Magnuss Sigurdsons (1984) ir islandiešu dzejnieks un tulkotājs, dzimis nelielā zvejnieku ciematiņā Islandes Rietumu fjordos. 2019. gadā aizstāvējis doktora disertāciju Islandes universitātē par Emīlijas Dikinsones daiļrades uztveri islandiešu literatūrā.
Sigurdsons debitēja literatūras vidē 2007. gadā, laižot klajā Ezras Pounda krājuma The Pisan Cantos tulkojumu Islandes universitātes izdevniecības paspārnē.
2008. gadā ieguvis Tomasa Gudmundsona dzejas balvu par savu debijas dzejas krājumu, kuru veidoja mīlas dzejas cikls, kas uzrāda romiešu dzejnieka Katulla ietekmi. Savukārt 2013. gadā Sigurdsons ieguva prestižo Jón úr Vör dzejas balvu.
Sigurdsons ir autors pieciem izjustiem un personiskuma piepildītiem dzejas krājumiem un trīs eksperimentāliem prozas darbiem. Tāpat viņš atdzejojis citu autoru darbus no angļu un norvēģu valodas. Savā dzimtenē viņš nereti dēvēts par vienu no ievērojamākajiem jaunajiem autoriem.
Autora trešais dzejas krājums Tími kaldra mána (2013) ar nosaukumu Cold Moons 2017. gadā izdots ASV. Autora jaunākais darbs Berhöfða líf izdots 2020. gadā un apkopo Emīlijas Dikinsones darbu tulkojumus islandiešu valodā.
Sigurdsons šogad piedalījās festivālā PAGE BREAK.
Madara Gruntmane
Dārgā skrejvabole,
tu, kas te rāpo
starp dobēm
nupat izdīgušajās
puķēs:
nelāgi jūtos
par septiņus gadus garajām
nelaimēm tavām,
nedz sajūsmā tu
par visaptverošo nelaimi –
gumijas zolēm.
Medus
Ursina astronomija: pielikums
Iztēlojies
Zemi,
iemērktu
medū.
Tās griešanās
vilktin velkas,
sprūdusi medū.
Un tas pats
ar laiku
un telpu
Einšteina
visumā.
Evolūcija (1)
Pundurlapsenes lidojums.
Vienu milimetru
plētumā spārni,
kurus tā plivina
350 reizes
sekundē.
Visbeidzot notverta
kadrā.
Pēc miljona
tūkstošgadu nemitīgas
tehnoloģijas
evolūcijas.
Evolūcija (2)
Atļauj man
palīdzēt tev,
sacīja pērtiķis.
Un uzmanīgi
nolika zivi
koka galotnē.
Lauksaimniecība
Lapa ir balts
lauks.
Vārdi
melnas sēklas,
kuras es ņemu
un sēju.
Portugāles nakts
Nakts ir klusa.
Tikai ārā
vientulīgs balodis,
kam piemeties
bezmiegs,
visai nemierīgs
dūdo
nakts gaisā.
Ja vien
viņš nedūdo
fado
pa miegam…
Dzīvs koks
Plūme,
kuru es plūcu
no koka
pilnīgi nobriedušu –
tā ir dāvana,
ko nedāvina neviens.
Vēlme
Pēc poēzijas
– poēzaļas,
nevis
mehāniskas.
Dziesma, strādājot vienatnē
Lasu un ceļu sev
cietoksni
– mūrēju
mūri
vārdu
pēc vārda
un gaidu kad apaugs ar sūnu.
Zaļu
kā miera līgums.
Mednieks
Es nemāku ne lasīt,
ne rakstīt.
Šķēps ir mans irbulis,
spoguļskaidrā ūdens virsma –
mana lapa.
Tiklīdz virsmā parādās
zivs ēna,
es iegrebju tajā
savu vārdu.
Lietus
Lietū vislabāk
man patīk,
kad putekļi noskalojas
no koku lapām
un sadzeltējusī zāle
atdzeras ūdeni.
Līdz pasaule
atgūst no jauna
krāsu asumu savu.
Aukstie mēneši
Savvaļas rīsa
mēnesis
cauri.
No rīta
zaigoja pirmā
apsarmojusī roze.
Tas laiks
ir klāt –
aukstie mēneši.
Strazdi
Vakar vakarā
pārklājām dārzam
salmus.
Naktī
uzsniga
pirmais sniegs.
Šorīt
strazdi
ieminuši dzejoļus
sniegā.
Stādiņš
Ieleju
sauc Mūžīgā ieleja;
manu māju
upes krastā –
Zeme.
Es nepretendēju
ne uz vienu, ne otru.
Es noraugos,
kā stādiņš
aug
dienu
pēc dienas
auglīgajā laukā.
Dzeja
Tagad dzejoļi top
cits
pakaļ citam.
Tas nozīmē tikai vienu:
ir teju pienācis
rudens.
Mietsakne
Gadsimtiem ilgi
ir ievilcies sausums.
Sen vairs neviens neliek
upurus
uz lietus altāra
mežā.
Tikai koku saknes
atrod avotu,
kur veldzēties
dziļi zemes dzīlēs.
Tik dziļi,
ka tuvumā nav
nevienas akas.
Tāda ir mietsakne.
No lapotnēm
pil
senlaiku lietus lāses.
No islandiešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs