raksti

— Lauska acī, šķemba galvā, kara atņirgtie zobi, vēstures vieplis

Marianna Kijanovska

14/07/2023

Viktorija Ameļina uzvar ienaidniekus pat ar savu vārdu. Kopš šīs dienas tas ir leģendārs un nemirstīgs.

***
Iepriekšējo eseju es rakstīju 475. dienā pēc totālā iebrukuma, uzreiz pēc krievu sarīkotā sprādziena Kahovkas hidroelektrostacijā. Tagad ir Lielā kara 490. diena. Ukrainas Konstitūcijas diena. 3415. diena, kopš krievija okupējusi Krimu. Šodien, tāpat kā gandrīz ikkatru šā nepilna pusotra gada dienu, gaisa trauksmju lietotne, kas manā telefonā ir noregulēta uz Kijivu un Ļvivu, kaut arī kopš 2022. gada augusta esmu Berlīnē, vairākas reizes gaudoja līdzi sirēnām.

Vakarvakara triecienā, ko krievija 2023. gada 27. jūnijā bija notēmējusi uz piefrontes pilsētas Kramatorskas picēriju, ar šķembu deniņos nāvējoši ievainota ukraiņu rakstniece un aktīviste, brīvprātīgā, Ukrainas PEN kluba biedre Viktorija Ameļina. Viņa tagad cīnās, lai paliktu dzīva.

Tieši viņa bija tā, kas atrada ukraiņu rakstnieka Volodimira Vakulenko dienasgrāmatu. Volodimira dzimto ciemu – Kapitoļivku Harkivas apgabalā – krievi okupēja ceturtajā totālā iebrukuma nedēļā. Dienu pirms tam, kad krievu okupanti viņu nolaupīja, 2023. gada 23. martā, Vakulenko savu dienasgrāmatu, kuru bija rakstījis kopš iebrukuma sākuma, noraka dārzā pie mājas. Krievi vispirms Volodimiru spīdzināja, tad nonāvēja ar diviem šāvieniem. Viktoriju vakar nāvējoši ievainoja galvā krievu raķetes šķemba. Reiz es viņai dāvanā noadīju kleitu. Vēl pirms tam vairākas reizes dažādās pilsētās vadīju viņas pirmā romāna – Novembra sindroms (Синдром листопаду) prezentācijas. Kādu laiku mēs bijām tuvas draudzenes, tādēļ viņas tagadējās mokas man ir kaut kas ļoti personisks. Taču pat ja nebūtu bail, vai Viktorija izdzīvos, trieciens uzreiz ar divām krievu superprecīzajām raķetēm Iskander pa Kramatorsku man jebkurā gadījumā būtu kas ļoti personisks: kafejnīcā uzreiz aizgāja bojā 11 apmeklētāji, viņu vidū trīs bērni; 61 cilvēks ir ievainots, ne visi ievainotie izdzīvos, jo daļa traumu un ievainojumu ir nesavienojami ar dzīvību.

SBU pretizlūkošanas vienība “pa svaigām pēdām” aizturēja KF specdienestu aģentu, kurš šo krievu raķetes triecienu bija nokoriģējis pat tik lielā mērā, ka viņa telefonā tika atrastas pie picērijas novietoto mašīnu fotogrāfijas. Acīmredzot, ja reiz krievija šim triecienam pa Kramatorsku iztērēja veselas divas savas visdārgākās, visprecīzākās raķetes, tas nebija nejaušs. Es pieļauju, ka tēmēts tika tieši uz kafejnīcu, tieši uz cilvēkiem, kuri tajā vakariņoja: uz brīvprātīgajiem, žurnālistiem, vietējiem pusaudžiem, bērniem, kas tur bija ieradušies kopā ar vecākiem. Ievainoto vidū izrādījās ārzemnieki, starp viņiem – trīs Kolumbijas pilsoņi: organizācijas Aquanta Ucrania dibinātājs deputāts Serhio Haramiljo, rakstnieks Ektors Abads un žurnāliste Katalina Gomesa. Viktorija Ameļina tieši viņus bija pavadījusi. Kolumbieši grasījās rakstīt par karu Ukrainā.

