— Jo vairāk lobi, jo baltāks

Turpmāk rakstītajā drīzāk tiks nevis sniegts ieskats kuratoriskās pieejās un metodoloģijā, bet gan atkārtoti tādi tropi un atsauces, kuras daži uzskatīs par “nodrāztām”. Šis teksts radies no personīga kuratoriāla impulsa, kas, cerams, kalpos par domu, teoriju un dažādu pārstāstu kopumu visiem pārējiem, kurus nodarbina (Baltijas “reģionālā projekta”) tēma, kas pašlaik piedzīvo dramatiskas pārmaiņas gan kultūras, gan ģeopolitiskajā ziņā. Lai gan “nodarīsim viņiem to, ko viņi nodarīja mums” vai pat “nodarīsim sev to, ko nodarījām viņiem” te nav galvenais vēstījums, šī teksta autore uzskata, ka būtu vērts atgriezties pie nesenākas pagātnes tieši šajā brīdī, kad (vēl tikai) jādzimst jaunākām, niansētākām teorijām, pozīcijām un vēstures pārrakstīšanas veidiem.

SĪPOLIŅŠ

ievainotu neatvainosi

Sīpoliņš jeb Čipolīno ir puika sīpols un galvenais varonis Džanni Rodāri slavenajā 1951. gada bērnu grāmatā Sīpoliņa piedzīvojumi, kurai ir izteikts politisks zemteksts. Šī grāmata Padomju Savienībā bija ļoti populāra, iegūstot tādu slavu, ka to iestudēja kā baletu un pārvērta bērnu animācijas filmās, radiopasakās un citos formātos, kas tika izplatīti visās Padomju Savienības republikās.

Saskaroties ar netaisnīgo izturēšanos pret līdzpilsoņiem dārzeņiem, Sīpoliņš saceļas, Dārza karalistē cīnoties pret valdnieku Citronu un lepno bruņinieku Tomātu. Šajā klasiskajā stāstā par labā cīņu pret ļauno galvenā tēma ir zemākās šķiras iedzīvotāju cīņa pret varas pārstāvjiem, un stāsta patiesā morāle ir draudzības nozīme grūtību pārvarēšanā. Šis materiāls bija izcili piemērots izplatīšanai padomju sabiedrībā, kas dzīvoja sociālistiskā reālisma režīmā, ņemot vērā to, ka tajā piekopta radošās prakses ārkārtīga vienkāršošana laikā, kad pašizpausmes iespējas bija ierobežotas. Lai gan amatpersonas vēlējās, lai cilvēki saskatītu ražošanu kā šķiru cīņu, padomju sabiedrība to vairāk redzēja kā sekundāras blaknes tur, tālajās kapitālisma zemēs, kur iespējas bija plašas, zāle pavisam zaļa un krāsas vienmēr košas.

Gadu desmitiem ilgi mēs visi skatījāmies Čipolīno: auga bērni, nomira Brežņevs, un arvien vairāk cilvēku novērsās no realitātes. Vienīgais veids, kā izdzīvot padomju režīma politikas un ikdienas pragmatikas apstākļos, bija omulīgi iekārtoties izdomātās dzīves sfērā. Privātie dzīvokļi bija pārpildīti ar literatūru – dzeju, romāniem, drāmām, epiem, triloģijām, kā arī fotoalbumiem no eksotiskām padomju republikām un draudzīgām valstīm, kā Kuba un komunistiskā Ķīna.

Ģimenes vakariņas un ballītes tika apmeklētas, ne tikai lai ēstu un dzertu, bet kalpoja arī kā iespēja izmēģināt un praktizēt “modernisma dzejas paņēmienus”, piemēram, ironiju, grotesku, divdomību un subjektivitāti.¹ Kā “pateicību” varas aparātam padomju intelektuālis, kurš vairs nebija uz Sibīriju izsūtīts disidents, izstrādāja mīklainu un kodētu vēstījumu shēmu, kas pauda spēcīgu neuzticību valdošajai varai. Tika radīti simboliski stāsti un tēli, radot slēptu komunikācijas slāni ar auditoriju, kas tos prata uztvert. Galvenās kultūras reakcijas uz padomju apstākļiem bija mimikrija, kritiska apropriācija, dekonstrukcija un inversija.

