raksti

— Dialogs mīlestībā

Andris Akmentiņš

18/07/2023

Varbūt vienīgā jēgpilnā lasīšana ir dziļā, grūtā un lēnā – uzbūvējot sajūtu lekciju un salīdzinot teritorijas?

Divu skolotāju sasauksme Džeimsa Džoisa stāstā Mirušie un Jāņa Ezeriņa novelē Rūtes ķēniņš. Raksts tika nolasīts kā lekcija Blūma dienā 16. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības namā.

 

Mazliet izbrīna, kāpēc Blūma dienā vajadzētu lasīt lekcijas, bet pieņemu jūsu izvēli, gan jau vēlāk mazākas entuziastu grupas varēs doties pastaigā pa Vērmanes dārzu un turpināt atzīmēšanu vēsturiskajam notikumam atbilstošākā gaisotnē.

Šajā lekcijā es gribētu būt subjektīvs rakstnieks. Varbūt Džoisa pazinēji iebāztu mani maisā katra teikuma galā. Taču rakstnieki drīkst aizrauties ar vīzijām un sajūtām, lai pētniekiem būtu darbs. Arī īsts rakstnieks bez pētniecības vai vismaz vērīguma nav iedomājams. Bez iemauktiem mēs drīz vien nonāktu līdzīgā grāvī kā tie ļaudis, kas bailēs no potēm baida pasauli ar sazvērestību stāstiem. Lai gan rakstniekiem atļauts vairāk, pētnieki ir caurmērā gudrāki par rakstniekiem, katrās lamatās vis nelīdīs. Pašiem gudrākajiem ir paredzēts Džoiss, kurš akadēmiskos prātus kairina jau vairāk nekā gadsimtu.

Tātad, subjektīvs stāsts par dialogu starp diviem rakstniekiem, Džeimsu Džoisu un Jāni Ezeriņu. Dialogs, kas reālajā dzīvē nav pastāvējis, taču literatūrā ir apjaušams. Dialogs mīlestībā.

Mani netraucē doma, ka aplūkojamajās novelēs – Mirušie un Rūtes ķēniņš – autoru brieduma pakāpe ir ļoti atšķirīga.

Kur Džeimss rada nospriegotu pārdomu telpu brīvai interpretācijai, Jānis vēl turas pie aizgūtiem specefektiem, vēl nedaudz kavējas romantiskā simbolismā, vēl aizvien kā pirmajos prozas darbos cenšas ar īsu, aprautu teikuma vēzienu atrisināt gaisotni, nepaceļot situāciju spārnos. Tas Jānim agrīnajos prozas darbos raksturīgs un nāk no lauku vides, kur ļaudis izteicās mazliet skarbi un īsi. Jau ir nojaušams citātu spēks, un īpaši priecē, ka topošais noveles meistars Ezeriņš dažos teikumos sniedz man… atslēgas uz plašo deju zāli Džoisa Mirušajos.

Atšķirības meistarībā mani atbrīvo no provinciāliem reveransiem – tā teikt, mūsu noveles meistars ne ar ko neatpaliek no pasaules dižgariem. Ja nu tomēr ļoti gribat, tad vienu traģikomisku niansi atklāšu gan. Patērējošo lasītāju sasauksmes vietnē Goodreads, kur katrs var kļūt par kritiķi (un izplatītākais kompliments grāmatai ir, ka tā ļoti “viegli lasās”, lai ko tas nozīmētu), Džoisa darbu vērtējums nepārsniedz 3,7 zvaigznītes no 5. Ezeriņa noveles stabili turas pie 4. Še tev, Džeims! Bikli noklusēsim, ka Džoisam ir simtkārt vairāk balsojumu.

Tā ir nacionālā traģēdija, cik bieži mēs iemaldāmies šajā teritorijā. Eiropas modernisma pērli Raudupieti sarakstījušais Blaumanis ir autors arī lugai No saldenās pudeles. Šajā dialogā paspiežam roku Džeimsam par cīņu ar Dublinas teātri. Džoiss pieprasīja lielāku atvērtību pret pasauli, mazliet mazāk lēta provinciālisma, mazliet vairāk kosmopolītisma. Mierinot nacionāli noskaņotos lasītājus, Džoisa kosmopolītisms izvēlējās iegrimt tik dziļi dzimtās, mīļotās un nolādētās Dublinas detalizācijā, ka pārvērta pilsētu par starptautiski nepārspētu literāro tēlu.

