— Māra

Putnu aizbildnis ir Svētais Asīzes Francisks. Laikapstākļu aizbildnis ir Svētais Medards. Radio aizbildnis ir erceņģelis Gabriēls. Robežām nav aizbildņa. Putni laižas augstu pār dzeloņstiepļu žogiem. Vētras brīvi staigā caur tautu ādām. Radioviļņu balsis sasniedz vietas, kas ķermeņiem liegtas.

Kur saplūst Kvando un Zambezi upe, tur saskaras četras valstis. Par precīzu vietu neviens nav drošs. Arī citas tautas satiekas, saduras un tvarstās tuksnešos, debesīs, zem jūras – neredzamas.

Robežām nav aizbildņa, lai cik svētas tās varētu šķist.

Kāds iet pa Čalačigu ieleju. Viņu sauc Sjuaņdzans. Viņu sauc Marko Polo. Viņu sauc Behešta. Sainī ievīstīts zīds. Sainī ievīstīts mazulis. Sainī ievīstīts tīrs opijs. Kāds iet pa Čalačigu ieleju. Tas ir sargkareivis, vārdā Li Dzjuņs. Viņš ir tālu no mājām. Viņš apstājas, lai pavērotu kalnu āzi, kas gandrīz stundu lodā pa krauju. Vēl augstāk virs viņiem no ledus dzīlēm nemitēdamās dzimst varena upe.

Vienā no daudzajām alām, kas sarētojušas Maligradas salu, saulesgaisma pieskaras kāda uzgleznota svētā oreolam, ļaujot tam dažas sekundes brīnumaini virpuļot un mirguļot. Novaka Serba noalgotais mākslinieks to neredz. Tikko ārā pamielojies ar maizi un vīnu, viņš pieceļas un atvieglojas ezerā, kas reiz atdalīs Maķedonijas Sociālistisko Republiku, Albānijas Tautas Republiku un Grieķijas Republiku.

Oti upi pāršalko pasāts, nenojauzdams, ka pametis Burkinafaso un iekļuvis Beninā. Pāri nākotnes robežām, caur kāda sagrauta karavānserāla zālēm un durvīm, plūst tuksneša vējš. Vēl daži izdzīvojušie no 39 vjetnamiešu vīriešiem, sievietēm un bērniem izdveš pēdējās elpas, dauzīdamies pie refrižeratora piekabes sienām. Viņi ir ieslēgti. No debesīm nokrīt kāds vīrietis.

Jo rūpīgāk ieskatās pierobežu kartēs, jo vairāk tās izšķīst anklāvos. Bangladešā ir vairāk nekā simts Indijas fragmentu, bet Indijā – gandrīz simts Bangladešas daļu. Vairāk nekā piecdesmit tūkstoši cilvēku dzīvo svešu valstu ieskautās salās. Vietējie stāsta, ka šī nošķirtība veidojusies ilgā šaha partijā starp Rangpūras maharādžu un Kočbihāras rādžu, kam šīs teritorijas un to iemītnieki nebija nekas vairāk par žetoniem derībās.

Saules loka izstiepta ēna slīd pār kalna virsotnes akmens sāniem. Neizkausējamais sniegs blāzmo zeltains kā Džaisalmera un sārts kā Džaipūra. No vienas puses kalns nodēvēts par godu kādam padomju revolucionāram, no citas – kādam persiešu erudītam. Vietējie, kas kalnu pazīst ne vien dienā, bet arī katru trako un aukaino nakti, nosaukuši to daudz senāka vēja dieva vārdā.

Kādā zvaigžņotā 1961. gada naktī augstu Kasprovivjerhas kalnu grēdā, kas iezīmē Polijas un Slovākijas robežu, tukšajiem gaisa tramvajiem maigi šūpojoties drēgnajā vējā, astronomam Kazimiram Kordiļevskim izdodas nofotografēt mākoņus starp Zemi un Mēnesi.

Felanī Hatunai drīz būs sešpadsmit. Viņai mugurā ir gara sarkanbalta tunika un platas zilas bikses. Matus viņa nēsā zirgastē. Viņa karājas kājām gaisā, sapinusies dzeloņstieplēs. Viņa kliedz pēc tēva. Viņa vēl nav nošauta.

1982. gadā vietējās ciltis novadīja bēru ceremoniju Gvairas ūdenskritumam. Drīz pēc tam sarūsējušais gājēju tilts, uz kura desmitiem tūristu bija sanākuši vērot varenā ūdenskrituma pēdējos mirkļus, iegāzās trakojošajās krācēs. Vēlāk šo apkaimi saspridzinās ar dinamītu un pakāpeniski applūdinās, izveidojot Itaipu aizsprosta rezervuāru. Gvairas ūdenskrituma dārdoņu reiz varēja dzirdēt kā Brazīlijas, tā Paragvajas teritorijā. Vien divās nedēļās to noslāpēja klusums.

