— Augs galvā

Runājot par igauņu rakstnieka Mehisa Heinsāra (Mehis Heinsaar, dz. 1973) dzeju un prozu, parasti tiek piesaukts maģiskais reālisms un par kroņa numuru uzskatīta tieši īsproza. Vismaz seši tās paraugi trīs tulkotāju veikumā lasāmi arī latviski – gan dažādos drukātās periodikas izdevumos, gan šeit pat, Punctum. Punctum festivāla lasījumos autors īpaši uzsvēra, ka šis stāsts nav radies marihuānas ietekmē, bet ir iztēles auglis.

Tulkotāja

 

Kāds savāds augs uzzēla Georga galvā.

Vakarā, pulksten divdesmit divos divdesmit, kad viņš bija ceļā no darba uz mājām. Georgs apstājās ielas vidū un ieklausījās. Viņš juta, kā auga saknes švīkstēdamas izplešas pa miesu, iespiezdamas dzīvotkārās ataugas ikkatrā ķermeņa nostūrī, ikkatrā loceklī. Georgu pārņēma raizes. Viņš zināja – līdzko šis augs miesu un prātu būs pakļāvis pavisam, ar viņu kaut kas notiks, bet precīzāk to paredzēt nespēja.

Auga ugunīgās atvases vijās ap vīrieša nervu tīklojumu, ielauzās artērijā, kaklā un smadzeņu krokās, pakļāva maņas un saprātu, līdz beidzot atvērās zieds. Nez kā Georgs juta, ka auga ziedlapiņas ir maigi sārtā krāsā, bet tā smarža iesvēla maņās ko tādu, kas viņu piepildīja ar milzīgu spēku. Vīrietim ļoti būtu gribējies aplūkot šo augu tuvāk, taču viņš apzinājās, ka tas nav iespējams.

Auga smarža Georga nāsīs iekļuva no iekšpuses, liekot izturēties visnotaļ īpatnēji. Viņš piepeši izslējās taisni kā zaldāts, tad strauji pagriezās uz papēža un steidzās pāri ceļam. Tad atkal apstājās zem zilas ceļazīmes, uz kuras bija attēlots balts divritenis un māte ar meitu, kuras slīdēja virs tā. Svētsvinīgā noskaņā, it kā ceļazīme būtu kāda ikona, Georgs paklanījās tās priekšā, un tad steidzās tālāk. Vīrietis juta, kā zieda stiprā smarža arvien vairāk iesūcas maņās, piepilda galvu ar kaut kādu pavisam citādu skaidrību, pat lietišķību, un viņa lūpās parādījās rosmīgs smaids. Tik pašpaļāvīga un sparīga noskaņojuma viņam jau sen nebija bijis.

Skatienam liesmojot, Georgs pa Domkalna bulvāri devās Baltijas stacijas virzienā, šķērsoja ielu un iegāja Šnella viesnīcā. Viesnīcas foajē viņš apstājās un paraudzījās visapkārt. Georgs zināja, ka šajā ēkā ir kāds, ar ko viņam jāsatiekas, bet kā lai šo cilvēku atrod? Klāt pienāca portjē. Ar bargu sejas izteiksmi tas nomērīja Georgu no galvas līdz kājām un stindzinošā pieklājībā vaicāja:

“Kā es jums varu palīdzēt?”

Georgs pagriezās pret viesnīcas darbinieku. Viņš nezināja, ko tam atbildēt, taču zināja, ka augs galvā zina. Vīrietis atvēra muti, iepūzdams portjē sejā stipras dvašas mutuli. Šāda rīcība viesnīcas darbinieku apstulbināja. Tas jau grasījās mest vīrieti ārā, taču pats sev par lielu pārsteigumu pārdomāja un teica:

“186. numurs. Lifts ir pa labi, aiz stūra.”

