literatūra

— Uz vienu aliņu

Roberts Kūvers

24/08/2023

Viņš neatceras, kad pēdējoreiz ir gulējis, viņš līgodams soļo pa naksnīgajām ielām, tās joprojām ir miglainas, viņš nav pārliecināts, vai atceras savu dzīvesvietu, un viņa orgasms, ja tāds vispār bija, jau sāk izgaist no atmiņas.

Roberts Kūvers (1932) ir amerikāņu rakstnieks, viens no Ziemeļamerikas postmodernisma pionieriem. Viņa slavenākie romāni The Public Burning (Publiskā sadedzināšana, 1977) un Spanking the Maid (Istabenes iepēršana, 1982) izsmej ASV nacionālos mītus un varas apmātību – kā personiskajā, tā politiskajā vidē. Visu mūžu nododamies literārajiem eksperimentiem, viņš bija arī viens no pirmajiem digitālās literatūras iespēju sludinātājiem, 1992. gada esejā The End of Books (Grāmatu gals) rakstīdams: “Liela daļa romāna šķietamās varas ir saistīta ar rindiņām, ar obligāto, autora noteikto kustību no teikuma sākuma līdz punktam, no lappuses augšas līdz apakšai, no pirmās lappuses līdz pēdējai. [..] Taču patiesa brīvība no rindiņu tirānijas ir uzskatāma par patiešām iespējamu tikai tagad, kad ir parādījies hiperteksts, kas tiek rakstīts un lasīts datorā, kur rindiņas patiesībā neeksistē, ja vien autors tās neizgudro un neievieš tekstā.” 2011. gadā publicētais stāsts Uz vienu aliņu (Going for a Beer) koncentrētā formā izmanto divus Kūvera iemīļotos motīvus – seksu un nāves neizbēgamību –, lai vēlreiz ironiski atgādinātu par dzīves banalitāti un vienlaikus tai neatraujami piesaistīto smeldzi.

Tulkotājs

 

