— Gudrība

Sāra Bouma ir viena no šīs desmitgades nozīmīgākajiem britu jaunajiem rakstniekiem.¹ Viņas tēvs bija angļu, māte – īru izcelsmes. Pirms Sāras dzimšanas viņas vecāki ceļoja apkārt treilerī, un, kā saka viņa pati, Sāra piedzima pa ceļam uz Viganas piestātni Anglijā. Kad Sārai bija četri gadi, visa ģimene pārcēlās uz Korkas grāfisti Īrijā. Vēlāk viņa studēja Dūnlieras Mākslas un dizaina akadēmijā. 

Rakstniece intervijā žurnālam Guardian saka, ka viņa vienmēr ir gribējusi būt māksliniece. Pabeigusi Dūnlieras mākslas skolu, viņa sāka strādāt mākslas galerijā, kā to dara daudzi jauni, nabadzīgi mākslinieki, un drīz arī sāka rakstīt par mākslu. “Un gandrīz uzreiz un varbūt pārāk viegli” Sāras rakstītais tika publicēts. Viņai ienāca prātā, ka varbūt viņai ir jāraksta. Tā kā Sārai patika daiļliteratūra, viņa izlēma, ka rakstīs to. Viņa iestājās radošās rakstniecības kursā Trinitijas koledžā Dublinā.

Kaut intervijā Sāra ir ironiska par veidu, kā viņa nonākusi pie rakstniecības, viņas pirmā grāmata Spill Simmer Falther Wither, kas iznāca 2015. gadā, ieguva ļoti lielu ievērību, tika nominēta vairākām balvām, kā arī ieguva Džefrija Fābera Memoriāla naudas balvu, kas ļāva Sārai un viņas partnerim, arī māksliniekam, uzsākt no sociālajiem pabalstiem neatkarīgu dzīvi.

Romāna Spill Simmer Falter Wither galvenais varonis ir vecs, vientuļš vīrs, kurš sarunājas un ceļo kopā ar suni Vienaci. Tomēr tas nav nostalģisks mīlas romāns starp cilvēku un suni. Tas ir darbs, kurā atklājas daudz tumša un pat dēmoniska kā cilvēkā, tā dzīvniekā. Spill Simmer Falter Wither veido četras nodaļas. Katra no tām apraksta vienu gadalaiku, un arī fonētiski līdzinās tam gadalaika nosaukumam, kurš nodaļā ir aprakstīts. Ilmārs Šlāpins piedāvā romāna nosaukumu latviskot kā Paver vaso rūdies zemē. Liela daļa romāna ir sarakstīta otrajā personā.

Pēc darbiem A Line Made By Walking un Handiwork pagājušajā gadā tika izdots Sāras Boumas trešais romāns Seven Steeples, kas vairākos literāros izdevumos ir nosaukts par 2022. gada labāko romānu. Tas ir apjoma ziņā neliels darbs par pāri, kurš dodas dzīvot “nekurienē” kalna pakājē. Kā pati Sāra to raksturo, tas esot viņas lēnākais darbs un tajā nekas nenotiekot, tajā nav seksa, nav strīdu, nav tā, ko parasts dēvēt par notikumu. Tomēr tajā ir cita, neparasta veida intriga un spriedze. Romāns ir nominēts Goldsmita, Dilana Tomasa un An Post Irish Book Awards balvām un saņēmis daudz ļoti labu atsauksmju kā no kritiķiem, tā no lasītājiem.

“Viena bezdelīga pavasari nenes,” Sāra Bouma izsakās intervijā žurnālam Irish Times par rakstīšanas darbu. “Viena grāmata vēl nenozīmē, ka esi rakstnieks. Divas grāmatas arī vēl nesniedz tev drošības sajūtu, ka nu tev ir karjera. Desmit grāmatas… Kad tad īsti tu vari sev paklapēt pa plecu un teikt – tagad es esmu drošībā? Šai dzīvē es daru kaut ko derīgu. Man šķiet, ka mākslas jomā tas nenotiek nekad.”

