— Koleģiālas piezīmes

 

Par Iļjas Kaminska dzejoļu krājumu Kurlā republika (no angļu valodas atdzejojis Raimonds Ķirķis; Neputns, 2023)

 

Mana pirmā sastapšanās ar Iļju Kaminski notika 2011. gadā Londonā kādā trokšņainā starptautiskā dzejas pasākumā, kur citu vidū piedalījās arī latvieši. Atmiņas ir visai miglainas, taču Kaminska uzstāšanās tajās iezīmējas reljefi. Neparasti bija jau tas, ka klātesošajiem tika izdalītas viņa dzejoļu izdrukas. Sākumā tā šķita pārliecīga savas personas izcelšana – sak, rūpīgi velciet ar pirkstu līdzi, lai ne zilbe neietu zudumā, – tomēr jau ar pirmajiem izskanējušajiem vārdiem aizdomas pagaisa. Kopš četru gadu vecuma Kaminskis (1977) ir gandrīz pilnīgi kurls, jēgpilnas skaņas viņš lielā mērā iemācījies veidot, vērojot citu lūpu kustības (“kad zaudēju dzirdi, es sāku redzēt balsis”; “es dzirdēju, kā PSRS sabruka, pats savām acīm”), tāpēc reizēm patiešām grūti uztvert viņa sacīto, ņemot vēl vērā, ka angļu valodu, to, kurā Kaminskis pārsvarā raksta kopš dzimtās Odesas atstāšanas un ierašanās Amerikā 1993. gadā (starp citu, Kaminsku ģimene bija nevis ekonomiskie imigranti, bet gan pieprasīja un saņēma politisku patvērumu – no antisemītiskas vajāšanas dzimtenē), viņš sāka pa īstam apgūt tikai 16 gadu vecumā, un tikai šajā vecumā viņš pirmoreiz tika pie dzirdes aparāta. Tas noticis dažas nedēļas pēc tēva nāves (“tēva balsi es tā arī nekad neesmu dzirdējis”), taču bērnības Odesu lielā mērā veidojuši tieši no tēva lūpām nolasītie stāsti. Kad Kaminskis 2020. gadā apmeklējis dzimto pilsētu, viņš jutis vajadzību izņemt no ausīm aparātiņus, jo ar skaņu viss šķitis svešs un neīsts. Taču, par spīti šiem ierobežojumiem, lasījums ir aizrautīgs, brīžam pat eiforisks, ar tādu patskaņu pārbagātību (kā zināms, tikai pavisam niecīgu daļu līdzskaņu veidojam ar lūpām), ka skan gandrīz kā vokalīze.

Īsi sakot, biju ieintriģēta un steidzos nopirkt Kaminska tolaik pirmo un vienīgo pilna apjoma krājumu Dancing in Odessa (2004), kuras otro iespiedumu ar atzinīgām anotācijām uz pēdējā vāka bija pagodinājušas tādas dzejas autoritātes kā Antonijs Hehts, Roberts Pinskis, Ādams Zagajevskis. Grāmatu pārlasīju vairākkārt; tai piemita kas suģestējošs un skaudrs vienlaikus, tur bija gan humors, gan pašironija, gan kaislība – un tas viss iepriekš neredzētās, virtuozās kombinācijās, kuras, iespējams, diktējusi ārpusnieka jeb, kā pats Kaminskis sevi mēdz dēvēt, “hibrīda” pieeja valodai, kura nav dzimtā. Viņš izteicies, ka meklē poētisku valodu, kas uzrunātu “manas bērnības Austrumeiropu un manas tagadnes ASV”. Meklējumi ilguši veselus piecpadsmit gadus, un rezultāts ir dzejnieka otrā grāmata Deaf Republic, kuru 2019. gadā Amerikā izdevis Graywolf Press apgāds, bet Apvienotajā Karalistē – Faber and Faber un kurai nu tapis arī latviskais variants – Raimonda Ķirķa atdzejojums Neputna laikmetīgās dzejas melno grāmatiņu sērijā.