Jau savā pirmajā prozas grāmatā Džoiss rada biedējošu sajūtu, ka viņam vispār nav iesācēja tekstu. Ieguvis pirmās vietas angļu valodas sacerējumos. Vismaz vienu lugu iznīcinājis pats. Tikmēr savā provinces dīķī Ezeriņš kā režisors bija tik prasīgs, ka viņam pa prātam nespēja norunāt neviens, taču paša rakstītās lugas nav sasniegušas noveļu līmeni. Tomēr Ezeriņš dzīves laikā tika vairāk cildināts. Kad latvju prese pauž pārsteigumu par pēkšņi uzradušos noveļu talantu, Jāņa kļūst mazliet žēl – jo aiz kadra paliek gandrīz 10 gadi azartiski neprātīga skrējiena, apgūstot pasaules literatūru, haotiski tulkojot visu pēc kārtas, dzejoļu, lugu un stāstu kaudzes, nepārtraukti svītrojumi, pārrakstīšana, uzlabojumi. Lauku pašbrūvētais (self-made) censonis Jānis kuļas sirds asinīm, lai panāktu intelektuāli Džeimsu.

Savs lāsts un dzinējsuns katram. Jānim pa pēdām sāk sekot nāvīgais tuberkulozes cirvis, kas raugās pār viņa plecu visu turpmāko laiku. Savukārt Džeimss Mirušo tapšanas laikā galēji sabojā redzi.

Abās novelēs centrā ir precēti cilvēki, kas sasniedz nākamo līmeni savās attiecībās. Abi pārstāv laikmetu, kad centrālais attiecību temats bija tuvināšanās ideālam. (Mēs pašlaik biežāk maināmies horizontāli un partnerus mainām, līdzko kaut kas nepatīk, nevis raugāmies uz augšu, bet cenšamies piezemēt vērtības savā acu augstumā.)

Abi autori noveļu tapšanas brīdī ir apmēram vienā vecumā, 25–26 gadi. Abi arī apmēram vienādu laiku ir bijuši kopdzīvē. Ezeriņš jau ir precējies, Džoiss savu Noru apprec pēc vairākiem gadu desmitiem, tomēr tā ir laulībai līdzvērtīga kopdzīve. Apmēram trīs gadi – brīdis, kad jāsāk domāt par jaunām attiecībām vai nākamo līmeni attiecībās. Kādas gan mēs esam atbildes un jautājumi saviem mīļajiem? Jānis, kaut precēts, korekti sakot, turpināja būt ideālas sievišķības meklējumos. Tomēr sieva tika pacelta mīlestības vēstuļu tronī – “nekad neesmu turējis cita tēla priekšā Tavējam,” viņš raksta.

Džoisa kvalitāte izriet arī no sarežģītajām attiecībām ar cenzūru. 1905.–1907. gadā tapušais stāsts Mirušie iznāk tikai pēc ilgāka laika (septiņus gadus vēlāk), maksimālistam Džeimsam sniedzot iespēju rediģēt vēl un vēl. (Mūsdienās, kad grāmatnieki un tirgotāji izdzīvo galvenokārt nosaukumu skaita dēļ, literatūras kvalitāte ir apdraudēta. Ieelpojiet šo domu un ieplānojiet sava romāna gatavību nevis pēc pusgada, bet pēc 10 gadiem, rēķinoties, ka citādi jums paslīd garām cenzūras pozitīvā ietekme.)

1912. gadā cenzūra pieveic Dubliniešus, jau nodrukātās darba loksnes tiek iznīcinātas, un Džoiss vairs nekad neatgriežas Dublinā. Taču dzimto pilsētu viņš nepamet. Viņš pastāvīgi satiek Dublinas cilvēkus, turpina tos atdzīvināt savos darbos un ieceļ Dublinu pasaules literatūras centrā. (Man pašlaik ir ļoti līdzīga sajūta, ka manā dzīvē jau ir bijuši visi cilvēki un notikumi, nu varētu mierīgi apsēsties bezpersoniskā telpā, lai aptvertu notikušo un rakstītu.)

Tikmēr Ezeriņš līdz pat mūža galam turpina meklēt aizvien jaunus un jaunus cilvēkus un sižetus, var teikt, sadeg pats un sadedzina plašāka romāna iespējas, nepaspēj realizēt šos plānus, jo avīžu uzplaukuma laikmetā atzinīgi redaktori pēc viņa burvīgajām novelēm stāv rindā.