Dienā, kad melnā nāve ar kuģi sasniedz Dženovu, Siņdzjanas vakarlēpis, kuru vārdā nenosauks vēl simtiem gadu, stundām ilgi neviena nedzirdēts dzied Tegermansu kalnu pārejā, kas netiks slēgta vēl simtiem gadu. Tonakt, tālas ielas pārņemot slimībai, putns mēness izgaismotā krūmājā būvē sarežģītu ligzdu.

Komunistiskajā Čehoslovākijā robežām nav aizbildņa, tur nekam nav aizbildņa, vismaz ne oficiāli. Visi svētie aizbildņi slapstās pagrīdē. To miesa ir čuksti un degošs papīrs. Tikai uzticamiem partijas biedriem ļauts dzīvot pie Čehoslovākijas robežas. Drošības pēc tur ierīkots arī 5000 voltu sprieguma elektriskais žogs.

Persijas līča īspirkstu gekons vēro zvaigznes slīdam pār Rubelhālī sāls līdzenumiem. Ar krievu ieročiem bruņotu nemiernieku konvojs brauc noslepkavot sultānu, kurš, viņuprāt, jau ir miris, bet aizvien valda kaimiņvalstī. Viņus vada baumas par akām tuksnesī. Vienubrīd viņi šķērso ceļu, pa kuru savulaik devies pētnieks Harijs Sentdžons Bridžers Filbijs, kuram pavadonis Džābirs Ibn Farrādžs bija stāstījis, ka tuksnesī kāds sens karalis ir uzturējis konkubīņu un piedauzīgu brīnumu pilnu grēku pili, kuru Allāhs pārvērtis pelnos. Senāki pētnieki kāpās esot atraduši apsvilušas pērles. Filbijs neko no tā neuzgāja, bet tā vietā ieraudzīja gliemežvākus un saprata, ka bezgalīgais tuksnesis reiz bijis jūra.

Flajā, Melnajā Voltā, Foilā krīt ziedojumi svētajiem.

Robežām nav aizbildņu, bet to šķērsotājiem tādi ir. Piemēram, Torivio. Plutarko Eliasa Kaljesa valdīšanas un La Cristiada asinspirts laikā jaunais mācītājs Torivio Romo Gonsaless kādā kanjonā, pamestā tekilas rūpnīcā, ierīkoja savu garīdzniecību. Viņu mēnešiem ilgi bija vajājuši valdības spēki, bet viņš turpināja darboties no savas pēdējās bāzes, tālu ārpus pilsētas, sludinot un rūpējoties par nabagiem. Kādā vēlā vakarā pie viņa ielauzās karavīri un, mācītājam ceļoties no gultas, divreiz sašāva viņu māsas acu priekšā. Garīdznieks pievienojās pārējiem Kristero kara svētajiem mocekļiem, bet ilgi pēc nāves pārtapa vēl citā tēlā – Svētajā Torivio, Svētajā Koijotā.

Ja Torivio nepalīdz, ir vēl kāds krietni drūmāks svētais, pie kā vērsties – Huans Kareivis. 1938. gadā Tihuanā atrada mazās Olgas Kamačo Martinesas bezgalvaino līķi. Slepkavībā vainoja karavīru Huanu Kastiljo Moralesu. Pēc viņa aizturēšanas satrakojies pūlis, tostarp bērna ģimene, nodedzināja policijas iecirkni. Policistiem izdevās izbēgt, bet Moralesu tik un tā sodīja ar nāvi bez tiesas sprieduma. Pēc viņa nāves izplatījās baumas, ka viņam ar slepkavību nebija nekāda sakara; tā esot veikta, lai sodītu bērna tēvu par iesaistīšanos kādā darba strīdā. Pavisam izmisušajiem Huans Kareivis kļuva par aizstāvi, kuru piesaucot varēja piedzīvot brīnumus.

Ir daudz, par ko lūgt. Imigrantu ceļus tagad kontrolē karteļi. Neapdzīvotie plašumi pie Meksikas–ASV robežas paver daudz iespēju. Nav iespējams noskaidrot, cik daudz cilvēku šķērso šo teritoriju vai pazūd tajā. Reizēm tiek atrastas personīgās mantas. Nekurienes vidū ir uzieti tā sauktie “izvarošanas koki”, kuru zaros samesta apakšveļa. Dažkārt kāds no rančo vai patruļām uzduras mirstīgajām atliekām. Līķiem, kam likvidētas visas identificējošās pazīmes. Narkodīleriem un cilvēku kontrabandistiem pat ir pašiem savs narkosvētais, kam lūgties, – Hesuss Malverde.

