— Kur zirdziņš veda

Toms Treibergs: Tu un rakstītais vārds: jā, nē, varbūt, līdz kaklam, pietiek, vajag atpūsties?

Svens Kuzmins: Visādā ziņā – neizbēgami.

Toms: Tev droši vien tagad ir vēlme atpūsties, ņemot vērā tikko iznākušo romānu.

Svens: Es daru visu, kas ir manos spēkos. Ir ļoti labi izdot romānus pašā vasaras sākumā un pēc tam kādu neilgu brīdi ļauties druscītiņ vaļīgākai dzīvei.

Toms: Domājot par attieksmi pret valodu. Man jau, redz, ar dzeju ir savādāk, jo man dzejoļi ir tādi ļoti sazipoti romāni, tev atkal viņš ir liels un gruntīgs. Vai tu nenogurdini savu valodu? Vai ir iespējams viņu nogurdināt?

Svens: Zini, man dažreiz ir grūtāk tieši rakstīt īsi un koncentrēti. Es varu nosēdēt divas dienas pie vienas rindkopas vai arī varu nosēdēt divas dienas pie 12 lapaspusēm. Dažreiz liekas, ka valodas reducēšana līdz pašiem, pašiem minimālākajiem izteiksmes līdzekļiem ir tieši tikpat darbietilpīgs process kā vārdu audzēšana klāt. Tas ir kā skaldīt idejas akmeni, lai tiktu pie grauda. Tāpēc, piemēram, kad tu saki, ka tavi dzejoļi ir mazie romāni, es tavus dzejoļus tieši tā arī vienmēr esmu uztvēris. Jo tu uzbur vispirms kaut kādu ainu ar dzejas tēliem, pēc tam tur ievies darbību, tas jau ir faktiski tieši tas pats.

Bet par valodas nogurdināšanu, interesanti, ka tu to pateici, jo šī grāmata pamatā nesastāv no manas valodas – vai arī daudz mazāk nekā citas. Turklāt tā arī bija atkāpšanās no tādas valodas, ko mēs lietojam 21. gadsimtā, uz tādu, kas noteikti nav autentiska gadsimtu mijas latviešu valoda, bet nav arī pilnīga stilizācija par vēsturisko valodu. Tas ir kaut kas pa vidu, kas izklausās moderni, bet ar visādām mazām niansītēm. Tā bija tāda interesanta procedūra, kur bija jāizmanto pavisam citi valodas rīki, nekā ir ierasts darīt. Starp citu, interesanti, man ir ļoti grūti tagad, rakstot mūsdienu valodā, ierobežot sevi tikai uz “bija”, piemēram. Es tagad ritmiski daudz kur jūtos labāk ar “bij”. Skaidrs, ka es ne visur to var lietot.

Toms: Tu pateici, man liekas, tādu foršu atslēgas frāzi “21. gadsimta valoda”. Es vispār to diezgan maz redzu. Arī pēdējā laikā no mūsu literatūras ir sanācis vairāk lasīt tieši sērijas Es esmu… romānus. Protams, jā, kaut kādā ziņā 21. gadsimts tur caur autoru parādās, bet es nevarētu teikt, ka tā ir 21. gadsimta valoda.

Svens: Tur ir interesanti novērot, kā kurš autors tiek galā ar mūsdienu valodu. Piemēram, Inga Žolude ir gandrīz vai mēģinājusi rekonstruēt Poruka valodu ar visiem tās īpatnējiem paņēmieniem, savukārt citi vispār par to nelauza galvu un raksta tā, it kā tas būtu šodienas vārdiem pārstāstīts. Pieejas ļoti atšķirīgas katram autoram.

Toms: Nuja, man, piemēram, uznāca tāda interese par Karīnu Račko…

Svens: Tagad, lasot šito grāmatu?! (Abi smejas.)