Ļaudis pavadīja garas stundas, stāvot veikala rindā, lai tiktu pie ikdienas iepirkumiem, taču reizēm viņi tāpat mājās pārnāca tukšā. Tā tas turpinājās dienu no dienas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tavas prasmes ienīst sistēmu kļuva rafinētākas un precīzākas. Bet kādas bija šīs prasmes? Nu, tu kļuvi par Ēzopa valodas praktizētāju. Tu apguvi šo noslēgto un konvencionālo valodu, nosauktu par godu vergam, kurš ieguva brīvību, pateicoties savām fabulām. Lai gan sākotnēji, 19. gadsimtā, to praktizēja delikātos politiskajos apstākļos nokļuvuši krievu demokrāti, 20. gadsimta gaitā tā masveidā izplatījās un kļuva par lingua sovietica, kas tika rakstīta starp rindiņām republiku valodās viscaur impērijā.

Saskaņā ar kulturoloģijas profesores Irinas Sandomirskas teikto šai valodai bija divējāds mērķis: “Ēzopa valodas lietojums ir cenzora uzmanības novēršana, vienlaikus brīdinot vērīgo lasītāju par “dubultdibena” klātbūtni šķietami nevainīgos izteikumos. Abi uzdevumi apelē pie lasītājas jūtu rafinētības. Lai saprastu, lasītājai/klausītājai ir jānovēršas vai jāskatās cauri tam, ko viņa lasa vai dzird. Viņai jābūt apveltītai ar aktīvu jūtīgumu, kas ļauj sadzirdēt nepateikto un izlasīt neuzrakstīto. Tāpat Ēzopa valoda ir kas vairāk nekā sazvērestība: tā ir arī estētika, kas radusies politiskās runas spēlē, kurā nozīmes apmaiņa ir iespējama, pateicoties kopīgam pretošanās garam.”²

Vērojot šos savas būtības slāņus un slāņus, tu sāki apzināties, par ko esi kļuvis. Tu biji sīpols! Taču atšķirībā no enerģiskā, drosmīgā un mērķtiecīgā sīpolu zēna Čipolīno tavu nobriedušo “es” drīzāk varēja raksturot šādi: “Jo vairāk noloba, jo vairāk jāraud.”³ Visa ārējā pasaule bija uzbūvēta uz iekšēji notiekošu personīgo cīņu un vēsturisko traumu slāņiem. Tā sāpīgi atklājās, kad to nolobīja un sagrieza, nolobīja, sagrieza un sasmalcināja, nolobīja, sagrieza, sasmalcināja un pagatavoja, nolobīja, sagrieza, sasmalcināja, pagatavoja un pasniedza.

Tādējādi tavs padomju “es” bija steidzami jāpārstrukturē. No aptuveni 1986. līdz 1996. gadam pasaule, kas iepriekš bija škitusi nemainīga un stingri sakārtota, sašķēlās neskaitāmos fragmentos, vienbalsīgā varas valoda izplēnēja un tu sevi “šizorevolucionēji”. Kā izteicies krievu mākslas vēsturnieks Andrejs Hlobistins: “Līdztekus “ārējām” pārmaiņām, kas bija pāraugušas globālās ģeopolitiskās transformācijās, notika milzīga semiotiska katastrofa: lietas zaudēja savus nosaukumus, pazuda ideoloģija, teksts un naratīvs. Norisinājās totāla pašidentifikācijas krīze – izplatījās bezgalīgais dzenbudisma tukšums. Dzīve velnišķīgā ātrumā skrēja uz priekšu, iznīcinot vecās formas un nekavējoties uzspridzinot visu, kas parādījās to vietā.”⁴

Tavs jaunais tēls bija mainīgs, juceklīgs šizoīds, tips, ko nevar reducēt uz paranoisku subjektivitāti un to pavadošo apziņu. Kļuva iespējams pārvietoties, un tu beidzot izstiepi savas kājas, šķērsojot robežas, nonākot jaunās vietās un reizēm pārbaudot to, cik tālu plešas tava starpesamība. Ja agrāk bija vienas mājas, kurās patiesībā nejuties kā mājās, tad tagad bija daudz māju, daudz centru un dzīve visapkārt. Tu kliedzi, tu dejoji, tu dziedāji: Nē, nē, nē, nē, nē, mēs to gribam šodien! Nē, nē, nē, nē, nē, mēs to gribam tūlīt!⁵ Tu biji sīpols, kas centās dzīvot pilnasinīgu dzīvi.

