— Dairō

Klauvē. Nojaušu, ka ir ļoti agrs. Četri. Pusmiegā spēlēju minēšanas spēli. Mirēšanas spēli. Pārteikšanās. Nožēlojami. Īgnums.

“Gulēt!” uzsaucu. Cik var modināt, prasīt, lai ēdinu, izlaižu. Iekšas skrāpējot, no manis izplūst vakar izdzertā alkohola atliekas. Ja gultā būtu vēl kāds, uzburkšķētu – kaut ko nejauku, dzēlīgu. Lai jūt, ar ko darīšana. Vai noglāstītu.  

Vēlreiz klauvē. Negribīgi miegs mani pamet un ieritinās līdzās sunim, kura nav. Bērnam, kura nav. Uztraušos sēdus. Suņa tiešām pie kājām nav. Smaka. Tik derdzīga, ka piedēvēt to vakar izdzertajām vīna glāzēm būtu augstprātība.

Atkal klauvē. Labi, labi – nāku. Kur var būt tik nepacietīgs. Četros no rīta. Izlienu no segapakšas simtiem reižu mazgātā naktskreklā, kura mežģīnes jau sen ir kļuvušas pelēkas. Audums mierinoši noglāsta ādu. Vai ne? Tieši tā! – vajadzētu viņiem visiem pateikt, lai liek mani mierā. Mūžīgā mierā. Miegs vilina atpakaļ zem segas. Atvērt. Ieradums stumj laukā no gultas. Ja nu tomēr atnāk. Atgriežas. Uztraušos kājās. Vēders saraujas čokurā, saliecos uz priekšu. Brīdi stāvu. Tomēr piespiežu sevi iztaisnoties. Jūtu, kā diafragmā ietriecas dūres izmēra kaučuka bumba. Sāp. Bet esmu pieradusi. Vienalga. Lai sāp.

Slāpētas, izmisuma pilnas klaigas. Pāri mājai lido dzērvju kāsis. Neparasti. Kā brīnums. Romantiski. Vai tomēr baisi. Viss atkarīgs no mūzikas. Bet tagad ir klusums. Telpā ir savāda gaisma. Kaut kur aust saule. Es to neredzu, bet zinu. Tuvojos ārdurvīm. Durvju stiklā redzu melnīgsnēju stāvu pa visu durvju aili.

“Jōr,” uzsaucu. Balss aizlūst. Nenovēršu skatienu no durvīm. Kaučuka bumba diafragmā spiežas arvien stiprāk. Paliecos uz priekšu. Sataustu to ar pirkstiem un spiežu dziļi sevī. Nejust, tik ļoti gribas nejust.

“Jōr! Šurp!” Blāvajā gaismā mēģinu atpazīt melno stāvu. Suns neatsaucas. Dzērves ir prom. Klusums. Suņa mājās nav. Bērna mājās nav. Vairs nav. Negribīgi sniedzos pie roktura. Tas noliecas pats no sevis, un durvis atveras uz iekšpusi. Uz iekšpusi, ar nepatiku secinu. Parasti veras uz ārpusi.

Vē! Novaikstos, redzot uz sliekšņa divus beigtus baložus. Rīkles ir uzšķērstas, un krūts ir asinīs. Kaučuka bumba arvien stiprāk spiežas saules pinumā. Mēģina tikt līdz sirdij. Saullēkts uz brīdi ir atcelts. Iekšas pulsē. Kakla vēnas pulsē.

Novēršu acis no baložiem un lūkojos uz melno stāvu. Bezgalīgs, milzīgs, nebeidzams. Pazīstams? Redzēts, bet negribēts. Sirds un kaučuka bumba krata manu ķermeni. Nepievēršu uzmanību, izliekos, ka tā ir parasta lieta no rītiem vai satiekot melnas, milzīgas būtnes.

“Tie ir tavējie?” prasu melnajam stāvam, norādot uz beigtajiem putniem. Tu neesi te gaidīts, es gribētu viņam teikt.

“Jā, atnesu puķu un cienasta vietā,” stāvs atbild.

“Pretīgi. Gaumīgi. Bet pretīgi.”

“Drīkstu ienākt?” stāvs jautā.

“It kā,” negribīgi nomurminu. Šī noteikti ir kaut kāda jocīga Mērija Pē, vai kā to bēdu aukli sauc. Stāvs tā kā sakustās. Nāk. Iekšā.

