīves izpausme, mani interesē diezgan maz un atstāj uz mani tikai daļēju iespaidu; es nepiešķiru īpašu vērību tam, kas ir izsakāms vai, drīzāk, jau izteikts, jebkam neparastam, lietu gaitai, darbībām, darbībai.

Mans teātris – manas lugas – visbiežāk ir atzīšanās; es nepārtraukti izsūdzu grēkus (nesaprotamus kurlajiem, citādi nevarētu būt), jo ko citu es varu darīt? Es cenšos parādīt uz skatuves iekšējo drāmu (pašam nesaprotamu), tomēr sakot sev, ka mikrokosms ir mazāka izmēra makrokosms, iespējams, ka šī sadriskātā, sakropļotā iekšējā pasaule ir savā ziņā pasaules pretrunu spogulis vai simbols. Nekādas intrigas, nekādu arhitektonisku konstrukciju, nekādu noslēpumu, kas jāizdibina, vien neatrisināms nezināmais, nekādu personību, vien personāži bez identitātes (jebkurā brīdī tie var nonākt pretrunā paši ar sevi, viņi ieņem kāda vietu un otrādi): vienkārši turpinājums bez turpinājuma, nejauša virkne, bez saistības starp cēloni un sekām, neizskaidrojami piedzīvojumi vai emocionāli stāvokļi, vai neaprakstāms, bet dzīvs juceklis, nodomi, kustības, neharmoniskas kaislības, ieslīgušas pretrunās: tas var šķist traģiski, tas var šķist komiski vai abējādi vienlaikus, jo es nespēju atšķirt pirmo no otrā. Es gribu tikai piedāvāt savu dīvaino un neticamo pasauli.

Iespējams, es tomēr varētu norādīt uz kādu atšķirību: kad uzmanīgi ieskatos tajā, kas man šķiet nākam no ārpuses un pret ko es esmu vienaldzīgs, – radīšanas nepastāvība, radību, cilvēku uzvedība, viņu valoda, kuru es, šķiet, uztveru un kas man šķiet hermētiska vai tukša un it kā patvaļīgi izgudrota, viņu rīcība, viss irst, slīgst absurdā, neizbēgami pārvēršas izsmieklā vai neciešamā burleskā, un no šī eksistenciālā tukšuma var dzimt komēdijas.

Kad, tieši pretēji, mēs ļaujam vaļu saviem rēgiem, kuriem vēl pieķērušies tumši izdedži, kaislības, spēcīgas, neloģiskas, mēs zinām, ka savā dedzīgumā šīs pretrunas saplosīs cita citu gabalos un piedzims drāma.

 

Tātad tomēr es jūtos dramatiskās kustības aizrauts. Bet, tā kā stāsti nekad nav interesanti, es sapņoju atrast teātra shēmas to tīrākajā veidā un atkārtot tās tīrās skatuves kustībās.

(A r t s , 1953)

No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova. Darba tulkojumu un izdošanu atbalstījis VKKF