— Kodoltrauksme klajotnē

Īstenībā viss troksnis ap to, ka krievi sagrābuši Zaporižjas atomelektrostaciju, ir viņu kārtējā mistifikācija. Bailes no vēl vienas Čornobiļas novērš uzmanību no patiešām svarīgām lietām.

 

Šo tēzi es pirms vairākiem mēnešiem izdzirdēju vienā no Rietumeiropas galvaspilsētām publiskā pasākumā, kas bija veltīts krievijas kara pret Ukrainu dokumentēšanai. To izteica Rietumeiropas intelektuālis, kuram “patiešām svarīgas” bija nevis ar enerģiju vai migrāciju saistītās krīzes, uz kurām Maskava toreiz centās pārslēgt Rietumu uzmanību, bet draudi, ka krievi pret ukraiņu armiju varētu pielietot taktiskos kodolieročus. Mans sarunbiedrs bija Ukrainas sabiedrotais. Taču viņš atradās komfortablā attālumā no krievu iebrukuma malienām, tādēļ varēja spekulēt par manas dzimtās pilsētas – Zaporižjas – pārvēršanos jaunā “atsvešināšanas zonā”.

Mana bērnība 50 kilometrus – putna lidojumā – no lielākās atomelektrostacijas Eiropā šādu komfortablu distanci neparedzēja. Murgi par staru slimību man sāka rādīties kādu desmit gadu vecumā, kad pirmoreiz pa rokai trāpījās brošūra par Čornobiļas AES avārijas sekām. Neilgi pēc tam uzzināju, ka mana tante bija piedalījusies tai darbaļaužu parādē, kas 1986. gada 1. maijā izsoļoja cauri Kijivas centram. Laikā, kad pieaugušie un bērni maršēja pa Hreščatiku, apmēram 110 kilometru uz ziemeļiem ČAES ceturtais reaktors ar izšķaidītām iekšām gulēja zem klajas debess un izelpoja gaisa telpā radioaktīvās uzpūšanās produktus. 

Kodoltrauksme caurauda manu pusaudzības gadu grafomāniskos dzejoļus, un skolas ekskursiju uz Enerhodaru es domās režisēju kā psiholoģisku trilleri par bērnības traumas pārvarēšanu. Tomēr Enerhodara un ZAES neattaisnoja manas cerības. Pilsēta izrādījās maksimāli sakārtota un garlaicīga. Visjaudīgākā kodolelektrostacija Eiropā funkcionēja kā pulkstenis, un atomenerģētiķi izgludinātos īspiedurkņu kreklos izstaroja racionalitāti, sistēmiskumu un garlaicīgumu – tieši ar to man, Zaporižjas inženieru meitai, toreiz asociējās jebkādas eksaktās zinātnes. No tā brauciena atmiņā vislabāk iespiedusies stundām ilgā stāvēšana klajā laukā pie salūzuša autobusa, kad četrdesmit pusaudži flirtēja, lecās, raudzījās verdošajā apvārsnī, un pārgalvīgākie no mums pīpēja bezmaz skolotājiem deguna galā.

Pārgalvīgākie no mums tagad ir frontē. Klajie lauki ir iebrucēju nomīnēti. Atomenerģētiķi – iebiedēti, nospīdzināti vai krievu armijas izdzīti no okupētās Enerhodaras, un toreiz sakārtotā un garlaicīgā atomelektrostacija kļuvusi par platformu vēsturē vēl nepieredzētai civilās atominfrastruktūras objekta militārai okupācijai un fonam, uz kura norisinās murgi – tagad jau ne tikai mani.

Es rakstu šo tekstu laikā, kad HUR priekšnieks Kirilo Budanovs stāsta izdevumam New Statesman, ka terora akta plāns Zaporižjas elektrostacijā ir jau izstrādāts un apstiprināts, un izpildītāji gaida vienīgi pavēli. Es rakstu šo tekstu laikā, kad IeM vadītājs Ihors Klimenko sola radioaktīvo fonu pēc, visticamāk, gaidāmā terora akta samazināt diennakts laikā. Man ir sajūta, ka es šo tekstu rakstu visu dzīvi.

2022. gada beigās prestižs britu laikraksts man pasūtīja sleju par to, kā es Ļvivā gaidu savus vecākus, kas bija evakuējušies no Zaporižjas un kopā ar simt tūkstošiem līdzpilsoņu lēni virzījās no austrumiem uz rietumiem, stundām ilgos korķos uz šosejām noskatīdamies ienaidnieka raķešu trajektorijās. Savā slejā – tāpat kā lielākajā daļā kopš 2014. gada rakstīto publicistisko tekstu – es ieviju brīdinājumu par to, cik bīstami būtu, ja sešu Enerhodaras kodolreaktoru tuvumā sāktos artilērijas kaujas. Publikācijas dienā krievi apšaudīja un okupēja Zaporižjas AES, un britu laikraksta redaktorei vajadzēja manu spekulatīvo nākotni nomainīt uz present perfect – pabeigto tagadni. Nu bija pabeigta katastrofas tagadne. Tā izgaismoja atmiņā Serhija Žadana rindas: “Kaut kam ar tevi jānotiek, / Kaut kas jau ir noticis un vēl aizvien turpinās.”

