Foto: Ieva Viese-Vigula

literatūra

— 4. maijs

Anna Auziņa

20/10/2023

Lieliski bija atgriezties tevī, valsts, šķita, ka vieglāk elpot. Pat ja tu tikai tiki uzskatīta par neatkarīgu.

 

Koka gultas

KOKA GULTAS, RAŽOTAS LATVIJĀ
LATVIJĀ RAŽOTAS GULTAS

MELNALKŠŅA GULTA AMANTA
BĒRZA KOKA GULTA LINA
BĒRZA KOKA GULTA ANNA
BĒRZA GULTA MALVA

DIŽSKĀBARŽA GULTA ALBA
MELNALKŠŅA GULTA AGNETA
MELNALKŠŅA GULTA DAIGA
BĒRZA KOKA GULTA ANNA PLUS

BĒRZA GULTA HOLLIJA
BĒRZA GULTA RENĀTE
BĒRZA GULTA SABĪNE
BĒRZA GULTA SARMA

GULTA DONĀTS
BĒRZA GULTA EVA
KOUCHIN
TIBED

DIVVIETĪGA DIŽSKĀBĀRŽA GULTA ANDA
BĒRZA GULTA MALVA 2 PLUS
MADAGASKAR
GULTA KATRĪNA

OZOLA GULTA NARVIK
GULTA MALAGA
GULTA ADĪNA
GULTA NETTA

GULTA TORINO
OZOLA GULTA BERGEN
GULTA TAMĀRA
OZOLA GULTA EVITA

OZOLA GULTA NORD (1000141)
OZOLA GULTA OLAND
OZOLA GULTA KORSA
OZOLA GULTA LAUMA 43

OZOLA GULTA AMANDA
OZOLA GULTA LĪGA
OZOLA GULTA LAUMA PLUS
OZOLA GULTA ALISE

BĒRZA GULTA ZANE
OZOL KOKA GULTA LAUMA AZUR
GULTA SĀGA PLUS
GULTA MALAGA PLUS

OZOLA GULTA RAINA
OZOLKOKA GULTA ANCE
GULTA ANETE
GULTA AZUR PLUS

 

***

Man labāk patīk dzejoļi par veciem kungiem,
nekā par Latvijas ainavām.

Ik reizes, kad ieraugu kādu vecu kungu,
it īpaši, ja inteliģentu no skata,
piemēram, sirmiem, plāniem matiem,
ar brillēm, apsārtušiem vaigiem,
vējā asarojošām acīm
ar mazliet drebošām, dzīslainām  rokām,
izejamās drēbēs, šūtā mētelī,
vai valkātā, bet labā uzvalkā –
kā profesors Kļaviņš Centrālajā stacijā
vai profesors Bībers Latvijas pastā,
bet var būt arī vasarā uz lauku ceļa –
vienkāršs vecs vīrs darba drēbēs
šmakstinādams notiesā speķamaizi –,  
ik reizes noskaitu “Esi sveicināta”                 
par viņa veselību,

un vienlaikus ienīstu šos vecos vīrus
par to, ka viņi nav mans papiņš.

 

***

Kāpostu zupa ar mātes enerģiju
Kāpostu zupa ar rūpju enerģiju
Kāpostu zupa ar trauksmes enerģiju
Ar upurēšanās enerģiju

Kāpostu zupa ar menopauzes enerģiju
Ar aizkaitinājuma enerģiju
Ar apspiesta talanta enerģiju
Kāpostu zupa ar krievu akcentu

Sen nebiju baudījusi, nu sakārojās –
no svaigiem jaunajiem Latvijas kāpostiem,
sīpoliem, burkāniem, kartupeļiem,
ar skābu krējumu, smaržīgām dillēm.
Sapratu – nu man pašai jāvāra 
kāpostu zupa ar mātes enerģiju.

 

Ēnā

Es dusmojos uz saviem nesen pieaugušajiem bērniem, ka viņi netiek galā ar kara ēnu un pandēmijas atblāzmu, ar depresiju un parasto identitātes krīzi, ar izglītības sistēmas demotivāciju un vecāku jaunības egoismu, kas rezultējās uzmanības trūkumā, un visas pārējās paplašinātās ģimenes psihisko mantojumu. Piemēram, vectēvs Otto: es gadiem uzskatīju, ka viņš pusi mūža bija meitu ģēģeris un otru pusi nūģis, bet tikai tagad saprotu, ka viņam bija kara trauma. Kā gan es varēju tik ilgi būt tāda idiote.

Tolaik es dzīvoju maigā dūmakā, ko izraisīja no vienas puses talants, un no otras – uzmanības deficīta sindroms. Atjēdzos kara ēnā – kārdinājums rakstīt, kā tas iepletis melnu spārnu pār mūsu tīrumiem, bet negribu poetizēt karu, kurā nepiedalos. Man visu pavasari rādījās zīdaiņi, dzīvnieku mazuļi un dažādi dīvaini nenosakāmas dzimtes embriji, visi tādi mīksti, nesaprotami, liegām kustībām, rozīgi tie ņudzēja manā apziņā. To nojauta interneta algoritmi, vēl tagad Facebook man piedāvā aplūkot kaķēnus un jaundzimušus dvīņus, un sastingusi ilgi raugos viņu nekoordinētajās kustībās.

Gribētu rakstīt patriotisku dzeju, tā nav, ka nemīlētu dzimteni, tēvzemi, zemi, kurā tēvs guļ gandrīz desmit gadus; ilgstoši lietoju tēva valodu, mātes diemžēl vairs neder, drīz es to aizmirsīšu. Kopš sapratu, ka manas iemīlēšanās sakņojas vajadzībā pēc novērtējuma, lirika vairs mani neinteresē, bet aizvien skaistāki kļūst sapņi, kad izdodas aizmigt. Piemēram, šorīt sapņoju, ka četrrocīgi spēlēju klavieres ar jaunības mīlestību, zeltainā pēcpusdienas gaismā, aiz sienas mamma.

Man patīk mani bērni, patīk viņu tetovējumi un kavējumi, man patīk viņu drosme un dumpība, un nesamierināmība, man patīk viņu traģiskā eksistences koncepcija. No rīta apskauju mazāko, iebāžu degunu matos, pažļembāju austiņu, nespēju naktī aizsūtīt uz paša gultu. Es gribu ilgi viņu turēt piespiestu drošībā un reizē dusmojos uz sevi, ka netieku galā ar trauksmi, perimenopauzi un citām pusmūža grūtībām kara ēnā. Negribu poetizēt, bet kamēr dzeru magniju, eju pastaigās, elpoju un skaitu pātarus, karš izplešas. Tas iemitinās ķermeņos un lido lidmašīnās, tas mācās Savienoto Valstu vidusskolā un atpūšas Ēģiptes pludmalē, un nav tādu testu, kas uzrādītu cilvēkā klātesošu karu.

 

4. maijs

Dzīve, tu biji lieliska.
Valsts, tu jau 33 gadus esi neatkarīga.
Vīrs, dod man roku.
Mums tūlīt būs sudrabkāzas. Sirmi mati ir skaisti.
Mirdz diena.
Kādu gabaliņu aiz slimnīcas, kurā ūdensdzemdībās izpeldēja mūsu jaunākais dēls,
mēs trijatā nokāpjam vizbuļu pilnā gravā.

It kā viņš nelaizītu saldējumu mākslīgi spilgtās Ukrainas karoga krāsās.
It kā mēs paši nebūtu viņam to nopirkuši.
It kā mūsu tēvi negulētu katrs savā pusē Aizsaules ielai.
It kā tava māte nebūtu ķerta, bet manējā – trūdos.
It kā viņa joprojām negruzdētu man iekšā.
It kā manu vecāku dzīvoklī tagad nedzīvotu ukraiņu sievietes.
It kā viņu dzīvoklī Vinnicā nedzīvotu ļaudis no Doņeckas.
It kā mēs nezinātu, kāpēc.
It kā tava māte to nebūtu komentējusi: “nav ko laist mājās bandītus”.
It kā tava māte nekad nebūtu situsi mūsu vecākajam dēlam ar siksnu.
It kā mūsu meita to nebūtu redzējusi.
It kā māte nebūtu pērusi arī tevi.
It kā viņa nebūtu augusi Sibīrijā, atgriezusies Latvijā deviņu gadu vecumā viena pati.
It kā tavs tēvs nebūtu dzēris.
It kā tu nebūtu tikai divtūkstošajā saticis viņa pārējos bērnus.
It kā tu nedzertu antidepresantus, lai varētu gulēt.
It kā mūsu meita nelietotu vēl arī antipsihotiķus, trankvilizatorus, stimulantus.

Cik mēs bijām laimīgi, valsts, pirms trīsdesmit trim gadiem un ilgi pēc tam.
Valsts, vai tu biji īsta?
Kad izjutu pateicību, iespējams, jau bija par vēlu.
Maigu atvieglojumu, augusta novakarē laižoties lejup pār Vidzemes mežiem.
Lieliski bija atgriezties tevī, valsts, šķita, ka vieglāk elpot.
Pat ja tu tikai tiki uzskatīta par neatkarīgu.
Pat ja pa to laiku mežu vietā pamazām izpletās kailcirtes. 
Pat ja ilgu laiku neko no tā nesapratu.  
Pat ja vainoju arī sevi pie tā, ka mums gāja kā vienmēr.

Varbūt man vajadzēja uzreiz studēt politiku.
Varbūt man vajadzēja ēst vairāk dārzeņu.
Varbūt man vajadzēja valkāt lielāku krūšturi.
Varbūt man nevajadzēja trīs reizes dzemdēt.
Varbūt man vajadzēja vismaz pievērst vairāk vērības bērniem.
Pavisam noteikti meitai.
Viņai nepatiktu ne vizbuļu grava, smilšakmens krasti, ne ilgā iešana kājām.
Es viņu nevainoju, ka viņai nekad nav interesējušas purenes,
viņa tikai grib būt novērtēta un skaista.
Pat tik gaišā dienā kā šī.

Vai man vajadzētu izraut deguna spalvas?
Vai ir iespējams, ka es esmu spektrā?
Spektrs ir plašs, krāsas – skaistas.
Kā gan es varēju nejust, ka nedrīkstu novērst skatu?
Pagātnes kļūdas spožajā maija gaismā.
Skaidri kā vizbuļu ziedus caur jaunajām brillēm.
Redzu jo gadus, jo asāk.
Taču vīrs, dzīve un valsts, jāiet cauri šai gravai un tālāk. 
Varētu iegulties mētrās, ja līdzās neietu vēl viens bērns.
Dod man roku.

Kaut nu jums nenāktos ciest manu uzskatu vai darbības dēļ.