literatūra

— Kur ir tā dzeja?

Giedre Kazlauskaite

01/09/2023

Vēl nebiju lasījusi Lakānu, bet jau zināju, ka sievietes nav.

 

Giedre Kazlauskaite (1980) ir dzejniece, prozaiķe, esejiste, literatūras kritiķe un pārnedēļas literārā laikraksta Šiaurės Atėnai redaktore. Viļņas Universitātē ieguvusi lietuviešu filoloģijas grādu. Debitējusi 2001. gadā ar īso stāstu krājumu Sudie, mokykla (Ardievu, skola), bet vislielāko atzinību izpelnījusies ar dzeju. Zemāk lasāmi dzejoļi no krājuma Meninos (2014), kas kļuva par pagrieziena punktu lietuviešu dzejā: Kazlauskaites grēksūdzes stila teksti ir piesātināti ar autobiogrāfiskiem elementiem un skar gan sabiedriskas, gan personiskas tēmas.

Pašlaik Giedre ir viena no spilgtākajām un ietekmīgākajām personībām lietuviešu literatūrā. Autore izceļas ar atklātību: viņas dzejā atdzīvojas sievietes rakstnieces, mātes, lesbietes un jaunas pētnieces ar neuzrakstītu disertāciju (viņa bija Lietuviešu literatūras un folkloras institūta doktorante) iekšējā drāma un komēdija. Viņas dzejoļiem raksturīgs prozai līdzīgs, nesteidzīgs stāstījums, kas izvairās no patosa, bet sevī ietver daudz kultūras zīmju, literāru alūziju un ironijas. Viņai eksistence ir nevis spekulatīva, abstrakta kategorija, bet gan neizturami intensīva pieredze, kas atklājas parastajā ikdienas dzīvē (jeb, kā viņa pati saka, cilvēka dabai raksturīgajā kūtrumā) un tās rutīnā. “Es visu rakstu dzejas valodā. Visu savu pieredzi un bērnības atmiņas,” stāsta Giedre.

Atdzejotāja

 

***

Meitene baltā kleitiņā Eiropas laukumā
skraida ap tiem kapakmeņiem, uz kuriem arhitektiem
vajadzēja uzrakstīt Konstitūciju vai vismaz 9. simfoniju,
bet viņi atstāja vietu grafiti un apziņas skrituļdēļiem.
Vēroju viņu no terases, no augšas, lai gan ir auksts, un vējš
purina viņas matus, dusmīgi šķirstīdams manas lapas,
kā gribēdams iemērkt Erato tērpu atdzisušā zupā.

Lasu savu draugu (pazīstu viņus visus) dzeju, vairs nav svarīgi,
kurš par kuru labāk raksta, un visas sporta sacensības
zaudē jēgu, olimpiādēs
šai brīdī pārstāj spēkoties, skrejceliņi
pārvēršas skuju takās (viņi visi raksta cits par citu
labāk – cienīgi un nesteidzīgi, turēdamies pie nosacījuma
nekad neteikt to, kas tāpat ir skaidrs:
vairs taču nav svarīgas ne debesis, ne tie nelaimīgie
morāles principi, ko arvien vulgarizē sprinteri.
Viss jau sen ir pārskaidrots; kas nepieciešams, saprasts,
dievu vārdi iegaumēti, skrituļošanas mācības apgūtas).
Savos dzejoļos viņi lepni
birdina asaras, ka mūsu nav daudz, ka vien nedaudziem
rūp nocenota Šimborska un citas vientuļas
grāmatas, kas iespaidojušas mūsu trūcīgās biogrāfijas.
Meitene, skaitot simboliskos kapakmeņus, rāpjas
katrā no tiem – cik žēl, aiz rokas viņu velk
vecišķa sieva, gatava doties prom.

Negaidīti (īstāka par vēju) Olimpa dievu meita
noglāstīja manu sirdi; jasmīns, kas persiešu valodā
nozīmē Dieva dāvanu (viņa man patiesībā arī nozīmē
vēja nolauztu jasmīnu, kā dēļ
aizveras grāmatas un atdziest zupa).

