— Neērts visumā kā plūme uz šķīvja

 

Džeks Andervuds (Jack Underwood) ir godalgots Londonas dzejnieks, kritiķis un rakstnieks, pasniedz radošo rakstniecību Londonas Universitātes Goldsmita koledžā. Izdevniecībā Faber klajā nākuši divi dzejas krājumi – Happiness (Laime, 2015) un A Year in the New Life (Gads jaunajā dzīvē, 2021), no kuriem ņemti dzejoļi šai publikācijai, galvenokārt fokusējoties uz Laimi. 2021. gadā Corsair izdeva viņa dokumentālās prozas grāmatu Not Even This (Pat ne šis), kurā stāstīts gan par vecākbūšanu (parenthood), gan nenoteiktību un radošumu.

Andervuda dzeja rada satraucošo ievainojamības pārdzīvojumu, apvienojot sirsnību (varbūt jāsaka droši – mīlestību) ar asredzīgu, trāpīgu vērojumu. Viņam raksturīga tēlainība, kas mērķtiecīgi iedarbojas uz maņām, arī šajā publikācijā tekstus apdzīvo plūmes, banāni, sparģeļi. Bet šie tēli vienmēr parādās kā daļa no iedarbīgas metaforas, proti, negaidītas, bet pamatotas līdzības, kas aplaimo vairākos līmeņos – te rādās komiska, te biedējoša, te rotaļīga savā daudznozīmībā. 

Atdzejotājs

 

Tā kā tu noteikti atnāksi, kāpēc ne tagad?

Pēc Ahmatovas

Dzīve ir saldēts jērs: es gaidu.
Esmu izslēdzis gaismu un uzvedies dramatiski, cērtot durvis.
Nāc, vienalga kādā veidolā.
Kāpēc gan nenāc, noskaldot mums milzīgus gabalus
vai pārkniebjot kaklus kā riteņa saslēgus,
vai iesūcoties miesā kā smaka no ledusskapja,
vai pārsteidzot rīkles kā rīta radio meldiņš,
kura dungošanu ievērosim, kā ievērojam,
ka pie mājas piebrauc policija?
Man vienalga kā. Notekas gurzguļo,
debesis ir rezervuārs nepareizu virzienu jautājumiem. Un acis,
kuras mīlu, zaudē savā turnīrā.

 

Nāve saka,

            cilvēku atomi jau pavadījuši bezgalību,
esot daļa no kaut kā cita, un visa ļaužu vāvuļošana
ir pavediena izvēršana cauri gaismas virsmai.
Ja tu esi veidots no domāšanas, tad esība ir elpa
            starp spraugām,
un tamdēļ es pakasu tev apkakli, kad muša tinkšķina pa logu.
Es esmu tavs galamērķis un arī roka, kas tevi izved
            cauri.
Esmu kontaktligzda, kurā mīlestībai jāiespraužas.
Es esmu meli, kas nosedz tavas ribas, un plaisa starp
            akmeņiem,
un slapjā vietiņa, kuru tu sev tur iekārtosi.
Tu pazīsi manu plaukstu, kā pazīsti savu kabatu.
Es ar tevi šobrīd runāju balsī, kādā tu lasi
            sevī,
privāti kā vārds, ko saki, skatoties uz garu
            filca cepuri.

  

Otrais

Tobijam Andervudam

Ja es dzīvotu alā un tu būtu mans vienīgais ciemiņš,
ko gan es tev teiktu par visu, ko man stāstījušas sienas?
Ka cilvēki ir nepabeigti un rodas tikai cits cita
vidū; ka uztraukšanās ir vai nu Meksikāņu pirkstu slazds,
vai rotējošās durvis slimnīcas foajē; ka mīlestība
ir atlikta sajūta, kas izskaidro, kāpēc tās svars ir mīnusos
un tā sūc tevi kā kruīza kuģis, kas lēnām samazinās?

Es droši vien tevi brīdinātu, lai tu nekad nesajūties mistisks:
nekas nav mistisks. Es tev teiktu, lai tu ļauj sev justies
noskumis, ja vien būt noskumušam ir tad, kad cilvēks,
neērts visumā kā plūme uz šķīvja,
nomet dienu citu dienu nepieejamībai
un palaiž vaļīgāk kaklasaiti uz dīvāna, lai iznāk ārā mazliet dzīvības.