Stāstu Gudrība (Wisdom) es un Ilmārs Šlāpins kopīgi iztulkojām pēc Literature Ireland uzaicinājuma. To autore sarakstījusi Covid-19 pandēmijas laikā, un tajā jau ir nojaušami Sāras jaunākā romāna Seven Steeples aizmetņi.

Tulkotāja

Apmēram tajā pašā laikā, kad Īrijā sākās pandēmija, man parādījās jauns zobs. Negaidīti, es nodomāju, tāpat kā pandēmija, lai gan pazīmes bija nojaušamas: viegla spiediena sajūta augšžoklī, asiņu pēdas uz zobu diega.

Augšējā zobu rindā man abos galos vienmēr ir bijusi tukša vieta – kā divi tukši krēsli beletāžā. Tagad labajā pusē to pārrāvis robaina kaula kūkumiņš. Es to nevaru saskatīt pat tad, ja stāvu vannasistabas spoguļa priekšā ar atgāztu galvu. Pat tad, ja ieslidinu mutē mazu spogulīti un pagriežu augšup pa labi. Bet es varu to sataustīt. Es to sataustu ik pēc pāris minūtēm. Es to sataustu simtiem reižu dienā.

Es to taustu, līdz mēle sāk sāpēt.

Statistiku par nāves gadījumiem mēs uzzinām katru vakaru ap sešiem. Pārnākam no pastaigas un ieslēdzam radio. Nāves statistika tagad ir kā laika ziņas. Mēs ierasti apklustam. Mēs dzirdam, taču nespējam to uztvert. Pēc pāris sekundēm jautājam viens otram: pag, cik tur bija?

Ir aprīlis. Laiks ir jauks, labāks par nāves statistiku. Parādījušās bezdelīgas, grāvjos saplaukst krūmi. Zālājs piebirst margrietiņām, tāpat kā zāles strēmele, kas stiepjas ceļa vidū. Ceļš, kura malā dzīvojam, ir nelīdzens un līkumains, pārāk šaurs, lai tajā varētu izmīties divas mašīnas. Ja gadās satikt pretimbraucošu mašīnu, nākas dot atpakaļgaitā līdz tuvākajai iebrauktuvei. Ja gadās satikt traktoru, kas velk vircas izkliedētāju, nākas krist panikā. Pirms pāris gadiem pie manis viesojās kāds holandiešu draugs, kurš nespēja pieņemt mūsu ceļa kārtību. Sākumā viņš to interpretēja kā vienvirziena kustību. Viņš, šķiet, pieņēma, ka kaut kur tuvumā ir apslēpts kāds cits ceļš ar pretēju kustības virzienu, kāds tunelis zem redzamā ceļa, gaisa tilts, ko aizsedz mākoņu sega. Kā, un nav avāriju? viņš jautāja, kad es teicu, ka nekā tāda nav. Man nebija skaidras atbildes. Es pati par to esmu brīnījusies.

Māja, kurā mēs dzīvojam, ir apburoši simetriska. Tās aizmugurē ir piebūve ar virtuvi un vannasistabu, bet līdzās – govju kūts, ko mājas īpašniece izīrē kaimiņu fermerim. Priekšpusē ir durvis un divi logi apakšstāvā, trīs augšstāvā, katrā pusē pa skurstenim. Ja mūsu māju pārzāģētu tieši pa vidu, tā sadalītos divās neatšķiramās pusītēs.

Katru vakaru pastaigas laikā mēs nonākam uzkalnā, no kura varam aplūkot savu māju. Ceļš ved augstāk, un māja aiz muguras saraujas. Tās stūri noapaļojas. Detaļas pazūd. Kalna virsotnē mēs pagriežamies atpakaļ un redzam, ka tā ir pārtapusi miniatūrā suvenīrā.