Pamats zem kājām nodreb. Grīdas koka dēļi pārvēršas tuksneša smiltīs. Priekšā paveras aiza, pār kuru verdošā smilts gāžas kā ūdenskritums. Manas pēdas svilst. Pa vienai ceļu tās augšup. Gribētu bēgt. Bet nevaru – grimstu. Alkstu sajūtas, ka stāvu uz kaut kā cieta – uz akmens vai klints. Māja nodreb. Aiza manā priekšā kļūst arvien platāka. Tā ir dziļa, tik bezgala dziļa. No smilts laukā lien akmeņi, atlūst un ar neprātīgu troksni gāžas bezdibenī. Es grimstu. Uz mirkli manas pēdas atduras pret kaut ko cietu. Gandrīz jau noticu glābiņam, bet tad vēl viens akmens gabals atlūst un iegāžas aizā, un puse manas pēdas ir tieši virs bezdibeņa. Ieķeros ārdurvju ailē un mēģinu atkāpties. Akmeņi cits pēc cita lūst un krīt, lūst un krīt. Es atgāžos un gribu iekrist pati savā mājā, pati savā ķermenī kā akmens. Bet melnais stāvs velk mani sevī. Saķer aiz kājas un velk. Pavisam drīz būs ticis līdz matiem. Un tad izliksies, ka glāsta, un turēs tik cieši. Tik cieši. Ka sāpēs. Ka mana galva kustēsies tikai tā, kā to virzīs tumsa. Es dzirdu, kā melnums saka: nāc, ļaujies, būsim mierā. Mūžīgā mierā. Nepadodos. No visa spēka iecērtu nagus durvju aplodā. Bet tie lēni slīd pa koka rāmi lejup. Zem nagiem lien skabargas. Lēni, lēni. Neizturamas sāpes. Es gribētu atlaist plaukstas. Es gribētu būt brīva no bailēm. Gribētu ļauties. Bet bailes ir visur. Mājā un prātā. Izmisuma bumba atsitas pret ribām, pret atslēgas kaulu kā pret biljarda galda malu. Sāpes zem nagiem tik neciešamas. Nevaru padomāt. Nespēju piespiest sevi pretoties. Es krītu. Galvā dzirdu balsi kā oda sīcienu. Tā dīc, iebilst, ka sūdzēsies, ka nepiekrīt. Ka tūlīt kliegs. Bet – nevar! Nevaru pakliegt. Bezdibenis krīt manī. Tumsa un neprātīgs ātrums. Zibšņi gar acīm. Ādai pieskaras glumi staipekņi. Milzu acs ābols man piemiedz un saka, ka viss būšot labi. Nenoticu. Pirkstgali iemērcas vēmekļu upē. Tā apmazgā man kājas un arī saka, ka viss būšot labi. Pretīgi. Murgs, murgs, murgs!

Reizrēķins, reizrēķins, rēķini! atkārtoju un mēģinu izvilkt sevi aiz matiem no aizas. Nevaru! Es nevaru parēķināt. Nav jēgas. Ļaujos bezcerībai. Ļaujos izmisumam. Izplešu rokas. Krītu.

Lidoju.

Uz brīdi kaučuka bumba saules pinumā ir bezsvara stāvoklī. Uz brīdi mana sirds nezina, ka mēs neesam brīvas, ka nekas vēl nav beidzies. Viss turpinās un nebeigsies vēl ilgi. Viss tikai sācies.

Ķermeni sagrābj nepārvarams spēks un rauj uz priekšu. Mētā mani no vienas puses uz otru – es pati esmu kļuvusi par kaučuka bumbu, kas atsitas pret aizas malām. Galva, rokas, kājas. Melns, sarkans, jēls. Atveru acis, un tajās iespiežas vējš. Manas lūpas plivinās. Sitas pret degunu, pret zodu. Pretīgums kāpj pa barības vadu augšup. Jūtu, ka tagad nepalīdzēs pat mūzika. Jūtu, ka tūlīt vemšu. Sitiens pa ausi.

“Dairō,” viņš saka.

“Ko?” es kliedzu un turpinu krist. Manas lūpas pland, grūti runāt.

“Mans vārds ir Dairō,” dzirdu skaņas kā no cita Visuma.

“Āāāā,” atveru muti un ļauju skaņai izplūst. Vai ieplūst. It kā tas būtu svarīgi.

Vējš aprimstas. Lūpās jūtu sirdspukstus. Es stāvu uz gludas koka virsmas, joprojām iekrampējusies durvju ailē. Melnais pastumj mani malā un paiet garām. Kāpj augšā uz otro stāvu.

“Kā tur bija,” kāpņu laukumiņā Dairō pagriežas pret mani, “es te dzīvošu, kamēr vien tu mani negribēsi. Kad gribēsi, lai es te esmu, došos prom. Tā laikam tas darbojas, vai ne? Vai arī ne. Ā, laikam mūsu gadījumā būs tā – ja tev ir drosme būt ar mani, es došu spēku. Ja tev drosmes nebūs, es spēku ņemšu. Jā. Tā tas būs mūsu gadījumā.”

“Starp citu, es dzīvošu tava bērna istabā,” vēl dzirdu Dairō balsi, kad viņš ieiet istabā un aizcērt durvis.

Muau, man gar kājām noglaužas kaķene. Un iekož.

Es iekliedzos. Pa kāju lejup rit asins lāse.

Divas dūjas ar pārkostu rīkli guļ uz sliekšņa. Tevi es saukšu par Cerību un tevi – par Ticību, stīvi pamāju ar roku vienam, tad otram baltajam putnam. Kaķe apsēžas tiem blakus, skatās man acīs un murrā.