Foto: Agnese Zeltiņa

intervijas

— Karš un mājas

Rita Ruduša, Daina Ruduša

05/06/2023

"Punctum" interviju ciklā "Tuvās sarunas" sarunājas žurnāliste Rita Ruduša un viņas meita, profesionāla cilvēktiesību aktīviste Daina Ruduša.

Rita Ruduša: Karš ir ieviesis radikālas pārmaiņas dzīvē gandrīz visiem. Bet tavā jo īpaši, jo tieši kara ietekmē tu šķērsoji Atlantijas okeānu un atgriezies Latvijā. Tu nesen ierakstīji LinkedIn tīklā tekstu, atceroties, kā bija pirms vairāk nekā gada, kad tu vēl dzīvoji un strādāji Ņujorkā, bet Eiropā bija sācies karš, – cik vientulīgi tu pēkšņi sajuties savā darba vidē. Vari atsaukt atmiņā tās sajūtas?

Daina Ruduša: Es atceros, ka pamodos 24. februāra rītā, – tajā laikā es visu laiku skatījos ziņas, jo eskalācija notika katru dienu un likās, ka šoreiz Krievija ies tālāk nekā iepriekš, – tātad es piecēlos, ieslēdzu ziņas un tā arī visu dienu nosēdēju pie televizora. Man bija šoks, bet arī sajūta, ka kaut kas ir jādara. Tajā brīdī strādāju organizācijā RMI – Ņujorkā bāzēta domnīcā, kas attīsta zaļo enerģiju, – un aizrakstīju priekšniecībai. Mēs taču strādājam enerģijas jomā, un karš ir daļēji sācies tādēļ, ka Eiropa bija ļāvusi Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam uzaudzēt muskuļus ar fosilās enerģijas pārdošanu. Vēstulē vadībai teicu arī, ka tas ir lielākais notikums pēdējās desmitgadēs, mēs varētu kaut ko pateikt publiski – mēs kā vērtībās balstīta organizācija redzam, kas notiek, un mūs tas satrauc. Un tad sākās šurpu turpu e-pasti, un man norādīja, ka tas uz mums neattiecoties, jo mēs neesot cilvēktiesību organizācija. Kā var nesaprast, ka attiecas gan? Man likās, ka RMI parādīja aizvēsturisku domāšanu, pēdējais e-pasts bija “this is irrelevant”1), un ar to saruna beidzās.

Pašā Ņujorkā it kā protesti bija, bet likās nenopietni. Tu pastāvi stundu un tad ej mājās, uz ballītēm un runā par kaut kādām ar karu pilnīgi nesaistītām lietām. Atceros, ka suņu pastaigu parkā, kur regulāri nāca arī viena ģimene no Ukrainas – Katja un Vlads –, atnāk kāda sieviete un jautā viņiem: “How are you?”2) Un Katja sāk atbildēt, bet tad sieviete pagriežas un sāk runāt ar kādu citu suņa saimnieci par dimanta gredzeniem. Man viņai gribējās fiziski iesist. Kopumā Ņujorkā sajūta bija tāda, ka es stāvu Taimskvēra vidū ar skaļruni un kliedzu “This is a big f**king deal!”3), bet neviens mani nedzird. Manī tas izraisīja dusmas un sāpes, kļuva ļoti bēdīgi, ka cilvēki nesaprot, ka Krievija uzbrūk Ukrainai, bet patiesībā uzbrūk mums visiem, un mums ir pienākums cīnīties kopā ar Ukrainu.

Rita: Latvijā, protams, uzreiz bija, kur izkliegt dusmas, nebija sajūtas, ka neviens tevi nesaprot. Un diezgan ātri sākās arī dažādas labdarības akcijas, kur tu varēji ar kaut ko praktisku palīdzēt. Bet, darot ikdienas darbus, likās, ka tam, ko es daru, nav pilnīgi nekādas jēgas. Vienīgais, kam ir jēga, ir braukt uz Ventspils ielu un šķirot mantas vai dzenāt – un es to arī darīju – pa visu Latviju pēdējo nenopirkto bruņu vesti un aizsūtīt ukraiņu žurnālistam. Kā bija tev?

Daina: Es biju tāds kā spoks, no rītiem ieslēdzu datoru, lasīju e-pastus, kaut kādas darbības veicu, bet es to nedarīju ar prieku vai mērķa sajūtu. Bija tukšums. Es aizvien biežāk zvanīju uz mājām, vairs nevarēju atrast atbildi uz to, kāpēc es esmu Ņujorkā. Un tad, kad es atbraucu uz Rīgu atvaļinājumā pirmoreiz pēc trīs gadiem Ņujorkā un visur redzēju Ukrainas karogus, uz ielas dzirdēju ukraiņu valodu, un kad operā pirms izrādes izdzirdēju Ukrainas himnu, es sāku raudāt, tā arī turpināju jau tad, kad bija sākusies opera. Viss ir ļoti tuvu, cilvēki saprot. Aizbraucu atpakaļ uz Ņujorku, sapakoju mantas, savācu suni un pārcēlos atpakaļ uz Latviju. Tas bija ļoti svarīgi, un es gribēju būt te. Ja iebruktu Latvijā, es gribētu būt Latvijā, nevis kaut kur citur.