 

Meitene vai sieviete attiecībā pret vienu vai abiem vecākiem

tāpat lietvārds ar nozīmi laiks piemēram es paredzēju ka meita
ilgi nebūs laba vai meita varētu uzlaboties nedēļas nogalē tāpat darbības vārds
ar nozīmi apjaust cik esi pārsātinājies piemēram mūs meitoja
alu sistēmas neizmērojamība tāpat īpašības vārds ar nozīmi
robusts piemēram pret šādu uzvedību attieksimies meiti
tāpat lietvārds ar nozīmi pārraudzītājs piemēram uzņēmums nozīmējis
meitu lai noteiktu kura darbs ir paveikts apmierinošā kapacitātē tāpat
lietvārds ar nozīmi metāla krūze ārtelpām piemēram mēs atbraucām
pie būdiņas un meita jau bija pilna ar rudens lapām tāpat lietvārds
ar nozīmi situācija kas piespiež prātu pārliecināt sevi par neiespējamo
piemēram pēkšņi mums bija meita un sāka līt iekštelpās

 

Laime

Vakar man tā parādījās kā divas violetas gumijas
ap sparģeļu saišķīti, tātad tā bija ļoti
maza laime, laime parastā, nesalīdzināma
ar mūsu milža izmēra sarunu sakrustotām kājām uz gultas
pirms desmit gadiem, vai kad es redzēju to kā plāno telpu mutē,
kas tik tikko atveras, klausoties, kā draugs izsakās tik trāpīgi,
ka tas jau kļūst nežēlīgi; sajēga, ka tevi pazīst,
rod sev vietu mutē, kas bija laime.
Bija manas mātes laime, kad mēs sēdējām
Londonas autobusā, viņa, atbraukusi apciemot dēlu,
šķita vairāk tagadnē nekā parasti, kas varbūt bija
tāpēc, ka nesu viņas somas, kas bija smagas
kā viņas laime, vai bija viņas laime. Ir retums, kad redzi
laimi, kas tik ļoti līdzinās riekstiem, kurus ļaujam
manam tēvam padot apkārt, kad viņš izsakās sentimentāli,
apkaunojot mūs visus. Un, protams, glupās desmit galonu
cepures ar laimi, ko bērni uzlej mums virsū katru reizi,
kad atdarina zināšanas. Vai kad es stāvu uz pakāpiena
un ieelpoju un izelpoju, apturot nāvi viņas nāvīgumā,
kas nāk pēc miršanas, nopūšoties par to kā tematiskā dziesmā. Vai
divatā ar tevi, kad mēs skatāmies televīziju un
mums vienalga, vai visi pārējie ir depresijā vai sapuvuši celmi,
jo, lai arī dažāda un līmeņos, mēs pazīstam laimi,
jo tā nav vienmēr parasta, un tā nesteidzas aiziet.

 

Viņa mīl tevi kā

Viņa mīl tevi kā tavi mati smaržo proteīnīgi; viņa mīl tevi kā lietū iepauzēt, lai aizvāktu gliemezi nost no ceļa kaut kur drošākā vietā; viņa mīl tevi kā piens nav ūdens; viņa mīl tevi kā pēdējās sekundes, kad pielej pilnu pudeli; viņa mīl tevi kā teniss, ko spēlē amatieri; viņa mīl tevi kā teniss, ko spēlē profesionāļi; viņa mīl tevi kā jēra kāja; viņa mīl tevi kā izgrebts ķirbis, kad nolaiž sveci; viņa mīl tevi kā kurjera klauvēšana; viņa mīl tevi kā vecāki aizmieg, lai kur arī viņi būtu; viņa mīl tevi kā lidmašīnas uzpildīšana; viņa mīl tevi kā benzīns šļūtenē, kas ir dzidrs, auksts un ugunsnedrošs. 

 

13 ir

Kad Nīls Armstrongs nomira, tu pasauci mani pie sava datora: “Paskaties! No 89 komentāriem pie raksta 13 ir “viņš tagad ir uz mēness!” Kāpēc lai viņš būtu uz mēness? Tas ir absurdi!” Tā es uzliku savu vecmammu uz mēness. Es uzliku Īenu, kurš nomira, uz mēness ar Hilariju, kura nomira. Es noliku lielos kaķus uz mēness, re, atsperīgi lēkā un uzjautrinās; un es uzlikšu mūs visus, kuri nav miruši, bet būs miruši, uz mēness, kas, no šejienes raugoties, ir mierīga vieta, nesasniedzama un savāda, ar raupju vēju, kas steidzas cauri: ripojošs kapakmens, kam vajadzīgs milzīgs lēciens un skumji, laipni meli, lai tur nokļūtu.

 

Šermulis

es gribu injicēt asinis banānā
un tad nolikt to nekaitīgi bļodā es gribu
lai kāds to neviļus izvēlas un noloba un tad sagaršo
savādo rūsu kad ir noēdis ceturtdaļu
un izspļauj ārā asinis un redz asinis tumīgajā pļurā
(tāds sarkans spļaudeklis ar sīkām melnām sēkliņām)
es gribu lai viņi pārbauda mutes meklējot asins avotu vai brūci
un ap šo brīdi cilvēks blakus būs apjucis
(asinis uz lūpas un smaganu
malām) un teiks vai tev viss kārtībā?
un es gribu lai viņi atbild te ir asinis un tad
gribot negribot bez loģiskas domāšanas
paskatās uz banānu un redz
ka banānā ir asinis sajūt raupju šoku
no kaut kā neiedomāta
es gribu lai viņi nonāk līdz idejai par to
ka ir kāds kurš ielika asinis banānā
ideja kas dzer karstumu no ādas bet neļauj
saprast neļauj uztaustīt iemeslus
es gribu lai tas notiek

 

No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs