literatūra

— vidusskolas atestāts safabricēta lieta pret mani

Jānis Tomašs

29/09/2023

mana iztēle raiti plūst kā ūdens no krāna

 

***

vārdos nav iespējams neko izteikt
kā krastā izskalota zivs plātu muti pēc jauniem draugiem
vai sliktākajā gadījumā radiatora siltajām ribām

man tagad gribētos iebrist papīra baltajās kupenās un pazust
gulēt zālē ar sniegpārslas šķembas caursistu pieri
kur odi
haotiski spindzošās lodes
atvaira miega ļaunos nodomus

un tomēr es padodos
notiek garastāvokļa demontāža
vārdi zaudē iespēju nodarīt pāri

vārdos nav iespējams neko izteikt vien atkāpjoties varu miesā iešņāpt pēdējo žestu

 

***

pie bērnu rotaļu laukuma stāv vīrietis un iedzer no pudeles gaisīgu jēgas sajūtu
policistu busiņš lēni riņķo ap veikala orbītu un neko neredz
vienam acis pienaglotas pie dokumentu mapes otram nav laika jāsteidzas dzīvot
lietus tevi nopliķē kā tava bijusī
vaigos deg bremžu ugunis
pieliec plaukstu pie akmens pieres vai viņš nav saslimis
un kā gan tu domā palīdzēt
cilvēks prot izgatavot spridzekli bet nezin kā saglabāt laulību
parkā pie koka stāv vīrietis un zem mizas satausta pulsu
varbūt koks ir līdzīgs cilvēkam kā lai to tagad zina

 

***

no sākuma tu gribēji mani iemācīt vadīt automašīnu
un izskanot pērkona dārdiem
līdzīgai skaņai
motors piedeva visu

kā cirka arēnā lācis es mīņājos pa pedāļiem
liekot tev saprast ka tas ir bezcerīgs numurs

tev patika lina krekli
tādi kur pogas kā māllēpeņu galvas taisnā vadziņā zied
bet es valkāju treniņtērpu
trula svītra stiepās no pleciem līdz pat piedurknēm
kā nazis gatava pārgriezt mākoņiem rīkli

īstenībā mēs atgādinājām finiera namiņu
kurš bija sanaglots kopā ar plikām jūtām
pat atbildību nesu smagi kā krustu
bezcerīgs numurs
tā mēnešiem ilgi kā gliemezis es paglābos tavā mājīgajā čaulā un man bija labi      

vēlāk kad pieneņu sirmās galvas liecināja
šī vasara mums uzgriezīs muguru pirmā
mēs svinējām tavu dzimšanas dienu un man bija labi

cilvēku balsu murdoņa un vaļīgas mēles
glāzītes uz galda kā miniatūras celmi
tu teici
priekā
un mēs nozāģējām kārtējo pudeli gar zemi
zarus sadedzinājām kaut gan tie bija mūsu pirksti

bet tad kādu dienu es saņēmu īsziņu
piedod
viss cauri es vairāk nevaru tas viss velkas kā gliemezis
atstāj manu čaulu rāpo kur acis rāda

šī vasara man uzgrieza muguru pirmā

 

***

tajā vietā vel nesen auga zāle bet tagad stāv automašīnas
un no viņu ievainotajiem motoriem pil asinis

mēs sēdējām uz kāda nokaltuša koka stumbra
nonākuši šķietami bezpalīdzīgā stāvoklī
mūsu elkoņi ķēdes vājākais posms
mūsu elkoņi važas

mēs sēdējām kā putniņi uz vēja iešūpota zara
un no dārgajām sekundēm lobījām garšīgos mīkstumus
atstājot citiem tikai čaumalu druskas

bet tagad ziedi gredzens lombards
maiguma dzelžainā loģika                                                                                                                    

 

***

manā galvā vēl jēlas domas bet gaisā jau virmo iedvesmas kaitīgā nojausma
vīri nāk no veikala
ar smagām alus kulēm it kā nāktu no kara
un zemu pikējošas koku lapas sveic zaudētājus

sētnieka slota kā sērkociņš uzšvirkst pret asfaltu
tā aizsvilstas diena
zaļās kombinezonu pākstīs nogatavojās jaunie strādnieki
tikko kā noplūkti no skolas sola
bet saulei lecot jau apvītuši sēž pieturā
garlaikojas
smēķē
iespējams gaida autobusu
kurš tos visus savāks un izkaisīs pa darba vietām
gateriem
rūpnīcām
noliktavām
lai vakarā atkal šo pelēko ķermeņu masu irdinātu un izpurinātu pa dzīvokļu apcirkņiem
tagad jāprāto
iespējams arī mani sagaida kaut kas līdzīgs
un no domām vien kaklā saveļas glums pikucis kuru nedēļām ilgi nevar norīt

bet dažreiz tieši otrādi
kaut kur sprakšķ un dzirksteļo bērnu smiekli kamēr trāpa sausās pakulās
un nosvilst visi pierādījumi