Līdzīgi pirmajam krājumam arī Kurlā republika ir tematiski vienota. Vienīgi šoreiz tas ir žanru hibrīds, kur saskatāmi leļļu (marionešu) teātra, grieķu traģēdijas un komēdijas, viduslaiku groteskas un pat reliģiskas lūgsnas elementi. Pats autors izteicies, ka šāds žanru mistrojums var rasties, “kad ir iekšēja vajadzība pateikt to, kas citādi nav pasakāms, kaut ko tādu, kam nav atrodama gatava forma, bet kas nevar palikt nepateikts”. Dramatiskajam darbam, kas sadalīts divos cēlienos, ir vienkārši pārstāstāms sižets: kādā kaut kur pastāvošā ciemā Vazenkā iebrūk anonīmas valsts karaspēks, pārtraucot leļļu teātra izrādi. Kāds kurls zēns ne vien nereaģē uz seržanta pavēlēm, bet iespļauj viņam sejā un par to tiek nošauts. Protestējot pret šo noziegumu, viss ciemats pārstāj runāt un dzirdēt. Seko represijas ar aizvien pieaugošu vardarbību – taču vardarbīgi nav tikai iebrucēji, aizvien cietsirdīgāki (ciniskāki?) cits pret citu kļūst arī Vazenkas iedzīvotāji. Taču sižets, protams, ir tikai skelets. Svarīgāka ir dzejiskā “miesa”, kuru Kaminskis audzējis rūpīgi (Kurlajai republikai bijuši vairāki varianti, kuru fragmenti atrodami dažādos literāros izdevumos abu grāmatu starplaikā), bet pieticīgi, proti, vārdu ir relatīvi maz, tāpēc atdzejotājam ar tiem jāapietas īpaši saudzīgi.

Tagad jāpasaka tas, ko pateikt ļoti grūti, ņemot vērā cieņu un koleģiālo draudzību, kādu izjūtu gan pret atdzejotāju, gan viņa redaktoru Lauri Veipu: man atdzejojums neizraisīja tās tirpas un kņudoņu, ko oriģināls, es kaut kā nejutu, ka tas būtu bijis, piedodiet klišeju, mīlestības darbs. Sajūtu ir grūti izskaidrot un pamatot, un es pilnīgi pieļauju, ka pie vainas ir tas, ka mani personīgi Kaminskis pārsteidz, satricina un sajūsmina oriģinālā. Pieļauju arī, ka, nelasot angliski, līdzīga iedarbība ir arī latviskojumam, tāpēc jau iepriekš atvainojos visiem, kuri varētu būt atdzejojuma varā un skeptiski par maniem izteikumiem. Nekas cits neatliek, kā taisnoties un norādīt uz konkrētajiem elementiem, kas, manuprāt, neatbilst Kaminska iecerei un vājina to.

