— Dzīvi nākas dzīvot tādu, kāda tā ir

Par Ingas Ābeles grāmatu Lidijas ziediņi. Lidijas Lasmanes atziņu dārzs (Dienas Grāmata, 2023)

Kad lasu autobiogrāfiju, dienasgrāmatu ierakstus, piezīmes, esejas vai pārdomas par dzīvi, vienmēr vēlos domāt, ka spēju ar tām kaut mazākajā mērā identificēties. Tomēr tā ir ilūzija. Jo īpaši – ja autors ir izgājis cauri 20. gadsimta elles lokiem, totalitārismam un visām tā metastāzēm. Nē, kā lasītājs vai – vēl jo mazāk – kā literatūras kritiķis es nevaru to “saprast” vai ar to identificēties, lai kā pēc labākās sirds to vēlētos, toties varu līdzpārdzīvot un pēc grāmatas pēdējo lappušu aizvēršanas būt sasniedzis katarsi un vismaz mazliet attīrījies.

Lasot Lidijas Lasmanes grāmatu Lidijas ziediņi, ir jāņem vērā vairāki apstākļi. Pirmkārt, Lidijas Lasmanes mūžs iezīmē veselu gadsimtu Latvijas vēsturē – šovasar, grāmatas iznākšanas laikā, autorei apritēja 98 gadi. Otrkārt, grāmatas publicēšanai ir izvēlēts ļoti piemērots laiks – kā atgādinājumam par totalitāras varas pāridarījumu gan latviešu tautai, gan visām pārējām, kuras vairāku gadu desmitu garumā vārījās vienā “brālīgo republiku” sulā un atradās tobrīd šķietami nesalaužamos padomju imperiālisma žņaugos.

Dažādām represijām (deportācijām, čekas pratināšanām, dzīvei koncentrācijas nometnēs utt.) pakļauto cilvēku atmiņu stāstījumi latviešu literatūrā ir daudz fiksēti jau kopš pirmajiem neatkarības atgūšanas gadiem – sākot ar Melānijas Vanagas grāmatām, sēriju Via Dolorosa, Gunāram Astram veltītajām grāmatām, izcilo krājumu Sibīrijā tapušas vēstules uz bērza tāss, beidzot ar Andras Manfeldes apkopoto dzīvesstāstu krājumu Mājās pārnāca basa, Knuta Skujenieka vēstuļu krājumu Kro-Kro vai “ceļojumu caur dzeloņdrātīm” – miniatūrformāta krājumu Kārtis. Ja palūkotos uz Lasmanes atmiņām latviešu literatūras klasikas prizmā, tad Lidijas garīgumā un stoicismā atspoguļojas kā Annas Brigaderes, tā arī Kārļa Skalbes un Jāņa Poruka rakstīto vārdu saules un nesalaužamās gaismas atblāzmas. Pēdējo gadu notikumi tomēr atgādina, ka šādas dokumentālas un biogrāfiskas literatūras nekad nebūs par daudz, jo vēsturei ir nelāga tendence periodiski atkārtoties, ieskaitot pašu traģiskāko – cilvēka stūrgalvīgo vēlmi nemācīties no vēstures vai vispār to klaji ignorēt.

Arī Lidija Lasmane jau kopš Atmodas gadiem ir plaši izteikusies par sava mūža nepelnīti traģisko gājumu – trīskārtēju apcietinājumu un ilgiem gadiem nebrīvē, kā tālā svešumā dažādos Krievijas apgabalos, tā arī cietumos tepat Latvijas galvaspilsētā. Tomēr būtiski piebilst, ka šis Ingas Ābeles piefiksētais un sakārtotais Lidijas Lasmanes stāstījums ir unikāls, faktiski kļūstot par pirmo Lasmanes grāmatu.

Lidijas ziediņi ar rotaļīgu vieglumu ir nodēvēti par “atziņu dārzu”, un tieši šādam motīvam arī pakārtoti – grāmatu veido trīs savstarpēji saistītas, bet vienlaikus konceptuāli pietiekami atšķirīgas daļas: Rozes, Lilijas un Safrāna drīksnas (kā ceturto – noslēdzošo – daļu jāizceļ arī Lidijas lūgšanu). Šī “atziņu dārza” jeb atmiņu krājuma vēstījumu pamatā veido īsi, impresionistiskam veidolam raksturīgi tvērumi, kuros kodolīgi fiksēts pats būtiskākais. Atmiņas ir pierakstītas gluži vai nevainojami – neviens teikums nav lieks, visas detaļas un izmantotie paņēmieni ir rūpīgi pārdomāti, radot izlīdzinātu un piesātinātu vēstījumu. Lasītāja uzmanība ne mirkli netiek novērsta no tā, ko Lidija mums ir vēlējusies pateikt, un, par spīti grāmatas traģiskajam saturam, tā ir ļoti viegli uztverama un ātri izlasāma.

Lasmanes atmiņās patiesi ir aptverti plaši vēstures loki – sākot ar agrīno bērnību, Otrā pasaules kara sākšanos, vienas totalitārās varas nomaiņu pret citu, pirmajiem padomju okupācijas gadiem, dzīvi Austrumurālu labošanas darbu nometnē un Vorkutā, atgriešanos dzimtenē, kuru vairs grūti atpazīt, samizdata lasīšanu un izplatīšanu un beidzot ar pēdējo apcietinājuma laiku Andropova valdīšanas gados. Atrašanās apcietinājumā aprakstīta visnaturālistiskākajiem skatiem – pūstoša un neizvēdināma telpa, robainas un asas sienas, lai ieslodzītajam nebūtu iespējas neko uzrakstīt, apsargu centieni pielīdzināt viņu dzīvesziņu lopiem un arī pārējie apcietinātie, kas nereti paši uzvedas kā lopi. Lidija savas kameras biedrenes pārsteidz ar labestību un cilvēcīgumu (piemēram, sniedzot mīlestības vēstuļu rakstīšanas paraugstundas), jo “mīlestības apklāj visu, nosedz nepilnības, piedod visu, nepiemin kļūdas” (18. lpp.). Autores vēstījumu caurstrāvo apziņa par garīguma būtiskumu, par kuru viņa jau gadiem ir runājusi dažādās intervijās. Viens no fundamentālākajiem viņas dzīves uztveres pamatakmeņiem ir nepārtrauktā ticība tieši augstākam spēkam: “Uzticējos Dievam. Un nekā stiprāka jau arī nav, kam ticēt, pārējais viss ir tādi meklējumi un klejošana.” (38. lpp.) Vairākkārt grāmatā tiek sniegts ieskats Lidijas nelokāmajā dzīves pārliecībā – viņa baidījās no cilvēkiem, bet ne no varas, jo visu mūžu viņu pavadīja pārliecība par savu taisnību.

Kontrastam ar padomju okupācijas laikā piedzīvotajiem pazemojumiem autore sniedz brīnišķīgu ieskatu skaistajā bērnībā teju vai gadsimtu senā pagātnē un savas ģimenes vēsturē: “Bērnības atmiņas jau visiem ir gandrīz vienādas. Mīksta, pūkaina dzīve. Visi tevi mīl. Esi lolots un lutināts kā kaķēns.” (16. lpp.) Netiešā veidā Lasmane uzrāda arī lūzumu starp tām vērtībām, kādas, viņasprāt, piemita neatkarīgās Latvijas iedzīvotājiem un tām, kuras atnesa okupācijas vara: darba tikums, kas dabīgā veidā piemita kā bērniem, tā pieaugušajiem, tiek nomainīts ar dzīvesziņu bez morāles, absolūtu cilvēka garīgās un vērtību pasaules degradāciju, visbeidzot – reliģijas un Dieva noliegumu. Padomju okupantu ienākšana Latvijā iezīmēja pilnīgi citu pasaules uztveri ar tai līdzi nesto (līdz tam nezināmo un līdz galam neizprasto!) komunisma ideoloģijas ļaunumu. 9. maiju vietējie iedzīvotāji sagaida šausmās, jo krievi tiek gaidīti ar apziņu, ka viņi laupa un izvaro visus pēc kārtas (atņemti tiek pat zīdaiņu autiņi, kas paslēpti malkas grēdā). Ne velti laiku, kad mainījās okupācijas varas, Lasmane trāpīgi raksturo kā tādu, “kurā kauns dzīvam palikt” (28. lpp.).

Vēstījumu cauraudošās atsauces uz kultūru ir būtiskas – izolācijā nonācis un represijām pakļauts cilvēks nespēj izbēgt no fiziskā cietuma, toties “garīgais cietums” ir pārvarams, ļaujoties atmiņām par lasīto literatūru vai citiem mākslas darbiem (šeit jāpiemin kāda būtiska epizode – lai nezaudētu veselo saprātu, kāda no lēģera biedrenēm pārējām atstāsta redzēto kinofilmu sižetu). Iespaidīgs šķiet arīdzan autores salīdzinājums ar atmiņām par skolas laikā pieredzēto Blaumaņa Indrānu uzvedumu – tobrīd Lidijai šķitis, ka uz skatuves pieredzētā ir bijusi visļaunākā izturēšanās pret cilvēkiem, bet nonākšana čekas pagrabos krietni vien pārspēj šo teātra uzvedumu. Kultūras jēdziens grāmatā kļūst vēl jo aktuālāks, lai uzsvērtu “padomju cilvēka” (kā represijām pakļautā, tā arī paša varu pārstāvošā represētāja) tumsonību – stāstot kameras biedrenēm par aizliegtajā literatūrā izlasīto un no tās aizgūtajām vērtībām, Lidija tiek nosaukta par “fašistku”.¹ Netiek apieta arī “ziņošanas kultūra” – Lidija parāda, ka nodevība ir iespējama pat apstākļos, kad tā nav uzspiesta, un reizēm to no brīva prāta dara pat tuvi cilvēki.

Visbeidzot – autore pauž rūgtu nožēlu par visu, ko garā mūža laikā ir nācies neiepazīt, jo “tie piecdesmit padomju gadi man tik daudz atņēma no lasīšanas” (58. lpp.), un arī tagad, 98 gadu vecumā fiksējot savas atmiņas, Lidija redzes problēmu dēļ literatūru spēj apgūt vien no raidlugām vai audiogrāmatām.

Un šeit jāatgriežas pie recenzijas sākumā pieminētā paradoksa. Es, šajā “atziņu dārzā” iemaldījies lasītājs, atrodos siltumā, drošībā, pārticis, dzeru tikko novārītu zaļo tēju uz ērtā grāmatistabas dīvāna vai arī pārlapoju grāmatu versmainā vasaras izskaņas pēcpusdienā pļavas vidū, klusumā, mierā un – pats būtiskākais – brīvībā. Iedziļinoties Lidijas ziediņos, pagaist visas ikdienas rūpes un nebūšanas, grūtumi un šķietamās “nelaimes”. Lidija sev raksturīgajā stoiskajā mierā un intelektuālajā nosvērtībā lasītājam iemāca – dzīve ir jādzīvo tāda, kāda tā ir, jo “mēs dzīvojam tādos apstākļos, kādi mums ir doti, un mēs taču tomēr dzīvojam” (26. lpp.).

1. Šeit katrs lasītājs var sev pajautāt – cik lielā mērā pašreizējā īstenotā Krievijas politika atšķiras no vēlīnā padomju laikā vai – vēl jo ļaunāk! – augstākā totalitārisma gados īstenotās politikas, kurā cilvēks cilvēkam bija vilks.  (atpakaļ uz rakstu)