— Mazais bestiārijs

 

Bite

Reiz vectēvs aiz rokas ieveda mani amoliņu laukā;
kad ievēroju, ka ikkatrā ziedā ir pa bitei, jau bija par vēlu,
biju iebridis, ziedi pāri galvai, dūcoša pļava, kur nogrimstu dibenā:
“Nebaidies,” viņš teica, “vari pat paglaudīt, ja gribi,”
un es lēnām ar pirkstu pieskāros bites pūkainai mugurai,
it kā uz skārienjūtīga ekrāna piespiezdams podziņu,
kas noņem trauksmi; tirkšķēja sienāžu velosipēdu zvaniņi,
puķu dzimumorgāni izgriezti uz āru, un bites –
šīs salduma radītājas, kas pašas – karsti pipari vasaras mērcē –
kā episka šujmašīna diedza kopā zaļumu neredzamiem diegiem.
“Viņas dzeļ tikai tad, kad jūtas apdraudētas,” vectēvs teica,
“Tāpēc vienmēr labāk ir visu ar viņām sarunāt.”
Un tā viņš arī darīja, kad ņēma magazīnas ārā no stropa:
“Es paņemšu daļu no jūsu medus, bet daļu atstāšu, labi?”
it kā tā būtu biznesa tikšanās, darījums kādā kafejnīcā
starp diviem domubiedriem, kas nolēmuši apvienot uzņēmumus.
Kādā rītā modos, šķita, no klusa zobārsta urbja – bite
sitās logā kā pret stiklu krītoša, bet nekad nenokrītoša
kafijas pupiņa. “Es tikai tevi izlaidīšu atpakaļ ārā,” es čukstēju,
baidīdamies, ka esmu tam par mazu jeb, pareizāk sakot,
ka esmu Goliāts, bet viņa – Dāvida lingas akmentiņš.
Vectēvs bērnībā esot mēģinājis viens pats savākt spietu,
lai vecāki ar viņu lepotos; uzrāpies ābelē ar spietuvi,
bet – neveikla kustība – un visa smagā insektu bumba
uzkritusi virsū; es vienmēr uzskatīju: šādi viņš kļuva par supervaroni;
un tagad zinu, viņam tiešām bija superspējas – runāt
un saprast to valodu, ko savā kvadrātkilometriem plašajā dejā
izburto šie darba kukaiņi, lidojošie dārgakmeņi,
šķidrā zelta alķīmiķi, maizītes, vaska un māšu pieniņa –
veselības eliksīra un jaunības avots. Ko viņas tev pateica,
vectēv, pirms no tavām šūnām tika izsviesta pēdējā pile?
Vai viņas tev paskaidroja, ka apputeksnēšanas smalkā mehānika
notur vietā floru; ka, izraujot to ārā no ekosistēmas,
mēs ejam bojā, gluži kā viņas pašas mirst bez dzeloņa?
Drīzāk, man šķiet, viņas tevi pasveicināja kā senu draugu:
“Ej vien, tur ir amoliņu pļava, mīļais. Lūdzu, nebaidies.”

 

Mežacūka

Cilvēks, cilvēks,
smaile piramīdas galā, domājošais, radošais –
lineāls un kronis,
cilvēks aizņem daudz vairāk vietas, nekā viņa ķermenis,
viņš var šķērsot Daugavu ar svilpienu,
viņš var no Jēkabpils piezvanīt radiem Brazīlijā,
nošaut irbi ar plintes skrotīm.

Vectēvs bija tāds cilvēks, 20. gadsimta cilvēks,
liels cilvēks, tas nozīmē – viņam bija biezi kauli,
pats teica: “Es nevaru nekustīgs noturēties virs ūdens, grimstu lejā,
kauli par smagu.” Reiz viņš paņēma mani līdzi uz medībām,
pēc piecām stundām slēpnī es neizturēju un pačurāju,
bet tieši tajā brīdī pamalē parādījās alnis, kurš saoda manu urīnu
no kilometra attāluma
un nozuda atpakaļ biežņā.

Arī laikā cilvēks izplešas,
it kā izguļoties pa visu gultu, izspiežot pārējos uz sāniem,
mīļos, tuvos, beigtos. Lūk, bēniņos pie sienas
karājas nogriezta mežacūkas galva,
pagātnes liecība par vīra gadu veiksmi.

Vectēvs esot perfekti trāpījis ar bisi,
tad ar dunci uzšķērdis kuilim mīksto vēderu,
no kura kūpot izvēlās iekšas,
kā no veļasmašīnas izveļas mitras bikšu staras un piedurknes.

(Garša bijusi dūmaina, lai ko tas arī nozīmētu.)

Tak vectēvs bija labs cilvēks,
20. gadsimta cilvēks, arvien svešu hierarhiju cilvēks,
bet nekad man neko neuzspieda,
un es viņu mīlēju par to, un es cienīju savu medījumu.