Savos dzejoļos
viņi uzdod mums būtisku – pašu svarīgāko –
jautājumu (postulējot to muļķīgu
žurnālistu lūpām), kā priekšā nobāl
debesis un visas morāles: kur ir tā dzeja?
Uz ko bērns, piesēdis uz kapakmens, atbildētu: te.

Un kur tas nolādētais prieks, ar ko mēs
atkal un atkal atgriežamies bērnībā?

Kā es gribētu, lai viņa
izlasa šīs rindas, kad pieaugs.

 

Kleitas, kas gaida savu stundu

Ir banāli apsveikt dzimšanas dienā.
Atkārtot teletūbiju manieres, greznoties ar emocijzīmēm.
Tev metas slikti no plīša rotaļlietām, pat satrūksties
tirdzniecības centrā, spiesta iet
gar to mīlas līķu nodaļu,
bērnības zārku plauktu.

No materiāliem, kādu teju vairs nav,
ziedu un tabakas lapām, veciem,
saņurcītiem, ceļmalā atrastiem saldumu papīrīšiem,
kuros tērpām akmentiņus, jo lelles bija banālas,
no velveta, krimplēna un zīda,
no ticības dvēseļu ģērbtuvei –
kleitas vasarnīcas skapī.

Kleitas, kas ceļo no paaudzes paaudzē kā auguma aprišu mērītājas,
mirdzošas gadiem vai desmitgadēm,
puķainas, punktainas un rūtainas.
Tik skaistas, bet laiks tām vēl nav pienācis.
Vēl neesi gaidībās, neesi mainījusi uzskatus, tev ir veidi,
kā sevi reprezentēt ne ar drēbēm un bērniem
vai mājdzīvnieku daiļumu un slavu.

Pat sarkana korsete no pusaudzes gadiem, apšūta pūciņām,
dievs vien zina no kurienes, varbūt no krāmu tirdziņa,
sapņo par laikiem, kad tu iegādāsies vismaz pūdeli
vai citu ģērbjamu suni.

Ak, mīļās, jūs esat vajadzīgas kā mūzas,
bet manā garderobē jūsu nav.

 

Skriešana parkā

Gliemeži uz ceļa: dažus sabraukušas mašīnas un divriteņi.
Vēl arvien nevaru mierīgi paskriet, plēšu tos nost no asfalta,
nolieku citā virzienā, jaucos karmas darīšanās. Patiesībā baidos,
ka tik neapsteidz mani. Mammas zīda kleita: brūna, baltiem punktiņiem,
kurā ieķēros, vēl nesākusi dzīvot.
Punktiņus skaitīju, bet nepabeidzu.
Kā ievu ziedlapiņas zemē: tie.

Šķiet, esmu pieredzējusi visas sajūtas, vairs nealkstu
pēc aplausiem, medaljona ar matu cirtu, bruņinieka mīlas,
nošķirtības no visa, runājoša
papagaiļa zelta būrīša, kurā varētu vīterot;
glāstiem (arī pret spalvu), apaviem ar Ahileja papēžiem.
Nu punktiņus vairs neskaitu – lēni kārtoju
burtus vecmodīgā telefonā, un tas palīdz nosist bezjēdzību.

Vairs nealkstu pieredzēt lērumu lietu, pēc kā ilgojos, –
man vairs nav vajadzīga jūra, svešas zemes, mājas,
kaut kāda mūzika – tās var pavisam nebūt.
Nealkstu apgūt valodas, iepazīt
interesantus cilvēkus, dzīvot greznu hetēras
vai cēlu askētes dzīvi.
Man vairs nav vajadzīgi bērni, no viņiem es attālinos un tuvojos
neauglīgai interneta vientulībai.

Vairs nepērku grāmatas, par ko tā sapņoju; saldumus, ko nekad nespēju piepirkt.
Man vairs neasiņo deguns no pūšanas flautā.
Visas lielākās kaisles jau ir izdzīvotas, un nekā grandioza
šaisaulē vairs nebūs: zināt vai saprast
arī šķiet mantkārība.
Vairs nealkstu mīlēt Dievu no visas sirds, nešaubos par viņa esību, neievēroju
viņa baušļus: netiecos pēc jaunām zvaigznītēm savos vadmalas uzplečos,
negaidu, kad sirmā kumeliņā atjās pasaciņa.
Lēkdama upē no tilta, ko arvien redzu simboliskos
savas dzimšanas – niršanas augļūdeņos,
atgriešanās dzemdē un kristību atkārtošanās – sapņos,
alkstu tikai just: esmu dzīva,
un ūdens aplej manu dvēseli.

 

Silentium

Nenotika nekas dramatisks – tu nenomainīji statusu,
neatbildēji uz aktuālu diskusiju, neizgāji ielās
ar saukli, nepārvērties par žurnālu spīdīgo vāku varoni
(kaut arī efekti nav sarežģīti; tiesa gan – necilvēciski vulgāri).
Tikai lēni dzīvoji to citiem neaptveramo, pēc izskata
šķietami nepanesamo dzīvi, kad naktī ar kliedzienu
mostas no murga: izbēga sargsuns,
kas simbolizē arvien slēpjamo, –
daudziem viņš var pārkost rīkli.

Ukrainā norisa revolūcija, mudžēja sociālie tīkli
un visi kaut nedaudz privāti ieraksti tobrīd
šķita nožēlojami. Viņi laulājās pie barikādēm, viņi
gāja ar spoguļiem pret Berkutu; bērns atteicās sākt runāt,
un mēs vilkām viņu pie dakteriem, kas nevarēja
neko citu pateikt, kā vien to, ka nedrīkst zaudēt cerību.
Lai gan viņa atpazina sava vārda burtus
uz televizora un veļasmašīnas, līksmi
tos izrunādama: vāvuļoja kaut kā japāniski,
visticamāk, samācījusies no animācijas filmiņām
jūtubā. Tomēr bija skaidrs – viņa nerunā, lai
neatklātu kādam to, ko nevajag,
un mēs izdzīvotu.

Bija auksta ziema, sākumskolēnus nelaida uz skolu,
bet mēs vedām viņu uz dārziņu: lai es varētu aiziet
uz semināriem, no kuriem atceros vien to, ka pa logu virs jumtiem
varēja redzēt Bernardīnu krustu; likās, izstiepjot roku, varētu to aizsniegt,
piesiet iedomu zirgu. Māca letarģija, it kā es desmitgadi
nebūtu nekur gājusi, nebūtu redzējusi pilsētu;
cilvēki izskatījās citādi, jau ļoti progresējuši,
un tomēr disonēja zem asimetriskajām
klasicisma velvēm. Ievilku disertāciju,
pat mamma man jau vairs neticēja, teica:
“Kam tev to zinātni.” Mēdzu sapņot, ka viņa atmasko
kā mēs dzīvojam – nosoda, pieprasa šķiršanos,
brēc, terorizē, bet mūsu baltais, agresīvais
sargsuns izbēg, viņš var uzbrukt cilvēkiem:
jāslēpjas, lai nesakostu.

Ja arī dzīvojām alā (salīdzinājums ar katakombām būtu par cēlu),
Maidana ēnu teātrī arvien ieraudzīdamas
savu īsto vārdu burtus, tā suņa dēļ
negribējām ierunāties.

 

***

Vēl nebiju lasījusi Lakānu,
bet jau zināju, ka sievietes nav.
Man to bija atklājuši vīrieši.

Trolejbusā baidījos sēdēt viņiem blakus,
viņu āriešu skatieniem, pašapziņai, pa pusotru krēslu
izplestajām kājām.

Bet es labi atceros, ko man teica Vislava, kurai bija jākļūst
par balerīnu, kaut arī viņa alka būt gleznotāja; mēs sarunājāmies dīvainā valodā,
ar Pēterburgas akcentu, ko viņā iedzina
izkaltušās horeogrāfes, kuras es tā nīdu;
sirmgalves skolotājas ar melnām bantēm,
atspiezdamās pret spieķi, tās nāca
uz ēdnīcu svērt biezpienu, lai Vislava,
atvēmusi Napoleona kartona kastīti,
ļautu sev nozīmēt porcijas.
Ak, kā viņa nodeva visu, ko reiz teica! Tikai lai trolejbusā
varētu ar vienu cisku
ieglausties pusē krēsla.

