— Kas kopīgs vilcieniem un tualetēm?

Kādā stendapa mēģinājumā es sāku smieties. Normāli. Jo man patīk humors. Pateicoties vilcieniem, tualetēm un tam, kas tos vieno, bieži smejos par lietām, par kurām citi raudātu. Humors palīdz. Izdzīvot. Nepazaudēt sevi. Padarīt pasauli iekļaujošāku. Arī šajā reizē viena no dalībniecēm pajautāja, par ko es smejos. Atbildēju, ka iedomājos, ko es varētu darīt, ja pie mums notiktu kas līdzīgs kā Ukrainā vai ja Putins palaistu atombumbu. Es nevarētu tikt ārā no mājas, jo lifti visdrīzāk nestrādātu, bet es dzīvoju ceturtajā stāvā. Es nevarētu aizbraukt ciemos uz Līgatni, lai gan – kurš tādā reizē domātu par braukšanu uz Līgatni, ja vien tas nav uz rehabilitācijas centru, zem kura ir bumbu patvertne (pa kāpnēm uz leju). Es varbūt nevarētu pat aiziet uz tualeti. Vilcienā, kas ir šī raksta galvenais tēls, ir pielāgotas labierīcības cilvēkiem ratiņkrēslos. Bet ir viens “bet”. Pašā vilcienā cilvēkiem ratiņkrēslā nav iespējams iekļūt. Šis “bet” attiecas uz daudzām tualetēm. Šis “bet” vieno vilcienus un tualetes. Ar Latvijas poproka grupu bet bet tam gan nav nekādas saistības. Kas ir pirms un pēc “bet”? Tas atklājas vairākos jautājumos, vairākās atbildēs un vairākās situācijās pirms iekāpšanas vilcienā vai ieiešanas (iebraukšanas) tualetē uz četriem riteņiem.

Viena situācija bija pirms vairākiem gadiem (tā kā Rail Baltica vēl nav atklāts, nekas gan nav mainījies arī līdz šim). Ar labu draugu R. nolēmām doties uz Līgatni ar vilcienu. Ar taksometru braukt no Rīgas būtu pārāk dārgi. Un mašīnas nebija ne viņam, ne man. Pēc šī gadījuma es gan nopietni apsvēru iespēju nokārtot braukšanas tiesības. Vilcienā Rīga–Valga, kas brauc cauri Līgatnei, R. bija redzējis iebūvēto pacēlāju, kas paredzēts pasažieriem ratiņkrēslos.

Bet man ir rūdījums, es daudz esmu saskārusies ar nepieejamību, kuras rezultātā manī ir ieperinājies neveselīgs sarkasms un šaubas par to, vai kaut kas varētu būt tik pieejams un par to nebūtu jācīnās vai kāds jābrīdina. Tādēļ drošības labad nolēmu piezvanīt uz Latvijas Dzelzceļa informatīvo tālruni. Varbūt arī šī pacēlāja lietošana ir jāpiesaka, tāpat kā pie vilciena piestumjamie pacēlāji deviņās Latvijas dzelzceļa stacijās, kas jāpiesaka vismaz 48 stundas pirms braukšanas. Es zvanīju 26. decembrī. Man atbildēja, ka tas patiešām ir jāpiesaka, taču īpašais departaments, kas nodarbojas ar vilcienu pieejamības jautājumiem, brīvdienās nestrādā, lai es zvanot darbdienā, kas būšot rīt.