Taču tagad, kad viņa nav,
lūk, skatos, lopkopības žurnāla reklāma internetā –
teksts no kādas Brūnaļas perspektīvas: “Jums par patikšanu
es dodu pieniņu un gaļiņu…”
Manās iekšās noklikšķ kāds šautenes gailis,
un es rakstu “Facebook” komentārā:

“Šādi runāt govs vārdā
ir ne tikai nežēlastības pret dzīvniekiem normalizēšana,
bet vienkārši pretīgi,” es klabinu un lepojos,
ka aizstāvu vides aktīvistus, kritizēju fermas
un zinu visu par siltumnīcas efektu.

Pēc tam ar labi padarīta darba sajūtu –
virtuvē paņemu savu divgadīgo dēlu klēpī,
un mēs kopā nolobām vārītu vistas olu,
viņš piespiežas pie manis,
stārķu mazulis ligzdā,
kamēr es prasu, vai grib sviestiņu, sālīti,
pastēti.

Reizēm gatavoju ēst,
jaucu garšvielas, kā likdams kopā puzles gabaliņus,
asiņainā gaļa uz pannas maina krāsu no rozā uz bēšu,
un sieva ierunājas par veselīgākiem ēšanas paradumiem,
un es mēģinu mainīt temata krāsu –
piebārstu sarunai jokus.

Cilvēks, es, cilvēks,
lineāls pa pirkstiem, kronis no dunčiem,
priekšā skatienam kā brilles.

Mežacūkas galva laukos skatās tumsā
ar krāsota koka acīm,
rupjiem sariem noklātā mute –
gandrīz smejas.

 

Ņūfaundlendietis

Neatšķirdams, kura dziesma ir kādam putnam,
staigāt pa mežu ir kā senu dzejoļu tulkojumos
dzirdēt mīklainas atsauces, ko nav iespējams saprast,
nemeklējot skaidrojumus pēcbeigu komentāros.

Es mācījos augu un insektu nosaukumus,
ķēru skrejvaboli, kas manevrēja cauri zālienam
kā maza un spīdīga rotaļu mašīna;
es neaiztiku gundegu un liku ceļmallapu uz nobrāzuma.

Mūsu lauku teritorija pielija ar valodu,
var teikt: tā kļuva interaktīva, lietas atbildēja,
kad nosaucu tās vārdā, it kā es būtu mediķis,
kas ar gumijas āmurīti uzsit pa celi, meklējot nervu.

Māsīcai bija divi suņi: bokserim – nogriezta aste, 
to sauc par kupēšanu, un tas ir nelegāli,
ja vien nav bijusi trauma vai nopietna slimība,
virs dibencauruma luncinās strups, spalvains cīsiņš.

Bokseris sasprindzis skrēja uz visām pusēm,
it kā dzītos pakaļ neredzamai kaučuka bumbiņai,
bet otrs bija ņūfaundlendietis, lēnīgs milzis,
staigājošs dīvāns, kas spēj apgulties pats sevī.

Es iekāpu šūpolēs un šūpojos, cik vien augstu varēju,
un vienreiz, kad biju uzšūpojies uz priekšu,
man aiz muguras nostājās lielais suns: es viņā ietriecos
atmuguriski, sajūta kā vieglā autoavārijā.

Es lūdzu piedošanu un glaudīju atļukušās lūpas
žokļu sānos, kur tecēja biezas siekalas. Viņš nokratīja galvu,
un viss izšļakstījās kā no slapja propellera.
Taču drīz viņš nomira, apglabājām turpat aiz dīķa.

Es attapos, ka mana valoda, kas raibinājusi 
pagalmu un mežu, pēkšņi vairs neder. To grūti aprakstīt,
bet kas līdzīgs notiek, kad ir žvadzošs atslēgu saišķis,
bet neviena atslēga nelien slēdzenē.

Es atcerējos māsīcas mīluli, kad bija jāsauc tosts bērēs.
Tā bija identiska sajūta tai reizei: pieaugušie
vairs nešķiet pieauguši, bet gan ir tādi paši, kāds esi tu,
improvizē, taustās, grib instrukciju, kur tās nav.

Tas bija kādā pilsētas banketu zālē, kur suņiem ienākt aizliegts.
Kad izgāju ārā, bija ziema, un es uzliku ausu sildītājus,
it kā ievietodams galvā nestos, neizsacītos,
vēl tikai topošos, strupos teikumus pēdiņās.

 

Dzejoļi tapuši Latvijas PEN cikla Trauma kā jaunas valodas iespēja sērijā. Šī sērija paralēli tiek publicēta Zviedrijas PEN interneta žurnālā PenOpp angļu un zviedru valodā https://www.penopp.org/