Paliaikes (vietējās tehvelči cilts valodā – “pamesta vieta”) vulkāniskais lauks pastāvēja vēl ilgi, pirms radās kaut kas, ko dēvēt par Argentīnu vai Čīli. Šejieni jau tūkstoš gadu uzrauga bazalta sargi. Savādie, svešādie pārakmeņojušās lavas veidojumi ir senāki par Ankorvatu un Šartras Dievmātes katedrāli. Arī šai pašā mirklī rodas jauni.

Kā sārto debesu spogulis saulrietā uzliesmo upe. Pretojoties straumei, laivas priekšgals saceļ vilni, kas uzputo ūdeni baltu. Džungļu un dzinēja troksnī neizskan ne vārda. Kad ziloņus atrod – ar sānos ielaistām kalašņikova lodēm, pārgrieztām cīpslām, izrautiem ilkņiem –, malumednieki ir citā valstī un upe jau sen aizmirsusi, kas tai gājis cauri.

Kādā Londonas istabā Askvits, Kičeners, Balfūrs, Loids Džordžs un citi no Kara komitejas klausās Markā Saiksā, savā padomdevējā Levantes jautājumos. Viņi apspriež gaidāmo Osmaņu impērijas sabrukumu un to, kā kopā ar francūžiem varētu slepeni sadalīt atbrīvotās teritorijas un tautas. Saikss ar pirkstu brauc pa karti, ko viņi pēta: “Es gribētu novilkt līniju no pēdējā “a” burta Akras nosaukumā līdz “a” burtam Kirkūkas nosaukumā.” Vienošanās ir noslēgta, karte kļūst par teritoriju, sanāksme ir galā.

Samiegojies bērns, kurš jau vairs nedrebinās, trīs reizes mēģina izlasīt:

“Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši caur ūdeni un rūgtajiem…

Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši triju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni. Tad viņi nonāca Mārā, bet nespēja kurnēdami uz To Kungu no Mozus un Mār…

Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši triju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni. Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ; tāpēc tās vietas vārdu sauc: Māra. Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: “Ko mēs dzersim?” Tad viņš sauca uz To Kungu, un Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds.”

Plakstiņi bija kļuvuši smagi. Viņa vairs nespēja palasīt. Iekurs uzliesmoja, lapa sačokurojās un sadega. Iemiegot viņa dzirdēja lūgšanu – piedošanai vai aizsardzībai, to viņai neuzzināt.

No Elkamino del Diablo nogriezies uz kādas takas, robežsargs piebrauc pie arroyo. Viņš aizcērt durvis. Atpakaļskata spogulī iekārtais krucifikss šūpojas kā svārsts. Robežsargs dodas pie trim kannām, kas atstātas sausās upes gultnes malā, ar nopūtu nometas ceļos un atskrūvē vākus. Tad viņš pieceļas un mazliet pagāž tās uz priekšu. Ūdens izplūst no kannām, atstājot traipus tuksnesī. Viņš atgriežas pie patruļmašīnas, pret priekšējo riepu nodauza smiltis no zābakiem un brauc tālāk.

Robežām nav aizbildņa, bet varbūt tomēr ir kādas būtnes, kam lūgties. Runā, ka pastāvot dēmonu hierarhija, kas atdarina svēto birokrātiju. Pseudomonarchia Daemonum un Dictionnaire Infernal aprakstītas veselas aristokrātijas ar apakšzemes karaļiem, prezidentiem, hercogiem, marķīziem un leģioniem. Katram dižciltīgajam ir unikāli grotesks paskats, bieži izkropļota augstmaņu heraldika, piemēram, vienā formā apvienojot gan cilvēku, gan dzīvnieku. Katram ir īpaša ietekmes joma. Daži var likt cilvēkiem iemīlēties, citi panāk izbēgušo atgriešanos. Vieni padara vīrus daiļrunīgus, kamēr otri atklāj citu domas. Vēl daži zina par paslēptiem priekšmetiem vai redz nākotnē. Galvenais ir sēt iznīcību.

Varbūt kāds no viņiem specializējas robežu un sadalīšanas jautājumos, kāds, kurš var mūs pārliecināt, ka cilvēka izveidotais ir dabisks un neizbēgams, ka tā vienmēr bijis un būs, pat ja šo šķelšanos radām mēs paši.