Es uztaisīšu tādu suvenīru, es nodomāju. Šajā brīdī tas šķiet ne vairāk un ne mazāk bezjēdzīgi kā jebkas cits, ko es varētu darīt.

Bēniņos kaut kas nolēma salūzt. Ir parādījies troksnis, kāda tur agrāk nebija. Tas sākas ar rūkšanu. Tas pāraug klaudzoņā. Tas noplok līdz izteiksmīgam klusumam. Mēs zinām tikai to, ka tam ir kāds sakars ar ūdenstvertni, jo tas notiek uzreiz pēc krāna atgriešanas vannasistabā vai ūdens nolaišanas tualetes podā. Ir skaidrs, ka nolietojusies vai kļuvusi vaļīga vai bojāta kāda caurule vai ventilis, vai vārsts, bet es nespēju saņemties piezvanīt mājas īpašniecei un paziņot par šo problēmu, jo tas nozīmētu nenovēršamu svešinieku ielaišanu manās klusajās istabās, viņu pieskaršanos manām virsmām, viņu ļaunīgā gaisa ieelpošanu.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu, es domāju, vienkārši izturi, līdz tas viss būs beidzies.

Arī Marks nevar saskatīt manu jauno zobu. Es atliecu kaklu, un viņš iespīdina sava telefona ekrānu manā ieplestajā rīklē. Saulespuķu sēkliņa, viņš saka, vecs zābaks, trešais Fatimas noslēpums, bet nekāda zoba.

Viņš apgalvo, ka pašam trešais dzerokļu komplekts izlīdis sešpadsmit gadu vecumā. Trīs no tiem izspraukušies bez problēmām. Ceturtais izraisīja kaut kādas nepatikšanas, ko viņš nevar īsti atcerēties. Tas sāpēja? es jautāju. Viņš domā, ka jā. Viņš neļauj man izpētīt savu muti, bet neviena cita, kam pajautāt, man nav. Citus cilvēkus un viņu atveres mēs tagad redzam tikai no attāluma – kā ēnas lielveikala eju tālajā galā, galvas, kas klanās aiz garāmbraucošu mašīnu vējstikliem.

Tomēr mēs aizvien redzam fermeri, kas atnāk un baro savu ganāmpulku agri no rīta. Mēs joprojām pastaigājoties satiekam kaimiņu uz šaurā, zāļainā ceļa. Podijs ir astoņdesmitčetrgadīgs vecpuisis. Viņš visu mūžu nodzīvojis mājā, kas ir identiska mūsējai, tikai tā ir nokrāsota dzeltena un tai nav piebūves. Viņš sešreiz dienā brauc garām savā sarkanajā traktoriņā, savā zilajā traktoriņā, savā Seat Ibiza. Viņš vienmēr apstājas, lai pārmītu kādu vārdu, taču kopš pandēmijas sākuma tikai mazliet nolaiž savu vējstiklu, tādu šķirbiņu, un pilnā balsī kliedz: Briesmīgi, BRIESMĪGI laiki! Tad mūsu sunītis, kurš nezināmu iemeslu dēļ neieredz Podiju, eksplodē kvekšķot, lecot, kampjot – un vecais vīrs aizbrauc.

Dažreiz Podijs atrej viņam pretī. Domāju, viņš nenojauš, ka mēs ar Marku viņu dzirdam.

Pēdējais zobārsta apmeklējums man bija pirmais pie tās konkrētās zobārstes. Tādas ir manas attiecības ar zobārstiem. Es aizeju pie kāda, un viņš saka, ka mani zobi ir ok, ja neskaita emaljas eroziju. Vai jūs ēdat daudz salda vai skāba? viņš jautā. Ne pārāk, es atbildu. Viņš iesaka ēst mazāk salda un skāba, un es eju prom.

