— es apsolu neizskatīties noskumusi

 

***

es apsolu neizskatīties noskumusi
kā pārējās dievmātes marijas
kad mani pakārs altāra priekšā

un tad tava piere skūpstīs manu plecu
un asaras mazgās šķīstu
mēs varēsim kristīt to ko būsim radījuši
ietītu sarkanā
un tu klanīsi galvu manā priekšā
kad mani ierāmēs zeltā un brokātā

es apsolu neizskatīties 
kā pārējās dievmātes marijas
neizsakāmi skumjas par to ko pašas radījušas

 

***

“kā es varu zināt ka mana realitāte – ātrās palīdzības sirēnas aiz loga un tu, kas tagad sēdi man pretī un skaties acīs, – nav tikai mana prāta projekcija?” viņš jautāja un es – manu un pilsētas nebūšanu iztēlojos entropisku un baisu

milzīgais komplicētais altāris

pret kuru turpmāk nosver apziņas tebūtmes un tagadbūtmes niecību – pilsēta
to nevar pazīt skatoties no malas tikai atpazīt
cilvēku un lietu sablīvējums kā gravitācija velk sevī iekšā
un tad fetiša pārņemts nevari būt no malas

tehno mūzikā draudīgi un skaļi dun mūsu ķermeņi
fizikālajā uzbūvē pielīdzināmi viens otram
mijiedarbojas tukšu vārdu un mirklīgu skatienu simbiozē
pilsētas fenomens sargā šo šķietamību savā izvērstajā klēpī

klikt klakt     klikt         
                                   klakt
daudzpusīgās pat galējās brīvības izpausmes iespējamība
svētais metāls un svētais asfalts

saule epileptiķe
sajūsminās par kosmopolītisma lokalizācijas vainagojumiem
betona masīvs met dziļu vienmēr sarkanu vai marīna zilu ēnu
pilsētas cilvēka vaibstos un vienmēr ielas otrā pusē

dzegas tik augstas acis nespēj aizsniegt to oreolu
visa galva jāpaceļ pretī debesīm līdz nedaudz paveras mute

pilsētas esamības un nozīmības kodols
nemētājas rajonos un pagalmu stūros
pilsētas varenība ir laikā un telpā izvērstu veikumu summa
transcendents kalns visa tā nozīmībā un apjomā

civitas dei un civitas diabolis attīstība
gan uz iekšu gan āru vērstā civitas populi

laiks zib un vidžinās skatloga pavērtajā mutē
lielais vienums dzīvības pilns uzmācīgi pulsē vieš draudus
pīlārs žvadz un grabinās pilsētas cilvēku plaukstās pīlārs mētājas uz ielām kabatās
un kā zvans noskan kad to iemet papīra krūzē ubagam pie kājām

nominālā vērtība –
grēku atlaišana vienāda visās pilsētas daļās

svētajos tekstos ir vieta kur
saimnieciskā sektora koncentrācija un milzīgā variācija noliktas kā solījums
līdz pilsētas mute izburto
servitium

liekot vārdu pie vārda apskaidrība top eiforijā
kas balstās bezpersoniskā ražošanas tirgū
precēs kas netiek veidotas konkrēti nevienam
šim sazarojumam – etalonam pakārtotiem sava laika zagļiem

eiforija kas ķermeni padara neatkarīgu no cilvēka personīgās apziņas
kā lēkmē dienas un iespaidi arvien ātrāk mainās

sarežģītā organisma dzīvības nodrošināšanai
vitāli svarīga ir precizitāte – punktualitāte
ne tikai lūgšanu skaidrībā tirgus vērtības noteikšanā un maiņas attiecību realizēšanā
bet arī laika nozīmē

metropolis in aequo est unumquemque
quod singularem proprietatem errorem et subiectivitatem transcendit
hominem transcendit
un cilvēki krīt ceļos un saliek rokas objektivizācijas priekšā

tu man gribi teikt ka tas viss negarantē manu un pilsētas pastāvēšanu?

lēnām pārakmeņojos pūļa elsās
es – bronzas krūšutēls
asaru līnijas pār vaigiem – divjoslu šoseja cauri pilsētai

 

***

mt

tā esot unikāla austurumeiropas pieredze
smēķēt pie verandas loga purvciemā
māju masīvie ķermeni griež pa šķēlei klusuma
ar zibens novedējiem iezemē auglīgos pagalmos
blakus sarūsējušiem dzelzs slidkalniņiem un šūpolēm kur šūpoties divatā
kad biju maziņa ar pagalma draudzeni runāju pa pusei latviski
pa pusei krieviski
pašūposimies?
нет это больно
brežņeva laika mājas un hruščovkas
logos krāsu televizori
milzīgais skumjais skelets ko apdzīvo nabaga ļaudis
garām iet 18. trolejbuss
nomet savus ragus kā tarakāns
turpina kustināt visus locekļus
kad to nospiež zem glāzes
klondaikā pāri ielai nav ne mīksts paklājs
ne sarkani samta krēsli
ne pulkstenis pie sienas 
tagad dzeru klondaikas šņabi un smēķēju klondaikas cigaretes
vispār azartspēles latvijā ir aizliegtas
bet man ir azarts
tu ļoti gribi nopisties
nopišos tepat un uz vietas
nobrāžu ceļus un izplēšu zeķbiksēs caurumu
ļoti vajag čurāt
kaijas kliedz
                           cheri cheri lady
                           like there’s no tomorrow
kaijas kliedz 
                           take my heart don’t lose it
                           listen to your heart

galu galā
rietumi ir jāatklāj sevī pašam
kā klondaikā – lieli logi 
у вас не будет сигареты?
man nosaluši pirksti
aukstums lēnām pārņem ķermeni
zem ribām 
pat vējš piesienas 
neliek mierā
kaijas kliedz
                           CHERRY CHERRY LADY

pati elle drīz aizsals
un tad mēs visi iesim mājās

 

***

man publiskais transports šķiet perverss
visa tā biklā saduršanās vienam ar otru
turēšanās pie stieņiem vai citas miesas

vienreiz tīšām ar savu kājstarpi uzgrūdos
blakus stāvošā vīrieša rokai un
pēcāk prātoju vai viņš to juta
vai aizgāja mājās un pasmaržoja roku
vai arī domāja cik perverss ir publiskais transports

es domāju
arī pēc nāves mūs savāks
piemēram 5. tramvajs vai 21. autobuss
un tā būs tīra laimes spēle
vai smirdēs pēc urīna
vai tu vienā tramvajā
ar jēzu