Rita: Ir laiks uz Ukrainas kara fona pārstāt domāt par austrumeiropiešiem kā par otrās šķiras eiropiešiem, jo patiesībā tieši baltieši, poļi, arī čehi, slovāki jeb valstis, kas saprot, un cilvēki, kas saprot, ir kļuvuši par Eiropas vērtību nesēju grupu līdzās Ukrainai.

Daina: Agrāk stereotips par Austrumeiropu bija tāds, ka tas ir mazāk progresīvs reģions, kaut kāds padomju atavisms, mēs esam mazāk izglītoti, strādājam mazkvalificētus darbus Rietumeiropā, bet tagad asociācija ir tāda, ka cilvēki brauc mājās, kad viņu valstij uzbrūk, ka šī ir vieta, kur cilvēki uzņem savās nebūt ne tik lielajās mājās veselas bēgļu ģimenes. Valstis, kuras nav bagātas, bet proporcionāli ir devušas Ukrainai daudz vairāk nekā turīgās. Mainās arī balsu svars gan ES, gan NATO. Ja mēs agrāk bijām mazās valstiņas, kurām visu laiku pārmeta rusofobiju, tad tagad pēkšņi svari pavirzījās uz citu pusi, jo mums bija taisnība, to vairs nevarēja noliegt. Tās līderu balsis, kas nāk no Baltijas valstīm, Polijas, kļuvušas daudz, daudz skaļākas. Austrumeiropa vairs nav reģions, kuru ignorēt, tas tiešām ir reģions, kurā ir jāieklausās, un arī vairāk ieklausās.

Rita: Tas ir arī, protams, atkarīgs no mums, vai ieklausīšanās ir ilgtspējīga.

Daina: Taisnība.

Rita: Jo var runāt, teoretizēt par Baltijas laikmeta sākumu, piemēram, kā mainās iekšējā dinamika Eiropas Savienībā un Polijas–Baltijas bloks iegūst lielāku ietekmi, un, protams, ar Ukrainas tuvināšanos ES un, cerams, eventuālu uzņemšanu bloks būs vēl lielāks. Bet daudz kas ir atkarīgs no mums, vai mēs konsekvento līniju mācēsim uzturēt, lai nav tā, ka mēs saņēmāmies uz krīzes brīdi, bet pēc tam ieslīgsim atpakaļ savā “viss ir slikti” naratīvā un nespēsim vienoties ne iekšienē, ne ar tuvākajiem kaimiņiem. Bet tas varbūt mūs aizved citā virzienā, es gribēju vairāk runāt par iekšējām, cilvēciskām pārmaiņām. Tad, kad tu saņēmi savus cilvēktiesību grādus un sāki strādāt starptautiskās organizācijās, man likās, ka tu aizbrauksi no Latvijas uz neatgriešanos un vienmēr būsi vienā vai otrā lielajā pasaules centrā, kur attiecīgi šādām organizācijām ir mājvieta, bet, raugi, Ukraina atveda tevi atpakaļ.

Foto: Agnese Zeltiņa

Daina: Ukraina un Covid-19 pandēmija, kas arī spēlē lielu lomu, jo trīs gadus netiku uz mājām, pat atvaļinājumā ne. Es aizbraucu no Latvijas 17 gadu vecumā, biju uz īsu periodu atpakaļ 2014.–2015. gadā, kad mācījos maģistrantūrā un strādāju Latvijas Institūtā, bet pārsvarā es esmu dzīvojusi citur, taču visus tos gadus, pat tad, kad studēju Kanādā un man nebija naudas, es vismaz reizi gadā varēju atbraukt uz Latviju. Kad pārcēlos uz Ņujorku, nevarēju iedomāties, ka trīs gadus netikšu uz mājām un neredzēšu ģimeni. Covid-19 pandēmija daudz ko izmainīja ne tikai manā izpratnē par to, kas ir svarīgi, un palīdzēja sakārtot prioritātes par to, kur es gribu būt, bet arī ietekmēja to, kā mēs strādājam. Agrāk man Latvijā nebija iespēju strādāt. Es gribēju strādāt starptautiskā līmenī, un es to varētu darīt, tikai dzīvojot kaut kur citur. Tagad tā vairs nav – nemaksājot par biroju Ņujorkā, Briselē, Ženēvā vai Strasbūrā, starptautiskā organizācija var ietaupīt lielu naudu. Kovida laikā piespiedu kārtā daudzas organizācijas pārgāja uz hibrīda modeli, kad darbinieki strādā tur, kur viņiem ir ērtāk, un budžets, kurš kādreiz tika ieguldīts milzīgos, dārgos birojos, tagad tiek pārlikts uz darbinieku komandējumiem uz, teiksim, konferenci Ņujorkā vai Londonā. Tātad karš bija tas, kas parādīja, ka es vairs negribu būt prom, kad kaut kas tik liels notiek, bet kovids bija tas, kas man ļāva turpināt strādāt tajā sfēra, kurā es vēlos strādāt. Es varu turpināt strādāt savā sfērā, bet darīt to no šejienes, un tas ir ir the best of both worlds.4