Varbūt es tagad operēju ar rakstnieces iztēli, taču man liekas, šīs apšaudes mērķis bija tieši Viktorija Ameļina. Viņa, iespējams, vairāk par visiem pārējiem tur klātesošajiem bija rakstījusi par karu, tieši viņai par šo mūsu karu ir viena no spēcīgākajām balsīm, kuru pēdējā laikā dzird visā pasaulē.

Gandrīz visu šo pusotru gadu, kopš pirmajām totālā iebrukuma dienām, viņa fiksējusi krievu kara noziegumus, sniegusi simtiem interviju medijiem vairākos desmitos valstu, darījusi neskaitāmas no ārpuses neredzamas lietas, faktiski dažādos veidos būvēdama simtiem, tūkstošiem tiltu. Taču patiesībā viņas milzu darbs saistībā ar krievijas iebrukumu Ukrainā sākās jau 2014. gadā. Viņa jau toreiz prata glābt cilvēku dzīvības – un liecināt. 2023. gada septembrī Ameļinai bija jādodas uz Parīzi, jo viņa bija saņēmusi vienu no prestižākajām pasaules stipendijām – to, kuru piešķir Kolumbijas Universitāte. Viņa tai bija izraudzīta starp vairākiem tūkstošiem kandidātu: lai rakstītu par karu – non-fiction grāmatu par sievietēm, kuras raksta par karu. Tad viņas balss būtu dzirdama jau globālā līmenī. Tādēļ esmu iekšēji pārliecināta, ka šī trieciena mērķis bija tieši Ameļina. Visi tur klātesošie – jā, protams. Taču Viktorija – pirmām kārtām.

Vēl neesmu redzējusi slēgtajās grupās ieliktās fotogrāfijas no Kramatorskas traģēdijas vietas, taču redzēju foto, kurā bija redzami kolumbieši, kas sēdēja pie viena galda ar Viktoriju, jau pēc tam, kad viņiem bija sniegta pirmā palīdzība. Ektora Abada (viņš arī bija ievainots un nokļuva slimnīcā) kreklu fotogrāfijā viscaur izraibina traipi, kas izskatās pēc asins šļakatām, un man liekas, tās ir ne tikai viņa, bet arī Vikas asinis. Es ilgas minūtes skatījos uz šo viņa kreklu, lūkojos viņa acīs. 1987. gadā Kolumbijas ultralabējie kaujinieki bija nogalinājuši viņa tēvu Ektoru Abadu Gomesu, ārstu un cilvēktiesību aizstāvi.

Gan šī Viktorijas ievainošana, gan šis kārtējais krievijas noziegums pret cilvēci – noziegums, kas norisinājās burtiski Hektora Abada, Serhio Haramiljo, Katalinas Gomesas acu priekšā, ieradušies Kramatorskā, viņi nokļuva katastrofas centrā, – tas viss, cenšoties aptvert krievijas šausmīgo agresiju pret Ukrainu kā karu pret globālo pasauli, pret globālās pasaules vērtībām, pret dzīvi kā tādu, nozīmē apjaust ļoti daudz jauna, tostarp latīņamerikāņiem.

Šādā kontekstā krievu apšaude Kramatorskas picērijā daudz ko principiāli maina. Šī apšaude var izrādīties viens no lūzuma brīžiem mūsu ilgajā karā ar krieviju. Gan Ukrainai, gan arī pasaulei. Mums – jo Ameļinas tēls, dzīves ceļš, pūliņi un teksti kļūst varonīgi šā vārda viscēlākajā nozīmē. Kaut arī šim karam ir neskaitāmi upuri, tieši viņa top par simbolu krievijas agresijai pret Ukrainu, tieši viņa kļūst par simbolu cīņai pret šo noziegumu, es teiktu – tādā pašā līmenī kā Tarass Ševčenko un Vasiļs Stuss.

Viss Viktorijas Ameļinas liktenis, viss viņas darbs, tāpat kā viņas dzīves izvēles, pārtop patiesā liecībā par krievijas totālo noziegumu pret ukraiņu tautu – noziegumu, kas ilgst visos laikos, kopš pastāv krievija.

Kad Katrīna Otrā bija iznīcinājusi Ukraiņu Otro kozakvalsti, Tarass Ševčenko, brīvu cilvēku mazdēls, tāpat kā desmitiem miljonu ukraiņu, viņa laikabiedru, krievu pakalpināts, piedzima kā dzimtcilvēks, faktiski – vergs. Pēc tam, kad draugi viņu izpirka no pazemojošās dzimtbūšanas, viņš izvēlējās būt nevis slavens mākslinieks krievijas impērijas galvaspilsētā, bet dzejnieks, turklāt pat ne trimdā, bet būtībā cietumā: 1847. gada 9. jūlijā krievu cars Nikolajs I parakstīja spriedumu, pēc kura mākslinieks un dzejnieks Tarass Ševčenko uz 25 gadiem tika atdots zaldātos, “ar visstingrāko uzraudzību aizliedzot rakstīt un gleznot”.

Vasiļs Stuss bija ģeniāls ukraiņu dzejnieks, disidents un politieslodzītais. Viņu gadiem ilgi pakāpeniski iznīcināja Maskavas diktatūras režīms, Kremlis, proti, krievija. Viņa rakstītais tika pilnībā aizliegts, daļēji iznīcināts, pats Stuss vairākas reizes notiesāts uz ilgstošu atrašanos cietumā, lēģeros. Viņš aizgāja bojā beztermiņa sausajā badastreikā, cietuma karcerī, jo bija papildus bargi sodīts par to, ka nodevis “uz brīvi” kladi ar dzejoļiem.

Gan Ševčenko, gan Stuss ukraiņiem ir ne tikai diži dzejnieki un izcili cīnītāji par ukrainisko: viņu biogrāfijas tiek no jauna apjaustas mitopoētikas gultnē, no jauna modelētas, pārkārtotas pēc mīta un dzejas likumiem, viņu tēli kļūst universāli, iemieso visas ukraiņu civilizācijas pieredzi – kopējo vissvarīgāko, definējošo mūsu tautas pieredzi lūzummirkļa priekšvakarā.

Ševčenko, cīnītājs ar dzimtbūšanu, nomira 1861. gadā, tātad tieši togad, kad krievijas impērijā sākās Aleksandra II t. s. Zemes reforma. Stuss aizgāja bojā 1985. gadā – un jau pavisam drīz Ukrainā sāka mutuļot procesi, kuru rezultāts bija Neatkarības pasludināšana 1991. gadā.

Viktorija Ameļina tika ievainota mūsu Uzvaras priekšvakarā.

Kopš tā paša brīža, kad krievi ar “iskanderiem” apšaudīja Kramatorsku, Viktorijai vairs nav biogrāfijas: viņai ir Liktenis. Liktenis – tieši ar lielo burtu. Šobrīd viņa vēl joprojām cīnās, lai paliktu dzīva, taču jau pat šodien tiem, kas viņu pazīst, ir sajūta, ka notikumu gaita viņas personiskajā stāstā ir bijusi kaut kādā veidā iepriekš nolemta (pat viņas vārds ir Viktorija, “Uzvara”). Kopš tās dienas Viktorijas Ameļinas patiesais Liktenis mitoloģiskās domāšanas struktūru līmenī, arhetipiski ir ierakstīts Ukrainas vēsturē, pasaules literatūras vēsturē, un jau tagad var redzēt, cik dziļi un visaptveroši Viktorija iemieso mūsu vērtības un šo vērtību svarīgumu mūsu sabiedrībai – un absolūtu, pašaizliedzīgu gatavību tās aizstāvēt. Esmu pārliecināta, ka tieši viņa, tieši viņas vārds visos turpmākajos gadu desmitos – bet varbūt arī uz visiem laikiem – kļūs zināms visā pasaulē, jo tajā ietilps visa ukraiņu tautas lielā, kopīgā pieredze ne tikai šajās dienās, bet arī visos trīsdesmit Neatkarības gados. Viktorija pieder pie “Neatkarības pirmziemnieku” paaudzes, un pat tas, kā vēl viens puzles gabaliņš, ideāli iederas viņas “hagiogrāfijā”.