Nākamajā rītā zvanīju atkal, jo mana vēlēšanās aizbraukt uz Līgatni ar vilcienu ar iebūvēto pacēlāju nebija mazinājusies. 27. decembrī īpašais departaments strādāja. Izstāstīju par vilcienu Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju, ar kuru mēs ar R. un manu spalvaināko asistentu Latvijā – labradormeiteni Elfu – plānojam doties uz Līgatni. Drošs paliek nedrošs, pieminēju arī to, ka R. iebūvēto pacēlāju bija ne tikai redzējis, bet arī nofotografējis. Sieviete noklausījās manu stāstu par vilcienu ar iebūvēto pacēlāju un teica, ka tāda vilciena neesot. Tie esot plānoti nākotnē. Bet es esmu pieradusi cīnīties par to, lai kaut kur tiktu. To man iemācīja arī ģimenē. Un es taču biju redzējusi fotogrāfiju ar vilcienu ar iebūvēto pacēlāju. Stāstīju vēlreiz, ka R. bija braucis ar vilcienu Rīga–Valga, kas brauc cauri Līgatnei, bija redzējis un nofotografējis iebūvēto pacēlāju. Sieviete laipnā balsī man atkal atbildēja, ka šāda vilciena ar iebūvēto pacēlāju vēl neesot, bet vai es zinot par manuāli pie vilciena piestumjamajiem pacēlājiem deviņās Latvijas dzelzceļa stacijās – Rīgas, Krustpils, Rēzeknes, Daugavpils, Jelgavas, Saulkrastu, Siguldas, Dubultu un Vaivaru stacijās –, kuru vidū Līgatnes diemžēl neesot? Invaliditāte man daudzās situācijās ir uztrenējusi pacietības muskuli. Tāpēc cik vien mierīgi un skaidri spēju atbildēju, ka zinu par manuāli piestumjamajiem pacēlājiem un pati to pakalpojumus esmu izmantojusi. Vēl piebildu, ka vakar runāju ar Latvijas Dzelzceļa darbinieci un viņa man teica, ka arī vilcienā iebūvētā pacēlāja lietošana ir jāpiesaka un, lai to izdarītu, man ir jāzvana šodien uz īpašo departamentu, kur esmu šobrīd piezvanījusi, un jānorāda, kurā datumā un pulksteņa laikā vēlos lietot šo iebūvēto pacēlāju.

Sievietei ausīmdzirdami nebija invaliditātes, kas tai varētu būt uztrenējusi pacietības muskuli. Viņa man atbildēja, ka neko par tādu vilcienu nezina, ka savienos mani ar īpašā departamenta galveno priekšnieku. Viņam no jauna izstāstīju visu par vilcienu Rīga–Valga, kas brauc cauri Līgatnei. Viņš noklausījās. Un atbildēja. Tāda vilciena ar iebūvēto pacēlāju neesot, bet vai es zinot par manuāli pie vilciena piestumjamajiem pacēlājiem deviņās Latvija dzelzceļa stacijās – Rīgas, Krustpils, Rēzeknes, Daugavpils, Jelgavas, Saulkrastu, Siguldas, Dubultu un Vaivaru stacijās –, kuru vidū Līgatnes diemžēl neesot? Mans pacietības muskulis vairs ilgi nespēja izturēt. Atvadījos un nospiedu sarkano klausulīti uz iPhone, kuru asistente bija apsiekalojusi daudzajās pacelšanas reizēs. Tad rakstīju Facebook ziņu R., ka vai nu viņi neko par tādu vilcienu Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju nezina, vai arī es neskaidri izteicos. Draugs zināja, ka viņš bija redzējis šo vilcienu un pacēlāju, tāpēc arī nolēma zvanīt Latvijas Dzelzceļa īpašajam departamentam. Viņš izsakās skaidrāk, taču saņēma tādu pašu atbildi, ka šāda vilciena neesot. Viņam pietika ar vienu sarunu, lai saprastu, ka nav vērts vēl kaut ko mēģināt paskaidrot un no īpašā departamenta, kuram jānodarbojas ar vilcienu pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslos, nebūs pretimnākšanas.

Tomēr viņš tiešām bija braucis ar šo vilcienu Rīga–Valga un izkāpis Līgatnē. Viņš bija redzējis dzeltenzilo iebūvēto pacēlāju un runājis ar konduktorēm, kuras viņam teikušas, ka ir pat bijušas apmācītas, kā pacēlāju lietot. Arī viņam ir trenēta pacietība. Viņš ir fizioterapeits. Tāpēc devāmies uz peronu 18.10, kad bija jāpienāk vilcienam Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju. Piebrauca vilciens. Atvērās durvis, un ārā izkāpa cilvēki. Vienās durvīs varēja redzēt jaunu un acīmredzami nelietotu dzeltenzilu pacēlāju. Mēs devāmies tuvāk šīm durvīm. Tur stāvēja konduktore tumši zilā formā. R. jautāja, kā ir iespējams lietot šo pacēlāju. Konduktore nezināja. Atnāca vēl viena konduktore tādā pašā formā un teica, ka pacēlājs nav izmantojams, jo tā lietošana ir jāpiesaka, iepriekš piezvanot uz Latvijas Dzelzceļa īpašo departamentu, kurš nodarbojas ar vilcienu pieejamības jautājumiem. Likās, mūsu atbilde par to, ka mēs jau zvanījām, aizplūda nekurienē nesadzirdēta. Tad otrā konduktore par toņkārtu augstāk paceltā balsī teica, ka šī iebūvētā pacēlāja lietošana ir jāpiesaka arī caur Invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons. Man mēles galā sāka rosīties jautājums, kāda Apeironam saistība ar vilcieniem? Kamēr prātā un mēlēs galā dancoja šis jautājums, R. mēģināja sarunāt ar konduktorēm, ka viņš var mēģināt iedarbināt pacēlāju pats, jo ir fizioterapeits un viņam ar pacēlājiem ir nācies darboties. To, ka konduktorēm būtu jābūt apmācītām lietot šo pacēlāju, viņš nepieminēja, jo bija pieklājīgs un negribēja strīdēties. Konduktores tomēr neļāva viņam pieskarties pacēlājam, jo, pirmkārt, viņš varot kaut ko salauzt un kurš tad par to atbildēšot; otrkārt, tas neesot pieslēgts elektrībai. Es sāku domāt – priekš kam tad tas vilciens un pacēlājs ir domāti. Mēģināju nomierināt R., kurš bija manāmi sašutis, jo nebija pieradis pie šādas attieksmes. Diemžēl es tādu attieksmi esmu daudzreiz piedzīvojusi un mani tā vairs tik ļoti neuztrauc.

Mēs tomēr aizbraucām uz Līgatni – ar autobusu, kur mums tikai laipni palūdza nākamreiz brīdināt par braukšanu, lai viņi mūsu ērtībai var atsūtīt autobusu ar iebūvētu pacēlāju. Pa ceļam uz Līgatni autobusā ironiski runājām, ka vilcienā Rīga–Valga ar iebūvēto pacēlāju R. bija izmantojis arī labierīcības ar rokturiem un visu citu, lai to varētu izmantot cilvēki ratiņkrēslos. Protams, pielāgotas labierīcības būtu iespējams izmantot, tikai tiekot vilcienā, bet…

 

Reiz biju boulinga centrā. Arī boulinga centrā bija savs “bet”, kurš atklājās, kad jautāju, vai tur ir pieejamas labierīcības cilvēkiem ratiņkrēslos. Man atbildēja, ka esot ļoti labi pielāgotas. Es jautāju, kur tās atrodas? Esot otrajā stāvā. Es jautāju, kā es varētu tur nokļūt. Man atbildēja – pa kāpnēm uz augšu. Šoreiz mums līdzi nebija neviena, kurš mani ar ratiņkrēslu varētu tur uznest. Uz labierīcībām nācās doties uz tuvējo Rimi. Tur ārpusē varētu būt reklāma “Sanāk, sanāk! Vienīgās cilvēkiem ar invaliditāti pieejamās labierīcības 10 km rādiusā!” Bet tādas izkārtnes nav.

Pielāgoto labierīcību “bet” parasti tiek iepazīti personiskajā pieredzē, citreiz steidzīgā manierē, ja ir jāmeklē tualešu atslēga. Kaut kāda reti kuram zināma iemesla dēļ vienmēr ir aizslēgtas ne vīriešu, ne sieviešu labierīcības, bet tieši cilvēkiem ar invaliditāti paredzētās. Kāpēc?

Vajadzība var kļūt vēl steidzamāka, ja pirms atslēgu meklēšanas ir jāsameklē vēl kaut kas. Kādā tirdzniecības centrā uz pielāgoto labierīcību durvīm rakstīts, ka atslēga jāmeklē pie dežuranta. Nav atstāts ne numurs, ne dežuranta fotogrāfija. Neviens no tirdzniecības centra labierīcībām tuvāk strādājošajiem tirgotājiem nezināja, kā dežurants izskatās. Dežurants bija jāmeklē tik ilgi, ka es sāku domāt, vai nav jāsāk meklēt arī apkopēju. Mana invaliditātes uztrenētā pacietība beidzās. Devos pie veikala administrācijas, lai man dod atslēgu no pielāgotajām labierīcībām, un pateicu arī, ka tā nevar rīkoties, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums.

Es pateicu, bet daudzi nepateiktu, noklusētu un aizietu, varbūt pat piedzīvotu kaunu, jo nepaspētu uz labierīcībām. Tualete nav luksusa lieta, bet cilvēkiem ratiņkrēslos reizēm par tādu kļūst. Tām vietām, kur ir pieejamas labierīcības, tad tiek piešķirti papildu punkti un apmeklējuma reizes, jo tur var brīvi dzert tēju un kafiju pēc patikas, neuztraucoties par to, kas notiks, tiem šķidrumiem pārstrādājoties. Bet ir vēl pārāk daudzas vietas, kur par to ir jāuztraucas. Piemēram, kādā Latvijas dzelzceļa stacijā, kurā pielāgotās labierīcības ir, bet…