Toms: Jau krietni pirms tam. Es izlasīju vienu viņas romānu, tad caurdūru vēl vienu. Viņas gadījumā arī var domāt, ka tā ir 21. gadsimta valoda, bet, redz, Karīna Račko tik ļoti cenšas būt šodienīga, runāt par drēbēm, automašīnām un bāriem, kurus viņas vienaudzes atpazītu, ka tas jau paliek par karikatūru, nevis objektīvu fiksāciju.

Svens: Nu, tas ir jautājums, ko mūsdienu račkoloģija risina ar lielu aizrautību. Man liekas – par to stilizāciju un karikatūru –, ka tas ir visbriesmīgākais, ko vien var darīt. Kad tu par katrām varītēm centies būt moderns un, nedod Dievs, atveidot mūsdienu jaunatnes žargonu. It sevišķi cilvēkiem virs trīsdesmit, tas ir diezgan nejēdzīgi, kad tu mēģini būt moderns, bet patiesībā izklausies senils.

Vispār man bija bail ķerties pie šitiem valodas eksperimentiem, jo es nekad neesmu pārāk aizrāvies ar 19. gadsimta latviešu valodu un patiesībā man pat ilgu laiku bija doma – pirms es vēl biju tā īsti ķēries pie teksta –, ka varbūt vajag to būvēt kā pārstāstu šodienas valodā. Tad tur sāka veidoties visādi postmodernisma kruķi, uz kuriem es stāvēju, bet beigās es ļoti pārdroši atmetu tos malā, mēģināju uz savām kājiņām turēties.

Toms: Jā, droši vien, ja mēs ar tevi sarunātos grāmatnīcā, mēs varētu atrast kaut kādus piemērus, daiļliteratūru, kas ir tieši par šodienu un nevis par pagātni, un tur tad varētu noķert to 21. gadsimta valodu. Bet kopumā es to daudz vairāk redzu tieši dzejā.

Svens: Dzeja vispār ir kalnu avots, no kura valoda plūst un tad sazarojas, paplašinās. Man liekas, dzeja kā mākslas forma ir tāds valodas tīrradnis. Cik daudz, teiksim, latviešu valodas jaunvārdu ir piederējis dzejnieka spalvai, vai ne? Visādas izteiksmes formas, kas vispirms sākas kā Raiņa vai Klāva Elsberga, vai Vizmas Belševicas eksperiments. Un paiet 20 gadi un visi to lieto, nevienam pat prāta nenāk, no kurienes tas ir cēlies. Jo valodai ir tā īpatnība, ka šķiet – viņa ir bijusi vienmēr, tā šķiet kaut kas pašsaprotams, un tikai tad, kad tu sāc viņu ķidāt un jaukt ārā pa detaļām, preparēt, tikai tad pamazām sāc saprast, ka, pag, šitais taču ir no turienes, tas ir izveidojies tā, tas ir tāds aizguvums, šis ir šāds aizguvums… Beigās sanāk, ka dzīvā valoda ir tāds lupatu deķis, (smejas) no dzejnieku drānām šūts.

Toms: Tieši tā. Un vēl man bija iespēja padziļinātāk pievērsties tam, kas noticis mūsu dramaturģijā pēdējā laikā…

Svens: O!

Toms: Nacionālais kultūras centrs izdeva tādu lugu krājumu, ne pārāk biezu. Vēl es iepazinos ar krājumu, kurā bija apkopotas lugas arī skolu jaunatnes vajadzībām, un tur arī varētu teikt, ka ir 21. gadsimta valoda, bet atkal ir kaut kādi šķēršļi. Arī tur bieži vien dramaturgi ir centušies būt ārkārtīgi koši un aizraut ar notikumu. Piemēram, cienītā Lelde Stumbre, kas ir klasiķe, viņa, manuprāt, raksta tāpat, kā viņa to darīja pirms gadiem 20…

Svens: Tā arī vajag.

Toms: Droši vien.

