— Nepārejošās slāpes dzīvot

 

Par Ērikas Bērziņas dzejoļu krājumu Ardievas bohēmai (Orbīta, 2023)

 

Bohēma – sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti vienskaitļa formā. Materiāli nenodrošināts, vieglprātīgs, arī izlaidīgs (parasti mākslinieku, aktieru) dzīvesveids.

(tezaurs.lv)

 

Labi atceros to brīdi (apmēram pirms desmit, varbūt mazliet vairāk gadiem), kad Latvijā beidzās Bohēma. Tas ir, kad es pamanīju, ka Bohēma beidzas. Protams, bohēma katram ir sava un atkarīga no draugu kopienām, kas, iespējams, savstarpēji nepārklājas. Kāda mana draudzene, pabijusi gan mākslinieku, gan dzejnieku ballītēs, zināja stāstīt, cik ļoti tās atšķiras – pat ne intensitātē vai stilistikā, cik kaut kādā laiktelpas struktūrā un dalībnieku sastāvā. Tā Bohēma, kuras galu es piefiksēju savā apziņā, bija viena no jaudīgākajām – Latvijas teātru pēcpirmizrāžu banketu bohēma, kas izpaudās lielos alkohola daudzumos, smēķēšanu iekštelpās (!), dejām uz galdiem, dziesmu skandēšanu un kniebšanos aizkulisēs, uz tukšajām skatuvēm vai tualetēs (tā man stāstīja). Vienā brīdī tas izsīka un kļuva neinteresanti – vecākā paaudze vairs nespēja iedzert veselības dēļ, cita jau pirms pusnakts saritināja kažokus un steidzās uz mājām pie bērniem. Un radās lielas aizdomas, ka tā, kā tas ir bijis, vairs nebūs nekad. Atnāca pandēmija un pielika vēl vienu neatgriezenisku punktu. Nē, noteikti kaut kur kaut kādas jaunas aktieru, mūziķu, dzejnieku, mākslinieku vai arhitektu kompānijas turpina atrast iemeslus un iespējas līksmi pavadīt laiku, taču Bohēmu raksturo ne jau šīs retās reizes, īstam bohēmas cilvēkam tā nav izklaide, bet dzīvesveids, kas aizņem visu laiku. To visu es pieminēju, lai paskaidrotu, ka Ērikas Bērziņas dzejoļu krājuma nosaukums mani uzrunā personiski un skaudri. Jo Bohēma pēc definīcijas ir kaut kas tāds, kas ilgst nepārtraukti, ilgst noteiktu laiku un tad nenovēršami saka atā.

Pirmā atslēga, kas man šķita visai leģitīma Ērikas dzejoļu atšifrēšanai, bija mātišķība (jeb mātbūtība, kas man ne visai patīk) – es sagaidīju ieraudzīt šajos dzejoļos gluži biogrāfisku robežšķirtni, ko piedzīvo jauna dzejniece brīdī, kad kļūst par māti un to personu, kas visās ballītēs aiziet projām pirmā. Taču izrādījās, ka tik vienkārši nevar (un arī nedrīkst) lasīt dzejoļus, kas, lai arī satur ārkārtīgi daudz personisku detaļu, tomēr runā par kaut ko vēl. Un laba dzeja vienmēr runā par kaut ko vēl. Bohēma šajā gadījumā ir metafora kaut kam citam un atvadas no tās var būt bezgalīgas (kā tajā Kiras Muratovas filmā, kura, starp citu, ir par pieaugšanu un reizē arī par mātišķību).

Otrs aspekts, kas piesaista uzmanību, ir vairāku tēmu, motīvu, detaļu un līdz ar to arī vārdu atkārtošanās, kas krājumā, kurš tapis vairāk kā desmit gadus (iepriekšējais Ērikas Bērziņas krājums pieaugušajiem Ziemeļu lapsa iznāca 2006. gadā), nevar būt nejauša sakritība. Krājums ironiski iesākas ar nodaļu Beigas, tai seko Sākums, bet noslēgumā patētiski parādās Bezgalība. Laika plūdums ir viena no svarīgākajām caurviju tēmām, liriskā varone ik pa brīdim piefiksē to, ka visam ir savs dienas režīms. Jau pirmajā dzejolī tiek lietoti vārdi “katru vakaru”, “katru nakti” (7. lpp), vēlāk “kaklā iesitas rīta migla” (9. lpp), “ja pārstās līt lietus” (11. lpp), “pie manis atnāk vien vakara saule” (14. lpp), “tu apēd pēdējo gabaliņu / šī miglainā rīta” (27. lpp), “tāpat pilnmēness naktīs / pārvērtīšos par vilkati” (35. lpp), “tomēr no rīta bērni tāpat sauc mammu / un viss sākas no gala” (51. lpp). Cikliskums un rutīna šeit ir saistīti ne tikai ar cerībām uz izraušanos un atbrīvošanos, bet arī ar rezignētu nolemtību.

Paņēmiens, kuram nevaru nepievērst uzmanību (tas ir tikpat traucējošs ieradums, kā tad, kad pamani kādu punktiņu uz loga stikla un vairs nespēj fokusēt skatienu uz ainavu fonā), ir liriskās varones attiecības ar “to otru personu”, kas izpaužas jutekliskā ķermenisko izpausmju fetišizēšanā un brīžiem robežojas ar priekšmetiskošanu. “Tu” šajos dzejoļos ir vairāk atsevišķu detaļu uzskaitījums, nevis reāla, dzīva persona: ļoti daudz pieminētas rokas un pirksti, “kailās kājas”, “izkrituši mati gultā” (10. lpp), “tava elpa” (26. lpp), “tavi pirkstu kauliņi” (30. lpp), “rausti sevi aiz bārdas” (27. lpp), “no rīta gurušas rokas” (43. lpp), “nejauši pieskarties plecam” (45. lpp), “sakārtot tev matus / pieskarties plecam” (48. lpp), “smalkās roku locītavas” (49. lpp), “saulesbriļļu vietā / tava plauksta” (54.lpp), “tās acis kuras raugās / ir svešas” (59. lpp), “un pirkstus nevar novaldīt” un turpat pēc pāris rindiņām “bet sastingušos pirkstus / vairs nevar pakustināt” (46. lpp). Neviļus nāk prātā Edgara Alana Po varoņu apmātība ar mīļotās meitenes matiem vai zobiem, taču Bērziņa šajā gadījumā drīzāk cenšas izvairīties no klasiskā perioda mīlas dzejas metaforu un salīdzinājumu pārbagātības, kas agri vai vēlu ieved strupceļā un banalitātēs. Nezinu, vai to var saukt par jaunas dzejas valodas atrašanu, taču  Bērziņas dzejoļos strups naturālisms kalpo kā skaidrs un spēcīgs instruments: “es tagad varētu iemīlēties viņa mugurā / viegli sirmajos deniņos / acu plakstiņā” (29. lpp).

Dzejoļos daudzviet ieskanas sabiedriskā transporta motīvs (kopš Čaka laikiem tam aizvien nav norauts romantikas plīvurs), Bērziņai tas kalpo ne tikai kā simbols garāmslīdošā laika neapturamībai, bet ļauj ieraudzīt un fiksēt noteiktas ainas, kas kalpo noteiktu sajūtu pierakstīšanai un par pamatu dzejolim. Tā, vuāristiskā aizrautībā vērojot jauniešu skūpstīšanos autobusu pieturā, viņa aizņemas tur saskatītās detaļas (ķermeņa daļas) un izdzīvo tās sevī: “es sajūtu svešinieka mēli”, “nodreb svešās meitenes roka”, “sniegs izkūst uz viņas lūpām” (42. lpp). Reizēm tā ir iespēja ieraudzīt sevi no malas: “ar pēdējo trolejbusu / braucu gar logu / un redzu ka esmu mājās” (29. lpp).

Priekšmetiskošana jeb objektivizācija, ko pierasts pārmest vīriešu radītiem mākslas darbiem, Bērziņas dzejoļos iegūst noteiktu feministisku vēstījumu: arī sieviete var “iemīlēties mugurā” vai vēlēties sajust “svešinieka mēli”, tās nav tikai stiprā dzimuma gadsimtiem izkarotās privilēģijas. Ardievas bohēmai ir arī manifests sievietes skatienam, kuram ir savas vajadzības, savas iekāres un sava, personiska un aktīva dzīves uztvere. Tā var būt agresīvi padevīga: “pēc pasūtījuma / uzlieku sevi uz paplātes / lai var izvēlēties visgaršīgāko gabaliņu” (12. lpp), bet var būt noraidoši pašpietiekama: “es ieeju sevī un ārā nenākšu” (59. lpp)

Šķiet, ka sākot ar dzejoli “lūdzu atstājiet mani vienu…” (59. lpp) strauji mainās krājuma noskaņa. Nezinu, vai dzejoļi tajā ir sakārtoti hronoloģiski, vai arī šāda struktūra izvēlēta dramaturģiski, taču tas iezīmē lūzumu vai pieaugšanu, vēlāk seko vairāki stāstošāki dzejoļi, kas tīri vizuāli atšķiras ar garākām rindiņām. Krājuma sākumā uzskaitīto izdzerto alkoholisko dzērienu sarakstus prozaiski nomaina iekāroto un nenopirkto grāmatu saraksts. Un vairāki dzejoļi runā par miršanu. Un karu. Jā, tas ir dīvaini, bet nāve un karš dzejā pietuvina to dzīvei, attālinot no Bohēmas. Uzdzīves alku vietā nāk slāpes dzīvot.

Miglas tēls, kas atkārtojas vairākkārt, iezīmē ne tikai laika ritumu (migla vienmēr atnāk no rīta), bet arī skumjas par neizbēgamo šķiršanos (kas notiek no rīta), tāpēc neizbrīna ar miglas izgaišanu sasaistītās cerības dzejolī (vienā no skaistākajiem krājumā) “sākumā bija maigums” (58. lpp), kas beidzas ar jautājumu: “bērniņš gaida atļauju ienākt / vai migla tad zudīs / uz visiem laikiem”. Un roka neceļas piebilst, ka tas varētu būt retorisks jautājums.