Viktorija nav ne karadarbības dalībniece, ne hospitāliete1), ne politiķe; viņa ir rakstniece, cilvēktiesību aizstāve un sabiedriskā aktīviste. Taču vispirmām kārtām viņa ir rakstniece, kas vāc liecības un pati liecina: ar katru savu elpas vilcienu. Es to saku bez patosa, kā cilvēks, kurš līdz 2022. gadam bija ar viņu diezgan tuvu pazīstams.

Tā kā jau daudzus mēnešus ar rakstīšanas stipendiju dzīvoju Berlīnē, man pēdējo gadu drīzāk nav bijis ar “manējiem”, ar visiem Ukrainā palikušajiem manējiem patiešām kopīgas pieredzes: mums tagad faktiski ir dažāda iztēle un dažādas atmiņas. Mums tagad ir nedalīta pieredze – katram sava, kā cilvēkam ar amputētu ekstremitāti un cilvēkam ar kontūziju, jo karš visiem ukraiņiem ir viens un tas pats – taču tas nav vienāds. Paramediķis, tankists, maiznieks, brīvprātīgais, “izšmaucējs”, priesteris, bēglis, rakstnieks literārā rezidencē; sievietes, vīrieši, bērni, pusaudži, veci ļaudis. Tie, kam ir mājas mīluļi, un tie, kam nav, – katrs karā dzīvo pilnīgi citādi. Vieni – kā es – mēģina iegaumēt, iecirst robiņu apziņā, vismaz no citu stāstītā, no citu fotogrāfijām un video, lai pēc tam liecinātu vai vienkārši stāstītu, otri cenšas iespējami ātrāk aizmirst, kādam vēl aizvien skaudri sāp, kāds jau ir gandrīz pavisam nejutīgs, vēl kāds burtiski pamiris no sāpēm – tā pamiris, ka nejaudā pat kliegt un kaukt. Kāds raksta privātu kara dienasgrāmatu, kāds fotografē, kāds fiksē pierādījumus nākamajām starptautiskajām tiesām, kā to darīja Viktorija. Un lielā mērā tieši viņai esmu pateicīga par savu pieredzi, jo par šo karu zinu arī viņas darba dēļ. Par manām zināšanām ir samaksāts ar viņas dzīves nedēļām un mēnešiem – un tagad arī ar viņas asinīm.