Paiet gads, dažreiz vairāk. Es atkal sajūtu nepieciešamību pēc zobārsta uzmanības. Es jau esmu vai nu pārcēlusies uz citu dzīvesvietu, vai arī mans zobārsts aizgājis pensijā, un man nākas pierakstīties pie jauna. Atrodu zobārstu praksi, kurā strādā iespējami vecāks zobārsts. Jaunais vecais zobārsts pārbauda manus zobus un saka, ka tie ir ok, ja neskaita emaljas eroziju. Vai jūs ēdat daudz salda vai skāba? viņš jautā.

Patiesībā, jā. Mans pamatdzēriens ir karsts viskijs. Mana pamatmērce salātiem ir laima sula un balzametiķis. Man ir ieradums turēt uz galda burciņu ar sacukurojušos medu un truli šņakarēt to ar tējkaroti. Bet, tā kā pēdējo desmit gadu laikā esmu divreiz pārcēlusies uz citu dzīvesvietu un trīs mani zobārsti ir aizgājuši pensijā, man tā arī nav nācies atzīt savu atkarību no saldām vai skābām vielām, nedz arī no tās atbrīvoties.

Mani vienmēr ir valdzinājuši suvenīri, jo bezgaumīgāki, jo labāk. Man patīk pati ideja, ka ir iespējams vienā kabatas izmēra priekšmetā sakoncentrēt visas krāsas, nianses, daudzveidību un konkrētību, kas piemīt kādai vietai vai pieredzei. Man patīk suvenīru bezkaunība, to maģiskais redukcionisms. Man patīk arī paradoksalitāte un forma, kas piemīt mūsu mājas tīrajām līnijām, tās apburošajai simetrijai. Es gribu iegūt savā īpašumā miniatūru kopiju vietai, kas devusi mums patvērumu šajā minimalizētajā vēstures periodā. Es gribu to satvert un turēt plaukstās.

Vispirms es mēģinu iekļaut katru detaļu. Nolaužu īsu, izlīkušu uleksa zariņu un izdrāžu kopiju kokam, kas atrodas mūsu dārzā. No sīka stieples gabaliņa izloku čuguna vārtiņus. Piestiprinu māla mēnesi uz kokteiļa iesmiņa. Tu vienmēr taisi debesu ķermeņus, kuriem nav nekāda sakara ar konkrēto projektu, Marks aizrāda, kamēr tas vēl žūst. Viņš iesaka likt tos mierā un labāk kaut kad vēlāk izgatavot skulptūru, kas pilnībā sastāvētu no mēnešiem, uzspraustiem uz iesmiņiem.

Arī viņam ir savs projekts, kas saistīts ar valdības ieviestajiem pārvietošanās ierobežojumiem. Viņš Google Street View apceļo Rietumkorkas lauku ceļus. Viņš ir ierobežojis apskates areālu līdz vietām, kas atrodas pietiekami netālu un vēl pirms pāris nedēļām bija viegli sasniedzamas. Viņš fotogrāfijās meklē visādas anomālijas, vietas, kurās parādās nobīdes. Viņu interesē izsmērējumi, izrāvumi, dažādas sīkas neprecizitātes. Līdz šim viņš ir atradis zelta krāsas lidmašīnu debesīs, odu, kas nosēdies uz fotoobjektīva, ieplestas kājas un būdiņu, kas parādās un pazūd atkarībā, no kuras puses jūs tai tuvojaties. Viņš tos dēvē par saviem dārgumiem.

Es pārstāju ņemties ar māla mēnesi, stieples vārtiem un uleksa zariņu. Atsakos no ārienes, no detaļām. Nolemju, ka mans suvenīrs sastāvēs no sešiem vienkāršiem gabaliem: māla pamatnes, mājas, jumta, virtuves piebūves, skursteņa un vēl viena skursteņa. Visu, izņemot pamatni, es izliešu ģipsī, dateļu cepumu plastmasas kastīšu formiņās.

Mēs ēdam pārāk daudz cepumu.

