Foto: www.kyivdaily.com.ua

literatūra

— Pasaule saradusi ar mūsu nāvi

Hrihorijs Semenčuks

28/07/2023

jūs jautājat: vai esam pieraduši? varbūt pie kā tāda nekad nevarēs pierast

 

Hrihorijs Semenčuks (Григорій Семенчук) ir ukraiņu dzejnieks, mūziķis, kultūras menedžeris. Dzimis 1991. gadā Hmeļnickā, Ukrainā. Organizācijas Mākslas padome “Dialogs” (Мистецька рада “Діалог”) direktors (kopš 2015. gada). Festivāla Autoru lasījumu mēnesis Ļvivā (Місяць авторських читань у Львові) direktors. Trīs dzejoļu grāmatu autors: Iekšējais džihads (Внутрішній джихад, 2012), MORE dzejoļi un dziesmas (MORE віршів і пісень, 2015), Saskaņā ar oriģinālu (Згідно з оригіналом, 2021). Semenčuka dzejoļi publicēti vairāk nekā 15 dzejas antoloģijās. Muzikālo projektu BRAT, LANDSCHAFT un DRUMТИАТР līdzdibinātājs un dalībnieks. Mūsdienu ukraiņu dzejas antoloģijas Vēstules no Ukrainas (Letters from Ukraine / Листи з України, 2016, tulkojums poļu un angļu valodā) redaktors un Austrālijas un Ukrainas dzejas antoloģijas AU/UA (2012) līdzredaktors. Semenčuka dzejoļi tulkoti vācu, poļu, čehu, itāļu, angļu, baltkrievu, slovāku, franču, rumāņu un igauņu valodā. Dzīvo Ļvivā, Ukrainā. Šogad bija festivāla PAGE BREAK autoru lokā.

Atdzejotājs

 

***

Sapnī man rādījās melnmate kauja:
Zvīņainu ādu un netīrām kājām
Viss bija noticis. Atbalsu sauja.
Un kanonieri bez ticības gāja.
Mazie puisēni. Senie šāviņu mērķi,
Par piemiņu čaulītes kabatās glabā,
Nevienam nav parādā. Tikai sev nešķiet vērti.
Sodrējus nost no pieres mazgā.
Fotogrāfijā viņi skums mūžīgi.
Ar nāves zīmogu – seju ēnas.
Dzeloņdrātīm ciešcieši apvīti
Un blokposteņiem mēmiem…
Es sapņoju kauju: šo kundzi melnā,
Viņai asinīs piedurkne bija.
Viņa savāca nokauto pelnus,
ložmetējus un artilēriju…
Visu pa vietām salika kauja.
Dzīvības vietā – dzelzu krustus.
Patronu sauja nav naglu sauja.
Bet es un Tu. Es un Tu.

2014

 

***

Mežā iebrauc piķamelns Lexus –
Mēmu skumju un šķiršanās simbols…
Ko viņš darīs šai mežā? tecinās bērzu sulas?
Ar mežstrādniekiem čardašu dejos?

Kas ir tajā mežā? Katoļu klosteris?
Rokklubs? Darba drošības ministrija?
Sapņos atnāk un paņem aiz mēles pavasaris.
Un nevari iebilst ne vārda – pilnīga prostrācija.

Dodies pa Lexus pēdām, ieklausies balsīs,
Un mežoņa purns tev prasa: vai tev nekaiš nekas?
Osis no galotnēm klusi pauž: NEMĪZ!
Atminies koļadas, psalmus un lūgšanas.

Pavasars izkāpj no Lexus šofera vietas,
Salasa zariņus, izvelk avīzes, uguni iekurina.
Viņam zābaki dubļos, viņš ir tik skumīgi priecīgs.
Slapjas krīt pārslas un lāso gar deniņiem viņam.

Viņam tiešām tas neizdosies – sniegs un ledus apkārtni klāj.
Es redzu ieputināto Lexus un asaras pavasarvaigā.
Viņš zvana mentiem un vietējiem paziņām barigām.
Un visa flora un fauna tam līdzi jūt, skaudama maigi.

Pavasaris, kā vienmēr, glaunā piķmelnā krosoverā.
Ar universāļa virsbūvi un pieclitru bāku māgā.
Viņš izbrauc no meža, zvēri sēž bagāžniekā un uz motora pārsega,
Un mēness mirguļo logos, kaķu saundtrekiem dārdot.

Viņš skatās uz visiem šiem sniegiem, instinktīvi spiezdams uz gāzi.
Nozūd aiz apvāršņa, siltumam garojot tālē un starmešiem spīdot.
Un tu saproti, ka pavasara jutoņa ir parasta spazma.
Kaut kur tev iekšienē, kaut kur nakts vidū…

2014

 

***

mūs apņēmis bezsejas novembris,
lietus aiz loga kā cimboles skan.
un kosmoss visapkārt tik samilzis –
ko tad man tur, tik maziņam?
viņš runā uz mani ar muti staraino,
ar drēgno rītu, kas rīklē man iesprūdis.
pārvērš mūs ēnās – taisnos un grēcīgos.
sastingst koki – esmu šļaugans un izmircis.
skaitļi tāfelē dziest, naktis sāk plesties.
kosmoss jau atkal liek manīt, kādi mēs mērgļi.
neizdosies tā vienkārši prom mesties –
ja nu vienīgi no klints, kamēr dzied vilki un ērgļi.
visa šī sezonāla patētika krietni uz nerviem krīt.
ledaino rudens ceļu līganais apskāviens
ļauj mums noticēt – mēs tomēr izķeipsim rīt.
vai vismaz bērnus un vecīšus paglābsim.

2015

 

***

iekšējā Dagestāna
beigsies ar iekšējo Talibānu
vai vēl kādu teroristisku ķermeņa nogrupējumu.
un, kad nolaižas nakts kā putns pār autobāni,
es skābekli tvarstu ar muti, saskrien mūjābeļi un ņuņņas,
saskrien alkoholiķi no tuvējām sētām,
un pakaļ tiem bērni un sievas.
Ukraina nav Eiropas Savienība, bet džihāds, iekšēji svētais,
kur puķes izaug no sūdu un mēslu vielas.
un mana sirds vai ik pusstundu gandrīz izlaiž garu
ieraugot tevi kā jaunavu decembra salā…
drīz iestāsies dzimumsirsnīgais pavasaris,
skumji kokteiļi, dzirkstoši vīni un ali.
plastikas trauki un mēs arī no plastikas,
sasauksim visus: puišus un meitenes.
tas nebūs trilleris, drīzāk fantastika,
un irbenājs gluži kā spārnus zarus no muguras pleš.
tātad, ja es esmu šā blokbāstera režisora ādā,
bet aktieri spēlē bez honorāra, kauču draņķīgi,
galvenais – nepazust un neizkrist ārā,
jo haļava par velti kā sniedziņš no gaisa krīt.
jo tu paej garām ik dienas, un mana sirds stājas,
it kā man ziņās rādītos arābu kalifāts,
un viss aizmirstas, pagaist, smilts pāri klājas –
Dagestāna, Talibāns, džihāds…
un tagad es jūtu ikviena sirdi,
sirdi ikvienam, kas šeit atnācis.
kamēr es skatos uz tevi, – vai dzirdi? –
man ir izpletnis.
jo tagad es varu atnākt un sacīt:
es tevi vakar redzēju sapnī šajā.
un tad klusējot stāvēt, tavu atbildi ilgi gaidīt…
un mana sirds stājās, bet neapstājās.

 