Viņas un viņai līdzīgo pūliņi šo mūsu bezgalīgi atšķirīgo kara pieredzēšanas pieredzi padara vienlaikus arī kopēju. Tā top par Ukrainas, Eiropas un pasaules kopējo pieredzi. Ne tikai par šo karu – arī šo karu es zinu cita starpā tādēļ, ka Viktorija to apraksta. Apraksta nevis no ierakumiem, nevis no bēgļu gaitu traģēdijas tās attālinātībā, tās neapraudātībā un zaudētībā, bet tieši no ārkārtīgi plaša redzeslauka pozīcijas, atrodoties katastrofas centrā, tomēr reizē arī no malas, arī no kaut kāda nosacīta punkta augstu gaisā, kur ir putni, kur ir mākslīgie pavadoņi, kur ir zvaigznes, – viņa to apraksta gan kā aculieciniece, gan kā cilvēks, kas vāc dokumentāras liecības, proti, kā reģistratore un arhivāre, bet arī kā dziļa analītiķe un kā ļoti erudīta teorētiķe. Un vēl – kā īpatna “etnoloģe ontoloģe”. Viktorija ir atklājusi – bet līdz zināmai robežai arī pati radījusi unikālu vērošanas un aprakstīšanas formātu, un tas viņu padara ne tikai par krievijas ienaidnieci Nr. 1, bet arī par reālu apdraudējumu krievijai. Tādēļ, atkārtoju, es domāju, ka, notēmējot “iskanderu” uz šo kafejnīcu, krievi vēlējās nogalināt tieši viņu. Jo viņa ārkārtīgi labi aprakstīja šo karu. Viņas vārdi nolobīja propagandas, postpatiesības uzslāņojumus. Viņas vārdi bija pretošanās Haosam.

Visas šā kara dienas, visus šos gadus es domāju: karu vajag aprakstīt iespējami labāk, daudz labāk, nekā tas ir pelnījis. Jo tikai labi aprakstīts karš spēj kaut ko iemācīt. Par maz tikai ar dokumentiem, nav gana vienkārši apstrādāt liecības. Iztēle un atmiņas ir vienas dabas, tādēļ, lai atcerētos, jāspēj iztēloties. Bet kas tas ir – spēt iztēloties? Lai spētu atcerēties – kam tev jābūt, kādam tev jābūt, kur un kā tieši jābūt? Kā tieši radīt (vai izdziedināt) atmiņas spēju ne tikai nerimus fiksēt, bet arī apjaust? Kurš ir tas brīdis, kad atcerēšanās pārtop nemitīgā dvēseles darbā?

Kā vislabāk aprakstīt karu, jo vairāk tādēļ, ka karš turpinās un vēl turpināsies? Katra nākamā diena, katrs nākamais notikums ikreiz liek no jauna aptvert visu no paša sākuma. Turklāt karš visu laiku iezīž karu, karš izspļauj karu, karš sagremo karu. Kara ir tik daudz, ka tas sāk izpostīt epistēmi – pašu izziņas spēju. Un šajā nespējā, kas piemeklējusi pilnīgi visus medijus, malu malās ir patiesīguma ekstrēmi, kuros iracionalitāte un ledains ratio, patiesība un “feiks” koeksistē – pat acīmredzamības līmenī, tomēr ne katrreiz viens un otrs tiek identificēts. Tādējādi jau tagad veidojas šā kara “postpatiesība”.

Jo viss Otrais pasaules karš ir simtiem tūkstošiem fotogrāfiju un nez cik tūkstoši arhīvu – turpretī katra nedēļa, kad turpinās krievijas karš pret Ukrainu, ir desmittūkstošiem, ja ne simttūkstošiem fotogrāfiju, videoierakstu, teksta formā fiksētu liecību. Kā šo karu tā milzumā aptvert? Mana atbilde ir: šo karu vajag ne tikai fotografēt un ierakstīt visos iespējamajos nesējos ar visu pieejamo mediju starpniecību, bet arī aprakstīt, turklāt nevis kaut kad, bet jau tagad, “pa jēlu miesu”, veidojot struktūras “ilgai atmiņai”, metavēsturei. Lai metavēsture – kā arī “ilgā atmiņa” – par šo karu piederētu mums. Mēs uzvarēsim (pastāv viedoklis, ka vēsturi raksta uzvarētāji), un mēs spēsim nosargāt mūsu vēsturi – gan pagātnē, gan arī nākotnē; tomēr šajā karā, kā vēl nekad, cīņā par mūsu vēsturi mūsu pretinieks būs Haoss.