Ar dzimto pusi Jānis novibrē citādi. Cieši blakus atrodas viņa citāti: “Man citu dievu nav, vien Maliena,” – un turpat: “Reizēm man šķiet, ka velns redz Saikavu sapnī, un tāpēc mēs arī viņu redzam.” Savu novadnieku apmelots, pēc vācu ieslodzījuma Ezeriņš pagriežas uz papēža un pārceļas uz Rīgu. Atcelts no skolas pārziņa amata, Jānis nu var pievērsties literatūrai pilnībā. Džoiss vēl ilgi uztur savu rakstniecību ar privātskolotāja ienākumiem.

Par spīti mūsdienu konkurences garam, neliksim abiem burvīgajiem rakstniekiem sacensties. Ļausim tiem sarunāties iekurtā noveļu ugunskura gaismā. Gaisma paliks – citiem vārdiem, “Ezeriņa ogles turpina kvēlot”, kā man rakstīja Daina Ziemele, rakstnieka plašās dzimtas pārstāve, ar kuru iepazināmies, romāna Meklējot Ezeriņu tapšanas gaitā.

Tagad jautājums. Vai esat kādreiz lasījuši nevis vienu darbu, bet divus kopā? Vai vispār ir vērts lasīt grāmatas, kā to dara patērētāji? Varbūt vienīgā jēgpilnā lasīšana ir dziļā, grūtā un lēnā – uzbūvējot sajūtu lekciju un salīdzinot teritorijas? Pētot un tulkojot, jo kā citādi izdzīvot plašumu, kuram pārskrien pāri ierindas lasītājs?

Iesāksim ar citātu, kura nav pētāmajos darbos. Ezeriņš te runā par noveļu rakstīšanu, mums tas noderēs, lai pietuvotos mirušajiem ķēniņiem: “Noveli rakstot, vajag kraut notikumus, fabulas risinājumu, raksturus, tipus un visu citu kā sārtu. Un kad sakrauts – ar pēdējiem teikumiem – pielaist sārtam uguni, kas tad apjem visu un apvieno.”

Ezeriņš Rūtes ķēniņā visai mērķtiecīgi raksturo galveno varoni Kaltēnu, tad ķeras pie viņa laulības apraksta. Kaltēna dzīves stāsts sasaucas ar Ezeriņa poēmu Andris Goba – manā hipotēzē šo plašo, garlaicīgo klasisko poēmu iznīcināja Ezeriņa iepazīšanās ar nākamo sievu Antoniju. Vēstuļu citāts, kam pieķēros: “Kāds brīnums, izrādās, cilvēks var vienkārši rakstīt par to, ko jūt.” Iemīlējies Ezeriņš sāk pietuvināties cilvēku portretēšanai un emociju izpētei, no garajiem mācekļa gadiem saglabājot vien meistarīgu stilizēšanas prasmi.

Ezeriņa Kaltēns – no tēva ietekmes izrāvies, kļuvis par jūrnieku, nevis antikvāru vēsturnieku. Pēc tēva nāves atgriežas dzimtajā pusē un sāk dzīvot lēnāk. “Man jādzīvo tā, lai sevi visdziļāk sajustu.”

Kaltēnu laulības pamatā ir epizodiska varonība. Laulība ir lēna, cieņpilna, pāris sāk pamazām ievērot grumbas viens otra pierē. “Draugu garīgās sejas sāka noapaļoties, un kūtrā dzīve palika iepriekš nosakāma.”

Vēlākais noveļu meistars Ezeriņš šeit jau nosprakšķ, meklējot plašāku telpu viena teikuma teritorijā. Salīdzinot ar Džoisu, Jānis vēl aizraujas ar definēšanu, skatuves kārtošanu, mazāk laika tērē dialogiem un gaisotnei.

Džeimss tikmēr īpaši nesteidzas pie ugunskura, bet savā nodabā meklē sausākus iekurus. Mēs līdz pēdējam brīdim nenojaušam galveno varoni, stāsta tēmu un intrigu. Galvenā varoņa Gabriela attiecības ar sievu nonāk uzmanības epicentrā tikai finālā, līdz tam viņa vienkārši pārvietojas viesību telpā, karājas vispārīgās sarunās kā dramaturģiska bise. Mēs piedalāmies vidēji garlaicīgās mājas viesībās. Jo īpaši īru lasītāji atpazīst šo gaisotni, jūtas kā mājās, no kurām nākuši.

Kamēr ugunskuri vēl tikai kraujas, lūk, Ezeriņa jautājums par vīrieti un sievieti pielej degvielu abiem darbiem un nomet degošu sērkoku. Fšš!

