— Deniņi

Pamodos diezgan agri, izstaipījos, aizgāju līdz dušai, iztīrīju zobus, negribīgi ieskatījos spogulī un pamanīju, ka deniņi sākuši sirmot.

Tas sagādāja zināmu prieku, jo patiesībā man nekad nav patikusi manu matu krāsa, tāds pabalējušu salmu un skolas ēdnīcas galdu tonis. Par novecošanu kaut kā pat neiedomājos, es mūždien esmu juties pārāk jauns, vienmēr esmu bijis kopā ar cilvēkiem, kas par mani vecāki, un arī gluži otrādi – labi sapraties ar tiem, kas jaunāki. Mana paaudze – sauksim to par 1968. gadā dzimušajiem – ir kaut kur izplēnējusi, to joprojām nav iespējams sataustīt kā vēsturiski svarīgu vai kaut cik nozīmīgu vecuma grupu, lai gan arī nosaukt to par zudušo paaudzi būtu pārāk pretenciozi. Izšķīduši.

Vienīgais, ko iedomājos sirmo matu sakarā, bija tas, kādu iespaidu šis fakts atstās uz manām muzikālajām izvēlēm. Kaut kur biju lasījis anekdoti, kādu mūziku klausās noteiktā vecumā. Divpadsmit gados klausās to, ko spēlē radio; septiņpadsmit gados klausās to, ko iesaka draugi; astoņpadsmit gados – to, ko neviens cits neklausās un neiesaka; divdesmit piecos gados klausās to, kas ir labs, lai gan patiesībā – to, ko iesaka eksperti, neatkarīgi no tā, vai to spēlē radio vai ne; trīsdesmit vai trīsdesmit piecos gados vēlreiz klausās to, ko klausījās jaunībā; četrdesmit gados – pirmo, kas iepatīkas, jo nav vairs laika un spēka izsekot visam citam; bet pēc piecdesmit gadiem klausās to, ko spēlē radio. Un radio spēlē sūdus.

Atceros, kaut kad 80. gadu sākumā, kad Latvijā vēl pilnā plaukumā valdīja padomju muzikālās kultūras bezgaršīgā samākslotība, es mēdzu braukt uz melno tirgu, kur tika pārdota no platēm pārrakstīta mūzika, ko radio nespēlēja. Līdzās vecām grāmatām, medaļām un numismātu dārgumiem tur bija atrodams kaut kas daudz vērtīgāks – no jūrniekiem pārpirktām skaņuplatēm magnētiskajās lentēs nokopētā mūzika. Kādudien ievēroju nomaļus stāvošu un agrāk neredzētu vīru pelēku, gludi skūtu seju, kuram pie kājām uz sniegā noliktas kartona loksnes bija vien pāris lentes. Grupu un albumu nosaukumi uz kastītēm man ne par ko neliecināja, taču piebilde sarkaniem burtiem uz sāniem šķita intriģējoša – “NEW ROCK”.

“Ko, pie velna, tas nozīmē?” es jautāju.

“Tā tagad spēlēs,” viņš teica. Un, brīdi padomājis, piebilda: “Nu, nākotnē.”

Kaut kādā jocīgā veidā tas mani pārliecināja. Es nopirku lenti un devos mājup. Ar tramvaju līdz stacijai, tad vilcienā, mans autobuss bija jau aizgājis, tātad jāiet kājām. Grūti izstāstīt, cik garš ir mājupceļš, kad somā ir lente ar mūziku, ko tu vēl neesi dzirdējis. Ik pa brīdim izvilku to no somas un skatījos uz dziesmu sarakstu, kas bija nodrukāts uz rakstāmmašīnas un pielīmēts kastītes aizmugurē. Dziesmu sarakstus vēlāk ar pildspalvu pārrakstīju atsevišķā kladē, jo mazums, kas var notikt, kastīte pazudīs, saplīsīs, bet mūzikai bez dziesmu saraksta vairs nebija nekādas jēgas. Un man patika saraksti. Man taču jāzina, ko es klausos, kā tas saucas, kura dziesma pēc kārtas tā ir. Tas viss ir ļoti svarīgi. Dziesmu saraksts ir svarīgs.

Pirmajā pusē bija grupa Journey ar albumu Frontiers, tas šķita, tas ir, izskatījās pēc kaut kā jauna. Es nez kāpēc uzreiz iedomājos, ka ar to ir domātas nevis robežas, kas mūs sagūsta, bet robežas, kuras mēs pārkāpjam, kaut kas tāds, ko mēs visi vēlamies pārkāpt. Rokmūzikai nepatīk robežas, tāpēc šis nosaukums noteikti bija domāts kā rūgti ironisks. Ticis mājās, tūdaļ devos uz savu istabu un uzliku lenti. Sākuma skaņas – tās zaigojošās sintezatora kadences – momentā sajūsmināja. Arī pati dziesma bija iedvesmojoša. Tobrīd daudzas vecās rokgrupas (es gan vēl nezināju, ka Journey 80. gadu sākumā bija jau tīri paveca grupa) mēģināja atsvaidzināt savu skanējumu ar modīgo elektronisko skaņu. Lai gan patiesībā šo aizraušanos noteica lētu un izmērā nelielu analogo sintezatoru parādīšanās tirgū. Tie vairs nebija tikai universitāšu elektronisko laboratoriju aprīkojuma elementi un neaizņēma pusi istabas. 82.–83. gadā vienā kopīgā vilnī elektroniskie tembri piepeši ieskanējās visur – grupas Slade dziesmas Run Runaway sākumā, Queen ierakstīja savu Hot Space, pat visādi hārdroka dinozauri, tādi kā Uriah Heep, kuru sastāvā no paša sākuma ir bijis Mūga sintezators, pat viņi izspieda vārgu mēģinājumu izklausīties modernāk, ritmiskāk un spēlēt disko tempā – 120 sitieni minūtē. Tas bija briesmīgi, klausieties jebko, tikai ne Uriah Heep albumus, kas tapuši astoņdesmito pirmajā pusē!

Grupas Journey dziesma Separate Ways ar tai raksturīgo sākuma signālu sekvenci kļuva par tādu kā 80. gadu stadionroka ikonu. Trīsdesmit gadus vēlāk Holivudas komēdijā Yes Man šī skaņa tika izmantota galvenā varoņa Džima Kerija mobilā tālruņa zvana melodijā – apliecinājums tam, cik nožēlojams un atpalicis no modes viņš ir. Pārējo albumu īsti neatceros, dažas dziesmas bija tīri okei, tomēr pēc brīža pārtinu uz priekšu, uzliku otru pusi un samulsu. Kā apstulbis turpināju skatīties uz uzrakstu “NEW ROCK” kastītes sānos un klausījos.

Nē, nekādas elektronikas tur nebija, sākumā tā gan likās, tomēr nebija, vienkārši mūzika skanēja kaut kā auksti un mehāniski. Spalgs, neapstrādāts bungu un ģitāras ritms. Izklausījās, it kā sistu pa finiera kasti. Un es vēl nekad nebiju dzirdējis tik jocīgu ģitāras spēles manieri – patiesībā ģitārists nevis ļāva stīgām izvilkt melodiju, bet lika tām veidot paralēlu ritma struktūru, ātri strinkšķinot un dzenot dziesmu uz priekšu. Dziedātājs aizlauztā balsī vilka kaut ko skāņu. Tāds tagad būs tas jaunais roks? Tā būs tā gaišā nākotne? Tā tagad spēlēs? Tas bija skumji. Nē, es, protams, mēģināju klausīties vēl un vēl, dziesmu nosaukumi un vārdi, kurus varēju saprast, liecināja par kādu svarīgu ideju, un es to mēģināju noķert. Galu galā albuma nosaukums bija Karš, bet sākās tas ar dziesmu Sunday Bloody Sunday – saprotams, tobrīd biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir atsauce uz klasisko Black Sabbath albumu Sabbath Bloody Sabbath, taču iemīlēt es viņus nekādi nespēju – ne no pirmā acu skatiena, ne no otrā. Lente palika aizķērusies kaut kur plauktā, es vēl reizi pa reizei to sameklēju un mēģināju noklausīties vēlreiz, lai saprastu, nu, lai kaut kā atpelnītu izšķiestos 20 rubļus, taču beigās atliku atpakaļ, par manu mūziku tā toreiz nekļuva, spēlēt diskotēkās arī nevarēju, nebija populāra. Tā arī aizmirsu.

1986. gada rudenī mani iesauca padomju armijā – dienēt devos pāris dienas pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas, līdzi paņemot vien blociņu, kurā rūpīgi ar roku pārrakstīti svarīgāko albumu dziesmu saraksti un Pink Floyd albuma The Dark Side Of The Moon dziesmu teksti. Tā bija mana Jaunā Derība. Lielāko daļu no tekstiem es biju iemācījies no galvas – gadījumam, ja blociņu pazaudētu vai kāds to atņemtu. Kā atņēma drēbes, nodzina matus, piesavinājās no mājām sūtītos cepumus un ievārījumu. Nē, blociņu atstāja. Es to vēl ilgi nēsāju sev līdzi. Pirms gulētiešanas skaitīju galvā tekstus no Time vai Brain Damage. Pēc pusgadu ilgām apmācībām Baltkrievijas armijas daļā, kur mūs trenēja strādāt ar aizvēsturisku teletaipa mašīnu un drukāt telegrammu tekstus uz ātrumu, kā arī dzenāja uz slēpēm pa Baltkrievijas mežiem bijušās grāfu Radzivilu muižas parkā līdz tulznām uz kājām un atsaldētiem pirkstiem, mani nosūtīja uz Afganistānu milzīgā kravas lidmašīnā, kurā atradās dažas piesprādzētas radiosakaru stacijas ar satelītu antenām un kādi piecdesmit pārbijušies karavīri, visi kā viens pieplakuši pie metāla grīdas.

Lidmašīnai nosēžoties Kabulas lidlaukā, mani vispirms pārsteidza stindzinoši sausā gaisa šaltis un spoži baltā saules gaisma. Tāda gan tā bija tikai dienas vidū, no rīta saule bija violeta un maiga, vakarā – pelēki putekļaina. Kalni tālumā bija neticami koši un dekoratīvi kā Nikolaja Rēriha gleznās. Zili, violeti, sārti, indigo. Kādreiz bērnībā, skatoties uz šīm gleznām grāmatās (es nezinu, kāpēc man mājās bija Nikolaja Rēriha gleznu albumi), man šķita, ka tās ir izdomātas. Ka tāds bija mākslinieka rokraksts, fantāzijas auglis, viņš zīmēja kaut kādas iedomātas zemes un neeksistējošu planētas ainavas. Bet ne, izrādījās, ka tas viss bija pa īstam.

Aizpildot kādu anketu armijas uzņemšanas punktā, es biju norādījis, ka spēlēju bungas. Nu labi, skolas laikā spēlēju vienā ansamblī, biju iestājies arī bērnu mūzikas skolā, bet solfedžo dēļ izmests no tās jau pirmajā gadā. Nez kā šis anketas punkts bija tapis zināms armijas daļas vadībai, un jau pirmajā svinīgajā parādē par godu varoņu nāvē bojā gājušajiem biedriem man izsniedza kaklā karināmas bungas un divus kociņus. “Nu, spēlē!” Tie bojāgājušie, kopš paša afgāņu kara sākuma vienīgie, kas bija miruši mūsu sakaru daļā, bija trīs idioti, kas kazarmu būvdarbu starplaikā bija aizgājuši peldēties uz kādu dīķi un atstājuši ieročus krastā. Tad viņus, tādus plikus un tīri nomazgātus, ar pašu automātiem arī nošāva garām gājušie afgāņu puikas. Atceros, ka tajā parādē es nevienu maršu nospēlēt nemācēju, izlīdzējos ar universālo We Will Rock You trīs sitienu ritmu. Tā arī bija pēdējā reize, kad man tur ļāva izcelties ar savu muzikālo gaumi.

Bet rītos uzreiz pēc violetā saullēkta atskanēja armijas daļas modināšanas signāli un radiomezgla dežurants uzlika vienīgo magnetofona lenti, kas pārsteidzošiem apkārtceļiem bija nonākusi viņa rīcībā. Dīvainākais, ka šis ieraksts, kas turpmākā gada laikā skanēja praktiski katru rītu, man bija līdz sāpēm pazīstams, tas bija viens no albumiem, ko klausījos bērnībā, – grupas Manfred Mann’s Earth Band 1980. gada albums Chance. Ik rīts mums sākās ar sarkastiski līksmo dziesmu Lies (Through The 80s) par gaišajiem astoņdesmitajiem, kuros viss būs citādi – mašīnas brauks ātrāk, mēs sasniegsim Marsu, par visu maksāsim ar kredītkartēm un tā tālāk –, bet turpinājumā bija par to, ka ne sūda neko nesasniegsim, jo ir karš un bērni Āfrikā mirst badā. Taču tajā brīdī rotas komandieris mūs jau dzina rīta skrējienā – retinātajā augstkalnu gaisā jauniesauktie karavīri klumburēja pa taku aizvien tālāk ārpus armijas daļas robežām kaut kur bīstamajā teritorijā, kur no klinšu šķirbām uzglūnēja skorpioni un dušmaņu kaujinieki, kirzas zābaki grauzās kājās, puskailie ķermeņi apskretušajās nogāzēs vāji šūpojās klamzīgu soļu taktī, bet mūždien jestrais un uzvilktais majors skrēja nopakaļ, uzmundrinādams padotos ar pistoles šāvieniem gaisā – pavisam nedaudz virs mūsu svaigi noskūtajām galvām. Karavīri viņu ienīda un klusībā lamāja savās tadžiku, uzbeku, kazahu un ukraiņu valodās. Atgriežoties kazarmās, tur vēl aizvien skanēja Manfred Mann’s Earth Band, kā jau teicu, vienīgā magnetofona lente radiomezglā, turklāt, spriežot pēc visa, 375 metrus garā, pusstundīgā. Albums vienmēr aprāvās vienā un tajā pašā vietā – septītās dziesmas vidū. Ar vārdiem Hello, this is your heart. You got me broken one too many times. So long, this is your heart… leaving.

Trīs mēnešus vēlāk mani nošāva. Paģirainajam majoram rīta fizkultūras laikā nodrebēja roka, un lode trāpīja man deniņos. Man vienmēr ir riebusies fizkultūra un kross.

Nu, kā – nošāva, tas ir, sašāva, lode trāpīja deniņos, bet aizslīdēja garām. Atjēdzos jau hospitālī, ar apsietu galvu, kontūziju un viegliem atmiņas zudumiem. Tikai pāris mēnešus vēlāk Taškentā pēc formalīna un cigaretēm smaržojoši armijas administrācijas pārstāvji man izstāstīja oficiālo versiju un lika parakstīties protokolā – karavīru vienībai no slēpņa uzbrukuši dušmaņi brīdī, kad mēs esot devušies izlūkgājienā. Viens ievainots un viens miris. Man piešķīra medaļu За Боевые Заслуги, par nopelniem kaujās, un palaida mājās.

“Jā, un kurš tad miris?” es pajautāju jau durvīs.

“Rotas komandieris. Gājis bojā, pildot kaujas uzdevumu,” neskatoties man acīs, atbildēja gludi skūtais leitnants.

Karavīri nospārdījuši, es nodomāju. Rustams, Azizs, Sarhats, Rafiks, Narimans, Žolans, Nikolajs, Serhijs, Fjodors. Nevienu no viņiem es neatcerējos pēc uzvārda. Un nekad vairs arī nesatiku.

Desmit gadus vēlāk, pārceļoties uz Rīgu, es kravāju mantas un nocēlu veco plauktu ar lentēm. Viena kastīte bija aizkritusi pie sienas. “NEW ROCK”. Izlasīju arī grupas nosaukumu – U2. Viņu nākamais albums padarīja viņus pasaulslavenus. Kamēr es biju armijā, U2 bija kļuvuši par visu laiku, tautu un valstu ietekmīgāko rokgrupu, pārdodot miljonus un nopelnot miljonus.

“Tā tagad spēlēs, nu, tas ir, nākotnē,” man toreiz tirdziņā aiz Fizkultūras institūta teica pārdevējs, kura vārdu es tā arī nepajautāju. To visu atcerējos vien tagad. Skatoties spogulī uz deniņiem, kas sākuši sirmot.

 

Stāsts tapis Latvijas PEN cikla Trauma kā jaunas valodas iespēja rakstu sērijā. Šis cikls paralēli tiek publicēts Zviedrijas PEN interneta žurnālā PenOpp angļu un zviedru valodā https://www.penopp.org/