— Pretējās ilgas

Mārtens Ingelss (Maarten Inghels, 1988) ir daudznozaru mākslinieks, dzejnieks un rakstnieks, izdevis gan grāmatas, gan veidojis video, performances un instalācijas – viņa dzeja neaprobežojas tikai ar papīru, viņš dzeju ir gan tetovējis uz cilvēku ādām, iesējis kā dārzu vai plostojis kā ūdens maršrutu, veidojis kā smilšu skulptūru. Ingelss ir studējis teoloģiju Lēvenas universitātē, no 2016. līdz 2018. gadam ticis ievēlēts par Antverpenes pilsētas dzejnieku, tur ieviesis Vientuļo bēru praksi, ko vadījis 10 gadus, taču paralēli veidojis daudzus citus projektus, kas pēta anonimitāti un tās spēku, interaktivitāti mākslā un citus Ingelsam nozīmīgus tematus. Viņa jaunākais romāns Beļģijas brīnums (2021) – dokumentālās rakstības un daiļliteratūras apvienojums par stāstītāja attiecībām ar slaveno blēdi un viltvārdi Pietu van Hautu – izzina iedomību, alkatību un manipulācijas iedabu. Ingelsu būs iespēja satikt 23. augustā Punctum festivāla dzejas pasākumā Neapstājies, nebaidies plkst. 19.00 bārā Aleponija.

Elvīra Bloma

 

Tu esi publicējis karti Neredzamais maršruts, kas paredzēts gājējiem, kas vēlas šķērsot Antverpeni tā, lai viņus nepamanītu novērošanas kameras. Kā tu izproti neredzamību Rietumu kultūrā un ko tā nozīmē tev personīgi?

Šai kartei ir politiska dimensija, jo mūsu pilsētas attīstās lielās panoptiskās struktūrās, kur kameras kontrolē katru ielas stūri. Es izveidoju karti ar pēdējo maršrutu, kas ļauj šķērsot pilsētu nepamanītam, taču šodien šī karte ir jau novecojusi, jo tiek uzstādītas arvien jaunas kameras. Šis mākslas darbs ir oda Bodlēram, kurš uzrakstīja mīlas dziesmu par pazušanu pūlī un neredzamību. Tas ir kaut kas, kas mūsdienās vairs nav iespējams. Būt vai nebūt. Daudz no tā, ko es daru, ir par šīm pretējām ilgām: vēlmi būt redzētam, slavenam vai nodzīvot patiesi jēgpilnu dzīvi. Tas pēdējais ir vēlme būt neredzamam, anonīmam. Šis temats parādās manā dzejoļu krājumā Jaunie rituāli, kurā es pētu mūsu centienus dzīvot modernajā pasaulē.

 

Tu esi dzejnieks, kas meklē veidus, kā mazināt plaisu starp mākslinieku / dzejnieku un lasītāju. Kas rada šo plaisu un vai tev šķiet, vai tev tas līdz šim ir izdevies?

Starp rakstnieku un lasītāju vienmēr ir kaut kāda veida distance. Ne tikai laika (daži dzejoļi ir ļoti seni, kad tie atrod savu lasītāju), bet arī vietas. Ielejas zemēs (Low Lands – Nīderlande, Beļģija, Luksemburga – E.B.) mums ir “pilsētu dzejnieki”, kaut kas līdzīgs dzejniekam – laureātam šajā pilsētā. Viņi raksta dzejoļus pilsētas iedzīvotājiem un mēģina panākt, ka tie arī nokļūst pie cilvēkiem, bieži vien uzkrāsojot tos uz sienas. Kad mani iecēla par pilsētas dzejnieku, es centos komunicēt caur dzeju, izmantojot vizuālus medijus. Piemēram, es uzrakstīju Tautas aptauju – dzejoli 35 pantos un jautājumos. Tā ir Prusta Aptauja, kas izjautā lasītāju par viņu uzskatiem, kultūru, raizēm… Bija iespēja atbildēt uz šo dzejoli, izmantojot atbilstošu atbilžu formu. Daudzi cilvēki to darīja.

 

Mani ļoti uzrunāja tas, ka esi studējis reliģiju. Kādi bija tavi motīvi to darīt un ko tev deva šīs studijas?

Es neesmu reliģiozs. Bet mani vienmēr ir interesējuši visi ārprātīgi stāsti, kam mēs piespiežam sevi ticēt. Reliģija joprojām ir daudzu pasaules problēmu katalizators un motivācija. Taču, ja atmetam reliģijas ģeopolitisko dimensiju, es nāku no ļoti ticīgas ģimenes. Mani priekšteči veltīja savas dzīves katoliskajai baznīcai, rakstot dzeju un veidojot skulptūras. Tas ir stāsts, ko man vēl jāizstāsta.

 

Vai tad, kad izlēmi, ka kādu dzejoli varētu uztetovēt uz cilvēka ādas, jau skaidri zināji, kurš dzejolis tas būs? Vai arī speciāli tam rakstīji jaunu?

Jā, protams. Es uzrakstīju pilnīgi jaunu dzejoli, īpaši šim mākslas darbam. Bija ļoti sarežģīti radīt dzejoli, kas tiktu tetovēts uz cilvēku ķermeņiem tāpēc, ka katram pantam ir jāspēj dzīvot neatkarīgi un veidot savu, neatkarīgu pasauli. Katra rinda ir atsevišķs dzejolis, taču kopā tās veido stāstu par ilgām pēc noslēguma, pēc kontakta, par to, kā aizpildīt tukšumu sevī.

 

Vai bija kādi kritēriji, kā tu izvēlējies šos cilvēkus?