Svens: Ja tu esi Lelde Stumbre, tad nevajadzētu rakstīt “LOL”. (Smejas.)

Toms: Tas jājautā skolu jaunatnei. Bet kopumā tur ir tāds mikss starp elementiem, kas šobrīd ir aktuāli – visi ir telefonos vai kā tamlīdzīgi, nevienam nav laika draugiem un ģimenei, visi aizņemti ar sevi… Nu, es tā ļoti virspusēji skaidroju. Es jau arī nojaušu, kāpēc autori cenšas panākt sabalsojumu ar mūsu jauniešiem, raksta par to, kas viņiem ir aktuāli, bet kopumā ņemot… Bija arī saruna par to, ka ir ļoti grūti rakstīt pusaudžiem. Tur bija ļoti trāpīgs secinājums, ka varbūt viņus vienkārši ir jāliek mierā. Jo nu kāda jēga, nu? Viņiem ir pietiekami daudz, ar ko cīnīties, lai vēl ņemtos ar kaut kādām grāmatām. Bet, ja turpinām par 21. gadsimta valodu, tad noteikti viena vieta, kur viņu var atrast, ir jaunās literatūras žurnāls Strāva, kurā arī tu, starp citu, esi jaunākajā numurā ar burvīgo stāstu par kotletēm un aizkapa dzīvi, arī filozofijas žurnāls Tvērums, kur ir eseju žanrs. Var pieminēt Agnesi Rutkēviču, viņas krājums ar esejām ir labs piemērs, kas ir tas 21. gadsimts.

Svens: Man arī liekas, ka labs 21. gadsimta latviešu valodas piemērs ir Kalnozola Kalendārs. Viņš it kā no vienas puses to valodu ir mēģinājis padarīt maksimāli naivu, formas ziņā vienkāršotu, vai arī brīžiem pārāk sarežģītu tieši tur, kur tas ir vismazāk vajadzīgs.

Toms: Un negaidīts.

Svens: Jā. Un caur to viņš kā reiz pietuvinās tādai valodai, kādu varbūt varētu dzirdēt pagalmā vai zupas virtuvē. Un viņam tā mazliet koķetā nepareizība nāk ļoti viegli, bez piespiešanās. Viņš jebkurā situācijā ir mēģinājis izšķirties par labu tai konstrukcijai,  kuru, visticamāk, varētu dzirdēt kaut kur Talsos autobusa pieturā. Un tā viņš piekļūst ļoti tuvu tai 21. gadsimta valodai, kas ir visnotaļ literāra. Kāpēc ar’ lai viņa tāda nebūtu?

Toms: Nu jā, tas ir fenomens, kas ar šo grāmatu notika, patiešām. Un apliecina to, ka acīmredzot, lasītāji vēlas, lai no viņiem prasītu pēc iespējas mazāku bagāžu vai iepriekšēju sagatavošanos. Jo tas frustrē – vai es sapratīšu? Tādēļ dienasgrāmatas forma, tas vien jau ir atbruņojoši, tur nav tās pastarpinātības, kas būtu saistītā tekstā.

Svens: Vēl arī sajūta, ka tu ielūkojies pierakstos, kas nemaz nav paredzēti tev.

Toms: Tas nemaz nebija domāts, lai kāds lasītu…

Svens: Jā, tas tā netīšām, ka visi lasa, patiesībā jau tā nemaz nebija domāts, tā sanāca. Tas vispār ļoti jauks uzstādījums: “nu, tā sanāca”, – zināms vieglums. Tas var arī nemaz nenākt viegli, bet ir sajūta, ka tas tik tā gadījās.

 

Toms: Labi, es par savu guilty pleasure izstāstīju, tagad tev jāizstāsta par kādu savu guilty pleasure literatūras jomā.