Rita: Covid-19 pandēmija ļoti palielinājusi mūsu fleksibilitāti, jā. Bet man, piemēram, Ukraina ir izveidojusies par tādu atsijājošo faktoru personiskās attiecībās. Jo ir grūti komunicēt ar cilvēkiem, kuri pilnīgi nespēj pieslēgties un saprast, kas ir Ukraina un ko nozīmē karš. Ja man atraksta, teiksim, kāds paziņa no Dānijas un bezbēdīgā tonī jautā, kā man iet, es nopūšos un domāju, kā atbildēt uz šo jautājumu. Es it kā varu atbildēt “viss ir lieliski”, ignorējot kontekstu, bet nespēju, jo Ukraina ir manā dzīvē katru dienu. Tas nav kaut kas tāds, par ko es varu izvēlēties nedomāt. Tas nenozīmē, protams, ka mēs nedzīvojam, ka nepriecājamies, nē, mēs dzīvojam, galu galā, ja jau paši ukraiņi negausīgi dzīvo, priecājas un precas, un mīl, tad mums nav nekāda attaisnojuma nedzīvot. Tajā pašā laikā tas konteksts ir visu laiku klātesošs. Un tad, kad es saņemu jautājumu no kāda, kurš to kontekstu nesaprot, tad man pirmā reakcija ir – labāk nejautā, vienkārši nejautā. Ja ir kaut kādas vajadzības, tad saki, bet virspusēji atbildēt uz jautājumu “kā tev iet?” es negribu un stāstīt kontekstu arī negribu, jo nez vai jautātāju tas interesē tādā detalizācijas pakāpē, kādā es gribētu par to runāt.  

Daina: Jā, bet, ja es būtu visus nesaprotošos cilvēkus izgriezusi no savas dzīves, es droši vien paliktu bez draugiem. (Smejas.) Man bija jābūt saprotošai par nesaprašanu. Es novērtēju to, ka cilvēki, kas varbūt kontekstu nesaprot, uzdod jautājumus. Bet tas, kas izraisa dusmas, – kad man rietumu liberāļi stāsta, ka NATO ir vainīga Krievijas agresijā, vai turpina apgalvot, ka Latvijā ir rusofobija, tad gan es kļūstu nikna un manī rodas tāda agresija, kādas agrāk nekad nav bijis. Profesionālajā ziņā tas man nospēlēja lielu lomu, jo es sapratu, ka no klimata organizācijas, kura nesaprot kara nozīmīgumu, ir jāiet prom. Tā kā biju izlēmusi, ka braukšu atpakaļ uz Latviju, sāku meklēt cilvēktiesību organizācijas, kurās es varētu strādāt attālināti. Nevalstiskā organizācija Nobel Women’s Initiative (NWI), kurā es pieteicos darbā un tagad arī strādāju, mani uzrunāja, jo Nobela miera prēmijas laureātes, kuras nodibināja šo organizāciju, jau 2022. gada jūnijā aizbrauca uz Ukrainu, jo gribēja tikties ar ukraiņu sievietēm un saprast, kādas ir tieši sieviešu vajadzības, kas ir tās aktuālās tēmas, kas parasti tiek pazaudētas kara kontekstā. Tas mani ļoti uzrunāja, jo tā bija nevis kārtējā Rietumu organizācija, kas saka – vajag mieru un pietiek tikai salikt cilvēkus vienā telpā un parunāt, un viss būs labi. Nē. Viņas aizbrauca, uzklausīja, ko viņām saka sievietes Ukrainā, un tas pārtapa dokumentālā filmā par sešām ukraiņu sievietēm5 un kļuva par NWI vēstījumu – nevis tas, ko organizācija domā, bet pašu sieviešu balsis. Tas mani ļoti uzrunāja, tāpēc pieņēmu lēmumu tur strādāt. Pirmais komandējums bija uz Berlīni un Briseli, kur mēs minēto filmu rādījām, es komandējuma laikā, jāatzīstas, daudz raudāju, jo mēs tur bijām kopā ar partneru organizāciju no Ukrainas un ar sievietēm no Ukrainas, un tad sajūta bija tieši tāda, kādai tai vajadzētu būt cilvēktiesību sfērā, proti, centrā ir cilvēki, viņu vajadzības, nevis teorētiski konstrukti.