Taču tā nebija tikai spēle, jo tu jau agri pievērsies biznesam: tu sāki “tulkot” savu vietējo kultūras situāciju starptautiskā kontekstā, kas bija jauns ne tikai tev, bet arī pārējai pasaulei.⁶ “Kultūras tulkošana” bija darbība, ko tu, tāpat kā Homi Baba un citi postkoloniālisma teorētiķi, saprati kā kritisku pieeju dažādu kultūru kopīgai nozīmes veidošanai. Tad tu saprati, ka visa pasaule bija un joprojām ir postpadomju pasaule. Deviņdesmitajos gados tu bieži saņēmi ielūgumus piedalīties dažādās “starptautiskās mākslas mesēs” un citos reklāmas un pašreklāmas pasākumos.⁷ Tur tavs uzdevums bija darboties tieši kā sevis paša “vēstniekam un izstādītājam”.⁸ Tāpat tu redzēji automašīnas, PVC logu rāmjus un franču vīnu, kas tika sūtīts tieši tev. Šāds veikals šķita labs, un laiks, protams, tika pavadīts jauki.

Ballītēs tu sāki justies pievilcīgāks un perspektīvāks, kad tev lūdza atbildēt kā perifērai, marginālai personai. Tavs jaunais horizonts, Rietumi, uzurpēja tiesības tevi pārstāvēt un darīja to graciozi un ar pienākuma apziņu. Bez šaubām, šo prasmi viņi bija ieguvuši vingrinājumu ceļā. Tavi dialogi bija aizraujoša spēle! Kamēr tu dedzīgi centies atspēkot savu jauno sarunu partneri, paša radītu represīvu personāžu, tavs sarunu partneris, Rietumi, atriebjoties no tevis novērsās. Pēkšņi tu kļuvi “ārkārtīgi noslēpumains” – vispirms tādiem domātājiem kā Alēns Badjū, bet pēc tam arī pārējiem Rietumiem.⁹ Tas tāpēc, ka tolaik, kad tu biji slēgta vienība, nezināms un nepieejams, pārsteidzošā kārtā tu biji arī labāk pazīstams, izpētīts un ārkārtīgi svarīgs, jo Rietumu kreisajiem domātājiem tu sniedzi analizējamu piemēru – pat tad, ja viņi tev nepiekrita.

Bet tagad tu biji noslēpums, un ar noslēpumu ir grūti tikt galā, īpaši ar tik teritoriāli un kulturāli lielu un neviendabīgu kā tu. Rezultātā Rietumi kļuva piesardzīgāki, tāpēc izlēma, kas tu esi, – gan paši priekš sevis, gan lai tev “pakalpotu”. Tas darbojās/-as apmēram šādi: “[Tas] aizliegs cilvēkam no Austrumiem izteikties teorētiski un ļaus runāt tikai par savu reģionu. Tas pavēlēs [..] māksliniekam būt autentiskam un eksotiskam, tādējādi nostādot viņu ārpus Rietumu robežām; tomēr, ja autentiskumu un neatkarību pasludinās pats mākslinieks, pārsvarā viņš tiks kritizēts kā nacionālists.”¹⁰

Tu to uztvēri kā vardarbības formu – kā pretrunu, kas ietverta dubultajā prasībā nebūt Citam, pielāgojoties Rietumu modeļiem, un vienlaikus būt gatavam tikt citādotam Rietumu kultūrimperiālistisko pūliņu ietvaros. Tā ir jauna trauma, kas tev un taviem vienaudžiem liek justies atpalikušiem un subalterniem. Rietumi, ieraugot to tavās acīs, uz brīdi vilcinās, tad uzsit tev pa plecu, it kā sacīdami: “Kāpēc satraukties, mīļais Sīpoliņ? Tu joprojām esi mūsu province, mūsu bezapziņa un mūsu paradīze.”¹¹)

BALTIE BALTIEŠI

Kādā no savām ikdienas sevis izstaidzināšanas pastaigām Rīgā es dzirdēju kādu sievieti sakām: “Tik maziņš, bet jau krievs.” Šī svešiniece, dāma ap 50 gadiem, skatījās uz tuvumā esošajiem bērniem, pēc akcenta acīmredzami ne krieviem (un arī ne ukraiņiem jeb “mazkrieviem”), kas blēņojās, spiedza un bez aiztures kliedza, aktīvi, agresīvi žestikulējot ar savām ekstremitātēm. Es uz mirkli sastingu. Viņa bija lietojusi pasīvi agresīvu frāzi latviešu valodā, un tās nozīme izsaka tādu kā baltiešu vidusmēra uzskatu par okupantiem krieviem, kas, kā Džimijs Dērhems izteicās par amerikāņiem, ir “skaļi, augstprātīgi, infantili un viscaur destruktīvi”.¹² Šī epizode manī raisīja bažas un izsauca veselu virkni jautājumu, ko reģiona nāvējošo notikumu kontekstā reģionā ir grūti ņemt un aizslaucīt prom.

Sauksim to par “baltiem”.

“Balti” ir neoloģisms, kas cēlies no Baltijas jūras (Mare Balticum) vārda un kopš 1845. gada tiek lietots, lai apzīmētu cilvēkus, kuri runā baltu valodās.¹³ Baltu valodas ir senprūšu (mirusi), lietuviešu, latviešu, kuršu (mirusi) un vēl dažas citas. Pēc 13. gadsimta kristīgo misionāru teiktā, balti, kas vēsturiski bijuši dzintara vācēji un cītīgi graudaugu un augļu audzētāji, bija “pilnīgi miermīlīgi” (daži no viņiem gan izcēlās ar to, ka bija tikpat “miermīlīgi” kā vikingi), “cilvēcīgi”, taču “spītīgi” un lielā mērā “pagāni”.¹⁴ Balti bija zilacaini, gariem matiem un sārtiem vaigiem. Viņiem bija cieša saikne ar dievībām, ticība pēcnāves dzīvei, ticība Dievam kā sociālā taisnīguma pamatotājam, labs darba tikums, kā arī – līdz pat 19. gadsimtam – pagānisks pasaules uzskats, kas tiem nodrošināja Eiropas pēdējo pagānu titulu.

Balti – Baltijas pamatiedzīvotāji – slavē balto krāsu kā morālās tīrības simbolu. Viņu folklora un tradicionālā kultūra ir pilna ar tādiem apzīmējumiem kā “baltā saule”, “baltā dvēsele”, “baltā ēna” un citiem. Baltā krāsa ir ietverta pašā baltu nosaukumā, savukārt igauņi no tālās somugru valodu grupas ar savu trīskrāsu karogu – zilu, melnu, baltu – parāda, ka baltā krāsa šajā reģionā tiek augstu vērtēta. Tas lasāms šādi: pie zilās jūras, uz melnās zemes, kur dzīvo baltie cilvēki.¹⁵

Ja pagātne šajā reģionā tiek uzskatīta par idealizētu un pagānisku, tad tagadne šķiet tik pilnīgi “balta”, ka tas raisa mulsumu. Lai gan pati tam piederu, esmu noraizējusies par šo baltumu. Tas ir mulsinošs, jo tagad mēs zinām, ka nepastāv nekas tāds kā “baltā lieta” un “būšana baltajam ir konstrukts” (Tānehāsi Koutss).

Ko šis baltums nozīmē, ja to izrauj no tā striktā, gandrīz vai mitoloģiskā vēsturiskā konteksta? Vai tam vienkārši jāpaliek netulkotam un droši attālinātam? Vai varbūt tas ir jāparāda, lai ikviens varētu redzēt, cik balts vai nebalts, vai baltens tas ir?

Šo jautājumu kalambūru uzdodu galvenokārt tāpēc, ka, ja būšanu baltajam izprot no afroamerikāņu studiju un kritiskās rasu teorijas perspektīvas, rodas risks palaist garām būtiskas atšķirības tajā, kā darbojas konkrēti “reģionālie projekti”, šajā gadījumā Baltijas valstis. Baltija rasu ziņā atšķiras no pārējās pasaules. Tā ir vieta ar unikālu vēsturisko bagāžu, kurai, ja neņem vērā iespējamu kļūdīšanos un krasi atšķirīgus vārdu “baltums”, “baltais”, “balts” nozīmes lasījumus, ir zināma saikne ar tēmu, kurai, iespējams, ir svarīgi pievērsties, lai radītu produktīvas pārmaiņas tajā, kā izprot būšanu baltajam.