Haoss vienmēr bungo cauri karam, un smadzenes vienmēr vēlas haosā saklausīt ritmu, arī tad, kad jau iepriekš ir zināms, ka nekāda ritma nav. Taču var izveidot struktūru, kas zināmā mērā sakārto haosu, un tad ritms skanēs cauri. To labi zināja tie, kas baroka un secesijas laikmetā radīja augu ornamentus. Neba velti secesija un tās iemesli ir saistīti ar fin de siècle. Mēs patlaban arī zināmā mērā esam fin de siècle beigās. Novēlojies 20. gs. nobeigums, novēlojies 21. gadsimta sākums. Patiesībā 21. gadsimts sāksies pēc šī kara, kas arhaizē visu apkārtējo. Viktorija Ameļina ar savu rakstītājas varoņdarbu visu šo laiku tuvina 21. gadsimta iestāšanos – tad nu beidzot. Viņas savāktās dokumentālās liecības laikam ir nevis audekli, bet ornamenti: ja par ornamenta elementiem var saukt drupas vai salauztus likteņus. Taču es tagad runāju par atkārtošanos.

Sižetu, motīvu atkārtošanās, apšaužu atkārtošanās, cilvēku ikdienas pūliņu atkārtošanās. Āķis ir tas, ka Vika prot ne tikai veidot “ornamentus”: viņa spēj radīt arī dziļus, daudzdimensionālus audeklus, turklāt ne tikai panorāmas vien, bet gan panorāmas ar “hipersaitēm”. Viņa fiksē (taču arī rada) “hipersaites” starp cilvēkiem, lietām un notikumiem, viņa strādā ar faktiem kā ģeniāls arhitekts, būvējot katedrāli uz gadu simtiem, viņa veido formu, kurai apkārt ir tukšums, taču tukšums šā vārda visdziļākajā un jēgpilnākajā nozīmē. Jo formas apņemts tukšums ir veids, kā uzvarēt Haosu, un tā tas ir kopš Lielā Sprādziena brīža. Tukšuma apņemta, ar “hipersaitēm” piepildīta forma, ir pasaules ēkas pamats. Un tieši tādu es redzu Viktorijas Ameļinas ieguldījumu mūsu kopējā nākotnē.

Haoss karā, haoss katastrofas vidū sasmalcina dzīvi, un pat ne tikai salauž, bet sadauza šķēpelēs. Haoss ir kā veseris, kas sadragā akmeņus. Tikai stāstījums, narācija – vai tikai mitopoētika un tāla ceļazvaigzne ļauj bruģēt ceļu no izkaisītajām akmens lauskām, lai kāds pa to varētu iet. Tikai gribas un nolūka “arhitektūra” un stāstītāja dvēseles darba spēks pamudina būvēt no akmeņiem namu, lai kāds tajā varētu dzīvot. Tikai stāstījums ļauj salasīt akmeņus un, kad tā vajag, tos izmētāt, turklāt pat tādās reizēs, kad gan atsevišķu cilvēku, gan kopienu iztēle un atmiņas ir nonākušas nesakarīgas apstulbinātības stāvoklī, kad visas mierlaiku zināšanas un mākas karš padarījis pilnīgi nepraktiskas, nemērķtiecīgas. Jo karš izposta tieši esību un epistēmi.

Ukraiņu valodā “nākotne” ir майбутнє: no vārdiem має, kas izsaka jābūtību, vajadzību, un бути – “būt”. Nākotne ir tas, kam “jābūt”, kas “noteikti pienāks”. Viktorija mūsu kopējo noteikti-pienākšanu būvē kā “mājas Domam”. Viņa ar visu savu dzīvi liecina un māca, ka tālab, lai pastāvētu, lai saglabātu domāšanas mērķtiecību – un vispār tās iespējamību –, ir jākoncentrējas uz to, kas noteikti pienāks. Protams, uz nākotni kā uz Uzvaru. Un tāpēc vajag iespējami labāk aprakstīt karu.