Svens: Aha… Zini, kā bija? Šito Skaistumu un nemieru rakstot, es daudz lasīju Maksimu Gorkiju, jo viņam ir svarīga loma tālaika notikumos, viņš ir bijis pietiekami tuvos sakaros ar Kārli Skalbi un tā tālāk. Arvienvārdsakot, man vienmēr bija licies, ka Gorkijs ir tāds padomju āpsis, kurš rakstījis slavas dziesmas Ļeņinam pantmērā. Un tad pēkšņi izrādījās, ka tas ir apbrīnojami spēcīgs rakstnieks. Bet tad sākās karš Ukrainā un pležers lasīt Gorkiju pēkšņi likās pat ļoti giltī. Nu, re, es atzīstos. Bet vai nevajag par jauno latviešu literatūru parunāt? Ar “Jauno” es, protams, domāju 19.–20. gadsimta miju, to, kas ir mūsu klasiskās literatūras pamats. Piemēram, es domāju, ka sērija Es esmu… ir gandrīz vai logs uz to… Mums kopš skolas laikiem 19. un 20. gadsimta sākuma literatūru ir mācījuši, sevišķi neraizējoties par to, vai mūs interesē 19. gadsimta literatūra, un tādā veidā ir radies priekšstats, ka tā laikmeta literatūra ir vienots, nedalāms veselums un par to laikmetu pastāv gluži objektīvi priekšstati. Bet šī sērija ļoti labi parāda, ka nav tur tik viennozīmīgi viss ar tiem objektīvajiem priekšstatiem, jo var redzēt, ka trīs dažādi autori ir uzrakstījuši trīs dažādas versijas par to laikmetu. Tev nav tāds priekšstats radies?

Toms: Domāju, ka to objektīvo pamatu droši vien veido tikpat objektīvie vēstures fakti, kuri mums arī tika iemācīti skolā. Nacionālās identitātes apzināšanās, sekošana Eiropas strāvām par nacionālu valstu dibināšanos un lielo impēriju sadrumstalošanos… Tad jau var domāt, ka šādā kontekstā tāda parādība kā literatūra bija kā paskaidrojums šiem notikumiem. Bet, redzi, mēs nupat runājām par krievu literatūru, ar to mums nebija pārāk liela noņemšanās. Tad kāpēc lai tiem autoriem, par kuriem ir sērija Es esmu…, būtu lielāka noņemšanās ar tām politiskajām norisēm? Labi, kāds iesaistījās vairāk, kāds mazāk, bet centrālproblēms, kā saka, tomēr katram bija pašam savs.

Svens: Zini, ar ko Piektais gads bija ievērības cienīgs? Ar to, ka tas šeit bija oficiālās politiskās darbības sākums. Pēc 17. oktobra manifesta pirmo reizi tika legalizētas politiskās partijas, atcelta preses cenzūra. Protams, pirms tam pastāvēja Krišjānis Valdemārs un Māmuļas aktivitātes, un viss pārējais, bet tā darbība tomēr vairāk bija sabiedriska nekā politiska. Ja tajā arī bija kaut kas politisks, tas varēja notikt tikai pagrīdē. Bet te pēkšņi – tautas pārstāvniecība politikā! Tās bija pirmās dienas. Un, kā jau pirmajās dienās, pieredze nebija sevišķi liela. Tad nu katrs darīja, kā prata. To, man liekas, ir svarīgi saprast. Ka runāt par profesionālo politikas jomu šodien ir viens, bet tajā laikā politiskā aktivitāte profesionālā līmenī pēc definīcijas nebija iespējama, tikai tādi “politikas amatori”. (Abi smejas.) Viena lieta, ko es sapratu, rakstot par Skalbi un to laikmetu vispār, ir tas, ka no klajiem faktiem bez konteksta nav sevišķi liela labuma. Tāpēc es ļoti centos 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu rādīt maksimālā konteksta plašumā. Zini, vienreiz mēs braucām Vecpiebalgā, patiesībā gājām pa ceļu, un mūs paņēma savā mašīnā kāda piebaldzniece – kā ir pareizi?

