— Dusmas un maigums

Pētījumā balstītajā monogrāfijā Nožēlot mātišķību (2015) izraēliešu izcelsmes socioloģe Orna Donata raksta: “Lai dotu mātēm vairāk vietas, kur eksistēt, mātišķību nevajadzētu primāri skatīt kā lomu, bet gan censties to izprast kā vēl vienu cilvēcisko attiecību formu starp daudzām un dažādajām, kurās iesaistāmies, – kur mātes ir dalībnieces, kam ļauts izsvērt, izvērtēt un pieņemt lēmumus, kurus parasti attiecinām tikai uz savu “publisko” dzīvi un tās norisēm.” Dēla dzīves pirmajos divos gados es gandrīz nepārtraukti jutos kā neadekvāta un nepareiza māte, mātes lomai nepiemērota sieviete, kas šo nepiemērotību apzinājusies brīdī, kad ir jau par vēlu. Laimes un “jaunās dzīves” sniegtā piepildījuma vietā es jutu trauksmi un par visām varītēm turējos pie līdzšinējās dzīves stūrakmeņiem – radoša darba, ar bērna aprūpi teju nesavienojamas intelektuālas un fiziskas slodzes un rūpīgas ikdienas norišu plānošanas. Informatīvajā laukā visbiežāk sastopamajā diskursā par mātišķību es sevi nesaskatīju vispār – tas šķita ne tikai svešs un nepieejamas, bet arī nekrietni maldinošs.

Jaunajā svešādībā man mierinošu plecu sniedza tikai to autoru sieviešu darbi, kuros atpazinu savas šaubas, bailes un negatīvās emocijas. Reičelas Kaskas Mūža darbs (A Life’s Work, 2001), Šīlas Heti Mātišķība (Motherhood, 2018), Žaklīnas Rouzas Mātes (Mothers, 2018), Lūsijas Džounsas Matrescence (Matrescence, 2023) un vēl daudzi citi teksti – teju visi pludina žanru robežas, ļaujot biogrāfiskiem notikumiem virzīt pētniecības intereses un spēcināt publicistikas argumentāciju; vienlaikus tekstos skaidri nolasāms tas, cik lielā mērā privātu sāpju un nemiera urdīta pētniecība un tiekšanās pēc kopsakarību rašanās neatgriezeniski spēj mainīt tālāko biogrāfiju. Šo darbu autores caur savu personīgo – nereti vilšanās pilno un sāpīgo – agrīnās mātišķības pieredzi spēja ne vien sniegt atbalstu un mierinājumu, bet arī veidot jaunu, mātišķības patriarhālā diskursa liekulību izgaismojošu naratīvu. Donata, kuras pētījuma pamatā bija Izraēlā veiktas intervijas, kurās viņa sarunājās ar sievietēm, kas kļūšanu par māti nožēlo, bija viena no viņām. Viņas pētījuma rezultāti skaidri norādīja ne tikai uz to, ka mātišķība nav ikvienas sievietes dabiskā, pašsaprotamā sūtība, bet arī uz to, cik ļoti mēs, sievietes, riskējam, paļaujoties uz šīm ideoloģiskajām nostādnēm un neizmantojot tiesības skaidru atbildi par savām vēlmēm un vajadzībām rast pašas sevī.

Donatas ideju par mātes un bērna mijiedarbības pārdefinēšanu – uz mirkli atkāpjoties no nereti žņaudzošās “mātes lomas” un palūkojoties uz mātišķību kā uz vēl vienām attiecībām, kurās iesaistāmies, – es jau atkal atcerējos, lasot amerikāņu dzejnieces un feministes Adrienas Ričas hrestomātisko monogrāfiju Dzimis sievietei: mātišķība kā pieredze un institūcija (1976), kuru man, iespējams, banāli, bet tomēr gribas dēvēt par visu mātišķības tekstu māti. Tajā Riča pašas agrīnās mātišķības pieredzi pagājušā gadsimta 50. un 60. gados šķetina caur feminisma perspektīvu un precīzi, kā ar skalpeli griežot, atmasko sabiedrības audeklā dziļi ieēdušos stereotipus, kuru eksistence patriarhālajai mātišķības institūcijai gadsimtiem ilgi ļāvusi slēpties aiz dabiskuma un pašsaprotamības maskas. Tieši mātišķības institūcija un tās ietvaros par normu pieņemtie praktiskie ierobežojumi (galvenokārt joprojām valdošais uzskats, ka bērnu audzināšana un rūpes par mājokli primāri ir sievietes pienākums) nereti liedz sievietei iespēju gūt pozitīvu mātišķības pieredzi un veidot dziļas, patiesas un nepastarpinātas attiecības ar bērnu, kuras neaizēno nepārtraukta šaubu, vilšanās, pienākuma un vainas apziņas ēna. Es ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka heteroseksuālas, ar savu dzimumidentitāti mierā esošas sievietes saka: “Man vajadzētu sievu!” – vai: “Es gribētu būt tēvs, nevis māte!” Viņu teiktajā dzirdams humorā ieslēpts izmisums, diendienā saskaroties ar mātišķības institūcijas dzelžainajām prasībām un ierobežojumiem un indivīda līmenī nespējot tiem stāties pretī. Ričas pirms teju 50 gadiem sarakstītā eksplozīvā monogrāfija ir būtiska joprojām – ne tikai kā vēsturisks mātišķības teksts, bet diemžēl arī kā ceļvedis mūsdienu mātēm joprojām nedraudzīgajā pasaulē, kur viņu centieni aizrakties līdz savai pārliecībai un rīkoties saskaņā ar to joprojām šķiet esam radikāls politisks akts.

Tulkotāja

Monogrāfijas Dzimis sievietei: mātišķība kā pieredze un institūcija pirmā nodaļa

…Saprast vienmēr nozīmē doties augšup; tāpēc izpratnei vienmēr vajadzētu būt konkrētai. (Nevienu nav iespējams izdabūt no alas, no tās var tikai iziet.)

Simona Veila, Pirmās un pēdējās piezīmes

Ieraksts manā dienasgrāmatā, 1960. gada novembris

Bērni man sagādā visizsmalcinātākās ciešanas, kādas vien esmu pieredzējusi. Ciešanas rada ambivalence: iznīcinošā lēkāšana starp rūgtu aizvainojumu un atkailinātiem nerviem un svētlaimīgu gandarījumu un maigumu. Reizēm man šķiet, ka jūtas pret šīm mazajām bezvainas radībiņām mani padara par monstrozu egoisma un neiecietības iemiesojumu. Viņu balsis nokausē manus nervus, viņu nepārtrauktās vajadzības, it īpaši viņu vajadzība pēc vienkāršības un pacietības, piepilda mani ar izmisumu par neizdošanos, arī izmisumu par manu likteni, par ko ir kļuvis pienākums pildīt funkciju, kam neesmu piemērota. Aizturētie dusmu uzplūdi reizēm mani padara vāju. Brīžiem man šķiet, ka tikai nāve mūs vienu no otra atbrīvos, brīžiem es apskaužu neauglīgās sievietes, kurām ir greznība nožēlot, bet kas vienlaikus var baudīt brīvību un privātumu.

Un tomēr citkārt manu sirdi izkausē viņu bezpalīdzība, apburošais un teju neatvairāmais skaistums – viņu spēja turpināt mīlēt un uzticēties – viņu nelokāmība, taisnīgums un neapzinātība. Es viņus mīlu. Bet tieši šīs mīlestības ārkārtīgajā plašumā un neizbēgamībā slēpjas ciešanas.

1961. gada aprīlis

Laiku pa laikam mani pārņem svētlaimīga mīlestība pret saviem bērniem, un šādos brīžos šķiet, ka ar to gandrīz vai pietiek – ar šo estētisko baudījumu, ko mazās, vienmēr mainīgās radībiņas sagādā, ar sajūtu, ka esmu mīlēta, lai cik atkarīga arī šī mīlestība būtu, ar sajūtu, ka es tomēr neesmu pavisam nedabiska un neiecietīga māte – lai gan nereti esmu!

1965. gada maijs

Ciest kopā ar bērnu, ciest par bērnu un pret bērnu – mātišķi, egoistiski, neirotiski, reizēm bezpalīdzīgi, reizēm ar ilūziju, ka kļūsti viedāka –, bet vienmēr, visur, kā ķermenī, tā dvēselē savienota ar bērnu – jo bērns ir daļa no tevis. Būt notvertai mīlestības un naida bangās, greizsirdībā uz bērnu par viņa bērnību, cerībās un bailēs par viņa pieaugšanu; ilgoties pēc atbrīvošanās no atbildības, kas saista ikvienu manas būtības šķiedriņu. Tā ir jocīga, primitīva aizsargreakcija, dzīvnieks, kas aizstāv savu mazuli, kad kāds tam uzbrūk vai kritizē, – un tomēr neviens pret to nav tik bargs kā es pati!

1965. gada septembris

Dusmas degradē. Dusmas uz bērnu. Kā lai iemācos absorbēt sevī mītošo nežēlību un ārēji paust tikai rūpes? Dusmas noved spēku izsīkumā. Gribas uzvara, pirkta par pārāk augstu cenu – daudz par daudz augstu!

1966. gada marts

Iespējams, esmu briesmone – ne-sieviete – kāds, kurš tiek dzīts, bez patvēruma normālajā, aicinošajā mīlestības un mātišķības mierinājumā, bez patvēruma citu sniegtajā priekā…

Nepārbaudīti pieņēmumi: pirmkārt, ka “dabiska” māte ir cilvēks bez plašākas identitātes, kura lielāko gandarījumu rod, visu dienu esot kopā ar maziem bērniem, dzīvojot viņu ritmā; ka mātes un bērnu kopīgā izolācija mājās ir pašsaprotama; ka mātes mīlestība ir un ka tai jābūt nesavtīgai; ka bērns un māte viens otram ir ciešanu “cēloņi”. Mani vajāja stereotips par mātes “beznosacījumu” mīlestību, kā arī vizuālie un literārie tēli, kuros mātišķība tiek attēlota kā uz vienu mērķi vērsta identitāte. Ja es zināju, ka manī eksistē šķautnes, kas nekad nesaskanēs ar šiem tēliem, vai tad šīs šķautnes nebija nenormālas, monstrozas? Un kā mans vecākais dēls, kuram tagad ir divdesmit viens gads, atzīmēja, lasot iepriekšējās rindkopas: “Šķiet, tev likās, ka jāmīl mūs bez pārtraukuma. Bet nav tādu cilvēcisko attiecību, kurās tu otru mīli ik mirkli.” Jā, es centos viņam paskaidrot, bet sievietēm – galvenokārt mātēm – ir bijis paredzēts mīlēt tieši šādi. No piecdesmitajiem un sešdesmito gadu sākuma es atceros tādu kā ciklu. Tas sākās, kad es paņēmu grāmatu vai sāku rakstīt vēstuli, vai pat sarunājos pa telefonu ar kādu, kurš manā balsī iedvesa dedzību, enerģijas pieplūdumu. Bērns (vai bērni) varēja būt aizņemts, iegrimis savā sapņu pasaulē, bet, līdzko viņš sajuta, ka es slīdu no viņa prom pasaulē, kurā nebija vietas viņam, bērns nekavējoties bija klāt, raustīja mani aiz rokas, lūdza palīdzību, sita pa rakstāmmašīnas taustiņiem. Šādos brīžos es bērna vēlmes izjutu kā viltu, kā centienus izkrāpt man tās pašas piecpadsmit minūtes, kuras cerēju izdzīvot kā es pati. Es jutu pieaugam dusmas, to, cik bezjēdzīgi ir mani mēģinājumi sevi atsvabināt, kā arī mūsu starpā valdošo nevienlīdzību: manas vajadzības vienmēr mērāmas pret bērna vajadzībām, es vienmēr zaudētājas lomā. Mīlēt man padotos daudz labāk, es sev teicu, ja vien es tiktu pie ceturdaļstundas savtīguma, miera, nošķirtības no bērniem. Vien pāris minūtes! Bet neredzamais pavediens starp mums šķita pārtrūkstam, un bērns sajuta neremdināmu pamestību brīdī, kad es atsvabinājos – un pat ne fiziski, bet tikai garā nokļuvu vietā ārpus mūsu tik cieši ierobežotās kopdzīves. Tā, it kā mana placenta pēkšņi būtu atteikusi viņam piegādāt skābekli. Tāpat kā neskaitāmas citas sievietes, arī es ar nepacietību gaidīju brīdi, kad no darba pārnāks viņu tēvs un kad vismaz uz stundu vai divām ap māti un bērniem apvilktais aplis mani atsvabinās un intensitāte starp mums mazināsies, jo mājās būs vēl viens pieaugušais. Toreiz es nesapratu, ka šis aplis, šis magnētiskais lauks, kurā mēs dzīvojām, nav dabiska parādība. Intelektuāli es to droši vien sapratu, bet emocijām uzlādētā, tradīcijām piesātinātā mātes loma, kurā es atjēdzos, toreiz šķita tikpat nenovēršama kā plūdi. Un šī mikrokosma dēļ, kurā es un bērni veidojām mazītiņu, izolētu emocionālu vienību un kurā (kad ārā bija slikts laiks vai kad kāds bija slims) mēs reizēm atradāmies dienām ilgi, neredzot nevienu citu pieaugušo kā tikai viņu tēvu, mana bērna vajadzība pēc manis, kas bija viņu dažādo izdomāto prasību pamatā brīžos, kad šķita, ka es no viņiem attālinos, bija patiesa.

Viņš vēlreiz pārliecinājās, ka viņam joprojām pieejams siltums, maigums, nepārtrauktība un stabilitāte manā personā. Mans vienreizīgums, mana unikalitāte kā viņa mātei – iespējams, neskaidrāk, arī kā Sievietei – radīja viņā lielāku vajadzību, nekā kāds jebkad varētu apmierināt, izņemot tad, ja mīlētu nepārtraukti, bez nosacījuma, no rīta līdz vakaram un bieži vien arī nakts vidū.

2

1975. gadā es pavadīju kādu vakaru viesistabā kopā ar pulciņu dzejnieču; dažām no viņām bija bērni. Viena savējos bija paņēmusi līdzi, un viņi gulēja vai rotaļājās blakus istabā. Mēs runājām par dzeju, bet arī par infanticīdu, jo kāda vietējā sieviete, astoņu bērnu māte, kurai kopš trešā bērna piedzimšanas bija smaga depresija, nesen bija brutāli nogalinājusi divus jaunākos bērnus savas priekšpilsētas savrupmājas mauriņā. Vairākas no mums, izjūtot tiešu saikni ar sievietes izmisumu, bija parakstījušas vēstuli vietējam laikrakstam protestā pret to, kā notikušo atspoguļoja prese un kā šo sievieti bija pievīlusi garīgās veselības aprūpes sistēma. Ikviena no mums, kurai bija bērni, ikviena dzejniece spēja ar viņu identificēties. Mēs runājām par dusmu slūžām, kuras viņas stāsts mūsos atšķēla. Mēs dalījāmies pašas savos nāvīgo dusmu brīžos, jo, ja neskaita mūsu bērnus, nebija neviena un nekā cita, pret ko tās raidīt. Mēs runājām te nenoteiktā, te uzmundrinošā, te rūgti asprātīgā tonī, bez retorikas, to sieviešu valodā, kas sievietes, kuras satikušās kopīgā darba, dzejas labad un kuras, izrādās, vieno arī nepieņemamas, bet nenoliedzamas dusmas. Vārdi tagad tiek izrunāti, pierakstīti; tiek pārkāpti tabu un sadragātas mātišķības maskas. Gadsimtiem ilgi par šīm sajūtām neviens nerunāja. Par māti es kļuvu uz ģimeni orientētā, patērnieciskā, Freidiski amerikāniskā piecdesmito gadu pasaulē. Mans vīrs par mūsu vēl nedzimušajiem bērniem runāja ar nepacietību; viņa vecāki gaidīja mazbērnu piedzimšanu. Man nebija ne jausmas, ko es pati gribēju, ko varēju un ko nevarēju izvēlēties. Zināju tikai to, ka dzemdēt nozīmēja kļūt par pilnvērtīgu pieaugušu sievieti, kļūt tādai “kā citas sievietes”. Būt tādai “kā citas sievietes” man līdz tam nebija izdevies. Jau kopš trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecuma es jutu, ka par sievišķīgu būtni tikai izliekos. Sešpadsmit gadu vecumā mani pirksti gandrīz vienmēr bija notriepti ar tinti. Laikmetam raksturīgā lūpukrāsa un augstie papēži man bija sarežģīts maskēšanās veids. 1945. gadā es dzejas rakstīšanai biju pievērsusies nopietni un fantazēju, ka uz pēckara Eiropu varētu doties kā žurnāliste, pavadīt naktis izpostīto pilsētu drupās, iemūžinot civilizācijas atdzimšanu pēc nacisma sabrukuma. Tajā pašā laikā es, tāpat kā visas citas meitenes, ko pazinu, izniekoju stundas, cenšoties pēc iespējas precīzāk uzklāt lūpukrāsu, taisnoju mūždien klīstošās zeķbikšu vīles, pļāpāju par “puišiem”. Es jau toreiz dzīvoju divas dzīves. Taču dzejas rakstīšana un manas fantāzijas par ceļošanu un pašpietiekamību man šķita īstākas; kā topošā “īstā sieviete” es jutos melīga. Mani īpaši paralizēja saskarsme ar maziem bērniem. Šķiet, es toreiz jutu, ka vīriešus bija iespējams piemuļķot, ka viņi pat vēlējas tapt piemuļķoti un noticēt, ka es esmu patiesi “sievišķīga”; bērni, man bija aizdomas, uzreiz redzēja man cauri. Sajūta, ka izliekos, manī radīja savādu vainas sajūtu, lai gan šo lomu man nācās spēlēt, lai izdzīvotu. Man atmiņā ļoti skaidri, spilgti iegūlusies nākamā diena pēc laulībām: atceros, ka slaucīju grīdu. Droši vien, ka tā grīda nemaz nebija netīra; visdrīzāk es vienkārši nezināju, ko citu ar sevi iesākt. Bet, slaukot grīdu, es nodomāju: “Tagad es esmu sieviete. Šī senā nodarbe – sievietes to ir darījušas vienmēr.” Man šķita, ka es ieņemu kādu senu formu, pārāk senu, lai to apšaubītu. Sievietes to ir darījušas vienmēr. Brīdī, kad biju stāvoklī un mana grūtniecība kļuva skaidri un nenoliedzami redzama, es pirmoreiz savā jaunietes un pieaugušas sievietes dzīvē vairs nejutos vainīga. Atzinība, kurā es peldējos – to, šķiet, izstaroja pat svešinieku skatieni uz ielas –, bija kā aura, kuru nu sev vienmēr nēsāju līdzi; tā aizgaiņāja jebkādas šaubas, bailes un aizdomas. Sievietes to ir darījušas vienmēr.
Divas dienas pirms mana pirmā dēla nākšanas pasaulē man parādījās izsitumi, kam ārsti piedēvēja pagaidu diagnozi – masalas –, un mani nogādāja lipīgo slimību nodaļā, kur es gaidīju dzemdību sākšanos. Tur es pirmoreiz sajutu milzīgas un apzinātas bailes un vainas sajūtu pret savu nedzimušo bērnu par to, ka esmu šādi, ar savu ķermeni viņu “pievīlusi”. Blakusistabās uzturējās poliomielīta pacienti; nevienam nebija atļauts pie manis nākt bez slimnīcas uzsvārča un maskas. Ja grūtniecības laikā kaut kādā mērā vēl jutos kā savas situācijas noteicēja, tad tagad biju pilnībā atkarīga no dzemdību speciālista – milzīga, enerģiska, tēvišķa vīrieša, kurš izstaroja optimismu un drošības sajūtu un laiku pa laikam man ieknieba vaigā. Grūtniecību es biju pavadījusi bez fiziskām problēmām, bet kā mēnessērdzīgā. Biju apmeklējusi šūšanas nodarbības, kur biju uzšuvusi neglītu un slikti piegrieztu grūtnieču jaku, ko nekad nenēsāju; tāpat biju uzšuvusi aizkarus mazuļa istabai un nodevusies zīdaiņa drēbīšu iegādei; cik iespējams, biju centusies izdzēst to sievieti, kas biju vēl pirms pāris mēnešiem. Tika izdots mans otrais dzejas krājums, bet es biju pārtraukusi rakstīt dzeju, un vienīgais, ko vairs lasīju, bija mājsaimniecībai veltīti žurnāli un grāmatas par bērnu aprūpi. Man likās, ka pasaule mani saredz tikai kā grūtnieci, un šķita vienkāršāk, mazāk satraucoši arī pašai sevi tā uztvert. Pēc bērna piedzimšanas “masalas” izrādījās alerģiska reakcija uz grūtniecību. Pēc diviem gadiem es jau atkal biju stāvoklī un rakstīju dienasgrāmatā:

1956. gada novembris
Nezinu, vai tas ir agrīnas grūtniecības milzīgais nogurums vai kaut kas visaptverošāks, bet pēdējā laikā es pret dzeju – gan tās lasīšanu, gan rakstīšanu – izjūtu tikai garlaicību un vienaldzību; it sevišķi pret saviem un savu laikabiedru tekstiem. Kad saņemu vēstuli ar aicinājumu uzrakstīt kādu tekstu vai kur autors atsaucas uz manu “karjeru”, izjūtu spēcīgu vēlmi noliegt jebkādu atbildību un interesi par vēstules autoru. Ja manā rakstnieces dzīvē jābūt pārtraukumam, tad šis tam ir tikpat piemērots brīdis kā jebkurš cits. Es jau ilgstoši esmu bijusi neapmierināta ar sevi, pašas paveikto.

Mans vīrs bija iejūtīgs un sirsnīgs cilvēks, kurš vēlējās bērnus un – neraksturīgi piecdesmito gadu profesionālajai akadēmiskajai pasaulei – bija gatavs “palīdzēt”. Bet bija skaidrs, ka šī “palīdzība” ir viņa dāsnums un ka tieši viņa darbs, viņa profesionālā dzīve ir īstais darbs šajā ģimenē. Patiesībā mēs gadiem ilgi šo jautājumu pat neapspriedām. Es apzinājos, ka mani rakstnieces centieni ir sava veida greznība, mana dīvainība; mans darbs nenesa gandrīz nekādu peļņu, un man par to pat vajadzēja maksāt, kad uz pāris stundām nedēļā nolīgu auklīti, lai varētu rakstīt. “Lai ko es arī lūgtu, viņš vienmēr to cenšas man dot,” es rakstīju 1958. gada martā, “bet iniciatīvu vienmēr nākas uzņemties man.” Savu depresiju, dusmu uzplūdus un ieslodzījuma sajūtu es uztvēru kā nastu vīram, ko viņš spiests nest, jo mani mīl: es biju pateicīga, ka mani mīl, par spīti šai nastai, ko viņam uzlieku.

Bet es nespēju atrast dzīvei fokusu. Es nekad tā īsti nebiju atteikusies no dzejas, nedz arī no centieniem atgūt kontroli pār savu eksistenci. Dzīve, kas virmoja Kembridžas īres namu aizkulisēs, kur ņudzēja bērni, cikliskums, kas sastāvēja no veļas mazgāšanas, nakts mošanās, iztraucētajiem atpūtas vai radoša darba mirkļiem, absurdās vakariņas, kurās jaunās sievas, dažas ar augstākā līmeņa akadēmiskajiem grādiem, visas nopietni un apzināti ziedojušās savu bērnu labklājībai un vīru karjerām, centās atdarināt Bostonas brahmaņu dzīvesveidu ar franču receptēm un tēlotu vieglumu, bet visvairāk jau galējais nopietnības trūkums, ar kādu šajā pasaulē raudzījās uz sievietēm, – to visu es tobrīd nespēju līdz galam izanalizēt, tomēr zināju, ka man jāmaina sava dzīve.

Toreiz es vēl nesapratu, ka no mums – akadēmiskās kopienas sievietēm – tāpat kā no sievietēm daudzās citās tālaika vidusšķiras kopienās tika gaidīts, ka iejutīsimies gan Viktorijas laikmeta “laiskās dāmas”, gan “mājas eņģeļa”, gan pavāres, gan kalpones, gan veļas mazgātājas, guvernantes un medmāsas lomā. Es jutu tikai to, ka manu uzmanību novērš viltus traucēkļi, un izmisīgi vēlējos savu dzīvi noreducēt līdz pašam būtiskākajam.

1958. gada jūnijs

Šajos mēnešos es esmu bijusi aizkaitinājuma kamols, kas pāraudzis dusmās: es jūtu rūgtumu, vilšanos sabiedrībā un sevī; dusmas uz pasauli, vēlmi visu noraidīt. Vai vispār bijis kas pozitīvs? Varbūt tikai centieni mainīt dzīvi, glābt to no bezmērķīgas plūšanas, no vienkārša laika ritējuma… Man priekšā stāvošais darbs ir nopietns un grūts, un man pat nav skaidra plāna. Prāta un gara disciplīna, unikāls izteiksmes veids, sakārtota ikdienas dzīve, mana “es” visefektīvākā iespējamā funkcionēšana – tās ir lietas, ko vēlos sasniegt. Vienīgais, kas līdz šim izdevies, – mazāk tērēt laiku pa tukšo. Tāpēc arī esmu daudzus piedāvājumus atteikusi.

1958. gada jūlijā es jau atkal biju stāvoklī. Mana trešā – un, kā es nospriedu, pēdējā – bērna uzrašanās man bija sava veida pagrieziena punkts. Es sapratu, ka savu ķermeni nekontrolēju, – galu galā es nebiju plānojusi dzemdēt trešo bērnu. Tagad es zināju, labāk nekā jebkad agrāk, ko vēl viena grūtniecība, vēl viens bērns nozīmēs manam ķermenim un garam. Tomēr es nedomāju par abortu. Kaut kādā ziņā trešais dēls man bija daudz apzinātāks nekā abi viņa brāļi; kad uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī, es vairs nebiju tādā mēnessērdzīgā stāvoklī kā iepriekš.

1958. gada augusts (Vermonta)

Šos vārdus es rakstu, kamēr agri rīta saules stari apspīd mūsu kalna nogāzi un austrumu puses logus. Bērns mani pamodināja pulksten 5.30, es viņu pabaroju un paēdu pati. Šis ir viens no retajiem rītiem, kad nejūtu smagu depresiju un spēku izsīkumu… Man sev jāatzīst, ka nebūtu apzināti izvēlējusies radīt vēl bērnus, ka es jau biju sākusi gaidīt, ka drīz, ne pārlieku tālā nākotnē es jau atkal būšu brīva, ne vairs tik pārgurusi, man atkal būs intelektuālā un radošā dzīve… Vienīgais veids, kā es tagad varētu attīstīties, būtu ar daudz smagāku, nepārtrauktu un ar citiem cilvēkiem vairāk saistītu darbu, nekā mana šībrīža dzīve atļauj. Vēl viens bērns nozīmē to visu atlikt vēl uz vairākiem gadiem – un manā vecumā gadiem ir svars, tos nedrīkst tik viegli aizsviest projām.

Un tomēr kaut kas, sauciet to par Dabu vai cilvēciskām būtnēm raksturīgo fatālismu, liek man apzināties, ka neizbēgamais jau ir daļa no manis, ka man ar to nav jācīnās, bet drīzāk jāizmanto tas kā vēl viens ierocis cīņā pret bezmērķīgu plūšanu, stagnāciju, gara nāvi. (Jo es nudien baidos no nāves – no tā, ka pīšļos sairs tā būtne – man atpazīstama, autonoma esība, kas izpaužas gan dzejā gan dzīvē – par kuras piedzimšanu visu mūžu esmu cīnījusies.) Ja tas prasīs no manis vairāk pūļu, lai tā būtu. Ja man būs jāpiedzīvo vēl vairāk izmisuma, tad es to, manuprāt, spēšu paredzēt un pārdzīvot. Tikmēr savdabīgā un negaidītā kārtā mēs nudien ar prieku gaidām bērna piedzimšanu.

Tā gan bija arī ekonomiska, ne tikai garīga “rezerve”, kas ļāva par trešā bērna piedzimšanu domāt nevis kā par manas nāves spriedumu, bet gan kā “vēl vienu ieroci cīņā pret nāvi”. Mans ķermenis, neraugoties uz atkārtotiem artrīta uzliesmojumiem, bija vesels; man bija pieejama kvalitatīva grūtniecības aprūpe; mēs nedzīvojām uz iztikas minimuma robežas; es zināju, ka visi mani bērni būs paēduši, apģērbti un elpos svaigu gaisu; patiesībā man pat prātā neienāca, ka varētu būt citādi. Bet, neraugoties uz šo fizisko “rezervi”, es zināju, ka es vienlaikus cīnos par savu izdzīvošanu – caur, pret un ar savu bērnu dzīvībām; maz kas cits man bija skaidrs. Es biju pūlējusies dot dzīvību pati sev un kādā tumšā, neskaidrā veidā biju apņēmusies izmantot pat savu grūtniecību un dzemdības, lai tas man izdotos.

Pirms trešā bērna piedzimšanas es nolēmu, ka man vairs bērnu nebūs; veikt sterilizācijas operāciju. (Šīs operācijas laikā no sievietes ķermeņa nekas netiek atdalīts; ovulācija un menstruācijas turpinās. Bet valoda, kādā par to tiek runāts, rosina domāt par kaut kā izgriešanu vai sievišķās būtības sadedzināšanu, gluži tāpat kā novecojušais termins “neauglīga” (angliski barren – vecvārds ar aizskarošu nozīmi, kuru vairs neizmanto neauglības kontekstā) aicina domāt par sievieti kā tukšu, tādu, kam kā trūkst.) Lai gan vīrs manu lēmumu atbalstīja, tomēr pajautāja, vai esmu droša, ka šī procedūra man neliks justies “mazāk sievišķīgai”. Lai operāciju vispār varētu veikt, man bija jāuzrāda gan manis, gan vīra parakstīta vēstule, kurā es ārstu komitejai, kas par šīm operācijām lēma, apliecināju, ka esmu jau piedzemdējusi trīs bērnus, un izskaidroju, kāpēc vairāk bērnus nevēlos. Tā kā man jau vairākus gadus bija reimatoīdais artrīts, es varēju norādīt vīriešu komisijai pieņemamus iemeslus; ar manis pašas lēmumu šajā jautājumā nebūtu gana. Kad 24 stundas pēc bērna piedzimšanas pamodos no operācijas, jauna medmāsa ielūkojās manā medicīniskajā kartē un vēsi piezīmēja: “Izkastrējāt sevi, ja?”
Kontracepcijas krustnese Mārgareta Sangere ir teikusi, ka teju visas no tām neskaitāmajām sievietēm, kuras viņai 20. gadsimta sākumā rakstīja, lūdzot informāciju par kontracepcijas metodēm, runājušas par to, ka vēlas būt labākas mātes tiem bērniem, kas viņām jau ir; vai arī par to, ka vēlas fizisku tuvību ar vīriem bez bailēm atkal palikt stāvoklī. Neviena nevēlējās no bērniem izvairīties pilnībā un nealka vieglas dzīves. Šīs sievietes – lielākoties nabadzīgas, daudzas vēl pusaudzes, visām jau vairāki bērni – vienkārši juta, ka nespēj, kā nākas, parūpēties par savu ģimeni, lai gan vēlējās to turpināt darīt. Neskatoties uz to, vienmēr ir pastāvējušas un joprojām pastāv milzīgas bailes no tā, ka sievietēm varētu būt teikšana pār to, kā tiek izmantoti viņu ķermeņi. Ir tā, it kā mātes ciešanas – šis sievietes pirmais saķeres punkts ar mātes lomu – būtu tik ļoti nepieciešamas sabiedrības emocionālajai stabilitātei, ka pret šo ciešanu mazināšanu vai novēršanu jācīnās visos iespējamajos veidos, tostarp atsakoties šo ciešanu šķietamo lietderību vispār apšaubīt.

3

“Vous travaillez pour l’armée, madame?” (Kundze, vai jūs strādājat armijas labā?) man Vjetnamas kara sākumā, uzzinājusi, ka man ir trīs dēli, jautāja kāda francūziete.

1965. gada aprīlis

Dusmas, nogurums, nomāktība. Pēkšņas raudu lēkmes. Nepietiekamības sajūta – par šo brīdi un arī par mūžību… Mani paralizējusi sajūta, ka pastāv saistību tīkls starp manu atraidījumu un dusmām pret [vecāko dēlu], manu jutekliskumu, pacifismu, seksualitāti (visplašākajā, ne tikai fiziskas iekāres izpratnē) – savstarpēja saistība, kura, ja vien es spētu to saskatīt, padarīt skaidru, man atdotu sevi, ļautu man rīkoties apzināti un ar kaislību. Un tomēr es taustos šajos tumsas tīklos – es raudu un raudu, un bezpalīdzības sajūta pārņem manu būtību kā ļaundabīgs audzējs.

1965. gada augusts, plkst. 3.30

Vajadzība pēc stingrākas disciplīnas manā dzīvē.
Apzinies aklu dusmu bezjēdzību.
Ierobežo saskarsmi ar ārpasauli.
Produktīvāk izmanto laiku, kad bērni ir skolā, – darbam un vienatnei.
Neļaujies, ka tevi novērš no izvēlētā dzīvesstila.
Nelaid neko zudībā.
Esi prasīgāka pret dzeju.

Laiku pa laikam kāds man pajautāja: “Vai tu nekad neraksti dzejoļus par saviem bērniem?” Manas paaudzes dzejnieki vīrieši rakstīja dzejoļus par saviem bērniem – īpaši par meitām. Es savukārt dzejā dzīvoju kā māte nevienam, eksistēju tikai kā es pati. Sliktie un labie brīži man ir neatdalāmi. Atceros brīžus, kad, zīdot katru no saviem bērniem, redzēju, kā viņu acis pilnībā atveras pretī manām, un sapratu, ka abi esam pilnībā saistīti, ne tikai mute krūtij, bet arī ar skatienu: caur šo dziļo, mierīgo, kaislīgo, tumši zilo, nobriedušo, fokusēto skatienu. Atceros fizisko baudu, kuru manas pilnās krūts zīšana man sagādāja laikā, kad nepiedzīvoju nekādu citu fizisku baudu, ja neskaita vainas apziņas pilno badīgo rīšanu. Atceros agrīno konflikta sajūtu, kaujaslauku, kurā neviens no mums nebija izvēlējies atrasties, atceros sajūtu, ka esmu kā novērotāja, kura, gribi vai negribi, arī piedalās darbībā, bezgalīgā gribu cīniņā. To man nozīmēja būt par māti trīs bērniem, kuri visi jaunāki par septiņiem gadiem. Bet es vienlaikus atceros arī katra bērna ķermenīti, slaidumu, vijīgumu, maigumu, graciozitāti, to skaistumu, kas piemīt maziem zēniem, kuriem vēl nav iemācīts, ka vīrieša ķermenim jābūt nocietinātam. Atceros miera mirkļus, kad kaut kāda iemesla dēļ man bija iespēja aiziet uz tualeti vienatnē. Atceros, kā tiku izrauta no jau tā trauslā miega, lai mierinātu murga mocītu bērnu, sakārtotu segu, uzsildītu mierinājumam pudelīti, pavadītu pusaizmigušu bērnu uz tualeti. Atceros, kā atgriezos savā gultā skaudrā nomodā, dusmīga, zinot, ka pārtrauktā miega dēļ nākamā diena būs elle, ka murgi atkārtosies, ka mierinājumu vajadzēs vēl vairāk, jo nogurusi es izlikšu niknumu uz bērniem un viņi nesapratīs, kāpēc. Atceros, ka šķita, ka vairs nekad nesapņošu (jaunas mātes zemapziņa – kam tā uztic savus vēstījumus, kamēr viņai gadiem ilgi liegts sapņu miegs?). Gadiem ilgi es nevēlējos atskatīties uz manu bērnu dzīves pirmo desmitgadi.

Tālaika fotogrāfijās es redzu smaidošu jaunu sievieti grūtnieces apģērbā vai noliekušos pār puskailu bērnu; ar laiku viņa pārstāj smaidīt, viņas sejā uzrodas atsvešināts, pusmelanholisks skatiens, it kā viņa kaut ko censtos sadzirdēt. Ar laiku mani dēli pieauga, es sāku ieviest izmaiņas savā dzīvē, mēs sākām sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu. Kopā mēs izdzīvojām manu aiziešanu no laulības, viņu tēva pašnāvību. Mēs kļuvām par izdzīvotājiem, par četriem atsevišķiem cilvēkiem, kurus vieno spēcīga saikne. Es vienmēr centos pret viņiem būt patiesa, jo katra viņu jauniegūtā neatkarība nozīmēja jaunu brīvību arī man, un mēs uzticējāmies cits citam pat tad, kad vēlējāmies atšķirīgas lietas, – tieši tāpēc viņi diezgan agri kļuva patstāvīgi un atvērti nezināmajam. Biju pārliecināta, ka, ja jau viņi izdzīvojuši manas dusmas, manus pašpārmetumus, bet joprojām uzticas manai un cits cita mīlestībai, viņi ir stipri. Viņu dzīve nav bijusi un arī nebūs viegla; bet viņu esamība man šķiet dāvana, viņu dzīvīgums, humora izjūta, intelekts, maigums, mīlestība pret dzīvi, viņu dažādās dzīves straumes, kuras vietumis ieplūst manējā. Es nezinu, kā mēs no viņu vētrainās bērnības un manas cīņas ar mātišķību nonācām līdz sevis un cits cita novērtēšanai. Iespējams, šī novērtēšana, sociālo apstākļu un tradīciju apslēpta, tur bija kopš pirmā skatiena, kas vieno māti un zīdaini pie viņas krūts. Taču es zinu, ka gadiem ilgi ticēju, ka man nevajadzēja kļūt nevienam par māti, ka tāpēc vien, ka akūti izjutu savas vajadzības un paudu tās vardarbīgi, es biju Kali, Mēdeja, sivēnmāte, kas aprij pašas sivēnus, nesieviete, kas bēg no mātišķības, Nīčes briesmonis. Pat tagad, pārlasot vecās dienasgrāmatas un to atceroties, es jūtu sēras un niknumu; bet ne vairs uz sevi un saviem bērniem. Es sēroju par to, ka tolaik sevi izniekoju, manī ir dusmas par manipulāciju, mātes un bērna sakropļotajām attiecībām – attiecībām, kuras ir mīlestības pieredzes pirmavots. Kādā agra pavasara dienā septiņdesmitajos gados es uz ielas satiku draudzeni. Viņai pie krūtīm, iesiets krāsainā slingā, ir sīciņš zīdainītis; tā sejiņa piespiesta viņas blūzei, mazajās rociņās sažņaugts auduma gabaliņš. “Cik viņa ir veca?” es jautāju. “Tikai divas nedēļas,” atbild zīdainīša māte. Mani nevilšus pārsteidz kaislīgas alkas pēc tādas pašas mazas radībiņas, kas piespiedusies man pie ķermeņa. Mazulis tur piederas – saritinājies, piespiedies, aizmidzis pie mātes krūtīm – tāpat kā viņš piederējās tur, saritinājies, mātes dzemdē. Jaunā māte – kurai ir jau trīsgadīgs bērns – runā par to, cik ātri aizmirstas šī tīrā bauda, ko sniedz pavisam jauna radībiņa, tik nevainojama un perfekta. Es atvados no viņas un dodos prom, atmiņu, skaudības pārņemta. Tomēr es zinu arī pārējo: viņas dzīve nebūt nav viegla; viņa ir matemātiķe, kurai tagad ir divi bērni, abi jaunāki par četriem gadiem; viņa dzīvo citu dzīvju noteiktu ritmu – ar regulārām zīdaiņa raudām, trīsgadnieka vajadzībām, vīra problēmām.

Ēkā, kurā es dzīvoju, sievietes joprojām bērnus audzina vienas, dienu no dienas savās noslēgtajās ģimenes šūniņās mazgājot veļu, stumjot trīsriteņus uz parku, gaidot mājās pārrodamies vīrus. Mātes bērnus reizēm pieskata uz maiņām, ir bērnu rotaļu istabas, un jaunie tēvi ratiņus stumda nedēļas nogalēs, bet bērna aprūpe joprojām ir katras sievietes individuālā atbildība. Es apskaužu jutekliskumu, ar kādu divas nedēļas vecs zīdainītis ir ieritinājies pie mātes krūts; es neapskaužu spriedzi, ko rada ar maziem bērniem pilns lifts, mazuļu kliegšana veļas mazgātavā, dzīvokli ziemā, kur uzvilktiem septiņus un astoņus gadus veciem bērniem ir tikai viens pieaugušais, pie kā meklēt mierinājumu un stabilitāti.

4

Bet tā tomēr ir cilvēciskā esamība, šī sāpju, baudas, neapmierinātības un piepildījuma mijiedarbība. To pašu es būtu varējusi sev teikt pirms piecpadsmit vai astoņpadsmit gadiem. Taču patriarhālā mātišķības institūcija, tāpat kā izvarošana, prostitūcija vai verdzība, nav daļa no “cilvēciskās esamības”. (Tie, kas lielākajā daļā gadījumu runā par cilvēcisko esamību, parasti vismazāk cieš no tās apspiestības – vai tas būtu dzimuma, rases vai paverdzināšanas dēļ.) Mātišķībai – kas netiek pieminēta iekarošanas un paverdzināšanas, karu un miera līgumu, atklājumu un imperiālisma vēsturē – ir vēsture, ir ideoloģija, un tā ir aptverošāka par tribālismu vai nacionālismu. Manas personīgās, šķietami privātās mātes sāpes, tāpat kā personīgās, šķietami privātās sāpes, kuras piedzīvojušas mātes man visapkārt un pirms manis neatkarīgi no sociālā statusa vai ādas krāsas, vara pār sieviešu reproduktīvajām tiesībām, kas vienmēr ir vīriešu rokās, vai tā būtu totalitāra iekārta vai sociālistiska revolūcija, vīriešu kontrole pār kontracepcijas, auglības, aborta, dzemdniecības un ārpusdzemdes reproduktīvo eksperimentu likumdošanas un tehniskajiem aspektiem – tās visas ir būtiskas patriarhālās iekārtas iezīmes, tāpat kā negācijas un aizdomās turamo statuss, kurā nonāk sievietes, kas nav mātes.

Cauri visai patriarhālajai mitoloģijai, sapņu simbolismam, teoloģijai un valodai līdzās plūst divas idejas: viena ir tā, ka sievietes ķermenis ir netīrs, necienīgs, asiņu un citu izmešu pārmākts, bīstams visam vīrišķajam, morāla un fiziska piesārņojuma avots, “elles vārti”. Otra ir tā, ka sieviete kā māte ir labu vēloša, svēta, šķīsta, aseksuāla, dodoša; un fiziskais potenciāls būt par māti – ar tā paša asiņojošā un mistikas apvītā ķermeņa palīdzību – ir viņas vienīgais liktenis un esamības attaisnojums. Šīs divas idejas ir dziļi iesakņojušās sievietēs pašās, arī visneatkarīgākajās no mums, kuras šķiet dzīvojam visbrīvākās dzīves. Lai vienlaikus turētos pie šīm divām tik viennozīmīgām, bet pretrunīgām pārliecībām, vīrišķajai iztēlei sievieti ir nācies sašķelt, redzēt mūs un piespiest arī mums redzēt sevi pašu kā polarizētu – labajā un ļaunajā, auglīgajā vai neauglīgajā, šķīstajā vai nekrietnajā. Aseksuālā Viktorijas laikmeta sieva eņģelis un viktoriāniskā prostitūta bija šīs dubultās domāšanas radīti paraugi, kam nebija ne mazākā sakara ar sieviešu patieso jutekliskumu, bet bija vistiešākais sakars ar vīrieša subjektīvo pieredzi ar sievieti. Šāda uztveres modeļa politiskā un ekonomiskā lietderība visnekaunīgāk un visskaudrāk izpaužas seksisma un rasisma saskares punktā. Sociologs un vēsturnieks A. V. Kalhūns raksta par to, kā balto plantatoru dēli tika mudināti izvarot melnādainās sievietes, apzināti cenšoties radīt vairāk vergu mulatu, kuri tika uzskatīti par vērtīgākiem. Viņš citē divus 19. gadsimta vidū dzīvojušus autorus dienvidniekus, kuri darbos skāruši sievietes tēmu:

“Vissmagākā nasta baltajai rasei verdzības sakarā bija afrikāņu sieviete ar spēcīgiem seksuālajiem instinktiem, bet vienlaikus bez seksuālās sirdsapziņas – pie baltā vīrieša durvīm, baltā vīrieša mājoklī. [..] Verdzības ietvaros baltās rases integritāti apdraudēja izlaidīgās hibrīdsievietes nešķīstā ietekme, kas tika pielietota tur, kur tika izrādīta vājākā pretestība. Augstākās šķiras baltādainās mātes un sievas bezkompromisa šķīstums sniedza vienīgo rases tīrības garantiju nākotnē.”

Kļūšana par māti izvarošanas rezultātā sievieti ne tikai degradē – izvarotā sieviete tiek padarīta par noziedznieci, patieso uzbrucēju. Bet kurš gan atveda līdz baltā vīrieša durvīm to melnādaino sievieti, kuras seksuālās sirdsapziņas neesamība ļāva rasties finansiāli ienesīgiem bērniem mulatiem? Un vai kāds jautā, vai gadījumā baltais plantators neizvaroja arī savu “šķīsto” baltādaino sievu, ja jau tika pieņemts, ka viņai nav “spēcīgu seksuālo dziņu”? Amerikas dienvidos, tāpat kā citur, radīt bērnus bija ekonomiska nepieciešamība; mātes, gan melnās, gan baltās, bija līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Ne “šķīstā”, ne “netiklīgā” sieviete, ne tā dēvētā saimniece, ne verdzene, ne sieviete, kura tiek daudzināta par to, ka uzņēmusies vaislas ķēves lomu, ne tā, kura tiek nicināta un apsaukāta par “iesīkstējušu vecmeitu” vai “buču” – neviena no šīs sievietes ķermeņa (un līdz ar to arī prāta) graušanas nav guvusi patiesu autonomiju vai pašapziņu. Tomēr, ņemot vērā to, ka īstermiņa priekšrocības bieži vien ir vienīgās bezspēcīgajiem redzamās, arī mēs pašas esam bijušas līdzdalīgas šajā graušanā.

5

Lielākajā daļā literatūras par bērna aprūpi un psiholoģiju par pašsaprotamu tiek pieņemts, ka psiholoģiskās atdalīšanās process būtībā ir bērna drāma, kas tiek izspēlēta pret vai ar vienu vai abiem vecākiem, kuru esamība ir pašsaprotama. Nekas mani nevarēja sagatavot apziņai, ka esmu māte, viena no tām pašsaprotamajām esamībām, brīdī, kad es zināju, ka pati vēl atrodos līdzšinējās sevis noārdīšanas posmā. Mierīgā, pārliecinātā, nešaubīgā sieviete, kura bija sastopama manis lasītajās rokasgrāmatās, līdzinājās man ne vairāk par astronautu. Nekas mani nebija sagatavojis intensitātei, kas raksturoja jau pastāvošās attiecības starp mani un radību, kuru es biju iznēsājusi savā ķermenī un tagad nēsāju rokās, radību, kas ēda no manām krūtīm. Grūtniecības un zīdīšanas posmā sievietes tiek mudinātas atslābināties, imitēt mierpilnās Madonnas. Neviens nemin krīzi, kādu piedzīvo psihe, kad piedzemdē pirmo bērnu, to sen aprakto emociju uzjundīšanos, kuras izjuti pret savu māti, apjukumu par vienlaicīgu varas un bezspēcības sajūtu, kad, no vienas puses, esi pārņemta, bet, no otras, pieskaries jaunam fiziskam un garīgam potenciālam, paaugstināto jūtīgumu, kas var būt gan jūsmīgs, gan arī mulsinošs un nogurdinošs. Neviens nemin savādo pievilkšanās spēku, kas var būt tikpat viennozīmīgs un pārņemošs kā mīlas romāna sākumposmā un ko izjūti pret būtni, kas ir tik sīciņa, tik atkarīga, tik ļoti uz iekšu vērsta – kas ir un reizē nav daļa no tevis.

Jau kopš pirmajām dienām māte, kas rūpējas par bērnu, ir daļa no nepārtraukti mainīga dialoga, kas izkristalizējas mirkļos, kad, izdzirdot bērna raudāšanu, viņa sajūt, kā krūtīs ieplūst piens; kad bērnam, pirmoreiz zīžot, dzemde sāk sarauties un atgriezties savā iepriekšējā izmērā, un vēlāk, kad bērna mute, glāstot krūtsgalu, izraisa jutekliskuma viļņus dzemdē, kur pats reiz mitinājies; vai kad, sajūtot krūts smaržu, bērns pat miegā sāk knosīties un taustīties pēc krūtsgala.

Pirmo apziņu par savu esamību bērns gūst mātes atsaucīgajos žestos un sejas izteiksmēs, it kā mātes acis, smaids un glāsts bērnam nodotu vēstījumu: tu esi šeit! Un vienlaikus arī māte no jauna atklāj pati savu esamību. Ar šo būtni viņu vieno visikdienišķākās un neredzamākās saites – veidā, kādā viņa nevar būt saistīta ar nevienu citu, izņemot vienīgi zīdaiņa vecumā ar savu māti, tālā pagātnē. Un arī viņai nākas cīkstēties, lai no šīs abu starpā valdošās intensitātes nonāktu līdz jaunai atskārsmei par sevi kā par atsevišķu būtni. Bērna zīdīšana, tāpat kā seksuāls akts, var būt intensīva, fiziski sāpīga, uzlādēta ar kultūras uzslāņojumiem – neadekvātuma un vainas sajūtu; taču tā, tāpat kā seksuāls akts, var būt arī baudpilna, mierinoša, maiga, jutekliskuma pilna pieredze. Bet, tāpat kā mīlētājiem pēc seksuāla akta nākas vienam no otra atdalīties, lai atkal kļūtu par diviem atsevišķiem indivīdiem, arī mātei jāatdalās no zīdaiņa un zīdainim – no mātes. Bērnkopības psiholoģijā uzsvars tiek likts uz “bērna palaišanu vaļā” paša bērna labad. Taču mātei bērns tikpat lielā mērā vai pat vairāk ir jāpalaiž sevis pašas labad.
Mātišķība kā intensīvas, abpusēji dodošas attiecības ar vienu vai vairākiem bērniem ir daļa no sievietes pieredzes; tā nav identitāte uz visiem laikiem. Mājsaimniece ap četrdesmit var jokojoties teikt, ka “kāds, šķiet, ir palicis bez darba”. Bet, ja reizēm esam bijušas mātes, kas gan mēs sabiedrības acīs esam, ja ne mātes uz visiem laikiem? “Vaļā palaišana” – lai gan mūs tiesā arī tad, ja to nedarām, – ir pretošanās akts patriarhālai kultūrai. Taču nepietiek ar to, ka palaižam vaļā savus bērnus; mums ir nepieciešama arī identitāte, pie kuras atgriezties. Piedzemdēt un izaudzināt bērnu nozīmē, ka esi izdarījusi to, ko patriarhāts, apvienojot spēkus ar fizioloģiju, ir padarījis par sievietes definīciju. Taču tā var būt arī spēcīga sava ķermeņa un emociju izjušana. Mēs piedzīvojam ne tikai fiziskas, miesiskas izmaiņas, bet arī sajūtu, ka mainās mūsu raksturs. Nereti mēs sāpīgas pašdisciplīnas un sevis šaustīšanas ceļā iegūstam tās īpašības un prasmes, kurām it kā vajadzētu būt “iedzimtām”: pacietību, pašaizliedzību, gatavību neskaitāmas reizes veikt sīkus rutīnas darbiņus, kas saistīti ar cita cilvēka aprūpi un apmācīšanu. Tāpat mēs, nereti pašām par lielu šoku, izjūtam mīlestību un naidu, spēcīgāku un skaudrāku par jebkad iepriekš piedzīvoto. (Kāda man pazīstama pacifiste, arī māte, nesen no skatuves teica: “Ja kāds uzdrošinātos aiztikt manu bērnu, es šo cilvēku nogalinātu.”) Šādu un līdzīgu pieredzi nav viegli ignorēt. Nav brīnums, ka sievietēm, zobus sakodušām no bērnu nemitīgajām aprūpes vajadzībām, joprojām ir grūti pieņemt, ka bērni aug un kļūst arvien neatkarīgāki no viņām; viņas joprojām jūt pienākumu būt mājās, vienmēr gatavībā, vienmēr trauksmes režīmā, ja nu gadījumā kādam viņas ievajadzēsies. Bērni neaug vienmērīgi augšupejošā līknē, bet gan saraustīti, viņu vajadzības neparedzamas kā laikapstākļi. Kultūras “normu” spēkos nav paredzēt, kā astoņus vai desmit gadus vecs bērns izturēsies – kādiem priekšstatiem atbildīs, kā rīkoties ārkārtas situācijā, kā pārcietīs vientulību, sāpes, izsalkumu. Bērns mums nepārtraukti, vēl ilgi pirms pubertātes sākšanās, atgādina, ka cilvēka eksistence nav ne mazākajā mērā lineāra; jo arī sešgadīgs cilvēks ir cilvēks. Pirmatnējās kopienās vai pat feodālā iekārtā sešgadīgam bērnam būtu jāpilda svarīgi pienākumi; mūsu kultūrā viņiem nav uzlikti nekādi. Bet tāpat arī tiek uzskatīts, ka sieviete, kas mājās aprūpē bērnus, nedara nozīmīgu darbu; tiek pieņemts, ka viņa vienkārši rīkojas, mātes instinkta vadīta, darot darbus, kurus vīrietis nekad neuzņemtos, un lielākoties sava darba nozīmi viņa nemaz kritiski neizvērtē. Tādējādi devalvēti tiek abi – gan bērns, gan māte –, jo taču tikai pieauguši vīrieši un sievietes, kas strādā algotu darbu, ir “produktīvi”.

Varas attiecības starp māti un bērnu bieži vien ir nekas vairāk kā varas attiecību atspoguļojums patriarhālā sabiedrībā: “tu to darīsi, jo es zinu, kas tev nāk par labu”, ir grūti atšķirt no “tu to darīsi, jo es tevi varu piespiest”. Bezspēcīgas sievietes vienmēr mātišķību ir izmantojušas kā gultni – šauru, bet dziļu –, caur kuru ļaut plūst savai varaskārei, savai vajadzībai atmaksāt pasaulei par to, ko tā nodarījusi viņām. Bērns, kuru aiz rokas velk pāri istabai, lai to nomazgātu, bērns, kuru pierunā, iebiedē un piekukuļo paņemt “vēl vienu kumosu” nīsta ēdiena, ir kas vairāk nekā tikai bērns, kurš jāaudzina saskaņā ar kultūras idejām par “labu māti”. Šis bērns ir daļa realitātes, daļa pasaules, uz kuru sieviete, kam liegta vara pār jebko citu (izņemot varbūt vienīgi nekustīgus priekšmetus, putekļus, pārtiku) var atstāt iespaidu, pat to pārveidot.¹

6

Kad es cenšos atgriezties tās jaunās, divdesmit sešgadīgās sievietes ķermenī, kura pirmoreiz ir stāvoklī un vienlaikus bēg gan no fiziskās apziņas par šo stāvokli, gan no sava intelekta un profesionālā aicinājuma, es apzinos, ka no mana patiesā ķermeņa un patiesā gara atsvešināja nevis mātišķība kā fakts, bet gan mātišķība kā institūcija. Šī institūcija – civilizācijas, kādu mēs to pazīstam, pamatu pamats – deva man piekļuvi tikai noteiktiem uzskatiem, noteiktām gaidām, kuras iemiesoja dzemdību speciālista uzgaidāmajā telpā atrodamās brošūras, romāni, kurus lasīju, vīramātes atzinība, atmiņas par pašas māti, Siksta madonna vai Mikelandželo Pieta, priekšstats, ka grūtniece ir sasniegusi piepildījumu vai ir vienkārši sieviete, kura gaida. Sievietes vienmēr ir uzskatītas par tādām, kas gaida: gaida, kad uzlūgs, gaida mēnešreizes bailēs, ka tās varētu nesākties, gaida vīriešus atgriežamies no kara vai no darba, gaida, kad izaugs bērni, gaida bērna piedzimšanu, gaida menopauzes iestāšanos. Savā grūtniecībā es centos tikt galā ar šo gaidīšanu, šo sievietes likteni, noliedzot katru savu aktīvo, spēcīgo pašizpausmi. Es norobežojos gan no savas tiešās šībrīža ķermeniskās pieredzes, gan no lasīšanas, domāšanas un rakstīšanas. Kā ceļotāja lidostā, kuras lidmašīna par vairākām stundām aizkavējusies un kura tāpēc sāk šķirstīt žurnālus, kuriem citkārt nepieskartos, vai izpētīt veikalus, kuru piedāvājums viņu neinteresē, es uzspiedu sev ārēju mieru un neciešamu iekšēju garlaicību. Ja garlaicība ir tikai trauksmes maska, tad kā sieviete es biju iemācījusies būt neiedomājami garlaikota tā vietā, lai analizētu trauksmi, kuru mans Siksta miers slēpa. Mans ķermenis, beidzot kļuvis patiess, man atmaksāja: grūtniecība man izraisīja alerģiju. Esmu nonākusi pie pārliecības – un tas būs acīmredzams šajā grāmatā –, ka sievietes bioloģiskajai uzbūvei – izkliedētajam, intensīvajam jutekliskumam, kuru izstaro klitors, krūts, dzemde, vagīna, mēnešreižu cikliem, spējai apaugļoties un augļa nobriešanai, kas var notikt tikai sievietes ķermenī, – ir daudz tālejošāka, radikālāka nozīmē, nekā mēs līdz šim esam spējuši izprast. Patriarhālā domāšana sievietes bioloģiju ir ieslodzījusi savā ierobežotajā izpratnē, un tāpēc feministiskā doma no sievietes bioloģijas ir attālinājusies, bet es ticu, ka tās ietvaros mūsu fizisko esamību saredzēs kā resursu, nevis kā neizbēgamību. Lai dzīvotu pilnvērtīgu cilvēka dzīvi mums nepieciešams kas vairāk nekā tikai kontrole pār savu ķermeni (lai gan šī kontrole ir absolūts priekšnoteikums); mums jāatrod piekļuve savas fiziskās esamības vienotībai un rezonansei, mūsu saiknei ar dabas ritmu, mūsu intelekta ķermeniskajam pamatam. Senā un joprojām pastāvošā vīriešu skaudība, bijība un bailes no sieviešu spējas radīt dzīvību atkal un atkal ir izpaudušās kā naids pret visiem pārējiem sievietes radošuma aspektiem. Sievietēm ne tikai noteikts palikt pie mātes lomas, bet arī likts saprast, ka mūsu intelektuālās un estētiskās radošuma izpausmes ir neadekvātas, nenozīmīgas vai skandalozas – ka tie ir tikai centieni kļūt “tādām pašām kā vīrieši” vai izvairīties no pieaugušas sievietes “patiesajiem” pienākumiem: laulības un bērnu radīšanas. “Domāt kā vīrietis” – tā ir bijusi gan uzslava, gan ieslodzījums sievietēm, kuras centušās izbēgt no ķermeņa slazda. Nav brīnums, ka tik daudzas intelektuālas un radošas sievietes ir uzstājušas, ka vispirms viņas ir “cilvēki” un tikai pēc tam, starp citu, arī sievietes, un pēc iespējas noliegušas savu fizisko realitāti un saikni ar citām sievietēm. Pašas ķermenis sievietei tik bieži ir padarīts par problēmu, ka nereti šķitis vienkāršāk no tā atkratīties un eksistēt kā tādam bezmiesiskam garam.

Taču šī pretreakcija tagad sāk mijiedarboties ar jauniem pētījumiem par sievietes ķermeni (pretstatā kultūras izkropļotajam priekšstatam par to) – par spēku, kas piemīt sievietes bioloģiskajai uzbūvei neatkarīgi no tā, kā mēs izvēlamies to izmantot, un nekādā ziņā neaprobežojas tikai ar mātes funkciju. Mans stāsts, kurš caurvij šo grāmatu, ir tikai viens no stāstiem. Tas, ko man beigu beigās deva pašas pieredze, bija apņēmība dziedināt – tiktāl, cik to spēj viena sieviete un, cik vien iespējams, saskarsmē arī ar citām sievietēm – līdzšinējo prāta un ķermeņa nošķirtību; lai nekad vairs sevi šādi nepazaudētu ne garīgi, ne fiziski. Pamazām es sāku saprast paradoksu, ko ietvēra mana mātišķības pieredze; to, ka, lai gan tā atšķiras no daudzu citu sieviešu pieredzes, tā nav unikāla un, tikai atbrīvojoties no ilūzijas par savu unikalitāti, es kā sieviete varu cerēt uz autentisku eksistenci.

No angļu valodas tulkojusi Agra Lieģe-Doležko

Tulkots no Adrienas Ričas grāmatas Dzimis sievietei: mātišķība kā pieredze un institūcija. Autortiesības © 1986, 1976, W. W. Norton & Company, Inc. Izmantots ar izdevēja W. W. Norton & Company, Inc. atļauju. Visas tiesības aizsargātas.

1. 1986: šveiciešu psihoterapeites Alises Milleres teksts lika man vēlreiz pārdomāt šajā, kā arī 9. un 10. nodaļā izklāstīto materiālu. Millere identificē “slēpto nežēlību” bērnu audzināšanā kā “indējošas”, no iepriekšējās paaudzes pārmantotas pedagoģijas atkārtošanu un kā augsni, kurā ir iespēja iesakņoties pakļāvībai pret autoritārismu un fašismu. Viņa norāda, ka “ir viens tabu, kas spējis turēties pretī visiem nesenākajiem demistifikācijas centieniem: mātes mīlestības idealizēšana” (The Drama of the Gifted Child: How Narcissistic Parents Form and Deform the Emotional Lives of Their Talented Children. New York: Harper & Row, 1981. P. 4). Viņas teksts izgaismo šīs idealizācijas (abu vecāku, bet jo īpaši mātes) bērniem nodarīto kaitējumu, jo tiem aizliegts nosaukt vārdā vai iebilst pret savām ciešanām un viņi mēdz nostāties vecāku pusē – pret sevi. Millere norāda: “Es nevaru ar empātiju klausīties savā bērnā, ja tikmēr iekšēji esmu aizņemta ar to, kā būt labai mātei; es nespēju būt atvērta tam, ko bērns man saka” (For Your Own Good: Hidden Cruelty in Child-rearing and the Roots of Violence. New York: Farrar, Straus & Giroux, 1983. P. 258.). Millere pēta to, kas tiek definēts kā vardarbība pret bērnu, t. i., fiziska vardarbība un sadistiski sodi, taču viņa vienlīdz pievēršas arī “maigajai vardarbībai” bērnu audzināšanā, tostarp “antiautoritārajiem” vai “alternatīvajiem” ieteikumiem, kuru pamatā ir bērna vitalitātes un jūtu noliegšana un apspiešana. Millere neņem vērā sieviešu kā primāro aprūpētāju pārsvaru, autoritāro vai fašistisko sistēmu ieguldījumu tajā, lai saglabātu vīriešu kontroli pār sieviešu seksualitāti un reproduktivitāti, vai strukturālās atšķirības starp tēvu un māti vecāku lomā. Viņa gan atzīst, ka Amerikā sievietes “ir atklājušas savu zināšanu spēku. Viņas nekautrējas norādīt uz nepatiesas informācijas kaitīgo dabu, lai gan tā gadu tūkstošiem bijusi labi apslēpta aiz svētulīgiem un šķietami pozitīviem apzīmējumiem” (For Your Own Good, p. xii).  (atpakaļ uz rakstu)