Līdz tām jānokāpj desmit divpadsmit pakāpieni uz leju. Varētu jautāt, vai tad pacēlāja nav? Ir pacēlājs, bet tas ir kļuvis par krātuvi vecām kartona kastēm un slotām, jo sen salūzis un neesot, kas salabo. Rakstnieki un mākslinieki mani toreiz aiznesa uz pielāgotajām labierīcībām. Kamēr mani nesa, viena sieviete atbrīvoja pielāgotās labierīcības no spaiņiem, slotām, švammēm un citām lietām, lai es varētu tur iebraukt iekšā. Bet kāpēc pielāgotajām labierīcībām jākļūst par noliktavu apkopējām? Varbūt daudzas apkopējas pārvietojas ratiņkrēslos un viņām vieglāk, ja var noliktavā pačurāt?

Vilcienā ir kāpnes uz augšu uz pielāgotajām labierīcībām. Dzelzceļa stacijā – kāpnes uz leju uz pielāgotajām labierīcībām. Bet ir vietas, kur nevajag ne uz leju, ne uz augšu, bet mierīgi var iebraukt tualetē. Pat divatā, jo ir vietas, kur pielāgotajās labierīcībās ir divi identiski podi. Kāpēc? Es pat ar savu spalvaino asistentu neietu divatā uz poda. Varbūt šādā tualetē var labi iepazīties? Varbūt divi podi ar rokturiem tomēr ir labāk nekā viens vai neviens? Es tomēr izvēlos būt viena tajā tualetē ar diviem podiem, jo man ir svarīga mana privātā telpa, kurā invaliditāte pārāk bieži tiek redzēta kā atļauja ielauzties, liekot pieteikt pielāgoto vilcienu, kad patiesībā es vēlētos neviena nepamanīta un nevienam neatskaitoties kaut kur aizbraukt, vai – liekot meklēt labierīcību atslēgu, kad negribu ne ar vienu runāt, vienkārši nokārtot savas dabiskās vajadzības, vai – liekot atbildēt uz šādiem jautājumiem uz ielas, veikalā vai citur publiskajā telpā:

Kas ar tevi notika?

Kur tu ej?

Kāpēc tu ej viena?

Kur ir tavs asistents?

Kur tu dzīvo?

Kā tu tiec uz ceturto stāvu?

Kā tu pagatavo sev ēst?

Kā tu dzīvo viena, kā tiec ar visu galā?

Vai tev ir draugs?

Es tev iedošu naudu. Ņem! – to nejautā.

Vai drīkst paglaudīt tavu suni?

Kā sauc tavu suni?

Vai tavs suns kož?

Tu droši vien brauc uz poliklīniku, sociālo dienestu vai dienas centru, vai ne?

“Es tev palīdzēšu” nesaka. Bet tik ļoti vajadzētu, lai saka un jautā, kā palīdzēt. Mums katram ir privātā dzīve, arī cilvēkiem ratiņkrēslos, un ir svarīgi to ievērot. Tā mēs cienīsim cits citu un veidosim drošāku un iekļaujošāku vidi. Paldies visām vietām, kurās ir bijis dialogs par to, kā pielāgot konkrēto vietu, kur ir bijusi cilvēcīga saruna! Paldies visiem cilvēkiem, kuri jautā, kā palīdzēt, un jautā, vai drīkst uzdot jautājumus, nemetot bez cenzūras tos virsū man vai citiem cilvēkiem ar invaliditāti. No sirds priecājos, ka arvien vairāk ir vietu, kur es varu būt un nesatraukties par to, kā tikšu tur iekšā, kā aiziešu uz tualeti, vai manu suni asistentu nedzīs ārā un ievēros arī viņas un manas tiesības būt visur kopā. Lai mums arvien mazāk būtu “bet” un arvien vairāk spējas iejusties blakusesošo cilvēku kurpēs, riteņos, pasmaidīt par šiem “bet” un darīt visu iespējamo, lai tie pazustu un mums būtu brīvība cilvēcīgā kopābūšanā! Lai veselīgs humors dzīvē un komunikācijā palīdz, atjauno un iedrošina turpināt dzīvot, iet, ripot, redzēt, just, būt!

 

Raksts tapis Latvijas PEN cikla Trauma kā jaunas valodas iespēja rakstu sērijā. Šis cikls paralēli tiek publicēts Zviedrijas PEN interneta žurnālā PenOpp angļu un zviedru valodā https://www.penopp.org/