festivāls

— Brīvība ir vissvarīgākā

Žanna Sloņovska

31/07/2023

Uzrakstot grāmatu, man bija sajūta, ka es no tā esmu brīva, ka es varu piedzīvot Ļvivu ar vieglumu. Bet tagad, protams, tas vairs nav iespējams.

Žanna Sloņovska (Żanna Słoniowska) ir ukraiņu rakstniece, kura vairāk nekā 20 gadu dzīvo Krakovā un raksta poliski. Valodu, kultūru un to pārstāvošo cilvēku saskaršanās ir viens no pavedieniem, kam Žanna seko savos darbos. Viņas pirmais romāns Māja ar vitrāžu (Dom z witrażem) ir piemineklis Ļvivai, tās laikiem, vietām un cilvēkiem. Romāns tulkots angļu, franču, vācu, ukraiņu un citās valodās, ticis nominēts prestižajai Nīkes balvai, un par labāko gada debiju to atzinusi Konrāda festivāla žūrija, piešķirot Konrāda balvu. Autore sarakstījusi arī grāmatu bērniem par Ukrainas vēsturi un lugu, kurā satiekas ukraiņu mākslinieks Ļevs Gecs un poļu mākslinieks Juzefs Čapskis. Šobrīd Žanna strādā pie romāna, kura notikumi risinās Polijā, Ukrainā un Dienvidāfrikā. 

Jūlijā, ciemojoties pie Žannas Krakovā, skatījos kartē un ievēroju, ka Rīga ar Ļvivu veido vertikālu līniju. Ja šodien es sāktu iet uz dienvidiem, es nonāktu Ļvivā. Tikai šodien nonākt Ļvivā vairs nav tik viegli. Kamēr Krakovā notika Miloša festivāls, krievijas karaspēka raidīta raķete ietriecās mājā Ļvivas centrā. 

Kamēr krievija cenšas no kartēm izdzēst Ukrainas pilsētas, rakstnieki un dzejnieki ceļ tām nocietinājumus tekstā. Ļvivu nevar izdzēst, par Ļvivu rakstījuši un turpina rakstīt. Ļviva ir arī šīs sarunas centrā.

Žanna kopā ar citiem ukraiņu autoriem 24. augustā piedalīsies rakstniecei Viktorijai Ameļinai veltītajos Ukrainas neatkarības lasījumos Punctum festivālā Raiņa un Aspazijas mājā, Rīgā. Festivāla programma tiks izziņota jau šonedēļ.

Linda Gabarajeva

 

Tavā grāmatā Māja ar vitrāžu galvenās varones mamma Marianna ir operdziedātāja. Viņa dzied protestos par Ukrainas neatkarību, ar savu balsi kļūstot par to līderi un simbolu. Viņas balsij ir gan fizisks, gan politisks spēks. Ko tev nozīmē balss, spēja lietot savu balsi? 

Man patīk šis jautājums, tā daudzslāņainība. Savā ziņā balss ir visa teksta centrālais tēls. Grāmata sākas ar ainu, kurā ir meitene un viņas mamma operdziedātāja, kas saka: “Tev nepadodas dziedāt, tev nav talanta, tev nav balss.” Viņa ir perfekcioniste un uzskata, ka, ja meita nevar dziedāt nevainojami, labāk nedziedāt vispār. Bet viņa neapzinās sevis teiktā ietekmi – tas meitai liek izjust bezspēcību. Vienlaikus Marianna ir izlēmusi ar savu balsi pārstāvēt tos, kuriem nav balss, – etniski viņa nav ukrainiete, bet izvēlas būt.

Vēsturiski dziesma, balss bieži vien bijusi vienīgais līdzeklis tautai, kuru pakļauj. Grāmatā es atminos 1907. gada protestus Ļvivas Universitātē, kad netika pieņemta iniciatīva pāriet uz studijām ukraiņu valodā. Protestētājus ieslodzīja cietumā, un viņu atbalstītāji nostājās pie cietuma sienas un dziedāja. Dziedāšana bija vienīgā iespējamā protesta forma. 

Vēl viens jautājums par balsi ir dilemma starp mākslu un revolūciju. Galvenās varones mātei ir jāizlemj, vai viņa turpinās dziedāt Operā un veltīs savu dzīvi mākslai, vai arī iznāks ielās ar cilvēkiem un dziedās tautasdziesmas. Viņas gadījumā tā bija neatrisināma dilemma, un tas arī ir eksistenciālais iemesls viņas pāragrajai nāvei. 

Es uzaugu laikā, kad par daudzām lietam bija bīstami runāt. Un tad ienāca brīvība un atdeva balsi cilvēkiem un ilgi klusējušiem baznīcu zvaniem. Padomju Savienības sabrukuma pieredze mani ir veidojusi. Mana mamma un vecmāmiņa arī pirms tam vienmēr runāja skaļi un godīgi, viņām brīvība bija pats svarīgākais. Droši vien tāpēc es asi un tūlītēji reaģēju gadījumos, ja kāda institūcija vai cilvēks cenšas man atņemt balsi kā pilsonei, rakstniecei, sievietei. 