Pavirši iegūglējot, es noskaidroju, ka cilvēkiem vairs nav nepieciešams trešais dzerokļu komplekts, ne šajā evolūcijas stadijā. Tas tāpēc, ka mūsdienās vairs nemēdzam izmantot zobus, lai sasmalcinātu saknes, moluskus un jēlu gaļu. Mūsdienās ēdienu mēs gatavojam, tāpēc žokļi ir kļuvuši slinki. Un laiku, ko kādreiz veltījām košļāšanai, tagad izmantojam dažādu domu atgremošanai, tāpēc mūsu smadzenes ir kļuvušas lielākas un galvaskausā paliek mazāk vietas visādiem nevajadzīgiem zobiem. Tā rezultātā dažiem cilvēkiem – domājams, visvairāk evolucionējušajiem – gudrības zobi neizaug vispār. Citiem parādās viens vai divi, vai arī kaut kas vienkārši noiet greizi. Liekie gudrības zobi sāk traucēt citiem zobiem. Tos nākas ķirurģiski likvidēt. Vidējais pieaugušais – kā saka Google – saskaras ar šo problēmu 19,5 gadu vecumā.

Man ir trīsdesmit pieci gadi.

Tā sagadījās, ka tad, kad pēdējo reizi biju pie savas tābrīža zobārstes, es beidzot uzdrīkstējos apvaicāties, kāpēc, viņasprāt, man neaug gudrības zobi. Es uzdevu šo jautājumu, lai attālinātu brīdi, kad būs jāapspriež acīmredzamā cukuraino un skābo produktu pārdozēšana. Viņa apstiprināja, ka gudrības zobu man nav, un piedāvāja uztaisīt rentgenu, par kuru es atteicos maksāt. Kā jūs teicāt, cik jums ir gadu? viņa jautāja, un tad nomierināja mani, ka visticamāk tie vairs neuzradīsies.

Mana tābrīža zobārste bija sieviete ar ļoti melniem matiem un ļoti baltu pieri. Es joprojām redzu, kā viņas matu līnijā izceļas katrs mats, redzu tos punktus, kuros ikviens melnais mats izlien no baltās pieres. Šobrīd atmiņas par svešinieci, kas kaut ko meklē manā mutes dobumā, bakstot gļotādas plēvi ar spožajiem instrumentiem, šķiet kā aina no šausmu filmas. Es pēkšņi aptvēru ka viņa bija pārāk jauna – četrdesmit četrdesmit pieci gadi, lielākais, – un tagad man būs jāizmanto pandēmijas radītais sociālās dzīves pārrāvums kā iemesls, lai pārietu pie cita zobārsta.

Es salīmēju savas suvenīru mājas daļas kopā. Četras reizes nokrāsoju to baltu. Mēs ar Marku vienojamies, ka patiesībā māja ir pelēka, bet nespējam izlemt par precīzo nokrāsu. Man šķiet, ka tajā ir brūnās krāsas pieskaņa. Marks uzstāj, ka tai piemīt kapakmens zilganā toņa aukstums. Es ilgi vilcinos saņemties nokrāsot māju, un pēc tam negribu sabojāt tās ideālo baltumu, iezīmējot logus un durvis. Marks piezīmē, ka durvju neesamība suvenīrmājai ir metaforiska mūs gaidošās vasaras kontekstā.

Ir maijs. Mauriņa zāle ir apkaunojoši gara. Gundegas noliecas pār margrietiņām. To kāti izstiepjas un noliecas. Salūzusī lieta bēniņos joprojām ir salauzta, bet troksnis nav kļuvis stiprāks, kā pirms mēneša. Mēs ar Marku esam pie tā pieraduši. Mēs esam piebeiguši to Baileys pudeli, kuru mums uzdāvināja Ziemassvētkos un kuru bijām plānojuši neatvērtu atdāvināt kādam citam. Mums abiem ir ļoti apnicis prātīgais un taupīgais dzīvesveids. Ilgojamies pēc uzdzīves, bet nekāda uzdzīve nepiesakās, un tā mums nākas atgriezties pie garlaicīgo rutīnu mierinājuma, pie nabadzības un pieticības ieradumiem.