Noslēgusi līgumu ar britiem sirsnīgāk, nekā varētu gaidīt, īru delegācija atgriezās mājās, lai slepkavotu savus brāļus un tiktu slepkavoti paši. Īrijas Brīvvalsts un Apvienotās Karalistes robeža, kas salu sadalīja divās daļās, bija pagaidu šķirtne. To bija norunāts pārskatīt pēc izrietošā pilsoņu kara. Lai procesu paātrinātu, Lielbritānija pat visžēlīgi aizdeva viņiem artilēriju, ar ko apšaudīt savus bijušos republikāņu biedrus, kas bija ieņēmuši Four Courts tiesu namu.

Kad slepkavošana norima, no aizjūras ieradās robežvīri. Aukstās decembra nakts lietus noslīcināja klusumu braucienā uz Ārmā, tad Eniskilenu, Ņūtonstjuartu, Deri. Viņiem bija jāsatiekas ar vairāk nekā piecsimt “lieciniekiem”. Mērķis bija novērot, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi izdevies šai zemē iecirst plaisu, un attiecīgi izdarīt nepieciešamās korekcijas. Jaunākais ierēdnis, kuram tika uzdots organizēt tikšanās piecdesmit astoņās dažādām interešu grupām, jutās izsmelts, darbu vēl pat nesācis. Pēc jūras brauciena viņam tā arī nebija izdevies atbrīvoties no nestabilitātes sajūtas. Šķita, ka zeme viļņojas zem kājām.

Savā niecīgajā brīvajā laikā viņš bija nodomājis iepazīt vietu, ar kuru viņiem bija darīšana. Pat pastaigāja pa kādu robežas posmu – vismaz tā viņam tika sacīts. Viņš nevarēja būt drošs, ka tā patiešām ir robeža, jo vietējā kroga apmeklētāji to gan bija pateikuši, taču atbildei bija rūgta piegarša. Pasākums bija sagandēts jau no sākta gala. Tomēr robeža atradās tuvāk, nekā viņam bija šķitis. No tās viņš varēja redzēt savu naktsmītni, kurā atgriezās atvieglots, taču šī sajūta ātri pagaisa. Visu dienu klausoties liecībās un apspriedēs, viņš pierakstīja kaudzēm lappušu. Līdz vakaram tam būtu vajadzējis viņu nogurdināt, tomēr miegs vairījās. Grāmatas istabā šķita kā radītas, lai tās nelasītu. Lampas gaismā blakus logam viņš trīs vakarus pēc kārtas nesekmīgi mēģināja uzrakstīt vienu un to pašu vēstuli. Trešajā naktī, pirms naktsmiera nodzēšot gaismu, viņu izbiedēja cilvēku stāvi aiz loga. Viņš tos neatpazina, nevarēja pat saprast, vai tie ir vīrieši vai sievietes. Visi bija bāli. Daži laikam tikai daļēji apģērbti. Daļai, šķiet, bija briesmīgi ievainojumi. Viņi stāvēja atstatus cits no cita. Viņš tos brīdi pavēroja, tad ļoti uzmanīgi aizvēra aizkarus.

Pēdīgi pienāca diena, kad ziņojums bija jāpabeidz. Starp Karalisti un Republiku bija paredzēti daudzi zemes nodošanas darījumi. Ierēdnis maz zināja par ciematiem un teritorijām, ko bija plānots nodot no vienas tautas otrai. Nosaukumi izklausījās neskaidri un nereāli, kā vietas no bērnu grāmatām, – Petigo, Glāslau, Malieša, Kāslforvarda, Tērkoneila, Midltona, Kilku, Tempo. Labāk viņš saprata taustāmu īpašumu – rezervuāru, fortu, slūžu, tiltu – apmaiņu, taču beigās nekas no tā vienalga netika pārvietots. Iebildumi pret ziņojumu sākās vēl pirms lēmumu pieņemšanas. Viss iecerētais tika atcelts ļoti strauji, liekot aptvert, ka tāds arī bija sākotnējais nodoms. Viņi nebija sūtīti vest pārrunas par robežu. Viņi bija sūtīti to nostiprināt. Viņi bija ieradušies nevis veicināt pārmaiņas, bet gan aprakt tās. Komitejas secinājumi gadu desmitiem tika turēti slepenībā, un robežas jautājumu atzina par atrisinātu. Tonakt, sakravājis mantas ceļam uz mājām, ierēdnis beidzot uzrakstīja savu vēstuli un paslēpa to starp grīdas dēļiem. Viņš atstāja aizkarus vaļā un lielāko daļu nakts nogulēja nomodā. Viņš zināja, ka ārpusē, pie robežas, klusie nākotnes spoki ceļos nokrituši gaida, kad pienāks viņu laiks.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Ķilla