 

Grāmatas centrā ir četru paaudžu sievietes, katra no viņām māte un meita, bet viņu radniecības saitēs ietverta arī pilsēta, kurā viņas dzīvo, – Ļviva. Pilsētas laiks un cilvēka laiks ir cieši savijies. Tā ir atšķirīga Ļviva katrai no viņām, angļu tulkojumā atkarībā no vēstures posma mainās arī Ļvivas vārds – Lemberga, Ļvova, Ļviva. Ļviva ir arī tava dzimtā pilsēta – kāda ir tava Ļviva? 

Tas ir nozīmīgs jautājums. Es piedzimu un visu dzīvi dzīvoju pašā Ļvivas centrā, mani ietvēra lieliska athitektūra. Bet kā bērns es tam nepievērsu uzmanību. Es atceros laiku, kad biju maza un vēroju skulptūras pretējās mājas fasādē. Es skatījos uz pasauli, un mana pasaule bija jūgendstila arhitektūra. To, cik lieliska ir Ļvivas arhitektūra, es tolaik nesapratu, bet atceros laiku, kad apzināti sāku aptvert, cik skaista un īpaša ir Ļviva. Man bija 16 gadu. Es staigāju pa tām pašām ielām un pēkšņi ievēroju, cik skaistas ir mājas un baznīcas. Tas ir saistīts arī ar Padomju Savienības sabrukumu. Jo visas baznīcas, kuras bija klusējušas, pēkšņi kļuva atvērtas. Un es staigāju no baznīcas uz baznīcu un klausījos dažādu konfesiju liturģijas dažādās valodās, jo netālu no manas mājas ir vairākas pareizticīgo baznīcas, grieķu katoļu baznīca, Romas katoļu baznīca. Un beidzot arī armēņu baznīca tika atvērta pēc 50 gadu klusuma. Un tajā bija jaušama austrumu ietekme. Savā ziņā Ļvivā ir jūtama visa Eiropa. 

Ļviva bija pirmā pilsēta, kuru es iemīlēju. Pēc tam es viesojos daudzās lielajās Eiropas pilsētās. Un daudzas no tām ir skaistas un iespaidīgas, bet neviena pilsēta tā neaizskar manu sirdi kā Ļviva. Lai gan es pārcēlos uz Krakovu, es zināju, ka nekad nepametīšu Ļvivu. Pirms pandēmijas es braucu uz Ļvivu reizi mēnesī vai divos, es jutos klātesoša.

Pēc grāmatas uzrakstīšanas es paradoksālā veidā jūtos brīva no sāpēm, ko nes Ļviva. Jo, kad es lasīju par Ļvivas vēsturi, es ieraudzīju visus tos sāpju slāņus, kas ir klātesoši Ļvivā, un atklāju arvien jaunas ciešanas. Ne tikai Holokausts, arī deportācijas, terors, pogromi. Bet, uzrakstot grāmatu, man bija sajūta, ka es no tā esmu brīva, ka es varu piedzīvot Ļvivu ar vieglumu. Bet tagad, protams, tas vairs nav iespējams. Šomēnes Ļvivai tika uzmesta raķete.

 

Tavā grāmatā viscaur jaušama traumas klātbūtne, kuru katra paaudze no jauna saņem gan kā mantojumu, gan sava laika zīmi. Un tagad, kad Ukrainā ir pilna mēroga iebrukums, mēs zinām, ka darbs ar traumas dziedināšanu attieksies uz mūsu reģionu vēl ilgi. Vai literatūra spēj piedalīties dziedināšanā? 

Ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, kad mēs katru dienu zaudējam cilvēkus. Kad lielākā daļa manu draugu piedzīvo neiedomājamas ciešanas šī netaisnīgā kara dēļ. Un tāpēc ir grūti domāt par nākotni. Tomēr centrālā ideja Mājā ar vitrāžu bija pieņēmums, ka māksla spēj dziedināt. Piemēram, vecvecmāmiņai būtu bijis jākļūst par operdziedātāju, tas bija viņas sapnis, bet tas neīstenojās. Tas varētu būt viņas dzīves atrisinājums. Jungs rakstīja, ka cilvēks, kurš nespēj sekot savam mākslinieciskajam aicinājumam, nes sevī lielu aizvainojumu. Un es pat teiktu – tāds cilvēks ir bīstams. 

 

Katrai lielai pilsētai ir sava upe, jūra vai ezers. Ļvivas upe Poltva ir apslēpta, tā plūst zem pilsētas, zem Operas, un orķestra bedrē tā joprojām esot saklausāma – vai tā tiešām ir? 