Grigorija Aleksandrova režisētajā padomju filmā Cirks (1936) galvenā varone, amerikāniete Meriona Diksone, pamazām pieņem staļinisma ideoloģiju un atklāj, ka Padomju Savienība ir pieņemoša, iekļaujoša valsts. Diksones aizbildnis un spīdzinātājs, vācu cirka meistars Francs fon Kneišics, viņai nemitīgi uzkundzējas, draudot publiskot faktu, ka viņai ir melnādains bērns. Diksoni tas apdraud, jo iepriekš, kad tika publiski atklāta viņas bērna ādas krāsa, tas izraisīja “skandālu” un viņa aizbrauca strādāt uz PSRS. Ar šiem draudiem prātā Diksone iepazīstas un uzsāk romantiskas attiecības ar Ivanu Petroviču Martinovu, “ideālā staļinisma varoņa” iemiesojumu. Filma kulminē ar šūpuļdziesmu, ko viņas bērnam dzied dažādu padomju tautību pārstāvji, pārmaiņus sēžot cirka arēnā, kamēr cirka vadītājs runā: “Jūs redzat! Tas ir pierādījums tam, ka mēs mūsu valstī mīlam visus! Jūs varat dzemdēt, cik bērnu vēlaties un kādus vien vēlaties…. melnus, baltus, sarkanus, pat zilus. Ja vēlaties, kaut vai rozā vai ar svītrām…”

Šī kinematogrāfiskā burleska, kas tapusi divas desmitgades pirms Aukstā kara, ir mēģinājums atainot tādu Padomju Savienību, kurā visi cilvēki, visas rases ir vienlīdzīgas un ir daļa no vienas lielas ģimenes.

Realitātei bija sarežģītāka seja. Ģeogrāfiskā ziņā koloniālās impērijas trops ar savām “eksotiskajām” aizjūras kolonijām un apspiešanas politiku īsti nebija daļa no bijušās PSRS vēstures vai vismaz tās oficiālā naratīva. Neskatoties uz to, krievu neapdzīvotās teritorijas un tajās mītošie cilvēki tika uzlūkoti kā tai piederīgi un to kolonizācija tika leģitimizēta kā “iekšējā konsolidācija”.

No vienas puses, Baltija bija rietumnieciskākā, sakoptākā un inteliģentākā padomju valsts province, t. s. Pribaltika, kur padomju ierēdņi cēla dačas un labprāt pavadīja vasaras. No otras puses, nebija jautājumu par to, kurš nosaka noteikumus šajā “kūrortā”, kur, lietojot tā laika izteicienu, mēs visi bijām vienlīdzīgi, bet daži bija vienlīdzīgāki par citiem. Tomēr dažus gadu desmitus vēlāk šis miegainais kūrorts spēlēja nozīmīgu lomu, radot pirmās plaisas sistēmā un novedot pie tās galīgās likvidācijas 1991. gadā. Pēc zinātnieku un vēsturnieku vārdiem, nespēja “tikt galā ar baltiešiem” lielā mērā veicināja padomju impērijas sabrukumu. 

Tieši uz baltiešu mugurām vispirms tika iedibināta Padomju Savienības vienlīdzības spēle ar masveida strukturālām pārmaiņām politiskajā līmenī, kas tālāk izplatījās visā, kas attiecas uz subjekta profesionālās, sociālās un privātās dzīves uzraudzību un vadību. Viena no šādām pārmaiņām bija galveno pilsētu piespiedu industrializācija. Lielā ātrumā tika celtas jaunas rūpnīcas, slimnīcas, mājokļu projekti, skolas un militārās bāzes. Tam bija vajadzīgs ievest darbaspēku gan no citiem Baltijas reģioniem, gan no pārējās PSRS. Tāpat tika iesūtīts daudz militārpersonu. No 20. gadsimta 60. līdz 80. gadiem Baltijā no tālajām padomju republikām ieradās un apmetās simtiem tūkstošu strādnieku un viņu ģimeņu. Būtiski mainījās valodiskā kārtība, jo jaunie okupanti setleri desmitgadēm ilgi neapguva vietējās valodas. Notika būtiskas izmaiņas kultūrā, paradumos, ētikā un tajā, ko pieņemts uzskatīt par ētisku uzvešanos. Domāju, ka kaut kad ap to laiku baltiešu tēma atkal aktualizējās un vietējie iedzīvotāji sāka izmantot aizšifrētus izteicienus, līdzīgus dāmas-uz-ielas teiktajam par “mazo krievu”, kas šodienas situācijā ir īpaši kutelīgs, atminoties piemirsto, bet sabiedrībā reiz praktizēto ukraiņu kā “mazkrievu” vienādojumu.