Mani mulsina diezgan daudzu vārdu izvēle, kaut gan, iespējams, atdzejotājam šajā ziņā ir sava motivācija. Kaminska skopiem, bet brīžam visai neparastiem izteiksmes līdzekļiem uzburtā aina ir spilgti vizuāla, taču ir vietas, kur izraudzītais risinājums latviski to, manuprāt, nojauc. Piemēram, ja lelle guļ uz ietves, tad kā gan tā var nest (angliski – pārsteidzošais wearing) “bērnu kā salauztu roku”? Grieķiskais koris – Vazenkas ļaudis – nebūs vis “vējš, kas glāsta izkārto veļu”, vienkārši, kamēr koris stāsta stāstu, vējš glāsta. Viens no galvenajiem personāžiem, otrā cēliena “es” – Gaļa –, oriģinālā ir Momma, proti, latviski mātišķā mamma, kas, manuprāt, daudz labāk atbilst viņas lomai nekā atsvešinātā un pat nedaudz cimperlīgā “tante”. Es saprotu, ka varbūt “mamma Gaļa” nelaimīgā latviskā homonīma dēļ varētu būt licies netīkams vārdu savienojums, bet tad varbūt noņemt viņas vārdam mīkstinājumu? Kaminskim viņa instigates insurgency – proti, kūda uz sacelšanos, dumpi, nevis vienkārši “nemieru” vienskaitlī (pieņemami varētu būt “nemieri”). “Kurlums mūs pārņem kā policijas svilpe”, raksta Ķirķis, taču autoram šī svilpe “passes through us” – tātad visdrīzāk caururbj. Man neveidojas vizuāls priekšstats, kā nedzirdamā skaņa kaijas “izkliedē no ūdens virsmas”, bet saprotu angliski, kā šī skaņa tās lifts (paceļ) no ūdens. Kad uz ielas guļ nošautā zēna līķis, Vazenkas iedzīvotāji sargājot nostājas ciešā lokā ap to – darbības vārds circle šajā gadījumā nebūs riņķo, kas rada gandrīz vai komisku ainu, – varbūt sakļaujas? Līdzīgi ir ar ainas Pilsēta trīc kā giljotīna, cirzdamās uz kaklu pirmajiem teikumiem: “Alfonso paklūp aiz karavīra līķa. Ļaudis viņam pacilāti uzgavilē [..].” Taču iepriekšējā lappusē Alfonso ir karavīram meties virsū, un nu varbūt ne gluži kā Ķirķim caurdūris tam plaušu, bet gan iegrūdis asmeni līdz pat plaušai. Karavīrs nokrīt zemē. Tad kāpēc lai Alfonso pakluptu pār viņu (paklupt aiz arī šķiet mulsinoši)? Nē, viņš grīļodamies, zvārodamies vai tamlīdzīgi neveikli atkāpjas no līķa (stumbles from). Neveiksmīgi man šķiet izvēlēts arī vārds “uzlidojums” refrēnā “Kas ir vīrietis /sieviete / bērns? Klusums starp diviem uzlidojumiem”. Skaidrs, ka negribas bombardment tulkot kā “bombardēšana” un vēl likt to daudzskaitlī, taču “uzlidojums” šķiet par neprecīzu un slābanu – varbūt “starp divām apšaudēm”? Jā, un ja par šaušanu – amerikāņu policists, kas apturējis mašīnu, nekādā gadījumā nešaus “pa logu”, bet gan logā – jo tas, protams, ir nolaists. Dīvaina šķiet jauna cilvēka vairīšanās saukt lietas īstajos vārdos, piemēram, tulkojot disgorge kā “izlaist”, nevis “izvemt”, pooped – “nokārtojās”, nevis “izkakājās”. Un ja nu esam ķermeņa dienvidgalā, vai penis tiešām tagad “izstīdzē” (angliski – sticking out), nevis kā manā pieredzē saslejas, saceļas vai tml. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt, jo glītajā, melnajā grāmatiņā esmu ar komentāriem saķēpājusi vai katru lappusi, tomēr atturēšos, jo gara acīm redzu, kā tie, kas grāmatu lasījuši tikai latviski, jau rauc degunu par pārlieku piekasīšanos.

Dažas lietas tomēr gribētos vēl atzīmēt. Par angļu sintakses uzvaras gājienu liecina nu jau arī dzejas darbos iesprukušie piederības vietniekvārdi: “paspiestu manu roku”, “sieva mazgāja manus matus”, “es dziedu, kamēr viņa čurā / uz manas pieres, uz maniem pleciem”, “bērns iepazīst pasauli, bāzdams to savā mutē”, “prezidenta sieva apgriež savus kāju nagus”, kur agrāk tos izlaistu vai lietotu datīvu (“paspiestu man roku” u. tml.). Varētu arī jautāt, kāpēc vārds decent jātulko ar rusicismu “neslikts”, ja pa rokai ir kas “tīri ciešams” vai pat “normāls”. Un vēl. Ja dzejnieks, kurš visai konsekventi atturas no atskaņām Elēģijā, piepeši tās lieto “please ease / of song // my tongue”, tad man gribētos, lai tas kaut kā atspoguļotos atdzejojumā. Starp citu, slēptu atskaņu ar noklusēto, bet būtisko vārdu speak es saskatu arī dzejolī, kura nosaukumu Ķirķis tulko kā Sākas kurlums – šis dumpis, – weaken, squeak… Bet var jau būt, ka šādas nianses nav katrā ziņā jāievēro. Galu galā katram tulkotājam sava pieeja, un viss stāv vai krīt kā veselums. Par spīti tam, ka sazobe starp oriģinālu un atdzejojumu šoreiz nav ideāla, prieks, ka Iļja Kaminskis beidzot ieradies arī pie latviešu lasītāja.