Kaut kas bija noticis 1986. gada maijā, un, kā esejā Planēta Vērmele secina Oksana Zabužko, ar savām šausmām laupījis ukraiņiem bailes no totalitārās sistēmas – bailes, kuras mums bija iepotējusi jau iepriekšējā katastrofa, Holodomors. “Nekādas analoģijas te neder, un tieši to es saucu par šausmām, var pat ar lielo burtu – Šausmas: sajūta, ka pasaules gals jau iestājies, taču mēs to esam uzzinājuši pārāk vēlu.” Toreiz pieredzējuši pasaules galu, ukraiņi spēja iztēloties arī Savienības galu. Sprādziens Čornobiļas AES ceturtajā blokā iedarbināja padomju impērijas sabrukšanas taimeri. Pabeigto tagadni angļu valodā lieto, lai izteiktu darbības, kas sākušās pagātnē un varbūt vēl nav pabeigtas, taču šo darbību rezultātu var redzēt tagadnē. Savienības sabrukšana turpinās, un reizē ar to turpinās tagadējā katastrofa. Neaptveramās šausmas – no Holodomora un Čornobiļas līdz Bučai un Kahovkas HES – mums ir laupījušas bailes no tiem, kas ieradušies mūs iznīcināt. Katastrofas vērošanā un bezdarbībā pamirusī ārpasaule daudziem no mums nav atstājusi arī telpu cerībai. Tomēr cerēt uz laimīgu nākotni, dzīvojot pabeigtā tagadnes ellē, nav labākais veids, kā būt uzticīgiem savai pieredzei un to piemiņai, kas, to pieredzēdami, neizdzīvoja.

“Tieši tādēļ, ka cerību vairs nav, mēs esam spiesti atgriezties un atcerēties, kas mēs esam un no kurienes nākuši,” formulē rakstniece Čelsija Vatego, cīnītāja par pamatiedzīvotāju tiesībām Austrālijas kontinentā, rezumēdama skaidri un gaiši: “Piedrāzt cerību.” Kolonizēto cerības bieži lieti noder kolonizētājiem, jo vedina atlikt uz nākotni nepieciešamību rīkoties. Vatego runā par to, kā iesakņojušies savā pieredzē ir tie, kam gadsimtiem ilgi cirstas nost saknes, un par bezcerības spēku, kas atklājas tur, kur vairs nav, ko zaudēt.

Bezgalīgās okupantu mīnētās Zaporižjas stepes ir plašumi, kuros cilvēkiem gadsimtiem ilgi nebija, ko zaudēt, – vienīgi brīvību. Klajais lauks, uz kuru no dzimtbūšanas bēga nākamie kozaki, kurā suverēni kļuva kādreizējie vergi, kurā viņi mācījās sadzīvot ar atvāzto apvārsni un neaizpildīto klaidumu, baroka laikmeta kartogrāfa Gijoma de Boplana kartēs ieguvis nosaukumu Camporum Desertorum – klajotne, tukšāji, kuros nav neviena cilvēka. Šo 17. gadsimtā tapušu mitopoētisko tēlu krievija cenšas padarīt par mūslaiku realitāti.

Mūsu Rietumeiropas sabiedrotajiem perspektīva, ka Ukrainas dienvidi var pārvērsties tukšājā, kurā nav neviena cilvēka, var neatrasties karā “patiešām svarīgu lietu” saraksta galvgalī. Tiem, kas uz šīs zemes uzauguši, tā ir mājas, par kurām mēs atbildam mūžības priekšā. Lūkojoties uz bumbu saartajiem mežiem un laukiem Ukrainas austrumu deokupētajās teritorijās vai pūloties aptvert krievu ekocīda mērogu Hersonas apgabalā, mēs atkal izjutām to “svelošo sugas vainas apziņu – vājākā priekšā”, ko piemin Zabužko, kas 1986. gadā katru rītu uz palodzes saslaucīja kārtējo bišu līķu partiju. “Tieši tādēļ, ka bites nesaprata, toties es gan, man no bitēm bija kauns: kauns no pilnīgi visiem, dzīvajiem, mirušajiem un nedzimušajiem.”

Mēs, tie, kas saprotam, ka krievi ieradušies mūsu zemē nogalināt visu dzīvo, esam atbildīgi par to, lai tas būtu skaidrs no Londonas līdz Kanbergai. Lai Rietumeiropas intelektuāļi izjustu bezcerību, kura liek iziet no šausmu vērošanas režīma un atraisa rokas. Katastrofa turpinās. Tas nozīmē, ka mums ir daudz darba.

 

Tulkojusi Māra Poļakova

Raksta pirmpublicējums žurnālā Суспільне Культура 2023. gada 26. jūnijā