Taču tas notika ne tikai uz ielām. Arī profesionālajās aprindās, neatkarīgi no nozares, parādījās citi, tiesa, rafinētāki varianti. Kad Anto Raukasam, augsta ranga igauņu zinātniekam, lūdza paskaidrot, kā fosforīta ieguve var nodarīt kaitējumu videi, viņš atbildēja, atsaucoties uz “krieviem””: “Šķiet, ka nav nospraužama skaidra robeža starp ekoloģisko un etnisko piesārņojumu; kritiķi uzskatīja, ka padomju strādnieki Igaunijas Republikas teritorijā ir tikpat “nevietā” [..], cik smagie metāli – fosforīta ieguves negatīvā blakusparādība – ir “nevietā” gruntsūdeņos.”¹⁶

Kā uztvert šādu pseidozinātnisku, vēl nesenā pagātnē vērojamu rasismu, pat ja tas ir “objektīvi” patiess? Vai, vēl būtiskāk, kā uztvert vēl nepārprotamākus rasistiskus izteikumus, ko baltieši uz ielas/sociālajos medijos pauž pret arvien daudzskaitlīgākajām cittautiešu grupām, kas šeit ierodas, dzīvo un strādā un kurām ar mums nav kopīgas (šausminošas) pagātnes?

Baltijā un ar šo reģionu saistītajā akadēmiskajā literatūrā rasisma jēdziens lielā mērā ir pārprasts, jo tas paredz rases izpratni bioloģiskā nozīmē. Taču bioloģiskais rasisms Baltijā vienkārši nav bijis iespējams, jo iedzīvotāju vidū nekad nav pastāvējušas pietiekami lielas atšķirības, lai tas varētu rasties. Ar kultūras rasismu ir citādi.

Līdz šim baltieši ir konsekventi atteikušies no intereses par nākotnes veidošanu un izvēlējušies atskatīties atpakaļ un turēties pie vēstures brīžiem, kad tie bija etniski viendabīgāki. Baltiešus galvenokārt definējušas etniskās kategorijas, ko veido kolektīvās atmiņas, tostarp traumas un etniskā lepnuma elementi, un viņi par vēsturi – īpaši 20. gadsimta vēsturi – uztur tādu priekšstatu, kur priekšplānā ir tikai viens varonis un viens upuris. Ar nelielām variācijām visi trīs Baltijas pārstāvji ir veiksmīgi nolieguši atmiņas/-u plurālisma iespējamību. Tā vietā kolektīvā atmiņa tiek pielāgota politiskajiem uzdevumiem, bet alternatīvas atmiņas un vēstures pārrakstīšanas versijas tiek izslēgtas. Vēsture tiek uzlūkota ne tikai kā pilnīgi balta, bet arī emocionāla un pretrunīga. Interesanti, ka pagaidām nākotne, šķiet, ir atstāta pašplūsmā un veidojas arī šobrīd, kamēr mēs runājam.

Turklāt kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām politiskā un kultūras elite ir attīstījusi diskursu par etniskās kultūras nedrošību un apdraudējumu, lai aktīvi atbalstītu un nostiprinātu viena etniskā mantojuma un vienas etniskās kultūrtelpas pārākumu.

Tāpat baltieši nevēlas identificēties ar trešās pasaules koloniālisma problēmām. Viņi drīzāk uzskata sevi par labākiem nekā citas kolonizētās tautas, domājot, ka viņu pielīdzināšana citiem kolonizētajiem ir “neglaimojoša, ja ne pazemojoša” un traucē tam, lai viņus atkal atzītu par “civilizētās” pasaules daļu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka salīdzinošās lingvistikas teorijas šajā reģionā baltus¹⁷ caur literatūru, īpaši epiem, piemēram, Lāčplēsi (1888), identificē kā piekto “epu nāciju” līdzās indiešiem, persiešiem, grieķiem un ģermāņiem, tādējādi dažkārt atbalstot āriešu protonacionālismu.

Lai gan tas prasa veselu atsevišķu “epizodi”, noslēgumā atļaušos minēt vēl kādu etīdi no reālās dzīves.