Jā, mēs izsūtījām preses relīzi, aicinot pieteikties. Man bija bail, ka neviens neatsauksies un man nāksies lūgties saviem draugiem, lai viņi ļauj sevi tetovēt. Bet atsaucās vairāk nekā 600 cilvēku, katrs konkrētai dzejoļa rindai, un ar savu iemeslu, kādēļ vēlas tieši šo rindu uz sava ķermeņa. Katrs no šiem stāstiem bija ļoti personisks. Es izvēlējos desmit cilvēkus, kas bija ļoti dažādi un kuru stāsti mani aizkustināja. Kādu dienu mēs satikāmies, vispirms es uztetovēju nosaukumu Honger (tulk. bads) uz savas rokas un tad pārējo dzejoli uz šiem desmit cilvēkiem. Kopā mēs esam staigājošs dzejolis. Taču dzejolis ir izjaukts, jo mēs nekad vairs neesam tikušies.

 

Vēlos jautāt par dabu un visu to ķermenisko determenismu. Ne jau ar nāvi (par to vēlāk), bet ar dabu. Vai un kā tā parādās tavos tekstos?

Manos tekstos ir ļoti daudz dabas. Esmu daudz rakstījis par trīs galvenajām Beļģijas upēm. Vizuāli darbi, bet arī dzeja. Esmu plostojis pa upi Ijzeru no Beļģijas, Francijas robežas uz Ziemeļu jūru plostā, kas veidots vārda “ūdens” formā. Man tas bija vizuālais dzejolis. Un pagājušajā gadā es izveidoju milzīgu smilšu skulptūru IZGLĀB MŪSU DVĒSELES (SAVE OUR SOULS – SOS) pie Māsas upes. Tā ir atsauce uz svētceļojumu un tuvumā esošo baznīcu, kas orientējas uz dvēseles glābšanu. 2021. gadā Māsas upe gandrīz tika pāri dambim pie Limburgas svētceļojuma vietas. Fakts, ka mākslas darbs var tikt aizskalots, ir būtisks tā radīšanā. Ar to es vēlos uzsvērt mūsu ievainojamību un ūdens milzīgo spēku. Tādēļ SOS ir nevarīgs sauciens pēc palīdzības laikā, kad pasauli arvien vairāk apdraud plūdi un vasaras sausums. Un pēdējais (taču ne sliktākais) viens no maniem dzejoļiem Antverpenei tika iesēts parkā kā spinātu, salātu un citu ēdamu augu sēklas. Biju domājis, ka cilvēki varētu šo dzejoli ievākt, bet realitātē truši visu noēda. Man patīk tas, ka visi šie projekti ir īslaicīgi, laika gaitā tie pazudīs.

 

Vientuļās bēres ir satriecoša dzejas akcijas ideja, bet kā ir ar tās praktisko pusi? Vai tu pats arī organizē šos lasījumus? Kā tu atrodi šos cilvēkus, kas miruši vienatnē?

Es biju projekta koordinators Antverpenē vairāk nekā desmit gadus. Pirms pāris gadiem es nolēmu piedalīties tikai kā dzejnieks, jo pēc 110 vientuļām bērēm sāku nogurt. Tas notika tā –Apbedīšanas birojs, kas nodarbojas ar finansiāli maznodrošinātu cilvēku bērēm, man atsūta vēstuli. Kad viņi atskārš, ka mirušajam nav tuvinieku, kas par viņu interesētos, viņi taujā pēc dzejoļa. Es ieniru nelaiķa dzīvē, zvanot uz slimnīcu vai pansionātu, kur tas miris, intervēju kaimiņus un tā tālāk. Dzejnieks izmanto šīs individuālās detaļas, lai uzrakstītu dzejoli, kas veltīts šai konkrētajai personai. Es vienmēr apmeklēju šis bēres un vēlāk rakstīju pārskatu. Šie pārskati kopā ar dzejoļiem ir izdoti un pieejami arī angļu valodā.

 

Cik šādu bēru līdz šim ir bijis?

Antverpenē vairāk nekā 130. Projekts radās Nīderlandes ziemeļos un to aizsāka Barts F. M. Drūgs. Dzejnieks F. Stariks atveda to uz Amsterdamu. Kopš tā laika šis literāri sociālais projekts ir appludinājis Ielejas zemes.

 

Vai tu uzskati sevi par feministu?

Jā.

 

Kā tu raksturotu savu aktīvismu?

Esmu centies nebūt ļoti burtisks savā aktīvismā. Es ceru, ka mani teksti runā paši par sevi un ka cilvēki spēj nolasīt politisko dimensiju. Piemēram, pagājušajā gadā iznāca mans romāns Beļģijas brīnums par vienu no lielākajiem Eiropas krāpniekiem. Vīrietis, kas apbūra daudz cilvēku, neraugoties uz viņa zemo intelekta līmeni un ierobežoto vārdu krājumu. Viņš ir bīstams psihopāts un šovinists, kas izplata naida runu un izkrāpj miljoniem eiro no desmitiem (lielākoties) sievietēm. Viņš līdzīgi kā Pērs Gints ir mitomaniaks, un es, gluži kā Henriks Ibsens uzrakstīja Pēru Gintu kā brīdinājumu laikabiedriem, sagaidu, ka lasītāji ieraudzīs to kā sava romāna varoni pielīdzinu tādiem populistiem kā Donalds Tramps. Iztēle var būt dāvana, taču arī bīstama kā inde, un mani interesē situācijas un cilvēki, kam ir par daudz fantāzijas. Kad fantāzija kļūst par ārprātu. Taču, no otras puses, kam gan ir tiesības teikt, ka fantāzijas ir par daudz?