Liftiem Georgs neuzticējās. Gariem lēcieniem viņš metās augšā pa kāpnēm, līdz nonāca ceturtajā stāvā. Tur pa sārtu gaiteni steidzās tālāk un pie kādām durvīm apstājās.

Georgs pieklauvēja un, tā kā neviens neatbildēja, klusām iegāja tumšā telpā. Pa šauru spraudziņu tālāk bija redzama gaisma. Pastiepis rokas uz priekšu, Georgs virzījās uz gaismas strīpas pusi, divas reizes paklupdams aiz kaut kādiem priekšmetiem, droši vien krēsliem. Beidzot, atvēris vannasistabas durvis, viņš ieraudzīja kailu sievieti, kura bija sarāvusies čokurā vannā bez ūdens un raudāja. Georgs maigi pieskārās sievietes matiem. Sieviete satrūkās un pacēla pret vīrieti sarkani saraudātas acis.

“Nebaidieties, es jums atnesu prieka vēsti,” atnācējs bilda. Pēc tam pieliecās sievietei pie pašas auss un čukstēja: “Redziet, es zinu, kur viņš ir. Bet jums jāpasteidzas, jo jau pēc pāris stundām viņš šo pilsētu pametīs.”

“Jums man jātic, citas iespējas nav,” Georgs, pamādams ar galvu, piebilda, kad sieviete uz viņu paskatījās ar izbīli. “Es jūs gaidīšu ārā.”

Viņš stāvēja naksnīgajā viesnīcas gaitenī un gaidīja. Par spīti neparastajai situācijai, dvēselē bija tāda skaidrība un miers, it kā viņš pastaigātos vakarīgā parkā.

Pēc desmit minūtēm sieviete iznāca no numura un apstājās Georga priekšā. Viņa izstaroja eņģelisku skaistumu, tomēr bija arī nedabiski tieva un it kā novārgusi. Pie rokas viņai bija smags koferis. Bija nojaušams, ka viņa daudz cietusi.

“Vai iesim?” vīrietis jautāja.

“Jā.”

Georgs paņēma sievietes koferi, un viņi kopā atstāja viesnīcu. Ieraudzījis abus, portjē piecēlās kājās aiz sava galda, it kā gribēdams ko uzsaukt, taču tad ar klusējošu skatienu viņus pavadīja.

Izgājuši cauri Baltijas stacijai un šķērsojuši tramvaja sliedes Kalamajas virzienā, abi steidzās uz priekšu pa šaurajām ielām – Kocebū, Veco Kalamajas un Rūpniecības –, līdz Georgs piepeši apstājās un, satvēris galvu rokās, notupās. Viņš par kaut ko saspringti domāja. Tad atkal cēlās, satvēra sievieti aiz rokas, un viņi griezās atpakaļ. Beidzot, Liepu ielā, nonākuši kādas vecas un nenosakāmas krāsas mājas priekšā, abi apstājās.

“Te… Te viņš arī ir,” Georgs pamāja ar galvu.

Mājas ārdurvis bija slēgtas.

“Pagaidi,” Georgs teica. Viņš apmeta loku ap māju, tad paraudzījās uz otrā stāva logiem un sāka līst augšā pa notekcauruli. Nonācis gandrīz līdz jumta pārkarei, Georgs pa pusatvērto vēdlodziņu aizsniedzās līdz baskvilam, atvēra lielo logu un ierāpās istabā. Pēc tam viņš cauri dziļā miegā dusošas ģimenes istabām izlavījās līdz priekšnamam, bet no turienes savukārt gaitenī. Nu viņam bija iespēja atvērt ārdurvis no iekšpuses un ielaist sievieti mājā.

Abi atkal steidza pa kāpnēm uz otro stāvu, tagad jau ieiedami nevis 6., bet gan 7. dzīvoklī, kura durvis, par laimi, nebija slēgtas. Georgs palīdzēja sievietei novilkt mēteli un ieveda dzīvojamā istabā.

Tur, uz izvilkta dīvāna, viņš arī gulēja.