Viņš sēž vietējā bārā, dzer alu, tikko ir iedomājies, ka derētu tur aiziet. Patiesībā kauss jau ir tukšs. Varētu paņemt vēl arī otro, viņš iedomājas, to izdzerdams un pasūtīdams trešo. Netālu no viņa sēž jauna sieviete, kas nav ļoti izskatīga, bet ir gana glīta un droši vien laba gultā, un tā arī ir. Vai viņš izdzēra alu? Viņš neatceras. Galvenais jautājums: vai viņš izbaudīja orgasmu? Vai viņam tas vispār bija? Par to viņš domā miglainajās, naksnīgajās ielās, mājupceļā no jaunās sievietes dzīvokļa. Tas bija pilns ar plīša rotaļlietām, kuras izsniedz par trāpījumiem karnevālos, un viņi bija sarunājuši randiņu, viņš atceras uz to aiziet. Tur viņa iegūst vēl vienu rotaļlietu – uz to viņai ir ķēriens. Un abi atkal ir viņas dzīvoklī, izģērbjas, viņa sajūsmināta apskāvusi rotaļlietu gultā, kas ir pilna ar tām. Viņš neatceras, kad pēdējoreiz ir gulējis, viņš līgodams soļo pa naksnīgajām ielām, tās joprojām ir miglainas, viņš nav pārliecināts, vai atceras savu dzīvesvietu, un viņa orgasms, ja tāds vispār bija, jau sāk izgaist no atmiņas. Varbūt derētu vēlreiz aizvest viņu uz karnevālu, viņš iedomājas, kur viņa laimē vēl vienu rotaļlietu (tas ir vismaz otrais, bet varbūt jau ceturtais randiņš), un tagad viņi dodas iedzert romantiskai ceļakājai bārā, kur abi pirmoreiz satikās. Tur viņai sāk piecirst muskuļots puisis. Viņš stājas pretī, un jaunā sieviete apciemo viņu slimnīcā, kompānijai atnesot vienu no savām rotaļlietām. Tā viņa droši vien izrāda pieķeršanos, vai vismaz tā viņš domā, uz kruķiem aiziedams no slimnīcas, nezinādams, kurā rajonā tā ir. Un arī ne gadalaiku. Viņš nospriež, ka ir pienācis laiks pārtraukt attiecības – tā turpinot viņš nojūgsies –, bet tad viņu kāzās ierodas muskuļotais puisis un atvainojas par kāvienu. Viņš neesot zinājis, cik nopietnas jau bija viņu attiecības. Puiša kāzu dāvana ir kupons diviem bezmaksas dzērieniem bārā, kur viņi iepazinās, un divas balta satīna lentītes viņa kruķiem. Laulību ceremonijas laikā abiem rokās ir rotaļlietiņas, kurām droši vien ir kāda vāji apslēpta nozīme, un tā tas arī ir. Bērns, kuru viņa piedzemdē, – nez, tas ir viņa vai kāda cita – atgādina, it kā tas vēl būtu nepieciešams, ka laiks nestāv uz vietas. Tagad viņam jābūt atbildīgam, un viņš aiziet paskatīties, vai viņam joprojām ir tas darbs, kur viņš strādāja, kad viņi satikās. Ir. Par viņa prombūtni, ja viņš patiešām bijis projām, neviens neko nesaka, bet arī neapsveic viņu ar nonākšanu vīra kārtā; noteikti tāpēc – tagad viņš sāk atcerēties –, ka pirms sievas satikšanas viņš bija saderinājies ar vienu no kolēģēm un pārējie darbinieki jau bija sarīkojuši saderināšanās ballīti, un tagad droši vien nožēlo dāvanām iztērēto naudu. Situācija ir apkaunojoša, un darbavietā valda mazliet naidīgs noskaņojums, bet viens bērns jau ir bērnudārzā, sieva gaida vēl otru, tā ka neko viņš nevar padarīt. Tiesa, viņš vēl nav izmantojis kāzās iedoto kuponu – pie velna, ar to taču var aiziet iedzert alu, pat divus, un viņš var atļauties arī trešo. Turpat netālu sēž jauna sieviete, kura izskatās laba gultā, bet tā nav viņa sieva un viņš negrib pārkāpt laulību, vismaz tā viņš saka sev, sēžot uz viņas gultas malas ar pusmastā nolaistām biksēm. Viņš tās velk virsū vai nost? Viņš nav pārliecināts, bet uzvelk tās kājās un klibo atpakaļ, nez kur atstājis lentītēm apsietos kruķus. Atgriežoties viņš atklāj – visas rotaļlietas, kas pēc bērna piedzimšanas bija saliktas uz plauktiem, nu ir izmētātas pa dzīvokli ar nogrieztām galvām un rokām. Viens no bērniem raud. Uzlicis piena pudelīti sildīties uz plīts, viņš ieiet istabā, lai paņemtu knupi, un atrod pidžambiksēm piespraustu zīmīti no sievas, kurā viņa saka, ka aizbraukusi uz ir slimnīcu, lai piedzemdētu vēl vienu bērnu, un viņam vajadzētu būt prom no acīm, kad viņa atgriezīsies, citādi beigas būs. Viņš notic draudiem, tāpēc drīz atkal ir ielās un domā, vai vispār iedeva pudelīti bērnam, vai arī atstāja to vārīties uz plīts. Viņš paiet garām vecajam bāram un sajūt kārdinājumu, tomēr izlemj, ka vienai dzīvei pietiks problēmu, un grasās jau paiet garām, kad viņu aptur tas pats muskuļkalns, kurš reiz viņu piekāva, bet tagad šis sprauž viņam rokās cigāru, jo pats nupat ir kļuvis par tēvu, un ievelk viņu bārā iedzert vienu kausu par godu bērnam vai pat vairākus, viņš vairs neskaita. Svinības tomēr ir jau galā, un jaunais tēvs, kurš apprecējis to pašu sievieti, kura viņu izsvieda ārā, tagad alū lej asaras par laulības dzīves grūtībām un apsveic viņu ar tikšanu prom sveikā, laimīgais. Bet viņš nejūtas laimīgs, jo sevišķi ieraudzījis turpat netālu jaunu sievieti, kura izskatās laba gultā, un viņš izlemj piedāvāt kopā aizbraukt uz viņas dzīvokli, bet ir jau par vēlu – viņa ir izgājusi pa durvīm ar to pašu puisi, kurš reiz viņu piekāva un nozaga viņa sievu. Tāpēc viņš iedzer vēl vienu alu, prātodams, kur tagad dzīvot, un saprot – to saka bārmenis, uzsaucot viņam vēl vienu alu –, ka dzīve ir īsa un brutāla, un viņš nepagūs ne attapties, kā būs jau miris. Viņam taisnība. Vēl pēc dažiem aliem un orgasmiem, dažus no kuriem viņš aptuveni atceras, bet lielāko daļu ne, viens no viņa dēliem, kurš tagad ir autosportists un viņa kādreizējā uzņēmuma prezidents, apmeklē viņu uz nāves gultas un atvainojas par nokavēšanos (aizgāju uz vienu aliņu, papu, un tad notika viss kaut kas), saka, ka viņam tēva pietrūks, bet tā laikam ir labāk. Labāk kā? viņš jautā, bet dēls jau ir projām, ja vispār bija tur bijis. Nu… ziniet… dzīve, viņš nosaka māsiņai, kura atnākusi pārvilkt palagu pāri sejai un aizvest viņu projām.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

© 2018 by Robert Coover. Reprinted by permission of Georges Borchardt, Inc., on behalf of the author.