— Vasaras grāmatas

Tuvojoties atvaļinājuma laikam, apjautājāmies dažiem no mūsu autoriem, ko viņi plāno šovasar lasīt un ko iesaka mūsu žurnāla lasītājiem. Lai gan Punctum turpinās darbu arī vasarā, turklāt augusta beigās notiks arī kārtējais Punctum festivāls, ceram, ka autoru atbildes iedvesmos jūs arī jaunu un sen malā noliktu grāmatu lasīšanai.

Inga Gaile

Man ir tik daudz grāmatu, kas jāizlasa, ka vai nu. Tomēr es neļauju tam sevi iebiedēt un lasu, kad varu un spēju. Tuvākajā laikā, t. i., vasarā, plānoju izlasīt, t. i., šobrīd jau lasu, Diānas Sjūsas dzejoļu krājumu frank:sonnets un Reičelas E. Grosas Vagina Obscura – citējot vienu no šīs grāmatas pašreklāmas frāzēm: mēs visi to sen jau esam gaidījušas un pelnījušas (“gaidījuši un pelnījuši” šoreiz ir iekļauti “gaidījušās un pelnījušās”). Grāmatas apakšvirsraksts ir Anatomisks ceļojums, un tā kliedē daudzus mītus par sievietes ķermeni, seksualitāti un rosina domāt par to spēku, kas slēpjas vai ir apzināti slāpēts sievietes ķermenī un seksualitātē.

Vēl es turpināšu lasīt grāmatu, kuru man dzimšanas dienā uzdāvināja meita Teodēzija – Kellijas Bernhilas Kad sievietes bija pūķi –, Valtera Benjamina stāstus The Storyteller, Sāras Ahmedas The Feminist Killjoy Handbook, Margaritas Perveņeckas Aspirantūru, Viljama Folknera As I Lay Dying, Krisas Krausas Es mīlu Diku Agneses Krivades tulkojumā un dažas citas grāmatas (tādas kā Žorža Bataija Madame Edwarda, Enco Traverso New Faces of Fascism, Mahvašas Sabetas Prison Poems, Roksanas Gejas Bad Feminist u. c.). Vēlos izlasīt arī Lindas Gabarajevas Apļus un Svena Kuzmina Skaistumu un nemieru.

Tomēr viss, kas šobrīd patiešām ir jālasa, ir Viktorija Ameļina, kā arī citas ukraiņu, baltkrievu, mjanmiešu, irāņu u. c. autores. Kā arī Alenas Polcas grāmata One Woman in the War (par grāmatu man pastāstīja Agra Lieģe-Doležko). Kamēr tā nav iztulkota, var vai nu lasīt to angļu valodā, vai arī nopirkt Leonīda Rabičeva Karš visu norakstīs. Tās ir grāmatas, kas stāsta par sieviešu piedzīvotajām izvarošanām Otrā pasaules kara beigās. Diemžēl pēc pasaulē notiekošā nākas secināt, ka lielākā daļa civilizācijas šīs grāmatas nav lasījusi un tās nav iekļautas nāciju kultūras kanonos.

Zanda Gūtmane

Šīgada vasaras grāmatu sarakstā, manuprāt, izceļamas divas paradoksu grāmatas – Ežēna Jonesko eseju, interviju un pašinterviju, polemisku rakstu un intermēdiju apkopojums Piezīmes par un pret (tulkotāja Agnese Kasparova, izdevis Omnia mea) un romānu sērijā Es esmu… tikko iznākušais Svena Kuzmina romāns Skaistums un nemiers (Dienas Grāmata).