Toms: Piebaldzēniete.

Svens: Piebaldzēniete. Milzīgā džipā, tas džips bija lielāks par dažām istabām, kurās esmu dzīvojis. Un mēs braucam pa skaistajiem, līkumotajiem Vecpiebalgas ceļiem, kas vijas starp pakalniem, un pēkšņi piebaldzēniete pie stūres saka: “Re, kā agrāk bija – kur zirdziņš veda, tur arī ceļš izveidojās.” Nemaz neaizdomājoties par to, ka vispār jau 19. gadsimtā pastāvēja ceļu būves inženieri, ceļu uzturēšana un viss pārējais.

Toms: Penicilīns jau bija izgudrots.

Svens: Penicilīns galu galā bija izgudrots! Tāpēc man jau pirmajā nodaļā Kārlis sarunājas mācītājmuižā ar mācītāju un saka: “Ziniet, mēs dzīvojam gaisa kuģu un rentgena starojuma laikmetā.” Citādāk tiešām rodas priekšstats, ka “kur zirdziņš brauc, tur arī ceļš”. Kaut gan pa to ceļu tikpat labi varēja braukt traktors ar tvaika dzinēju.

Toms: Man arī liekas, ka, domājot par rakstnieka figūru kā tādu šajā laikā, rodas iespaids, ka tai bija nedaudz lielāks svars kā šodien.

Svens: Tā šķiet.

Toms: Bet tā šķiet tādēļ, ka daudziem bija aktīva iesaiste sabiedriskajā darbā, vai nu kā skolotajiem, kā politikas amatoriem, kā režisoriem vai skatuves darboņiem. Tā bija tāda ļoti daudzveidīgu nodarbju sezona.

Svens: Bet klausies, te mēs varam apiet pilnu apli un pateikt, ka mēs runājām par dzejnieka darbu, dzejas valodu kā par to strautu, no kura izplūst, attīstās un sazarojas valoda. Visi ietekmīgākie politikas amatori un sabiedriskie darboņi tajā laikā bija ja ne dzejnieki, tad cilvēki, kas dzeju lasīja un pārzināja.

Toms: Vai pat izdeva.

Svens: Arī izdeva. Un tieši dzejai, lūk, un tieši dzejniekiem ir vislielākā loma pie sabiedriskās un politiskās dzīves veidošanas, un tur nāk iekšā jau tāda misticisma formula, kur tas, kurš veido valodu, veido arī pasauli.

Toms: Un diemžēl te mēs redzam ciešu sakabi ar propagandas mašinēriju Krievijā, viņi arī veido valodu un arī ir jau izveidojuši pasauli.

Svens: Jā, tieši tā. Iesākumā bija vārds. Starp citu, šitajā grāmatā parādītas arī krievu imperiālās propagandas valodas spēles, sevišķi kad ir runa par Krievijas – Japānas karu. Tas ir diezgan apbrīnojami, kā tālaika inteliģence sekoja līdzi notikumiem frontē. Ir pat mazliet biedējoši, kā tas sabalsojas ar to, kas notiek šodien – lēnākā režīma, protams, bet ideja nav sevišķi mainījusies un saturs arī ne. Arī tur ir propagandas cīkstēšanās pret patiesām liecībām, kuras bija atļauts smelties tikai no avīzes Krievijas Invalīds. Bija tāda smieklīga epizode. Ko tu smīni tik aizdomīgi?

 Toms: Par to Krievijas invalīdu.

Svens: Tā bija! Bija noteikts skaits ar avotiem, no kurienes prese drīkstēja pārpublicēt ziņas par norisēm frontē, trīs krievu avīzes: Valdības Vēstnesis un vēl kaut kas, un Krievijas Invalīds. Un Latvijā ziņas par notikumiem frontē ienāca caur sociāldemokrātu Jani Jansonu-Braunu, kurš Dienas Lapā starp Krievijas Invalīda ziņām mēdza pa kluso ielaist kaut ko no brīvās pasaules preses.

Toms: Agrīnie copy-paste no LETA.

Svens: Saki, Tom, kurš tev no tā laikmeta dzejniekiem…

Toms: Fricis Bārda!

Svens: Okei. (Smejas.) Kāpēc tieši viņš?

Toms: Tēlainības spēja, tā droši vien.

Svens: Tur jau daudziem tēlainības spēja bija. Ar ko viņa tēlainības spēja atšķiras no citām lirikas tradīcijām, kas te ir bijušas?

Toms: Man liekas, tā ir ļoti destilēta, ar neizskaidrojamu trauksmi, kas arī nav nekas rets, bet tur droši vien ir arī tā romantiskā naivitāte, bet komplektā ar simbolisma tumšo matēriju, kaut ko htonisku.

Svens: Oho, skaisti! Tas jau dekadentiem dikti patika. Tu zini, kā Rūdolfs Blaumanis dēvēja naivistu romantiķus? Viņš teica: “Tie mums visi tādi nobezdējušies liriķi.”

Toms: Tas jau labi, ka bezd, tas nozīmē, ka laba gastroenteroloģiskā aina.

Svens: Taisnība. Bet Fricis Bārda nav nobezdējies liriķis?

Toms: Nu, lai tak arī būtu… Bet par to 21. gadsimta valodu es vēl varu piebilst, piemēram, to, ka pēdējā laikā savus dzejoļus rakstu angliski un tad viņus tulkoju.

Svens: Kāpēc tu tā dari?

Toms: Nu, lūk, labs jautājums. Domāju, tur arī ir kaut kas ļoti līdzīgs, tāpat kā runājot par Bārdu, ka šī svešā valoda, kura man tik ilgus gadus ir diendienā bijusi galvā, pateicoties mūzikai, pirmkārt, ka viņa dod daudz lielāku konkrētību nekā mūsu dzimtā. Un tad to konkrētību dzimtajā valodā tu vari veidot, izejot no šī te. Tas tāpat kā ar labu mālu, tu dabū viņu no auglīgākas zemes, viņš ir pakļāvīgāks, tad tu vari to figūru veidot vijīgāku. Acīmredzot, man liekas, ka, rakstot uzreiz latviski, tas māls ir sauss, nepakļāvīgs.

Svens: Bet ar ko tu to saisti? Ja tev tā šķiet, tas nozīmē, ka tu latviešu valodā jūti mazāk elastības. Kāpēc?

Toms: Varbūt tāpēc, ka latviski ir daudz mazāk labas mūzikas.

Svens: Brīžiem arī es esmu latviešu valodā jutis mazāku elastību, it sevišķi mūsdienu latviešu valodā. Mūsdienu valoda ir pilna, vienkārši pārpildīta ar visādiem aizliegumiem, tie ir uz katra soļa. Burtiski, lai ko tu rakstītu, katrā trešajā teikumā izrādīsies, ka ir kas tāds, ko Valsts valodas centrs neiesaka lietot. Nedrīkst teikt “dēļ manis”, vajag teikt “manis dēļ” un tādā garā. Nedrīkst teikt “liekas”, vajag teikt “šķiet”. Un man jau sen ir bijušas aizdomas, ka visi šie aizliegumi valodas bagātību nevairo. Tagad, strādājot ar 19. gadsimta latviešu valodu, es konstatēju, ka visas tās sarkanās gaismas, visi tie formālie priekšraksti – tā ir tā 21. gadsimta valoda. Tā valoda, kurā rakstīja Skalbe un Blaumanis, ir diezgan brīva no aizliegumiem, viņi nešķiro, kad teikt “tas” un kad teikt “viņš”, ka “tas” tikai par nedzīviem un “viņš” tikai par dzīviem, nē, viņi skatās pēc situācijas. Tieši tā arī dzejiskā valodā vajadzētu būt. Un, tu zini, man laikam jāteic, ka darbs pie Skaistuma un nemiera man ir iemācījis, ka vajag nevis atdarināt 19. gadsimta valodu, bet mēģināt sevī izaudzēt 19. gadsimta valodas apziņu, kas ir daudz, daudz brīvāka un elastīgāka nekā tā, kas mums ir pieejama šodien. Baigi interesanti sanāk, ka mana valoda nemaz nav 21. gadsimta valoda, tagad jau mana valoda ir tuvāka tai vecajai, un viņa patiešām veido pavisam citu iekšējo monologu…