Rita: Priecājos, ka tu pieskāries tēmai par teorētiskiem konstruktiem, jo es būtu par tiem jautājusi. Man, piemēram, ir kļuvis daudz svarīgāk, lai komanda, kurā es strādāju tādā vai citādā kapacitātē, būtu balstīta vērtībās nevis deklaratīvi, bet pa īstam, ikdienas darbībās. Diezgan daudz esmu strādājusi ar Ukrainas žurnālistiem vienā starptautiskā projektā, kurā jutu disonansi starp to, kā es saprotu to, kāpēc mēs palīdzam ukraiņu žurnālistiem, un projekta iekšējiem procesiem. Man šķiet, ka mēs nevaram prasīt no cilvēkiem, lai viņi darba uzskaites tabulas, teiksim, nodod precīzi norādītajā termiņā, ja viņi dzīvo pilsētā, kur krīt raķetes un nav elektrības un ūdens. Ja tu deklarē kaut kādas vērtības, it kā visas pareizās, bet vienlaikus ignorē pamatvērtību, kas ir cieņa pret cilvēku un izpratne par to, kādos apstākļos viņš strādā, tad rodas disonanse. Jā, jā, mēs esam par, bet nododiet savu darba uzskaites tabulu, lūdzu, pirmdien līdz plkst. 18.00. Skatoties uz priekšu, mēs visi, protams, ceram uz drīzām kara beigām, bet saprotam, ka “drīz” ir diezgan relatīvs jēdziens. Vēstures griezumā “drīz” var būt arī gadu desmiti, cilvēka dzīves griezumā liekas, ka tas ir ļoti ilgi. Taču, ja mēs varētu pamodelēt, kādi mēs kā cilvēki nonāksim pēckara periodā, man gribētos cerēt, ka būšu kļuvusi par bagātāku, labāku cilvēku. Esmu tik daudz uzzinājusi par Ukrainu, mācos ukraiņu valodu, man ir atvērusies pilnīgi jauna pasaule, un es ar skaidrāku skatienu redzu, kas apkārt notiek. Varbūt tur ir zināma pretruna – man gribas cerēt, ka esmu kļuvusi par labāku cilvēku, bet vienlaikus manī ir pamodušās asas un neiecietīgas reakcijas, un tomēr gribētu domāt, ka kopumā es no kara iziešu ar plašāku sirdi. Un kā tev šķiet?

Foto: Agnese Zeltiņa

Daina: Es ceru, ka to pašu varētu attiecināt arī uz tā saukto starptautisko kopienu. Cilvēktiesību sfērā ir vērtības, konvencijas, zem kurām mēs parakstāmies, starptautiskā likumdošana, standarti un tā tālāk, bet vienmēr ir bijis tā, ka standarti neattiecas vienlīdzīgi uz visiem. Kāpēc Krievija principā var darīt, ko grib, kāpēc Saūda Arābija un Ķīna var darīt, ko grib, bet citas valstis nevar? Šis karš atgādina, ka starptautiskā drošības sistēma – jo īpaši ANO, kas ir dibināta tieši tādēļ, lai šādas situācijas neveidotos, – šī sistēma nestrādā. Mums tā ir jāsalabo, un to mēs varam darīt tikai kā starptautiskā kopiena. Es ceru, ka, iznākot no šī kara, sapratīsim, ka nevar selektīvi izvēlēties, kad mēs vērtības sargājam un kad mēs tās nesargājam. Uz kurām valstīm tās attiecas un uz kurām tās īsti neattiecas, jo mēs gribam no šīm valstīm pirkt naftu un gāzi. Tā nevar, tad mēs nedzīvosim mierā. Un tad, kad es saku vārdu “miers”, es nedomāju tikai stāvokli, kurā nav kara. Es runāju arī par cilvēktiesībām, par to, ka cilvēkiem ir iespēja attīstīties, strādāt un pilnveidoties, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir īsts miers, ne tikai tas, ka mums nav kara.

Rita: Lai centrā ir cilvēka cieņa, cilvēks, kurš var pilnvērtīgi, droši dzīvot un attīstīties.

Daina: Jā, tieši tā.

Rita: Labi, tad ar to arī beigsim. Lai ir optimistisks noslēgums.

  1. Tas uz mums neattiecas. (Angļu val.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Kā jums klājas? (Angļu val.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Tas ir sasodīti svarīgi! (Angļu val.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Labākas no abām pasaulēm. (Angļu val.)  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Oh, Sister!, režisore Hanna Kopilova, filma pieejama NWI mājaslapā https://www.nobelwomensinitiative.org/oh_sister.  (atpakaļ uz rakstu)