Pagājušogad kāda draudzene, latviešu māksliniece, devās uz Stokholmu, kur viņas meita apmeklēja meistardarbnīcu Tensta Konsthall kopā ar vietējām somāliešu meitenēm. Viņa pārsūtīja pasākuma attēlus saviem draugiem, vecākiem WhatsApp grupā. Viņa negaidīja, ka viņas “jauno, radošo un šķietami atvērto” draugu lokā atradīsies kāds, kurš pajautās: “Bet ko šie somālieši vispār dara Zviedrijā?” Mana draudzene atbildēja, ka to pašu, ko Otrā pasaules kara laikā un padomju laikā darīja latvieši, kad viņi pa jūru brauca uz Zviedriju, lai bēgtu no kara un padomju režīma zvērībām.

Šis cilvēks nevarēja to tā atstāt un atbildēja: “Nezināju, ka starp Somāliju un Zviedriju ir Baltijas jūra.”

1. Kalnačs B. 20th Century Baltic Drama: Postcolonial Narratives, Decolonial Options. Bielefeld: Aisthesis Verlag, 2016. P. 30.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sandomirskaja I. Aesopian language: The politics and poetics of naming the unnameable. The Vernaculars of Communism: Language, Ideology, and Power in the Soviet Union and Eastern Europe. Ed. by P. Petrov, L. Ryazanova-Clarke. London: Routledge, 2015. Pp. 73–75.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Tas ir reģionā izplatīts teiciens, kas šeit tiek attiecināts uz Baltijas valstu un postpadomju bloka iedzīvotājiem kopumā. Zīmīgi, ka vārds sibul (“sīpols”) igauņu valodā ir pazemojošs apzīmējums, ko lieto, lai apzīmētu krievus. Šī termina izcelsme nav līdz galam skaidra (tiek apgalvots, ka tas ir saistīts arī ar “sīpolu kupolu” baznīcām), taču tiek uzskatīts, ka tas tiek lietots, lai apzīmētu tikai un vienīgi krievus kopš 19. gadsimta, norādot uz tolaik Igaunijā apmetušos krievu karavīru un viņu ģimeņu ierobežotajām kultūras un intelektuālajām spējām.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Khlobystin A. Russian schizorevolution. Waiting for… (Archaeology of an Idea) Kim? Album, Years in Spīķeri 2009–2015. Riga: Kim? Contemporary Art Center, 2017. P. 383.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Šīs divas frāzes tikušas piedēvētas populārajam un politiski ekspresīvajam 20. gadsimta 80. gadu padomju mūziķim Viktoram Cojam.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Šo jēdzienu esmu palienējusi no Alekseja Penzina. Sk. Penzin A. Post-Soviet singularity and codes of cultural translation. The Latvian Center for Contemporary Art. June 17, 2009. http://www.lcca.lv/e-texts/17/.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Buck-Morss S. Theorizing Today: The Post-Soviet Condition. Cornell University, 2008. http://falcon.arts.cornell.edu/sbm5/Documents/theorizing%20today.pdf  (atpakaļ uz rakstu)
8. Inzule E. People politics. Curator’s statements. Identity Politics Now. Berlin: Texte Zur Kunst. No. 107. P. 64.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Klimova M. Abroad #16: Alain Badiou. Topos. October 19, 2005. http://topos.ru/article/4113  (atpakaļ uz rakstu)
10. Degot E. How to obtain the right to post-colonial discourse. Moscow Art Magazine. No. 1. 2005. Pp. 64–67.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Šis maldīgais Rietumu uzstādījums ir pretējs Jekaterinas Degotas aicinājumam atteikties no Cita jēdziena un mācīties dzīvot pasaulē bez Cita. Kā viņa norāda: “Un, visbeidzot, apzināsimies, ka šī vieta nav ne Rietumu province, ne bezapziņa, ne paradīze, un tajā nav nekādu garantiju.” (Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Durham J. Report to Molly Spotted Elk and Josephine Baker. Jimmie Durham: A Matter of Life and Death and Singing (exh. cat.). Ed. by A. Kreuger. Antwerp and Zürich: M HKA / JRP|Ringier, 2012. P. 20.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Gimbutas M. The Balts. Ancient peoples and places. Vol. 33. Praeger, 1963. P. 22.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Ibid. P. 26.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Citas versijas: balts simbolizē baltās naktis, baltu sniegu un (balto) cilvēku tikumu.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Tali J. The Baltic Pavilion: Looking at the environment and environmentalists. Estonian Art. The Baltic Issue. No. 2. 2018. P. 93–94.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Bet ne igauņus, jo viņi pēc izcelsmes nav ārieši.  (atpakaļ uz rakstu)