Toms: Tāpat kā man angliski.

Svens: Tad varbūt tas ir tas ieguvums – tu apej traucējošus aizliegumus caur svešvalodu?

Toms: Vai arī dabūn plašāku spēles lauku. Man jau tas ir no sajūtas, ka es tāpat ļoti izteiktu oriģinalitāti nevaru iegūt un tādēļ dabūnu oriģinalitāti procesā. Droši vien kāds cits arī dara tāpat, bet es mazāk tam redzu piemērus.

Svens: Bet vai tu neesi nodarbojies ar tādiem eksperimentiem, kur, piemēram, mēģini rakstīt valodā, kuru tu nepārzini, kā Rilke, piemēram?

Toms: Kaut kad senāk.

Svens: Kādas valodas tu izmantoji?

Toms: Vācu.

Svens: Kaut kāda bāze jau tev ir. No etīžu teātra Nerten. (Smejas.)

Toms: Ne jau tādā apjomā, lai dragātu…

Svens: Tad tu esi rakstījis dzeju vāciski! Tu viņu pārtulkoji latviešu valodā pēc tam?

Toms: Tā bija tāda, tiešām, vairāk trenēšanās, nekā apzināta rakstīšana kā autoram.

Svens: Bet tad, kad tu raksti angliski, tev arī doma citādāk attīstās? Jo gramatiskā konstrukcija veidā veido domas konstrukciju…

Toms: Varbūt tas pat ir galvenais, jā, ka doma savādāk… Kā tu teici, kadences citas.

Svens: Kadences citas, jā! Ja tikai man kāds tagad paprasītu izskaidrot, ko nozīmē vārds kadence, es nezinātu pateikt. Bet jūs taču sapratāt!

Toms: Uzsvars.

Svens: Uzsvars, uzsvars, vajadzīgajās vietās uzsvars, jā. Kā tev liekas, ko mūsdienās dzejnieks ar savu rakstīto vārdu var izveidot pasaulē sev apkārt?

Toms: Nu, es vēl arvien turos pie tā, ka tā ir noslēpumu radīšana un noslēpumu nepilnīga atklāšana. Jo tad, kad tas notiek pilnībā, tad skaņdarbs beidzas. Bet literatūrai ir tā fantastikā iespēja, ka viņa turpinās arī pēc pēdējās nots.

Svens: Noslēpumu arī pašam dzejniekam?

Toms: Jā, noteikti.

Svens: Proti, dzejnieks nekad nevar līdz galam zināt, ko viņš ir uzrakstījis – un arī rakstnieks kā tāds.

Toms: Tie ir ļoti ideāli apstākļi, un tas manā pieredzē ļoti reti ir noticis.

Svens: Ak, tā?!

Toms: Nu jā.

Svens: Tad tu vienmēr esi ar diezgan labu apziņu, ko tu raksti?

Toms: Jā… (Abi skaļi smejas.)

Svens: Re, kā! Vai tev rakstīšana angliski nepalīdz zināt mazāk?