Un es atceros arī to, ko man teica
cita Vislava, uzrakstījusi
par Hēraklīta upi, kur zivs cērt zivi četros gabalos,
jau daudz vēlāk tai pašā valodā, gandrīz aizmirstā,
iznirstošā no bērnības kā mīts
par mūsu vēl arvien atvemjamo eksistenci:
viņa nemeloja, sacīdama, ka viņai patīk
sentimentālas atklātnītes ar zelta spīgulīšiem;
saldas kā biezpiena deserts porcelāna skulptūriņas,
krustdūrienā izšūti gulbji.
Viņa arvien tos meklēja kiča veikaliņos.
Svēra kā porcijas.
Un cik daudz to varēja pirkt pēc Nobela!
Bet viņas vārdi bija kuģi, ar kuriem es slepus
aizpludināju visus Iliādas vīriešus,
aizpludināju savus neizdejojamos instinktus,
aizmūrēju skaņu.

Pavasarī pie upes
putni tā cits citu sauc.

 

Dzejolis meitai, kas guļ automašīnā ar kāzu lenti

Piedod, nekad man nebūs tādu tradicionālu kāzu,
uz kādām tevi vedām pirmoreiz, kad laulājās mūsu draugi.

Nepulcēsies saticīgi radi, nespēlēs muzikantu kapela,
nebūs jestru rotaļu, nečabēs saldumi pašpītos grozos.

Ķirzaka pie Nemunas uzlīdīs uz karsta akmens,
bet jaundzimušie domās – svešas rotaļlietas pieder arī viņiem,
vēl nav pienācis laiks sekot komunismam, kas varbūt ir iedzimts.

Tev tā patika dejot kāzās – ja tu būtu infante,
ko ieskauj labākā māksla un svīta no “Gredzenu pavēlnieka”,
tu katru dienu nēsātu kāzu lentes.

Taču mēs visas dzīvosim diezgan represēti, aizturējušas elpu un erosu,
piesardzīgi melodamas svešiniekiem un tuviniekiem.

Ķirzakas nomet astes, rotaļlietas atsakās no saimniekiem,
ir pienācis laiks zināt: rūķīšiem un donnām ir savas intereses –
lišķi, pat ja nealgoti, nodod.

Pieļāvu daudzas kļūdas: jau no pat sākuma bija skaidrs,
ka tiks sāpinātas vismaz divas sievietes; gluži tāpat
arī bezvainīgs vīrietis, kuru pastāvīgi pavada vainas apziņa.

Tādos gadījumos pat aborts tiek saukts par ētisku lēmumu;
bet cilvēka alkas, par laimi, nav racionālas.

Tās ir kā sulojošais apelsīns, kuru tu izrāvi mums no rokām,
ieraudzījusi, ka dalām to uz pusēm; vēl neprati košļāt.

Un tev taču vislabāk patīk rotaļāties ar asiem priekšmetiem:
adāmadatām, šķērēm, nažiem; aizliegtos valdzina asmeņi.

Bet ir arī saules stariņi tavā izcelšanās stāstā: ja tas ir grēks,
es dzīvoju šim grēkam, bet, ja kļūda, negribētu būt dzimusi,
to nepieļāvusi.

Lai sašķīst spogulis ar vecāku atspulgu: tevi radījuši nevis viņi,
bet gan mākslinieks ar skeptisku izteiksmi: tā teikt, varbūt pastāv
nemirstība, dievi, prāta izkropļota mistika.

Man bija tāda kaprīze – visu dzīvi protestēt pret ģimeni;
var būt, ka izvēlējos to pati, tieksmes mēs taču iemācāmies.

Pret patvaldību un tirāniju, konsekventām kaunināšanas pakāpēm;
Pret sašutušu pūli, kas skandē: “Pidarasi, mājās!”

Es negribēju būt suns, kas diedelē
drupačas no Tā Kunga galda.

Tagad neelpo, gaiss var būt ass,
spoguļa lauska iegriezt plaušā.

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Emija Grigorjeva