Ukrainas daudzskaitlis

reizēm es domāju par Ukrainu
reizēm es par viņu nedomāju
bet kad tomēr domāju
tad kļūst pavisam skaidrs
Ukraina
ir nulle
mēs
tās vieninieki
šajā nullē nav nekā slikta
jo nulle ir bezgalība daudzskaitlis
un lai cik mēs to reizinātu ar savām elpām
tā joprojām paliks nulle
bez sākuma un nobeiguma
šis daudzskaitlis noapaļo mūs
liek mūs aiz komata
laiku pa laikam tu spied sarkano kalkulatora pogu
un ekrānā atkal nulle
šis ir vispatriotiskākais skaitīšanas nobeigums
tas ir viss kas pazūd
bet patiesībā noslēpjas šīs nulles viducī
un tu vairs nekad neuzzināsi
kāds skaitlis bija pirms tam
un kas vispār notiek
jo pulkstenī nulle-nulle stundu nulle-nulle minūšu
pēc tava iekšējā radio
Kijivas laika
Ukraina
ir radiopārraide par pašanalīzi
un mēģinājums saprast šo bezgalību
mēģinājums saprast sevi
mēs riņķojam pa apli uz augšu uz leju
izpūšam gaisu
pamanām dūmu apaļumus
tiem paceļoties no lietusgāzēm
kaut kur sirds nomalēs
vismazākajos tās mikrorajonos
ar šifrētiem ēku numuriem
un šajās naktīs neviens nevar noliegt
ka esam vieninieki
daudzskaitlī
un mēs to nevaram nosaukt
citādāk kā vien par nulli.

2015

 

Valsts uzņēmums Ukrainas asaras

ja ar asarām varētu nogalēt ienaidniekus
ja ar asarām varētu atdzīvināt mūsu mirušos
ja ar asarām varētu atjaunot ēkas
ja asaras varētu pagriezt laiku atpakaļ
mēs jau sen būtu izraudājuši
visas problēmas

taču diemžēl asaru vairs nav atlicis
raudāt fiziski nav iespējams
valsts uzņēmumam
Ukrainas asaras
ir nepieciešams kaut ko pietaupīt
iekšējā tirgus vajadzībām
bet asaru ieguve sarūk
jo mēs jau visu esam izraudājuši

asaru vairs nav
ir tikai mēms niknums vai akls naids
nežēlīgs ceļš līdz galam
cīņa līdz pēdējam no mums
kuri grib vienkārši dzīvot un būt cilvēki
nevis vergi vai savā zemē nokautie

mūsu asaras ir tikai
iekšējai lietošanai
un pilsoņu vajadzību apmierināšanai
ne Rietumos ne Austrumos
tās nevienam nav vajadzīgas
tā nav ne labība ne gāze ne nafta

mūsu asaras nepieciešamas tikai mums pašiem
lai atcerētos kāpēc mēs nevaram
vairs raudāt
kāpēc mums tik grūti smieties
kāpēc mēs esam drūmi
kā veci tā jauni

es gribu lai mēs biežāk raudātu
aiz prieka no tā ka beidzot kāds ir
atgriezies
asaru bēdām mums vairs nav atlicis
bēdām mums tikai
mēms niknums vai akls naids
nežēlīgs ceļš līdz galam
cīņa līdz pēdējam no mums

2022

 

***

jūs jautājat: vai esam pieraduši?
varbūt pie kā tāda
nekad nevarēs pierast
kamēr beidzamais dzīvais nav pārnācis mājās
un beidzamais mirušais nav apglabāts
pasaule vēlējās pierast
pie stiprākā tiesībām
baidījās briestošā ļaunuma
meklēja izlīgumu
ticēja, ka tomēr izdosies
izdzīvot mežā ar šakāļiem
nu ko, tagad
novērtējiet naksnīgās pastaigas pilsētā
elektrības pieejamību
to, ka nav gaisa trauksmes kartes
ar jūsu valsts kontūrām
to, ka nepavadāt savus draugus karā
nesagaidāt varoņu mirstīgās atliekas
turpināt dzīvot pasaulē
tālīnām ziņām pilnā
tumsa, sals un bads
no debesīm krītošs metāls
klusums neizklausās pēc klusuma
tagad tas nozīmē trauksmi
tas viss ir daudz tuvāk
zvana vai īsziņas
signāla atstatumā
pasaule saradusi ar mūsu nāvi
tā atjauno ziņu lenti
noritina mūs
izliekas, ka viss ir labi
ka tas viss nevar
būt patiesība
nogurst un aizmieg
tikai mēs neguļam
jo vairs nenāk miegs
ieklausāmies
ieskatāmies
stāvam sardzē
vēl nekad sirds ritms
nav bijis dzirdams
tik labi
tik tuvu
tik mājās

2022

 

No ukraiņu valodas atdzejojis Māris Salējs