Vajag iespējami labāk aprakstīt karu, es domāju – vai nu līdz ar Viktoriju, vai līdztekus kādām viņas domām; vajag rakstīt, koncentrējoties uz nākotni, uz Uzvaru, taču arī uz jau pilnīgi jauna laika jēgradi – lai atcerētos mums taču pirmām kārtām ir vajadzīga iztēle un dzīvs, degdami nesadegdams cogito. Ameļinas darbs nav tikai darbs ar liecībām un atmiņu, bet arī darbs ar cogito. Romāna Mājas Domam (Дім для Дома) autore veido mājas atmiņai, epistēmei, izgudro – jau kaut kur nākotnē – mūsu kopējās atmiņas par šo karu kā vietu uz zemes.

Tādēļ nav brīnums, ka Ameļinas nākamajai grāmatai jābūt par tām, kas raksta par karu. Tai jātop tikai kara liecībai, bet arī non-fiction liecībai par tām, kuras liecina par karu. Grāmata ar fraktāļa īpašībām – kā sniegpārsla, kā koks, kā dzīsliņas lapai. Tai jābūt kokgrāmatai, vismaz tā es to iztēlojos. Fraktāļsaknes, fraktāļvainags, fraktālis kā fraktāļa spoguļattēls. Es par to domāju – ciktāl spēju to iztēloties – kā par nebeidzamības grāmatu. Un jebkurā gadījumā tā būs grāmata kā uzvara pār Haosu.

Kara pagātne sabirst atmiņās, un, kamēr nebūs radies kolektīvo atmiņu “kopējais teksts” (un tad jau arī pat klišejas, arī vispārpieņemti žesti piemiņas kultūras praksēs), tās būs izkaisītas, dažādas.

 

***
2023. gada 1. jūlijā Viktorijas Ameļinas sirds apstājās (Vika kļuva par trīspadsmito šīs apšaudes upuri). Tieši 1. jūlijā, Volodimira Vakulenko dzimšanas dienā. Liekas, arī šajā datumā ir kaut kāda neiedomājama predefinētība.

Viņus abus nogalināja krievi. Tāpat kā, iespējams, jau gandrīz simttūkstošiem manu līdzpilsoņu. Viņus nogalināja krievi. Nevis putins, nevis krievija, nevis krievu armijnieki pēc putina pavēles. Nevis karš. Bet krievi. Desmitiem miljonu krievu rokas ir līdz elkoņiem ukraiņu asinīs, vienmēr, bet it īpaši tagad. Viņu rokas ir līdz elkoņiem ukraiņu asinīs – un vārds “ukraiņi” nozīmē ne tikai tautu un nāciju, bet tieši politisku nāciju. Miljoniem krievu ir vainīgi ukraiņu kā “brāļu tautas” genocīdā (“brāļu tauta” – tas ir tāds krieviem īpatnējs “kainisms”).

Un, jā, es protu atšķirt varu no atbildības. Un, jā, visi bez izņēmuma krievijas pilsoņi, kas necīnījās ar pirmsputina un putina noziedzīgo režīmu kopš Otrā krievu-čečenu kara pirmās dienas, visi, kas jebkādā veidā sadarbojās ar putina noziedzīgo režīmu, ar krievu oligarhiem, kas vienkārši bija “vilciena mašīnists”, tēlojot, ka nezina, uz kurieni šis vilciens brauc, – atbild par ukraiņu kā politiskas nācijas genocīdu.

Šis genocīds šādā vai tādā veidā turpinājās visa 20. gadsimta gaitā, ar īpašu brutalitāti tas turpinās šajās dienās un diemžēl turpināsies arī uz priekšu, līdz pat mūsu Uzvarai.

Tas turpinās, kaut arī ne vienmēr visiem ir skaidrs, ka tas ir tieši genocīds. Visu šausmīgi ilgo 20. gadsimtu no viena gala līdz otram iezīmē ukraiņu iznīcināšana masu mērogā. Kurš mūs iznīcināja? Krievi. Un atkal krievi.