Tas bija kāds vīrietis. Milzīgi liela auguma, ar tik neparastu seju, ka to aprakstīt ir gandrīz neiespējami. Bija diezgan droši, ka viņš nav no Zemes un varbūt pat no Piena ceļa ne. Taču miegs šim vīrietim bija dziļš un mierīgs, un viņa poza radīja iespaidu, it kā viņš kādu gaidītu. Georgs palūkojās uz sievieti, kuras sejā parādījās spējš, laimīgs atpazīšanas prieks. Ne vārda neteikusi, burvības pārņemta, viņa izģērbās un atlaidās blakus gulētājam. Klusām uzlika roku vīrietim uz krūtīm un iemiga, lūpās rotājoties smaidam.

Georgs abus apsedza, aizgāja uz virtuvi un aizdedza cigareti. Pa logu raugoties uz pilsētu ausmas blāzmā, uz melno namu kontūrām iepretim arvien sārtākajām debesīm, viņam prātā ienāca paša mājas, sieva un dēls, ar kuriem viņš jau daudzus gadus vairs nedzīvoja kopā. Gara acīm Georgs ģimeni redzēja gaišu, trauslu un neaizsargātu. Domās abus noglāstīja, to matus un sejas, taču prāts, to darot, bija skumjš, jo viņš zināja – kolīdz auga ietekme gaisīs, viņš tos vairs tā neredzēs… neredzēs…

Izsmēķējis cigareti, Georgs atklāja, ka krekls ir slapjš. Viņš bija raudājis. Georgs piecēlās un vēlreiz pameta skatienu istabā, taču tur vairs neviena nebija. Guļvieta bija saklāta, it kā telpā neviens vispār nebūtu bijis.

Georgu pārņēma apjukums. Augs viņa galvā bija noziedējis, tā smarža no maņām izgaisusi. Vīrietī atkal ieviesās tik ierastais nedrošais un nervozais noskaņojums. Svešais dzīvoklis, kur viņš pašlaik stāvēja, varbūt piederēja kādam, kurš ik brīdi var pārnākt mājās vai blakus istabā pamosties, un, ja tas viņu te tā ieraudzīs, viss var beigties dievs vien zina kā.

Georgs steidzīgi atstāja namu un devās atpakaļ uz centra pusi.

“Tas viss ir tik nepareizi, tik nepareizi, tik nepareizi!” vīrietis pie sevis atkārtoja, pats skaidri nezinādams, ko ar to domā. Dvēselē viņš juta tikai lielu nogurumu un tukšumu.

Pirms Baltijas stacijas, Fabrikas un Kocebū ielu krustojumā, viņš pamanīja uz asfalta šalli. Tā šķita tāda kā pazīstama. Georgs šalli pacēla, piekļāva pie sejas, un viņam nāsīs ieplūda savādi aplaimojoša parfīma vieglā dvesma. Viņš to ieelpoja no visa spēka, lai tā paliktu prātā, lai atmiņas par šo smaržu viņā negaistu… Un patiešām, šī smarža viņam kaut ko atgādināja – kādu augu, kas uzzied tikai reizi miljons gados uz kādas mazas planētas, kaut kur mūžsenā kosmosa dziļumos, augu, kura smarža ir domāta tikai divām būtnēm visā universā, tikai divām… vismīļākajām, visvientuļākajām, visneticamākajām… Tas, kurš to sajūt pirmais, nokrata miegu un nekavējoties dodas ceļā pie šīs smaržas, pie šī zieda – tūkstošiem, miljardiem gaismas gadu attālumā… Un ir tik savādi, ir tik brīnumaini, ka šis ceļš ilgst tikai vienu vienīgu mirkli, vienu vienīgu zaigojošu stundu, jo mīlestība – tas ir varenākais paātrinājums šajā pasaulē!

Georgs aizvēra acis. Tur uz ielas stūra viņš raudāja un smējās tik ilgi, līdz viņu aizveda prom.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga