— Zem debesjuma

Pols Boulzs (Paul Bowles, 1910–1999) ir nozīmīgs amerikāņu rakstnieks, kas ilgus gadus dzīvojis Marokā, Tandžā jeb Tanžerā, kas jūtams arī viņa eksperimentālajā romānā Zem debesjuma (The Sheltering Sky). Tas ir viņa pirmais romāns, kur aprakstīts ceļojums pa Ziemeļāfriku 1931. gadā. Ports un Kita ir amerikāņu pāris, kas risina savas laulības sarežģījumus, ir viņu draugs Taners, ko satiekam romāna sākuma un beigās, ir daudz poētiska un sirreālā šai neparastajā ceļojumā, kas kļūst aizvien vājprātīgāks (neticamībā tas var sacensties ar Selīna Ceļojumu līdz nakts galam), murgaini baiss. Tas ir ne tikai par attiecību risināšanu, bet arī par savas vietas neatrašanu. Bet “debesis mēs mainām, sevi ne”. 1990. gadā pēc romāna motīviem top Bertoluči filma ar tādu pašu nosaukumu.

Tulkotājs

 

Pirmā grāmata

Tēja Sahārā

Katra cilvēka liktenis ir personīgs vien tiktāl, ciktāl tas var līdzināties tam, kas jau glabājas viņa atmiņā.

Eduardo Mallea

 

1

Viņš pamodās, atvēra acis. Istaba viņam neko daudz nenozīmēja, viņš vēl bija pārāk dziļi iestidzis nebūtībā, no kuras bija tikko izniris. Nebija spēka pārliecināties par savu stāvokli laikā un telpā, nebija arī vēlmes. Viņš bija kaut kur, pārnācis no plašām nekurienes ārēm; bija pārliecība par bezgalīgām skumjām viņa apziņas kodolā, bet skumjas deva drošību, jo tās bija vienīgās, ko viņš pazina. Cita mierinājuma nevajadzēja. Viņš jutās galēji ērti, galēji relaksēts, viņš tā gulēja pilnīgi rāms vēl kādu brīdi un tad iegrima vieglā mirklīgā snaudā, kas mēdz atnākt pēc ilga, dziļa miega. Pēkšņi viņš atvēra acis un palūkojās pulkstenī uz rokas. Tā bija pilnīgi refleksīva darbība, jo, ieraudzījis laiku, viņš bija tikai apjucis. Viņš pieslējās sēdus, aplaida acis bezgaumīgajai istabai, pieskārās pierei un, dziļi nopūties, atkrita atpakaļ gultā. Bet tagad viņš bija nomodā; vēl dažās sekundēs viņš atskārta, kur atrodas, viņš zināja, ka ir vēla pēcpusdiena un viņš ir gulējis kopš pusdienlaika. Blakus istabā bija dzirdams, kā sieva iešļūcenēs staigā pa gludajām grīdas flīzēm, un šis troksnis iedarbojās nomierinoši, jo viņš bija sasniedzis citu apziņas līmeni, kurā nepietiek tikai ar to, ka tu esi drošs, ka esi dzīvs. Bet cik grūti bija pieņemt šauro, augsto istabu ar griestu sijām, lielos kūtros zīmējumus, kas vienaldzīgās krāsās bija atrodami uz visām sienām, aizvērto logu ar sarkanu un oranžu stiklu. Viņš nožāvājās: istabā trūka gaisa. Vēlāk viņš izrāpsies no augstās gultas un atraus logu vaļā, un tai brīdī atcerēsies, ko ir nosapņojis. Lai gan visus sīkumus viņš neatminējās, viņš zināja, ka ir sapņojis. Otrpus logam būs gaiss, jumti, pilsēta, jūra. Vakara vējš, tā stāvot, atvēsinās seju, un tai brīdī sapnis būs klāt. Pagaidām viņš varēja tikai gulēt un nekustēties, lēnām elpot, gandrīz gatavs gulēt tālāk, savažots šai bezgaisa telpā, negaidīt mijkrēsli, bet palikt uz vietas, līdz tas pienāks pats.

 

2

Uz Café d’Eckmühl-Noiseux terases sēdēja daži arābi un malkoja minerālūdeni; tikai feskas dažādu nokrāsu sarkanumā atšķīra viņus no pārējiem ostas kvartāla ļaudīm. Viņu eiropeiskās drānas bija novalkātas un pelēkas; būtu grūti pateikt, kāds bijis katra apģērba gabala sākotnējais piegriezums. Puskaili puikas, apavu spodrinātāji, tupēja uz savām kastēm un truli blenza zemē, viņiem nebija spēka aizgainīt mušas, kas rāpoja pār seju. Kafejnīcā gaiss bija vēsāks, bet sastāvējies, oda pēc skāņa vīna un mīzaliem.

Tumšākajā stūrī pie galdiņa sēdēja trīs amerikāņi: divi jauni puiši un meitene. Viņi sarunājās klusu – tā, kā to dara cilvēki, kas galīgi nekur nesteidzas. Viens no puišiem, tievākais ar drusku greizu, satrauktu seju, locīja lielas daudzkrāsainas kartes, ko pirms brītiņa bija izklājis uz galda. Viņa sieva noskatījās pedantiskajās kustībās uzjautrināti, bet arī ar apnikumu; kartes viņu galīgi neinteresēja, bet vīrs tās pētīja pie mazākās izdevības. Pat tais īsajos sprīžos, kad viņi apmetās kaut kur uz dzīvi, kas viņu laulības laikā, divpadsmit gados, jau dažu reizi bija gadījies, pietika viņam ieraudzīt karti, lai viņš kaislīgi mestos to pētīt, un tad parasti viņš sāka plānot kaut kādu jaunu neiespējamu ceļojumu, kas reizēm arī patiešām īstenojās. Puisis uzskatīja sevi nevis par tūristu, bet ceļotāju. Atšķirība esot tikai laikā, viņš skaidroja. Tūrists parasti pēc dažām nedēļām vai mēnešiem steidz mājup, bet ceļotājs, kas visās vietās ir vienlīdz “savējais”, pārvietojas lēni, gadiem ilgi, no vienas zemes malas uz citu. Viņam nudien būtu grūti teikt, kurā no daudzajām dzīvesvietām viņš visvairāk juties kā mājās. Pirms kara tā bija Eiropa un Tuvie Austrumi, bet kara gados – Vestindija un Dienvidamerika. Un sieva viņu pavadīja šais klejojumos, pārāk bieži vai skarbi nekurnot.

Tobrīd viņi tikko bija šķērsojuši Atlantijas okeānu pirmo reizi kopš 1939. gada, ar lielu bagāžas daudzumu un plānu turēties no kara skartajām vietām pēc iespējas tālāk. Jo, kā viņš izteicās, vēl viena būtiska atšķirība starp tūristu un ceļotāju ir tāda, ka pirmais savu civilizāciju pieņem bez jautājumiem, bet otrais gan ne – viņš salīdzina to ar citām un noraida elementus, kas viņam nepatīk. Un karš bija viena no mehanizētā laikmeta šķautnēm, ko viņš gribēja aizmirst.

Ņujorkā viņi noskaidroja, ka Ziemeļāfrika ir viena no nedaudzajām vietām, ar kuru vēl pastāv kuģu satiksme. No agrākajiem ceļojumiem studenta gados, kad viņš mitinājās Parīzē un Madridē, šī vieta likās tāda, kurā varētu kādu gadiņu uzkavēties; katrā ziņā tā bija tuvu Spānijai un Itālijai, tā ka neveiksmes gadījumā viņiem vienmēr atliktu šis atkāpšanās ceļš, jūras šķērsošana. Beigās mazais kravas kuģītis iepriekšējā dienā izspļāva viņus no sava omulīgā vēdera karstos dokos, kur viņi svīda un rauca pieres izbailēs un kur ilgu laiku neviens nepiegrieza viņiem ne mazāko vērību. Stāvot tur kvēlojošajā saulē, viņš izjuta kārdinājumu atgriezties uz kuģa klāja noskaidrot, vai nav iespējams nopirkt biļeti un braukt tālāk līdz Stambulai; lai gan to būtu grūti izdarīt, nezaudējot pašcieņu, jo tieši viņš bija tas, kurš bija pārliecinājis sievu, ka vajag doties uz Ziemeļāfriku. Tā nu viņš lietpratīgi nopētīja doku no visām pusēm, izteica dažas mēreni skarbas piezīmes par šo vietu un likās mierā, klusībā apņēmies iespējami drīzāk sākt virzīties uz iekšzemi.