Tikai pēc šī Rūtes ķēniņa citāta man radās atslēga, lai piekļūtu Džoisa Mirušajiem: “[..] sieviete esot atbilde uz vīrieti. Bet tas tomēr tik ticami. Taču nē, nekad. Piemēram, kāda tad es atbilde uz tevi? Un vai tu vispār kādu jautājumu pasaulē esi uzstādījis? Uz ko lai es atbildu, mīļais?

Dialogs mīlestībā!

Vai es esmu atbilde manas sievas jautājumiem? Kā sieva atbild man? Kurā pieraduma stadijā esam mēs?

Katru gadu aizmiegam kopā, vērojot Midsommeras slepkavības, un neatceramies, kurš vainīgs. Arī tas ir līmenis.

“Kaltēns saka sievai: – Šeit ir tik kluss, ka mēs viens otru sadzirdam ik brīdi.

Anita atsaucas: – Ak! Jau ilgāku laiku es nekā vairs nesadzirdu.”

Es steidzu meklēt Džoisa novelē – vai vispār Gabriels pirmajās 30 lappusēs sievai pasaka ko saprātīgu? Vai viņš domā, kā nonākt laulības un attiecību nākamajā pakāpē?

Varbūt domā, tikai lasītājs vēl nezina.

Gabriela sieva pienāk un runā par pudiņu. Plakana ikdiena. Līdzīgi Ezeriņš vēstulē savai Antonijai apraksta saimnieciskās lietas un piebilst, ka pēc tāda ievada “mēs varētu runāt par kāpostiem vai kaut ko tikpat eļļainu”.

Un tad Gabriels, izpatīkot publikai, cenšas katram klātesošajam spilgtā uzrunā radīt ilūziju, ka viņa dzīvei vēl ir kāda nozīme. Gabriels ir iesācējs rakstnieks – viņa centieni saklausīt katra klātesošā vēlmes un pielāgot tām tekstu ir apbrīnojama. Tajā mirklī nodomāju – beidzot Džoisa novelē kaut kas notiek. Un prātā nedaudz gruzd nosaukums Mirušie, vienīgais elements, kas darba pirmajā daļā rūpējas par dramatismu.

Runājot par vārdiem, autoru izvēle ir acīmredzama. Gabriels kā dievišķās ziņas nesējs cilvēkiem. Kaltēns kā ass gribasspēka instruments, kurš pieklusis mazpilsētas omulībā un, kā lai to saka, – nedaudz izkaltis bez jūras.

Džoisa meistarīgi uzburtajā gaisotnē pietrūkst tikai… dažu spožu citātu, kurus piespēlē iesācējs Jānis. Šo, piemēram, bieži piemin joprojām, tas atrodams Ezeriņa citātu zelta fondā: “Man tomēr liekas, ka interesantākā mūslaiku balle būtu, ja viesi ierastos pilnīgi bez maskām. Es pārliecināts, ka taisni tad mēs viens otra nepazītu.”

Pēc garā ievada, kura laikā uzzinām arī to, ka Gabriels kautrīgi publicējas, slēpjoties aiz iniciāļiem, un satiekam vēl dažus gaidāmā Ulisa personāžus, novele iegūst lielāku enerģiju, bet būtisks notikums ir jau minētā Gabriela piemērošanās katra klausītāja vēlmēm. Rakstnieks ir ekstrasensora būtne, kas nolasa vēlmes no lūpām. It kā sabiedrībai būtu visas tiesības nosodīt nabadziņu, ja viņu vēlmes nesaskan. Vai mājas viesību virpulī kāds vispār spēj uztvert dievišķās ziņas nesēja Gabriela vārdu jēgu?

Vēlmes ir arī Ivorses jaunkundzei. Viņa izaicina Rakstnieku. Džoiss nedod daudz vielas, kur lasītājam pieturēties. Tikai viegla spriedze gaisā. Gabriels vēl pat īsti nesaprot, kas ir Ivorses jaunkundze, meitene vai sieviete. Nekas. Ja neizdosies dialogs ar sievu, Ivorses jaunkundzes vēlmes tūlīt tiks nolasītas precīzi.

Džeimsam tas ir noderīgs spoguļattēls Gabriela sievas saiknei ar viņas mirušo mīlētāju, par kuru uzzināsim vēlāk. Izaicinājums sprakšķ gaisā kā spriegums – Zzkt! Zzzkt!

Nu lien tās jaunkundzes uz rakstniekiem kā uz gaismu, pilnīgi nesaprotu šo tieksmi, un kāpēc gadsimta laikā tā nav mitējusies.

Mājas viesībām turpinoties, paraudzīsimies kāršu kavā. Rūtes ķēniņš. (Žēl, ka vāciskā kārava ietekmē esam šo vārdu pazaudējuši – Rūts, Rūte ir tik skaists vārds! Vēlāk Ezeriņš savu meitu nosauc par Rūtu.)