 

poēma par darbu

kādam vajadzēja dedzināt zarus
iet tur kur nikni zāģi plosa cirsmu
pa iemītu taciņu
gumijas zābakos kuros sabāztas avīzes
cimdos
kur atdusas nelaiķes skaidas
caur kupenu vārsmām
apgarotam
re
sniegā jau pirmais kritušais
miroņa pozā guļ stumbrs
kamēr veči viņu darina pēc saviem ieskatiem atkal smuku
un tā lai ne lapiņa nenobirst
no mana dzimtas koka

bet tad sviedru urdziņa uz mirkli apsīkst
un nākamajā vasarā radinieks mani paņem uz jumtiem
āmuru rokās vēl nebiju turējis
tātad tikai strādāšanas vaina
apņemšanās vaina
slinkuma nevainīguma prezumpcija
manis paša vaina

garastāvoklis sagrauts guļ drupās
caura galva no kuras pil visādas muļķības
skrūves nolūzt pirms es tām pieskaros
naglām nav rakstura
acu mērs sūda mērs
metrmērs stulbuma mērs
(prātiņ nāc mājās prātiņ ej projām un atstāj mani vienu)

rudenī gribējās prom
aizvilkos stopēt
vecs sprāgonis folksvāgens pasāts mani parāva gabaliņu un tad ielīda klusākā vietā nomirt
tālāk fūres un vieglie
asfalta dziesma ir mana mīļākā dziesma
tālumā māte Rīga rūpnīcu skursteņu siltā dvaša

gāju caur darba aģentūru
spēks ir prātu nevajag
krievu valoda ir
latviešu valodu nevajag
latviešu valoda ir
bet
bez krievu valodas kā bez rokām
bet
bez telefona kā bez nagiem
bet
bez smadzenēm kā ar lāpstu rokās
sakumpis roc
iztaisnojies
roc
bagātiem kurmjiem katakombas

vēlāk trāpījās kaut kas vieglāks
kā aklai vistai mieža grauds
kā tuvredzīgam tramvajam kurš taustās pa tumsu tvarstot pasažierus
kā neuzmanīgam dzērājam kura rokās uzsprāgst alus pudeles lādiņš

pavasarī
atkal varēja uzelpot
acis darba izbijās rokām vienalga ko darīt
pienest vai padot
no dzīves nozāģēt vēl pāris gadus
sagarumot dienas

 

***

modinātājs no rītiem izturas necienīgi izraujot ar visām saknēm mani no gultas
jāceļas
bet nav tāda darbu kurš man patiktu
es pārtieku no trūdošu dzejoļu paliekām
lai vieglas smiltis pudeles korķītim kuru ar papēdi ieminu zemē
volejbola laukumā meitenes iepļaukā bumbu
zem krekliņa plānās mizas cērtams stumbrs
(un nav tāda darba
un nav tādas bumbas kurai tas patiktu )
es irdinu drupinu savu garastāvokli

mana iztēle raiti plūst kā ūdens no krāna
putekļu rakstu zīmes piemirkušas lupatas ar smagu raksturu
sazināšanās līdzekļu kopums
es sapņoju ka mazgāju traukus kādā kafejnīcā
rūpīgi apglabāju ēdiena mirstīgās atliekas kurām pieskarties ne vienmēr ir patīkami
un kad nervozs sērkociņš aizsvilsies gaisma mīkstinās manu vainu

varbūt no manis sanāktu lielveikalā apsargs
sēdi kā piemineklis postenī kamēr tevi demontē
iznes ar kājām pa priekšu
zems atalgojums augsts asinsspiediens
vīrietis riska grupā
labāk aiziet pašam pirms no taviem zariem nolasa augļus


bet tikai uz kurieni
parādiet man virzienu
dievs daba darbs
kurš bija pirmais šķīvis vai gulta
divi pretpoli pievelkas
dzenis kaļ dobumus kokos
sieva kaļ manā satrupējušā paurī
parādiet man virzienu
un vējš notupstas krūmos un rāda
un televizors rāda
un dzenis kaļ meklējot tārpus
un sieva kaļ tikai nezinu kāpēc

 

***

kāds iesaucas re kur
divus dzērājus izsēdināja no autobusa
divas foršas meičas sieva izsēdināja no manas sirds

vidusskolas atestāts safabricēta lieta pret mani
taču pierādījumu trūkuma dēļ iestājies noilgums
beidzot var uzelpot
jo rudens mans miesassargs
mirdzošs aplis ap svētā galvu un visi papīri tīri

ieelpa izelpa
pūt vējiņi
dzen laiviņu kurpēs sievu uz veikalu

debesis nodauzītas zilas akmeņi klusē un nesniedz liecības
staigā mākonis nogrimēts pa visam citāds ar āmuru rokās
jumtos dzen lietus pilienu naglas remontē mūsu naktsmieru

kāds nober ātri aplausus kā šāvienu kārtas bet netrāpa
kāds iespējams vienkārši
neiztur kritiku
nokrakšķ nokaltuša zara locītava

divas maizītes izpletņlēcējas izlec no tostera
divi cilvēki ar iegrauztu serdi no soliņa nobirst zemē