Otrs puisis pie galda palaikam ierunājās, bet, kad apklusa, svilpoja kaut kādas klusas bezmērķīgas melodijas. Viņš bija pāris gadus jaunāks, druknākas miesasbūves un pārsteidzoši izskatīgs, kā meitene viņam bija vairākkārt norādījusi, izskatīgs tādā pēdējā laika Paramaunta¹ stilā. Parasti viņa gludā seja bija visādā ziņā neizteiksmīga, bet sejas panti bija veidoti tā, ka miera stāvoklī pauda vispārēju bezierunu apmierinātību.

Viņi skatījās uz putekļaino ielu spilgtajā pēcpusdienas gaismā.

“Karš noteikti šeit ir atstājis savas pēdas.” Mazā auguma gaišmate ar olīvkrāsas seju gandrīz būtu saucama par glītu, ja ne viņas urdīgais skatiens. Kad bija gadījies ieskatīties viņai acīs, pārējā seja likās neskaidra, un vēlāk, cenšoties atsaukt atmiņā viņas vaibstus, tajā izrādījās palicis vien dzēlīgais, jautājošais plato acu niknums.

“Nu skaidrs. Armija te ir gājusi cauri jau veselu gadu, ja ne ilgāk.”

“Liekas, kaut kur pasaulē tomēr ir vieta, kam viņi nav tikuši klāt,” meitene teica, lai izpatiktu vīram, jo nožēloja, ka pirms mirkļa ir jutusies aizkaitināta karšu dēļ. Vīrs pamanīja šo manevru, bet nesaprata, kāpēc viņa to veic, un nepievērsa tam uzmanību.

Otrs puisis augstprātīgi nosmējās, un arī meitenes vīrs piebalsoja.

“Taisni tavai ērtībai, ne?” pēdējais vēl pajautāja.

“Mūsu abu. Tev taču tas viss riebjas tikpat ļoti, cik man.”

“Tas viss?” viņš kā aizstāvoties noprasīja. “Ja domā šo bezkrāsaino jūkli, kas dēvējas par pilsētu, tad jā. Bet es tik un tā, vells parāvis, labāk atrodos šeit nekā mājās, Štatos.”

Viņa steidza piekrist: “Jā, protams. Bet es nedomāju šo vietu vai kādu citu konkrētu vietu. Es domāju visas tās šausmas, kas notiek pēc ikviena kara, it visur.”

“Nu, Kit,” teica otrs puisis. “Tu jau nevienu citu karu neesi pieredzējusi.”

Viņa palaida šo piezīmi gar ausīm. “Cilvēki visās valstīs kļūst aizvien līdzīgāki cits citam. Viņiem nav rakstura, skaistuma, ideālu, kultūras – pilnīgi nekā.”

Viņas vīrs pasniedzās un viegli noglāstīja sievai roku. “Tev taisnība, tev taisnība,” viņš smaidīdams atzina. “Viss kļūst pelēks un būs vēl pelēkāks. Bet dažas vietas pretosies sērgai ilgāk, nekā tu domā. Raugi, te, Sahārā…”

Pāri ielai no radio nāca histēriski koloratūrsoprāna spiedzieni. Kita noskurinājās. “Labāk pasteigsimies, ka ātrāk nokļūstam tur,” viņa teica. “Varbūt sērga mūs nepanāks.”

Kā apburti viņi klausījās šai ārijā, kura tuvojās beigām, veicot tradicionālos priekšdarbus nenovēršami augstajai notij.

Tagad Kita teica: “Nu, kad viss ir aiz muguras, es neatteiktos no vēl vienas ulmesa² pudeles.”

“Ak Dievs, vēl vairāk gāzes? Tu tūlīt atrausies no zemes.”

“Zinu, Taner,” viņa teica. “Bet es nespēju nedomāt par ūdeni. Lai skatos, uz ko skatīdamās, es visu laiku esmu izslāpusi. Varētu izdzert veselu cisternu. Šādā karstumā alkoholu es nespēju iedzert.

“Vēl vienu perno?”³ Taners piedāvāja Portam.

Kita saviebās. “Ja vien būtu īstais perno…”

“Nav ne vainas,” Taners teica, kad oficiants nolika uz galda minerālūdeni.

“Ce n’est pas du vrai Pernod?”⁴

“Si, si, c’est du Pernod,”⁵ oficiants teica.