Absurda drāmas meistara Ežēna Jonesko domas līkloči ir patiesi aizraujošs radoša un brīvi domājoša cilvēka prātniecības piemērs, kas tiecas meklēt atbildi uz jautājumu – kāpēc mēs lasām? Arī – kāpēc mēs rakstām, kas ir teātris, kāpēc Šekspīra lugu lasīšana sagādā baudījumu, kas ir avangards, kas ir reālisms, kāda ir kritiķa loma? Šos un citus jautājumus Jonesko kaismīgi iztirzājis jau nemierīgajos 60. gados. Kā izrādās, nekas no viņa teiktā nav novecojis arī šodien, jo šāds paradoksu un izziņas principā balstīts domāšanas veids ir nemainīgi jauneklīgs. Tas nepretendē uz pareizām atbildēm, bet liek uzdot arvien jaunus jautājumus. Tas apiet mazsvarīgo un liekulīgo, bet pievēršas būtiskajam. Lasot Jonesko piezīmes, arī šodien nākas domāt, vai spējam pretoties degunradžu sērgai – varas nohipnotizētam kolektīvam apstulbumam? Vai kritika nepārprot savu pamatuzdevumu, ļaujoties morālista, bendes vai narcisa lomai un izvairoties no vienīgā nepieciešamā sprieduma – daiļdarba realitātes pilnīgas izziņas? Vai kultūras telpā nav pārāk daudz ar košām spalvām greznotu papagaiļu, kas atkārto citu teikto un neuztraucas par to, ko paši saka, varbūt pat nesaprot to? “Papagailis nav patiess. [..] Lai saprastu, jābūt jaunam,” atzinis Jonesko, liekot cerēt, ka gan viendienas kultūras, gan arī mākslīgā intelekta produkcija, kas var tikai atražot un variēt jau esošo, tomēr kapitulēs jaunas, individuālas un brīvas domas priekšā.

Jonesko pārliecība par to, ka lasām, lai uzdotu jaunus jautājumus, liek domāt – vai šībrīža latviešu rakstniecība piedāvā šādu iespēju? Vai, piemēram, sērijas Es esmu… romāni, kas veltīti latviešu klasiķiem, tādus var iniciēt? Šķiet, ka Svena Kuzmina romāns Skaistums un nemiers sola šādus jautājumus, jo autors nav vēlējies apstiprināt stereotipiskus priekšstatus par Kārli Skalbi, bet gan izcelt kādu mazāk interpretētu šķautni klasiķa daiļrades sākumā, veicot pamatīgu atvēzienu 19. un 20. gadsimtu mijas laiktelpā un atdzīvinot dzīvi Vidzemes guberņā un tai klātesošajā Krievzemē, latviešu rakstniecības vidi un tās aizrautību ar revolūcijas idejām. Kuzminam raksturīgā prasme notikumu (kā šajā romānā redzams, ne tikai izdomātu vai dzīvē nolūkotu, bet arī vēsturisku) pārvērst kolorītā stāstā atstāj īstuma iespaidu arī šajā darbā. Caur jauneklīgā Skalbes personības attīstības prizmu skatītās pārmaiņu gaidas lasītājam var solīt svaigu saslēgumu toreiz un tagad dimensijā, liekot jaunā veidā paskatīties uz reiz notikušo, jo gan 1905. gadu, gan šodienu taču vieno cerība.

Māra Poļakova

Mana pirmā vasaras grāmata bija Svena Kuzmina Skaistums un nemiers. Dzīvīgi un aizrautīgi uzrakstītais romāns no sērijas Es esmu… negaidīti skaisti saskanēja ar garajām saulgriežu dienām; Svena tekstā jutos kā tai siltajā ligzdā, kurā jauniņais Kārlis Skalbe sēdēja un klausījās, kā Jespestīcija ar saviem stāstiem auž pasaules gobelēnu. Ļoti iesaku.

Otru šīsvasaras grāmatu esmu tikai ielasījusi. Tas ir Serhija Sinhajivska daļēji autobiogrāfiskais romāns Ceļš uz Asmaru (Дорога на Асмару) par laiku, kad viņš bija sovjetu armijas tulks un šķietami palīdzēja novērst badu Etiopijā. Man vēl palicis prātā Boba Geldofa Live Aid, kad miljoni ziedoja naudu “Āfrikas badacietējiem” (vai tikai šis jēdziens nav radies tolaik?); Sinhajivskis, redzēdams, ka šī palīdzība pie mirstošajiem nenonāk, pamazām atskārš, ka bads ir mākslīgi radīts – “sociālistiskā Etiopija” badu izmanto “sabiedrības inženierijai”: tāpat kā deportācijas, rīdīšanu un citas metodes, ko aizgūst no “brālīgās PSRS”, kurai vienas puses atbalstīšana asiņainā pilsoņu karā ir tikai kārtējais koloniālais karš. Ukrainim tas rezonē īpaši skaudri: atmiņā ataust, kā viņš bērnībā jautājis savam tēvam rakstniekam, kādēļ tas raksta tikai par augiem un putniem? Un tēvs atbildējis: “Dēliņ, tas ir aiz pateicības.” Viņa ģimene 1932. gadā bija palikusi dzīva tādēļ, ka mājoja meža vidū. Secinājis, ka Otrais pasaules karš sākās ar Holodomoru Ukrainā, Sinhajivska varonis sev jautā: kas sācies ar holodomoru Etiopijā? Apbrīnojami, ka, lasot ukraiņu autoru, varu iegūt skaidrāku priekšstatu par Āfriku; lasiet ukraiņus!

Savukārt trešā vasaras grāmata vēl tikai brauc pie manis no Stepana Banderas ielas Kijivā: Johansena avangards (Авангард Йогансена) ir spoža autoru pulciņa radītais izdevums par ukraiņu mākslu divdesmitajos un trīsdesmitajos gados – un stāstījums par to vērpjas ap ģeniālā Maika Johansena garstāstu Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobidu Šveici (Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію; nekonsekvence ukraiņu vārda “Слобожанщіна” latviskojumā šeit parāda, kā mainījušās un, cerams, pieaugušas manas zināšanas par ukraiņu valodu). Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu tajā visā ienirt.

Ilva Skulte

“Darbība nav nodalāma no uztveres. Uztvere un darbība ir tik cieši saistītas, ka tās nosaka un izsaka viena otru,” tā savā grāmatā Being You: A New Science of Consciousness (111. lpp.), meklējot patības pamatus, raksta neirozinātnieks Anils Sets. Grāmatu viņš iesāk ar Emīlijas Dikinsones citātu,¹ kurā salīdzinātas smadzenes un debesis (un es salīdzinājumā ar abām – principā lieka). Kā tad īsti apjēgt sevi – esošo, uztverošo, radošo, pasauli izmainošo, lasošo? Tā kā vasaras lasīšanai piemīt refleksīva daba, tad, manuprāt, esam īstajā vietā un laikā, lai par to aizdomātos. Vispirms saprotot patību no apziņas zinātnes pozīcijām, tad studējot cauri savām saknēm un radīšanas perspektīvai. Šai ziņā man ir lieli plāni – esmu orientējusies uz grāmatu sērijām.

Piemēram, no latviešu rakstnieku biogrāfiju sērijas ar zīmīgo nosaukumu Es esmu… (Dienas Grāmata) noteikti jāizlasa Svena Kuzmina Skaistums un nemiers par Kārli Skalbi. Tā kā Latvijas Grāmatu izstādē iegādājos visas pieejamās Baltijas Asamblejas literatūras balvas ieguvēju grāmatas (sērija Jaunā klasika, izdevusi Latvijas Rakstnieku savienība), tad te vēl lasāmā pietiek. Smalka un maģiska vasaras lasāmviela būs LALIGABA laureātes Daces Meieres tulkotais Donalda Kajoka Ezers un citas to pavadošās personas. Runājot par ūdeņiem un identitātēm, kā puslatgalietei man ir svarīgi vienu vai dažas grāmatas vasarā izlasīt latgaliski. Varbūt šogad tas būs Dagnejas tikko iznākušais krājums Ups, kūki i mes (Latgalīšu kulturys kusteiba Volūda (Biedrība LgSC)).

Bet īsts dārgums sevis meklētājam, manuprāt, ir citu piezīmes. Tādēļ ar prieku secinu, ka Omnia mea turpina savu rakstnieku piezīmju sēriju ar Ežēna Jonesko Piezīmēm par un pret Agneses Kasparovas tulkojumā. Tur, aprakstot radošo/darošo (autoru), Jonesko saka: “Šī pasaule, kas viņam atklājas, ir tikpat savāda, kā tā, kurā mēs visi dzīvojam, jo pasaule ir savāda, ja palūkojamies uz to ar svaigu un uzmanīgu skatienu atelpas brīžos, ko mums atvēl ikdienas trauksme.” (37. lpp.) Atliek vien visiem to novēlēt.

Ivars Šteinbergs

Šogad esmu bijis ieinteresēts kritikas un literatūras sinerģijā, domājis par to, kā apvienot poētisku formu ar teorētisku refleksiju. Šī interese ir aizvedusi pie esejām dialogos, piemēram, lasīju Edgara Alana Po Mona un Unas sarunu žurnālā Karogs (Nr. 6, 1989) Baibas Jansones tulkojumā. Slaveni pārspriedumi sarunās ir Oskaram Vaildam, Vilnis Zariņš latviski tulkojis Denī Didro romānu Ramo brāļadēls (Zvaigzne), kur sarunājas “es” un “viņš”. Dialogs, šķiet, ir nepelnīti aizmirsts publicistikas žanrs, un tas mani saista galvenokārt ar to, ka neieņem iluzoro patiesības paudēja pozu, bet gan ierosina, ka ikvienu valodisku viedokli izsaka konstruēts vēstītājs, nevis kāds klātesošs biogrāfiskais “autors”. Līdz ar to šajā vasarā lasītājiem novēlu atcerēties, ka filozofija neizbēgami arī ir literatūra, un meklēt iespējas baudīt uzskatu daudzveidību.

Vēl man uz rakstāmgalda, pateicoties profesora Raimonda Brieža labsirdībai, stāv gabaliņi no Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcas (rediģējis, papildinājis, turpinājis Jānis Endzelīns), kuru izmantošu dažādiem radošajiem nolūkiem un noteikti iesaku lasīt ikvienam latviešu valodā iesaistītajam (kaut pāris šķirkļus pirms gulētiešanas). Ar nepacietību gaidu, kad varēšu izlasīt Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu Apļi (Neputns), kā arī – Andra Ogriņa jaunāko grāmatu par bites tiesu (Jānis Roze). Visbeidzot, iesaku lasīt literatūras žurnāla Strāva 7. numuru, kas iznāk jūlijā: turiet acis vaļā!

Lauris Veips

Kad lasīju sociologa Ričarda Seneta 1994. gada grāmatu Miesa un akmens (Flesh and Stone), es paliku pārliecināts ne tikai par Seneta atklājumiem, pētot saistības starp laikmetu idejām un to pilsētvidi, sarežģīto saspēli starp bāzi un virsbūvi, kuru Senets iezīmē, pārlecot no klasiskā laikmeta Atēnām uz seno Romu, Renesanses laika Venēciju, mūsdienu Ņujorku un citām pilsētām, bet arī par to, ka nosacīti akadēmiski teksti var kritizēt un paust vērtības, ja vien pētniecību nebaidās saprecināt ar kaisli, ja to pavada nopietnas raizes par to, kā tad mēs īsti ceļam pilsētas, kurās dzīvojam – un vai to darām pareizi. Tagad, lasot viņa agrāko darbu, Publiskā cilvēka noriets (The Fall of Public Man, 1977), esmu reizē ieintriģēts un nomākts, jo Seneta analīze par publiskās un līdz ar to arī jēgpilnas privātās telpas izzušanu Rietumos – sarakstīta gan pirms soctīklu rašanās, gan krietnu laiku pirms kovida, kad cilvēki atkāpās arvien dziļāk savās unikālajās, bet līdz ar to arvien tukšākajās pasaulēs, – nedod daudz cerību, ka kaut kas mainīsies. Galu galā pat internetā, kur vēl pirms gadiem padsmit komentāru sadaļās mēdza notikt sakarīgas un jestras sarunas, tagad ir ieviesušās tās pašas manieres, kas uz ielas, kur cilvēka pamattiesības ir neatbildēt, ignorēt, neiesaistīties. Tā vietā, lai patību stiprinātu, Rietumu cilvēka pievēršanās personībai to ir vājinājusi. Ja atbilde, ka pie vainas (cita starpā) ir kapitālisms, izklausās nodrāzta, tad tas tāpēc, ka tā jau izsenis ir ļauna un viltīga sistēma, kura steigšus jāizģērbj un jānoper, un jānoliek īstajā vietā.

1. “The one the other will contain / With ease – and You beside”; Kārļa Vērdiņa atdzejojumā: “Steigs pirmais otro sevī ņemt / Un blakus – Tevi pašu.”  (atpakaļ uz rakstu)