raksti

— Latviešu senākie romāni: aizmiršanas proporcija

Anda Baklāne

04/07/2023

Atvaļinājumu sezonai ritot pilnā sparā, varbūt ir īstais brīdis no arhīva plaukta izcelt kādu darbu, kuru ļoti, ļoti sen neviens nav lasījis.

Digitālo humanitāro zinātņu jomā ir plaši pazīstams un bieži tiek citēts literatūrzinātnieka Franko Moreti izteikums: “Lielākā daļa grāmatu izzūd uz visiem laikiem – un, sakot lielākā daļa, mēs patiesībā izsakāmies neprecīzi: ja pieņemam, ka mūsdienu 19. gadsimta angļu romānu kanonā ir apmēram divsimt nosaukumu, tad tie joprojām ir tikai 0,5 procenti no visiem publicētajiem romāniem.”1 Tas nozīmē, ka tikai 0,5 procentus analizē literatūrzinātnieki, iekļauj literatūras vēstures grāmatās, studentiem paredzētās hrestomātijās un antoloģijās, tos atkārtoti izdod izdevēji. Daļēji tas, protams, skaidrojams ar šo darbu novērtējumu – izcilie romāni kļūst par literatūras klasiku, kamēr, pēc lasītāju domām, neizdevušies nonāk aizmirstībā. Literatūrzinātniekus gan varētu interesēt arī mazpazīstamāki darbi, tomēr vēstures gaitā tapušo darbu skaits esot tik liels, ka tos nespēj izlasīt ne atsevišķi cilvēki, ne pētnieku kolektīvi, un iznākumā humanitāro zinātņu pētnieki kļūst par šauru jomu speciālistiem – kāda konkrēta autora vai pat tikai noteikta šī autora darba pazinējiem.2 Tiek izteiktas arī hipotēzes par to, kas nosaka konkrētu darbu kanonizēšanos un pat noteiktu literāru žanru un formu (iz)dzīvotspēju kultūras evolūcijas procesā.3

Būtu interesanti salīdzināt, vai šāda aizmiršanas proporcija ir spēkā arī attiecībā uz latviešu romāniem, ņemot vērā arī to, ka vēsturisku apstākļu dēļ, salīdzinot ar angļu valodā rakstītiem darbiem, latviešu darbu ir daudzkārt mazāk un mēs nenonākam situācijā, kurā būtu fiziski neiespējami izlasīt pilnīgi visus 19. gadsimtā publicētos romānus. Pateicoties rūpīgam pētnieku darbam, latviešu romāni tikuši arī uzskaitīti,4 tomēr pagaidām nav ērta un droša veida, kā, izmantojot publiski pieejamus datus, skaitliskās statistiskās vērtības noskaidrot ātri un nekļūdīgi. Grāmatās izdotajās bibliogrāfijās darbu izdošanas statistiska analīze netiek piedāvāta, savukārt institūciju veidotajās elektroniskajās datubāzēs 5 un katalogos meklēšanas rezultāti ieskatu statistikā sniedz, tomēr ne salīdzinošu vienlaikus daudzu darbu analīzi.

Šī raksta mērķis ir, atsedzot romānu atkārtotas izdošanas datus, vismaz daļēji atbildēt uz jautājumu, cik daudzi un kuri darbi latviešu romānu vēsturē tikuši loloti, cik daudz un kuri – piemirsti. Pie šīm atbildēm atgriezīšos raksta noslēgumā.

 

Apslēptie dārgumi

Interese par mazpazīstamajiem un nelasītajiem darbiem 21. gadsimtā pieaugusi ne vien digitalizācijas izraisītās krātuvju pārskatīšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka arhīvi tiek revidēti ar mērķi identificēt līdz šim nepietiekami sadzirdētās vai ar nolūku slāpētās balsis – piemēram, mazākumtautības, sievietes, kvīrus. Pastāv taču iespēja, ka krātuvēs nekad nepārpublicēti nīkst spoži darbi, kurus pienācīgi nespēja novērtēt autoru laikabiedri! Abu šo iemeslu dēļ – lai aktualizētu un apzinātu neizlasīto un lai atrastu jaunus kanona kandidātus – doma digitalizēt gan datus par literatūru, gan pašus literāros darbus šķiet ļoti pievilcīga.

Pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālā bibliotēka un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts iesaistījās starptautiskā projektā, kurā tikai veidota daudzvalodu Eiropas romānu korpusu kolekcija.6 Šī projekta mērķis nebija katrā valodā apkopot pēc iespējas lielāku skaitu romānu. Tā vietā tika veikt rūpīga atlase – katrā valodā 100 romānu, kas grāmatas formā izdoti no 1840. līdz 1920. gadam, vienādās proporcijās iekļaujot darbus no katras desmitgades, vīriešu un sieviešu autoru rakstītus darbus, garus, vidējus un īsus darbus, daudzkārt pārizdotus un mazpazīstamus darbus. Tādējādi, ja kādā no pozīcijām trūka piemēru, nācās mazināt arī pārējās pozīcijas, lai korpusā saglabātu paredzēto līdzsvaru. Tā kā latviešu romānu kopā trūka gan darbu, kas izdoti 19. gadsimta 40.–60. gados, gan arī sieviešu autoru rakstītu darbu (sākotnēji identificējām tikai trīs autores – Ivandi Kaiju, Paulu Līcīti un Tirzmalieti), korpuss nevarēja sasniegt 100 vienību izmēru un Eiropas romānu pamatkolekcijā nenokļuva. 100 romāni lielajām valodām bija daudzums, kas atlasāms no vairākiem tūkstošiem darbu, savukārt latviešu valodā, neko nešķirojot un neatmetot, periodā no brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem līdz 1920. gadam kopumā bija savācami tikai aptuveni 100 darbi. Aptuveni tāpēc, ka varēja diskutēt par to, kuri darbi ir romāni vai par derīgiem uzskatāmi darbi, kas izdoti turpinājumos, vai derīgi ir nepabeigti darbi u. c.

Lai arī tehnisku grūtību un nevarēšanu aizēnots, romānu korpusa veidošanas aizsākums bija man personīgi ļoti aizraujošs un izglītojošs, jo, rediģējot ap pussimtu romānu failu, daudzus no tiem ar interesi izlasīju, ne vien jūtot līdzi mīlasstāstu peripetijām un neiztrūkstoši niknojoties par stūrgalvīgo varoņu neloģisko rīcību un pašiznīcinošajiem lēmumiem, bet arī jaunām acīm ieraugot vērtības, kuras aizstāvēja autori, viņu ideālus, attieksmi pret sieviešu un vīriešu dzimuma varonēm un varoņiem, attieksmi pret dažādām tautībām, attieksmi pret kreisiem un labējiem politiskiem uzskatiem. Naturālisma un reālisma manierē rakstīti darbi lasītājam atklāj milzum daudz aizraujošu sava laika individuālās un sociālās dzīves detaļu. Kur no pirms daudziem gadiem lasītajiem Jāņa Purapuķes un Augusta Deglava romāniem atcerējos vien vispārīgus miglainus lauku un pilsētas tēlus, tur tagad atradu aizraujošus lauku un pilsētas iedzīvotāju sadzīves un iedzīves, apģērbu un ēdienu aprakstus, vēsturiskas informācijas bagātus stāstus par studentiem, aktrisēm, drēbniekiem, strādniekiem, direktoriem, alkoholiķiem, ideālistiem un citu profesiju un tipu pārstāvjiem.

Tolaik sistemātiski nepētīju šos darbus, taču uz atsevišķu piemēru pamata manā apziņā nostiprinājās daži noturīgi stereotipi. Piemēram, antisemītisms 19. un 20. gadsimta latviešu sabiedrībā bija kaut kas pats par sevi saprotams. Kur ebreji netiek tēloti kā asiņu dzērēji7 un vareni ļaundari, tur tiek tēloti kā viltīgi un mantkārīgi, savā svešādajā dialektā runājoši dīvaiņi katru reizi, kad kaut kur pieminēti.8 Galvenās varones sievietes neparasti bieži romānu noslēgumā gāja bojā.9 Tas savukārt saistīts ar trešo novērojumu – uz sievietēm un vīriešiem tika attiecinātas atšķirīgas morāles normas un prasības. Dažkārt darba autors ir apzinājies, ka šī sabiedrība pret sievietēm ir netaisna un spilgti aprakstījis šīs netaisnības nekrietnās detaļas un pat teoretizējis par sieviešu sociālo situāciju, tomēr reti novēlējis savām varonēm laimīgas stāsta beigas. Šķiet, daudz vieglāk bijis sūtīt sievieti nāvē, nekā rast risinājumu viņas problēmām. Lasot 19. un 20. gadsimta mijas darbus, nepārsteidz plašā sociālisma ideju izplatība latviešu autoru vidū – nevienlīdzība ir kliedzoša, strādnieku un zemnieku dzīves apstākļi nožēlojami, izglītības iespējas ierobežotas.

Lai arī kreisi revizionistisks lasījums ir aizraujošs, tas mazināja manu entuziasmu dažu labu darbu aktualizēt un izcelt saulītē. Saprotošajai vietējai sabiedrībai varētu pareklamēt, bet, ja vien neliekam lietā cenzūru, nav ko domāt par jaunu darbu pievienošanu Kultūras kanonam10 vai tulkošanu! Tomēr pārvērtēšanas darbs ir tikai aizsācies, un arī Punctum lasītājiem varu ieteikt pašiem pārlasīt vairāk nekā pirms simts gadiem sarakstītos romānus un spriest par to vērtību. Latviešu romāni sistemātiski tiek digitalizēti, veidojot datu kopu Latviešu senākie romāni (LatSenRom), kurā ir iekļauti visi līdz 1940. gadam grāmatas formā publicētie darbi. Lielākā daļa darbu jau šobrīd ir pieejami gan Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajās kolekcijās,11 gan korpusu analīzes platformā.12 Diemžēl mazpazīstamo darbu pieejamību lasītājiem ierobežo arī tas, ka tikai vienu reizi izdotie darbi pirmajā izdevumā lasāmi vecajā ortogrāfijā.

 

Proporcijas

Saskaņā ar pašlaik aktuālo sarakstu LatSenRom ir iekļauti 447 darbi, tas ir, no 1879. līdz 1940. gadam aptuveni 447 romāni pirmo reizi tika izdoti kā grāmatas. Jāpatur prātā, ka ļoti daudzi teksti tika publicēti turpinājumos periodikā un grāmatas formā tā arī netika izdoti vai tika izdoti pēc 1940. gada – tie šajā komplektā netiek ieskaitīti. Skaitlis 447 nav uzskatāms par galīgu un nemaināmu – gan tāpēc, ka pastāv iespēja, ka tiks atrasti vēl citi darbi, gan tāpēc, ka varētu būt dažādas pieejas, kā darbus skaitīt (piemēram, vai triloģija uzskatāma par vienu darbu vai trīs darbiem?), gan tāpēc, ka beigu beigās nav tik viennozīmīgi pasakāms, kuri darbi uzskatāmi par romāniem. Vai būtu jāņem vērā formālas pazīmes, piemēram, teksta garums? Vai jāvadās pēc autora paša lietotā apzīmējuma? Jebšu jāizvēlas tikai darbi, kuros “izvērsti atveidotas indivīda un sabiedrības, personu un dzīves procesa attiecības”13? Veidojot Latviešu senāko romānu kolekciju, par pamatu ņēmām LNB katalogu datus, romānu bibliogrāfijas, kā arī konsultējāmies ar jaunākā romānu bibliogrāfiskā rādītāja sastādītāju literatūrzinātnieci Anitu Rožkalni.

Kā redzams 1. diagrammā, sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem izdoto romānu skaits pieaug ļoti pamanāmi, mudinot domāt par to, cik liela nozīme nacionālās kultūras attīstības veicināšanā ir savas valsts nodibināšanai. 447 darbus sarakstījuši 185 autori; 27 no tiem (14,6%) bija sievietes.14

1. diagramma. Latviešu romānu pirmpublikāciju skaits no 1879. līdz 1940. gadam. Attēla autors: Valdis Saulespurēns

Lai atbildētu uz jautājumu, cik daudzi no šiem romāniem kļuva par literatūras kanona daļu, būtu nepieciešama daudz rūpīgāka analīze, kurā tiktu ņemts vērā, cik daudz un kā par šiem darbiem rakstījuši literatūrzinātnieki un kritiķi, cik daudzi tiek iekļauti skolu programmās, cik daudz kalpojuši par pamatu filmām utt. Šeit aplūkosim vienu no iespējamajiem kanoniskuma rādītājiem – romānu atkārtotas izdošanas datus.15 Saraksta līderi ir Edvarta Virzas Straumēni (1933) (27 pārpublicējumi grāmatā), Brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki (1879), Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata (1914), Jaunsudrabiņa Aija (1911), Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis (1933), Annas Brigaderes Dievs, daba, darbs (1927), Viļa Lāča Zvejnieka dēls (1933); tiem seko Pāvila Rozīša, Ivandes Kaijas, Jāņa Poruka, Brigaderes, Grīna, Jēkaba Janševska, Anšlava Eglīša, Deglava, Ilzes Kalnāres, Kārļa Zariņa, Jāņa Akuratera, Purapuķes, Andreja Upīša, Aīdas Niedras darbi (sk. 2. diagrammu).

2. diagramma. 25 visvairāk reižu atkārti izdotie darbi. Attēla autors: Valdis Saulespurēns

211 darbu tikuši izdoti tikai vienu reizi, 79 – divas reizes. Ja pieņemam, ka vienu vai divas reizes izdoti darbi uzskatāmi par romāniem ar zemu kanoniskuma rādītāju, varam lēst, ka patiešām piemirsti vai mazpazīstami ir ap 65% no 447 LatSenRom iekļautajiem darbiem. 13 no tikai divreiz izdotajiem darbiem gan pirmo un pagaidām vienīgo reizi tikuši pārpublicēti – tātad aktualizēti – tieši 21. gadsimtā. Divas izdevniecības šajā darbā bijušas visaktīvākās – Daugava un Eraksti. Izdoti tādi darbi kā Kārļa Ieviņa Latviju zeltrača dēkas, Jaunie cīnītāji, Sievietes meklēšana un Mežrozītes mīlestība, Austras Ozoliņas Virpuļu durvīs, Bertas Pīpiņas Lejaskrodznieces meitas. Pavisam laika periodā kopš 2000. gada vēlreiz publicēti 64 senie romāni. Aplūkojot 3. diagrammu, redzams, ka vairākiem darbiem atkārtoto izdevumu skaits atkal palielinājies tieši kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, piemēram, Virzas Straumēniem, Grīna Dvēseļu putenim, Brigaderes triloģijai Dievs, daba, darbs.

Atvaļinājumu sezonai ritot pilnā sparā, varbūt ir īstais brīdis no arhīva plaukta izcelt kādu darbu, kuru ļoti, ļoti sen neviens nav lasījis. Iedvesmai sk. Latviešu prozas skaitītāju.

3. diagramma. 10 visvairāk reižu izdotie darbi – sadalījums laika gaitā. Attēla autors: Valdis Saulespurēns

  1. Moretti F. The slaughterhouse of literature. Distant Reading. Verso, 2013. 66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Plašākas manas pārdomas par šo jautājumu lasāmas 2018. gadā sarakstītā esejā Pasaules mantojums. Pieejams šeit.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Moretti F. The slaughterhouse of literature, 2013. 66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Jaunākais veikums: Briedis R., Rožkalne A. Latviešu romānu rādītājs, 1873–2013. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Pilnīgākā informācija atrodama LU LFMI veidotajā datubāzē literatura.lv, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogos un datubāzēs: https://lnb.lv/resources/.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Tā bija Horizon 2020 finansētā COST akcija Distant reading. Pieejams tiešsaistē: https://www.distant-reading.net/eltec/.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Andrieva Niedras (1871–1942) darbā Kad mēness dilst (1903) žīds bez acīmredzama iemesla sagūsta galveno varoni Indriķi, draud viņam nolaist asinis un sašķaidīt locekļus. Pēc tam, kad lasītājs uzzinājis par to, kā ebreju diskriminācijas un vajāšanas dēļ šis žīds zaudējis trīs dēlus, viņš saka šādus vārdus: “Mana tauta ir nelaikā mirusi. Mana tauta ir aprakta Jeruzālemes drupās, bet miera viņai nav. Tā ir nelaikā mirušās tautas dvēsele, kas mūs visus dzen jūsu vidū staigāt kā citas pasaules ļaudīm un sūkt jūsu asinis. Jā, svešiniek, mana nelaikā mirusē tauta ir cilvēces vampīrs… no jūsu asinīm viņa kļūst stipra līdz nākošai naktij. Jā, svešiniek: tas nav zelts, ko mēs krājam, tas ir dzīvo tautu asinis…” Par laimi, vēlāk apstākļi un veiklība ļauj Indriķim atsvabināties, izbēgt no gūsta un turpināt savu ceļojumu.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Nereti žīds ir komiskais tēls, autora asprātības un novērošanas spēju demonstrācijas platforma. Tā Augusta Deglava (1862–1922) triloģijā Jaunā pasaule (publicēts, sākot ar 1899. gadu) noskaņa kļūst komiski iekrāsota katru reizi, kad parādās ebreji: “Viņš bija tepat Rīgas žīds, ļoti pazemīgs, kauču arī viņa svārki bija bezmērīgi gari. Ik katru acumirkli viņš vilka ārā savu pulksteni un salīdzināja to ar chronometru uz kamīna, skaitīja uz pirkstiem un, sirmajā bārzdā bubinādams, aprēķināja savu peļņu, ja veikals notiktu. Otrs žīds bija daudz jaunāks, bet netīrāks, līku degunu un nekoptu bārzdu. Savus šķimeļainos, garos svārkus tas bija sajozis ar losu drēbes jostu.” “Viņi rēķināja viens otram uz pirkstiem priekšā un žīdiski bēra, ka murkšķēja vien. Grambovs sašutis piecirta kāju pie zemes un viņus asi uzlūkoja. Žīdiņi palika uzreiz tik klusi, ka varēja dzirdēt pulksteņa tikšķēšanu. — Es teicu, ka es runāšu ar konzulentu Brokmani!… Pienāciet pēc kādām dienām! Žīdiņi nobijušies klaņojās…”  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Jāņa Purapuķes programmatiskajā romānā Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes jaunā, valdzinošā sieva Rozālija ir nesaprātīga saimniece, kuras dēļ iet postā iepriekšējās paaudzes smagā darbā iekoptais īpašums un pati ģimene. Tomēr diemžēl neviens neko tur nevar padarīt, un grāmatas noslēgumā labākais risinājums izrādās vīram kopā ar sievu iesēsties ratos, uzbraukt uz plāna ledus un noslīcināties. A. Deglava triloģijā Jaunā pasaule galvenā varoņa Jāņa pirmā mīlestība Grietiņa apprec citu, ir nelaimīga savā laulībā, sāk lietot alkoholu un mirst līdz galam neskaidrotos apstākļos. Deglava romānā Zeltenīte galvenā varone ir šuvēja, kura diezgan vēlu apprecas – ar dzērāju vīru. Pēc tam, kad pieredzējusi vīra alkoholisma sekas un nemīlestību, kliedzoši netaisnīgu izturēšanos no klientēm un vīra mīļākās puses, sastapusies ar nepārvaramām finansiālām un emocionālām grūtībām, Zeltenīte zaudē prātu un mirst slimības gultā. Andreja Upīša naturālistiskajā romānā Sieviete galvenā varone Elza apprecas ar vīrieti, kurš aktīvi izmanto bordeļu pakalpojumus un kļuvis par sifilisa nēsātāju. Saasinoties sifilisa simptomiem, Elza tiek apzīmogota ar apkaunojošas, neārstējamas slimības zīmogu un zaudē visu – vienīgā izeja no viņas situācijas ir pašnāvība.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Latvijas Kultūras kanons: https://kulturaskanons.lv/  (atpakaļ uz rakstu)
  11.  Grāmatas var atrast gan grāmatu portālā http://gramatas.lnb.lv/, gan izmantojot vienotā meklētāja saskarni https://lndb.lv/. Piemēram, vecās drukas pazinējiem varētu ieteikt tikai vienu reizi izdotos pirmos latviešu sieviešu autoru romānus – Paulas Līcītes Lida Erik (1909) un Tirzmalietes Zem dzimtenes debesīm (1911).  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Latvijas Nacionālās bibliotēkas korpusu analīzes platformas instance: https://nosketch.lnb.lv/#open.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Valeinis V. Ievads literatūrzinātnē. Zvaigzne ABC, 2007. 159. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Vietnē Latviešu prozas skaitītājs aplūkojama diagramma, kas sniedz aptuvenu priekšstatu par to, cik daudz darbu sarakstījis katrs no autoriem: https://proza.lnb.lv/romani/.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Datu kopas veidotājs ir LNB pētnieks Eduards Skvireckis. Pati LatSenRom atkārtoto izdevumu datu kopa raksta tapšanas brīdī ir precizēšanas procesā un vēl nav publicēta.  (atpakaļ uz rakstu)