“Labāk izdomāsim citu variantu,” sacīja Ports. Viņš truli blenza savā glāzē. Kad oficiants aizgāja, neviens nerunāja. Soprāns uzsāka jaunu āriju.

“Šķībi dzied!” Taners nokliedzās. Gar terasi braucošā tramvaja rīboņa un zvanīšana brīdi pārmāca mūziku. Saules gaismā gar lieveni aizzibēja vaļējs vagons, stāvgrūdām pilns skrandainiem pasažieriem.

Ports teica: “Man vakar bija dīvains sapnis. Visu laiku mēģināju atcerēties, un tieši tagad man izdevās.”

“Nē!” Kita skaļi iekliedzās. “Sapņi ir apnicīgi! Lūdzu, nē!”

“Ak tad negribi to dzirdēt!” viņš smējās. “Bet es tik un tā izstāstīšu.” To viņš pateica ar tādu kā plēsonību, kas ārēji likās drusku tēlota, bet, kad Kita rūpīgāk pavērās uz vīru, viņa sajuta, ka, gluži otrādi, viņš īstenībā vēl apspiež dusmas. Viņa jau grasījās bilst ko dzēlīgu, tomēr iekoda mēlē.

“Tas neprasīs ilgu laiku,” viņš pasmaidīja. “Zinu, ka jūs klausīdamies izdarāt man pakalpojumu, bet es nespēšu to atminēties, tikai domādams par to vien. Tātad, bija diena, un es braucu vilcienā, kas aizvien uzņēma ātrumu. Es vēl nodomāju: “Mēs ietrieksimies milzu gultā, kas klāta ar kalnu palagiem.”

Taners izsmējīgi teica: “Paskaties Madame La Ifas Čigānu sapņu tulkā.”

“Aizveries. Un es domāju, ka, ja vien gribētu, es varētu sākt dzīvi no jauna – sākt no sākuma un nonākt līdz tagadnei, nodzīvojis it visos sīkumos tieši tādu pašu dzīvi.”

Kita nelaimīga aizvēra acis.

“Kas par lietu?” viņš apjautājās.

“Manuprāt, ir ārkārtīgi netaktiski un egoistiski uztiept mums savu, kad tu lieliski apzinies, kā tas mūs garlaiko.”

“Toties mani tas aizrauj!” viņš smaidīja. “Un esmu pārliecināts, ka Taners tik un tā grib to dzirdēt. Vai ne?”

Taners pasmaidīja. “Sapņi ir mans jājamzirdziņš. Es zinu La Ifu no galvas.”

Kita pavēra vienu aci un paskatījās uz viņu. Dzērieni bija klāt.

“Nu, sirds dziļumos manī atskanēja protesta kliedziens: “Nē! Nē!” Es nespēju iedomāties, ka nāksies atkal piedzīvot visas tās bailes un sāpes no jauna, visos sīkumos. Un tad nez kāpēc es paskatījos pa logu uz kokiem un dzirdēju sevi sakām: “Jā!” Jo es zināju, ka gribēšu iet tam visam cauri tikai tādēļ, lai sajustu pavasara smaržu tā, kā tas smaržoja manā bērnībā. Bet tad es atskārtu, ka ir par vēlu, jo es jau biju nodomājis “Nē!” Es atvēzējos un izsitu sev priekšzobus, it kā tie būtu no ģipša. Vilciens apstājās, un man rokā bija zobi, un es sāku šņukstēt. Zināt taču tos briesmīgos šņukstus sapnī, kas nāk ar zemestrīces spēku?”

Kita neveikli piecēlās no galda un devās līdz durvīm ar uzrakstu Dames. Viņa raudāja.

“Lai viņa iet,” Ports Taneram teica, jo draugs izskatījās nobažījies. “Viņa ir pārgurusi. Tādu karstumu viņai ir grūti panest.”

No angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš

1. Iespējams, domāta kinostudija Paramount Pictures, t. i., personāžs izskatījās pēc filmu zvaigznes.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Oriģ. Oulmès. Marokāņu minerālūdens.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Oriģ. Pernod. Alkoholisks anīsa dzēriens, lieto kā aperitīvu, atšķaidot ar ūdeni.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Tas nav īsts perno? (Franču val.)   (atpakaļ uz rakstu)
5. Ir, ir gan perno. (Franču val.)   (atpakaļ uz rakstu)