Poltva tiešām pastāv, tā ir pavisam īsta upe, bet vienlaikus tā ir arī stāsts, kas vienmēr rosinājis manu iztēli. Upi apraka aptuveni pirms 100 gadiem, bet, kad es biju maza un gāju Operas virzienā pa Akadēmijas ielu, kas ir viena no galvenajām ielām Ļvivā, mana vecmāmiņa bieži runāja par upi. Viņa teica – skaties, tagad mēs ejam augšup pa upi. Neviens upi nav redzējis, bet tā vienmēr bija klātesoša, it īpaši Ļvivas dzejnieku un rakstnieku darbos, visi piemin upi. Tas ir arī simbols neapzinātajam, tam neredzamajam, kas tomēr pastāv. Leģenda par to, ka upi var dzirdēt no orķestra bedres, arī ir īsta, to zina visi ļvivieši. Es to mēģināju pārbaudīt, bet ne koncerta laikā, tāpēc es nevaru pateikt, vai tā ir patiesība. 

Bet laikā, kad es augu, manu iztēli spēcīgi ietekmēja arī kāds cits patiess stāsts par Poltvas upi. Tas ir par notikumiem Holokaustā. Kad 1942. gadā Ļvivas geto likvidēja, aptuveni 70 cilvēki izbēga, patveroties pazemē pie Poltvas. Viņi dzīvoja zem pilsētas, lielākā daļa no viņiem nomira, jo nebija ēdiena, nebija dzeramā ūdens. Bet daži izdzīvoja, starp viņiem arī vienīgā ģimene, no kuras visi izdzīvoja Holokaustu Ļvivā. Kristīna Hīgere, deviņus gadus veca meitene, ar brāli un vecākiem izdzīvoja zem Ļvivas 13 mēnešus.

Šis stāsts bija svarīgs, kad es rakstīju fragmentu par upi – jaunās meitenes iztēles ainu, kurā viņa nokāpj pie upes, seko Solomijai Krušeļņickai, kura bija pasaulslavena ukraiņu operdziedātāja un pirms 100 gadiem dziedāja Ļvivas Operā. Lasītaji bieži vien piemin šo fragmentu – ir lasītāji, kuriem šī aina šķiet poētiska un nozīmīga, un ir lasītāji, kuri saka, ka pēc šīs ainas viņi vairs neturpināja lasīt grāmatu, jo tur neko nevar saprast. Un man šķiet, tas daudz pasaka par to, kā viņi lasa, cik atvērti nenoteiktībai un nereālajam viņi ir. 

 

Es tieši vēlējos jautāt par grāmatas maģisko reālismu – es jutu saskari ar Gabriela Garsijas Markesa Simts vientulības gadiem gan tajā, kā reālais un fantastiskais ieplūst viens otrā, gan arī cikliskumā, kas aptver paaudzes. 

Cikli, atkārtojumi grāmatā nāk no idejas par matrjošku, lellīti, kurā ir vēl citas, mazākas lellītes. Es domāju arī par poļu feministi un filozofi Jolantu Brahu-Čainu, kura savu vārdu izrunā un raksta, nevis izmantojot patriarhālo sistēmu, kurā uzvārds ir no vīra vai tēva, bet gan sakot – es esmu Jolanta, Irēnas meita, Broņislavas mazmeita, Ludvikas mazmazmeita. Un es arī domāju par ģimeni, kurā tiešām svarīgas bija tikai sievietes, jo vīrieši nebija klātesoši. Sanāk, ka sieviete rada sievieti, kura rada sievieti, kura rada sievieti nebeidzamā ķēdītē. Tā es to iztēlojos.

Ja tu jautā par literārajām ietekmēm, es domāju, ka viss, ko esmu lasījusi un kas man ir bijis svarīgs, tā vai citādi nonāk manā tekstā. Un bija laiks, kad Markess man patiešām bija svarīgs. Vairāk gan tieši Mīlestība holeras laikā. Bet visu manu dzīvi klātesoša ir Virdžīnija Vulfa. Es nezinu, vai tas grāmatā ir jūtams, bet viņas domāšanas veids man ir ļoti nozīmīgs. Es nevaru izšķirt, kurās vietās tas parādās. Vēl man svarīgs bijis valodas ritms. Angļu tulkojumā to nevar just. Bet rakstot es skandēju tekstu, un tas noteikti saistīts ar to, ka kopš pašas bērnības es dzirdēju ukraiņu tautasdziesmas un krievu dzeju, ritms man bijis svarīgs, tas, kā teksts tiek izrunāts, skandēts. 

 

Vulfa ienāca arī manā lasījumā, bet pavisam neparastā veidā – dienā, kad pabeidzu Māju ar vitrāžu, izdomāju, ka jāpārlasa Orlando, un pirmajā ainā Orlando stāv savas pils bēniņos un skatās cauri vitrāžai.

Jā, tas bija lieliski, tu atsūtīji man fragmentu no Orlando, un man likās, ka tas ir labākais, ko varēju saņemt!