Paraugieties, cik Rūtes ķēniņš ir skumjš! Starp citu, viņa radinieks Sirds ķēniņš jeb Ercs kāršu kavā ir vienīgā kārts, kurā karalim ir abas rokas. Ar tām viņš iedur sev galvā zobenu, izdarot pašnāvību. Rūtes ķēniņam pāri galvai pacelts cirvis, bet ne jau viņa paša roka tur šo cirvi.

Cirvis ir pastāvīgs drauds, Ezeriņa tuberkuloze, Džoisa trimda un biezās brilles. Arī mēs esam daļēji mirušie katrs ar savu lāstu.

Beidzot Džeimss ir nonācis līdz īstajam stāstam. Viņš neļauj romantiskam simbolismam pārmākt visu noveli – tam paredzēts Gabriela sievas romantisms, atkāpe par mirušo mīlētāju.

Nē, romantika nav nekas slikts. Ezeriņa Rūtes ķēniņš to gandrīz attaisno, bet Gulripšas dārzs jau ir Ezeriņa romantisma pērle.

Gabriels nonācis līdz patiesajai lietu kārtībai. Nu mēs tikai sajūtam viņa dvēseles stāvokli, viņa tuvības alkas, centienus kļūt vēl tuvākam ar sievu, arī iekāri. Tiek meklēti jauni līmeņi, jauni jautājumi un atbildes, kuras paralēli lūko atrast arī Kaltēns ar Anitu savā karnevālā:

“…viņam gribējās nedzirdami skriet viņai klāt, tvert aiz pleciem un ausī teikt ko dumju un mīļu. Viņa likās tik trausla, ka viņš vēlējās viņu pret kaut ko aizstāvēt tad  palikt vieniem vien. Mirkļi no viņu kopdzīves kā zvaigznes izsprāga viņa atmiņā.”1

Bet spēkoties mīlestībā ar dzīvu sāncensi ir tikai pirmais līmenis, pamēģini spēkoties ar mirušo. Vai esi gana tuvs meitenei, lai satiktu viņas mirušos?

Kaltēna sieva tikmēr noskaidro, ka sabiedrība ļauj šķirties vienīgi tad, ja laulība izsīkst pati no sevis. Romantiskajās lamatās viņa iekrīt pāri galvai, un viņas izvēles punkts tiek izspēlēts burvīgi komiskā ainā…

Kaltēns, kurš slēpies aiz Rūtes ķēniņa maskas, atkal ir savaldzinājis savu Anitu un līksmi vaicā: – Vai jūs mani atpazināt?…

Pēc neilgas pauzes Kaltēna sieva izvēlas pieklājīgi paklusēt, jo bija sapņojusi par Kaltēna pretmetu.

Ezeriņš, vēl pusgatavais talants, pabeidz noveli ar strupu teikumu, nosūtot laulātos jaunā jūras braucienā. Jūrnieks Kaltēns atgriežas citā līmenī savā stihijā. Tikmēr meistars Džoiss vairās no definīcijām un mājieniem, Gabriela atziņa ir kautra un neveikla… “Gabriela acis pildās bagātīgām asarām. Viņš kaut ko tādu nebija jutis ne pret vienu sievieti, bet zināja, ka tādām jūtām vajadzētu būt mīlestībai.”

Mirušo noslēgumam Džoiss ļauj izskanēt muzikālā vispārinājumā. Beigu akordi kā pati dzīve, kurā savstarpēji sasaucas vairāk un mazāk dzīvi aktieri, mīlētāji dažādās miršanas – tapšanas stadijās.

Svarīgākais notikums šķiet tāds – eņģelis un rakstnieks Gabriels nu ir iemācījies, ka ne tikai viņš nes dievišķo ziņu sievietei, bet arī sieviete nes viņam atbildi un jautājumus, kurus vērts uzklausīt.

Stāsti beigušies un izstāstīti. Pēcgaršā atkāpjamies un vērojam, kā tie aizkuģo saulrietā. Bez Ezeriņa es netiktu Džoisā pietiekami tālu. Džoiss apreibināja ar klātbūtni privātā ballītē Dublinā, finālā apbalvojot ar mīlas stāstu. Jānis atdzīvinājis senu leģendu, novēlot, lai arī mēs meklētu dialogu mīlestībā.

Mazliet dedzīgāk.

  1. Šeit un citur citēts no  grāmatas Dublinieši Dz. Soduma tulkojuma.  (atpakaļ uz rakstu)