Un, ja Majakovskim sinonīmi ir “Ļeņins” un “partija”, tad man ar tādām pašām nosaukšanas tiesībām sinonīmi ir “padomju vara”, “krievija”, “kremlis”. Viktorija Volodimira Vakulenko dienasgrāmatas priekšvārdā rakstīja par “Apšauto renesansi-2”. “Padomju vara”, “krievija”, “kremlis” masu mērogā nogalina ukraiņu māksliniekus, fotogrāfus, rakstniekus, mūziķus. Daudzus no mums viņi jau ir nogalinājuši. Viktorijas Ameļinas nāve kliedz ne tikai par atriebību – uz debesīm –, bet arī par atbildību. Tā kliedz uz visu globālo kopienu, kurai nav vienalga, vai mums visiem reiz pienāks 21. gadsimts. Tas ir, vai tas vispār pienāks – kā mūsu kopējā nākotne.

 

***

Dažkārt pati cilvēka nāve pārtop viņas ierocī. Dažkārt cilvēka nāve pārtop ierocī viņas tautai. Par tādu ieroci ukraiņiem cīņā par Neatkarību kļuva Vasiļa Stusa nāve.

Viktorijas Ameļinas nāve globālo, visas pasaules tautu risināto sarunu par krievu-ukraiņu karu piepildīja ar jaunām apjausmām, un šajā sarunā ir radušās pavisam jaunas rīcībspējas – piemēram, tādas kā mūsu Otrā Apšautā renesanse. Par svarīgiem tās simboliem kļuvusi pati Viktorija un Volodimirs Vakulenko, par kuru viņa rakstīja. Kad Viktoriju Ameļinu nogalināja krievu “iskanders”, viņas nāve kļuva par Ukrainas personālo ieroci – ieroci, kuram neeksistē robeža.

Dzejniece Halina Kruka reiz teica: “Man žēl, ka dzeja nenogalina.” Taču dzejai nemaz nav jānogalina. Tā savā būtībā ir dzīvinoša un dzīvību radoša kā lūgšana, kā gaisma. Labi, ka dzeja nenogalina. Tomēr dzejas vārds – kā agrāk, tā tagad un vienmēr – var kļūt par ieroci. Par ieroci var kļūt brīdinājums un apraksts. Par ieroci var kļūt ticība un cerība, pat mīlestība. Tādēļ ka patiesība vienmēr ir ierocis. Patiesība ir degdami nesadegdams ierocis tāpat kā ar uguni degdams nesadeg ērkšķukrūms. Nesadegdamais ierocis nenogalina savus draugus, tāpat kā ienaidniekus nenogalina mistiska vai varonīga nesadegdama nāve. Taču patiesība dod ar šo ieroci apveltītajiem uzvarēšanu. Vārds “Tarass” tulkojumā nozīmē “dumpinieks”; “Vasiļs” nozīmē “tas, kurš valda”.

Viktorija Ameļina uzvar ienaidniekus pat ar savu vārdu. Kopš šīs dienas tas ir leģendārs un nemirstīgs.

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

  1. Hospitālieši (Госпітальєри) – brīvprātīgu kaujas mediķu bataljons, ko 2014. gada 6. jūlijā nodibināja 18 gadus veca brīvprātīgā mediķe Jana Zinkeviča. Šobrīd bataljonā ir vairāk nekā 200 mediķu. Hospitāliešu galvenie uzdevumi ir: 1) palīdzēt ievainotajiem kaujas laukā; 2) evakuēt ievainotos uz slimnīcām; 3) palīdzēt ievainotajiem rehabilitēties; 4) nogādāt bojāgājušos uz apbedīšanas vietu; 5) apmācīt kaujas mediķus. Hospitāliešu bataljonu joprojām vada Jana Zinkeviča. Viņu devīze ir “Katras dzīvības dēļ” (“Заради кожного життя”). Ziedot hospitāliešiem var šeit. (Tulk. piez.  (atpakaļ uz rakstu)