Esmu apmierināta ar pirmo suvenīrmājiņu, tāpēc uztaisu vēl vienu. Esmu apmierināta ar otro, tāpēc uztaisu vēl vienu. Uztaisu desmit, divdesmit, trīsdesmit. Man beidzas līme un superlīme, un mākslinieku piederumu veikals joprojām ir slēgts, tāpēc turpinu darboties ar modelēšanas ģipsi. Izveidoju atsevišķās daļas. Nolieku tās žūt, atvēlot pietiekamu platību katrai bālajai, miklajai formai. Sarindoju tās vienu otrai līdzās tās dienas gaidās, kad varēšu salīmēt tās kopā.

Runā, ka uz ceļiem izvietoti policijas posteņi, lai gan neesam nevienu redzējuši. Runā arī, ka lauku krogu īpašnieki veic velopiegādes, taču nemana izšļakstītā stauta peļķes gar mūsu šauro, zālaino ceļu, kas to apstiprinātu. Mēs guļam ļoti labi, it kā smadzenes instinktīvi nojaustu, ka aizmiršanās ir labs risinājums. Mēs pamostamies, un viss ir tāpat kā agrāk.

Katru rītu ierodas fermeris ar diviem lieliem granulu pilniem spaiņiem govīm. Govis sāk maut, tiklīdz viņš piebrauc. Viņas mauj skaļi, izmisīgi, ietiepīgi. It kā uzskatītu, ka citādi viņš aizbrauks prom, lai gan ir veicis visu šo ceļu un apstādinājis mašīnu viņu acu priekšā. Un sunītis rej tā, it kā šī ikdienišķā ierašanās būtu kaut kas pilnīgi jauns un pēkšņi draudīgs; it kā viņš domātu, ka tā vietā, lai iztukšotu spaiņus un brauktu prom, kā viņš to dara katru dienu, šorīt fermeris nosviedīs spaiņus ar granulām, izgāzīs aizmugures durvis no eņģēm un iegāzīsies mājā.

Mēs pamostamies, un viss ir pilnīgi citādi.

Mēs pamostamies, un es sajūtu savu jauno zobu.

Ar mēli sataustu tā robaino smaili. Otrā pusē sajūtu smaganu strēli. Jaunais zobs nav pārāk progresējis, bet arī pārējie nav sākuši tam sekot. Jaunais zobs joprojām ir neredzams, nekaitīgs. Kamēr es nesāku taustīties, tas pat neeksistē. Es guļu gultā un domāju par sava gudrības zoba nerealizēto potenciālu; iespēju, ka tas sagādās man sāpes, ka man būs nepieciešama ārstēšana. Tas ir drauds, kam es neesmu psiholoģiski gatava, tāpat kā pandēmijai.

Lūdzu, lūdzu, lūdzu, es domāju, tikai izturi, līdz šis viss ir beidzies.

Arī Markam izdodas atrast ko īpašu savā Street View projektā. Kādu dienu, meklējot anomālijas, viņš uzduras laukam, kur zāle ir maigi rozā. Krāsa šķiet pieglaudusies stiebru galiņiem kā dīvaina, pavedinoša rasa. Viņš sāk meklēt rozīgumu arī citur, un mazpamazām tas atklājas. Dažās vietās tas ir tikai kā pieskāriens, tikko nojaušams plīvurs. Citur tas ir inficējis ne vien laukus, bet arī grāvjus un dzīvžogus, zāles kumšķus, kas rēgojas ceļa vidū, koku lapas un skujas. Katru reizi, kad Marks atrod jaunu rozīguma vietu, viņš atzīmē tās koordinātes. Man šis rozīgums šķiet skaists, bet viņu vairāk interesē kopējā noskaņa. Tajā ir kaut kāds īgnums, viņš saka, un es nelieku viņam paskaidrot to sīkāk.