Toms: Drīzāk jā. Arī tā var teikt. Tur jau ir dubultnoslodze, pirmkārt, valoda, kas nav mana dzimtā, otrkārt, stāsts. Tādēļ sanāk, ka tas papildina nezināšanas apjomu vēl dubultā. Zināt it kā arī nav slikti, bet nu… Tad ir risks attapties brīdī, kad dzejolis par tādu ir nosaucams tikai formas dēļ, bet viņā nav tās metafiziskās kustības. Tas ir risks, jā, ja tu tiešām caurmērā un pilnīgi bez jebkādām pārdomām vai pauzēm uzreiz jau: jā, šis konkrēti, te man ir no a līdz c, te man ir no d līdz f un šeit no g līdz l.  Mans sapnis jau ir, ka tas ir: ā 23, b*, trīs iekavas un šitā te, krusta tēmtura zīmīte. Tas ir mans sapnis.

Svens: Kā tev liekas, Friča Bārdas tēlainībā arī ir metafiziskā nezināšana?

Toms: Jā, noteikti. Noteikti. Un te jau var spekulēt, vai viņš pats to apzinājās, vai arī tā ir manis kā lasītāja pašpievienotā vērtība. Tādā gadījumā, protams, arī te ir atvērts lauks, bet nu jau pētniecībai.

Svens: Bet tam laikam nav tik lielas nozīmes, jo mēs tomēr dzīvojam fenomenu pasaulē un viens no tiem ir pieredze, ko tu gūsti lasot. Bet es domāju, teiksim, Kārlim Skalbem diezgan droši var teikt, ka piemita nezināšana. Jo arī viņa… Nu labi, dzejā varbūt mazāk, kaut gan arī… Kad viņš ar dzejas tēliem uzbūvē vidi un tu domā, ka tas ir viss, kas atrodas dzejolī, šķiet: nu jā, viņš ir zinājis, ko un kādiem līdzekļiem apraksta. Bet, tiklīdz tu sāc lasīšanā izmantot kaut kādus simbolistu līdzekļus, pēkšņi sāc saprast, ka tur nav tikai egļu galotnes un sila baloži aprakstīti.

Toms: Tāpat kā Jaunsudrabiņam, es gribētu piebilst. Dzejā tieši.

Svens: Lūk, lūk, tā vispār ir ļoti dekadentiska iezīme. Tādā ziņā viņi ir ļoti moderni, ka aprakstītais priekšmets šā vai tā nav priekšmets, līdz ar to tas var arī būt ļoti daudz kas cits. Vispār foršs tas simbolisms.

Toms: Jā, ļoti. Es domāju, ka viņš ir atkal jāceļ gaismā.

Svens: Es ļoti centos to darīt Skaistumā un nemierā. Un ceru, ka atradīsies vismaz viens lasītājs – cerams, viņš pat sēž tepat blakām –, kurš to tā ir arī uztvēris. Ne tikai kā populārvēsturisku tēlojumu, bet arī kā simbolisku instrumentu kopu, ar kuru palīdzību var izveidot kaut ko, kā tajā tekstā nemaz nav.

Toms: Man ļoti patika stāsts par kundzi lielajā džipā.

Svens: Par zirdziņu? Tas ir mīlīgi.

Toms: Jā, bet, aizņemoties to salīdzinājumu – simbolisms mums dod iespēju jebkuru vietu uzlūkot un pateikt par viņu: lūk, kādreiz bija tā. Bez tās otrās daļas, bez tā zirdziņa. Kad tu redzi vietu vēsturi, kaut vai tik ļoti formāli noslogotā vidē kā padomju laika daudzstāvu mājas.

Svens: Nuja. Kaut gan vispār man liekas, ka visi tie centieni demitoloģizēt vēsturi ir pilnīgi neauglīgi. Vēsture pati par sevi ir notikumu mitoloģizācijas process, kaut vai caur to vien, ka vēstures nevar būt bez kāda, kurš to izstāsta. Un līdz ar to simbolisms, kā reiz, dod ļoti lielu iespēju fakta pārnešanai mitoloģijā, kur tam atkal ir vēl jaunas iespējas. Tad tas zirdziņš vairs nav tikai zirdziņš un ceļš nav tikai ceļš, un tādā garā.