Tikmēr īstie grāvji ir pilni ar nātrēm. Katru vasaru es plānoju tās ēst, bet nekad līdz tam netieku. Šovasar zāles, kas aug ap piebraucamo ceļu, man pirmoreiz šķiet mazāk draudīgas, salīdzinot ar jebko, ko es varētu atnest no lielveikala ietītu plastmasā. Tāpēc es tās salasu, vāru un pārvēršu pikantā tomātu zupā. Garšo kā tomāti ar pikantām garšvielām, tāpēc turpinu. Tikai tad, kad esmu apēdusi ikvienu nātri, kas atrodama pie piebraucamā ceļa, saprotu, ka netālajā piekrastē ir daudz jūras spinātu. Tie garšo labāk nekā nātres; tie neievaino mani, kad es tos vācu. Marks noķer pollaku, un mēs to apēdam vienā piegājienā karija mērcē; mani sajūsmina doma, ka, ja reiz es varu vākt augus un Marks var ķert zivis, tad apokalipses gadījumā mēs spēsim izdzīvot mazliet ilgāk nekā vidējais civilizētais cilvēks.

Ja tā pienāks maijā, Marks norāda, un man būs pieejams pareizais aprīkojums un ēsma. Ja vēl eksistēs gadalaiki. Ja augi vēl augs. Un indīgajā okeānā vēl dzīvos zivis.

Sākumā naktis bija mierīgas un skaidras un mēness – pilns. Es pamodos tumsā tā spocīgajā gaismā. Šīs spožās mēnessgaismas dēļ es pandēmiju atcerēšos vienmēr, domāju, bet tad, protams, mēness pazuda, mākoņi atgriezās un pandēmija turpinājās.

Sākumā laiks bija jauks. Jauko laika apstākļu dēļ es pandēmiju atcerēšos vienmēr, domāju, bet tad kļuva auksts un atkal lija. Vēji iegriezās no ziemeļiem un pieauga spēkā. Pandēmija turpinājās.

Savas mājas daļas es veidoju pa vienai. Mēģinu par zobiem uztraukties pa vienam. Nav nekādas jēgas apzināt pārējos. Daži no tiem tā nav pat izveidojušies. Daži no tiem tā arī nav parādījušies. Tie ir tur pazaudējušies – apmulsuši, beztiesīgi, neredzami. Un tie, kas parādījās, ir jau sākuši samazināties. Bet šis ir pilnīgi jauns, nevainojams. Tā virsma ir ideāla, emalja stipra. Šis ir tas, ar kuru es kodīšu un košļāšu, kad pārējie būs nodiluši līdz kailiem, strupiem puļķīšiem. Šis ir tas, kas man tika piešķirts, kad bija zudusi pēdējā cerība.

Tagad ir tikai šis zobs.

Ir jūnijs.

Laiks atkal ir jauks. Kad ejam pa ceļu, mums pietuvojas Podijs savā mazajā, zilajā traktorā. Viņš piebremzē, nolaiž loga stiklu un uzsauc. Pirmo reizi divpadsmit nedēļu laikā viņš sauc nevis Briesmīgi, BRIESMĪGI laiki, bet pilnā balsī: Brīnišķīgs, BRĪNIŠĶĪGS rīts. Un mazais sunītis eksplodē. Viņš rej un smilkst, un kvekšķ, noslāpēdams mūsu sveicienus, un mazais, zilais traktors atkal paātrina gaitu. Vecais vīrs pabrauc garām pa šauro, zālaino ceļu. Viņa galva joprojām ir izbāzta pa logu, un caur aizsmakušo motora klepošanu, sēkšanu un rēkšanu, mēs dzirdam, kā viņš rej sunītim pretī.

No angļu valodas tulkojuši Inga Gaile un Ilmārs Šlāpins

1. Sarakstu ik desmitgadi veido literārais žurnāls Granta. Tas tiek veidots kopš 1983. gada, un tajā tiek iekļauti rakstnieki, kas vēl nav sasnieguši 40 gadu vecumu.  (atpakaļ uz rakstu)