— Garais mājupceļš

Natālija Kaļiada (Наталля Каляда) ir Baltkrievijas Brīvā teātra mākslinieciskā vadītāja un producente kopā ar vīru Nikolaju Hazeļinu. Natālija ir trīs reizes aizturēta par dalību miermīlīgos politiskos protestos un teātra aktivitātēs un jau gandrīz 15 gadu ar vīru dzīvo ārpus Baltkrievijas, turpinot teātri vadīt un izrādes veidot tiešsaistē. 2021. gadā, neilgi pēc pēdējām nozagtajām Baltkrievijas vēlēšanām, Natālija un Nikolajs no Baltkrievijas palīdzēja aizbraukt arī visai teātra komandai, kam vairs nebija iespējas valstī strādāt. Natālija un Nikolajs bija globālās mākslinieciskās kampaņas Brīva Baltkrievija iniciatori un spēlēja izšķirošu lomu mērķtiecīgu sankciju noteikšanā pret Lukašenko un viņa režīmu 2011. gadā, kā rezultātā Baltkrievijā tika atbrīvoti politieslodzītie. Baltkrievijas Brīvais teātris ir vienīgais valdības aizliegtais teātris Eiropā. Tas tika dibināts 2005. gadā Minskā Eiropas pēdējās diktatūras laikā, šobrīd pazīstams visā pasaulē un turpina veidot ārkārtīgi spēcīgu politisku saturu.

Agra Lieģe-Doležko

 

Kādi bija Baltkrievijas Brīvā teātra rašanās un pastāvēšanas pirmsākumi valsts politiskās situācijas kontekstā?

Teātra rašanās bija prāta vētras rezultāts. 2004. gada septembrī mēs runājāmies ar draugiem, kopīgi domājām par to, ko mums nozīmē brīva valsts. Līdz tam laikam, jau sākot ar 1999. gadu, vairāki mūsu draugi bija nolaupīgi un nogalināti, avīzes, kurās mans vīrs bija darbojies kā galvenais redaktors, bija likvidētas. Var teikt, ka mēs domājām nevis par izeju, bet gan pretēji – par iešanu dziļumā, dziļāk pagrīdē. To mēs saredzējām kā vienīgo pretošanās veidu, un to arī darījām.

 

Izveidojot teātri.

Jā. Mēs atklājām teātri, sarīkojām preses konferenci. Bet patiesībā jau tur vēl nekā nebija – tā bija tikai ideja. Mēs pateicām, ka Baltkrievijas Brīvais teātris uzsāk darbību un ka tas pastāvēs tik ilgi, kamēr valstī pastāvēs diktatūra. Taču gadu no gada redzējām, ka demokrātija kļūst aizvien trauslāka. Un runa nav tikai par Baltkrieviju – atliek palūkoties apkārt, kā šis process attīstās visā pasaulē. Mēs sapratām, ka būsim vajadzīgi visur, ne tikai Baltkrievijā, un jau no pašiem teātra pirmsākumiem mēs runājam par plašākiem jautājumiem.

 

Kādām tēmām pievērsāties, un kas tajās tik ļoti tracināja Baltkrievijas valdību?

To vērot bija ļoti interesanti. Piemēram, tu ņem un iestudē britu lugu, un pēkšņi tā kļūst aizliegta, jo tajā esam pievērsušies jautājumiem par seksuālajām minoritātēm, mentālo veselību un pašnāvību, un pēkšņi to mēģina aizliegt izrādīt ar pamatojumu, ka cilvēki to visu redzēs un tam noticēs un tad tas sāks notikt arī ar viņiem. Tas ir vienlaikus ļoti skumji, bet arī komiski, ja redzam, no kādiem vēstījumiem autoritāri režīmi tipiski ļoti baidās. Tie ir vēstījumi, kuri nerunā par šiem režīmiem tieši, bet vienlaikus liek to pārstāvjiem saprast, ka tas ir par viņiem. Viņi noliedz LGBTQ+ kopienas tiesības, neatzīst faktu, ka Baltkrievija ir starp pirmajām valstīm pēc šķiršanās, pašnāvību, vardarbības ģimenē un alkoholisma rādītājiem.
Taču, atgriežoties pie teātra izveidošanas, – mēs attīstījāmies un vēlējāmies panākt, lai valstī atgriežas baltkrievu dramaturgi, kuri bija kļuvuši pazīstami ārpus Baltkrievijas robežām, jo, manuprāt, dramaturgi ir labākais sabiedrības, tā teikt, rentgena aparāts. Mēs ātri vien iekļuvām Centrāleiropas top trijniekā starptautiskajā jauno autoru konkursā, un Baltkrievijā režīms mūs ļoti ātri aizliedza – mana un vīra jau iepriekš zināmo un “melnajā sarakstā” esošo vārdu dēļ.

 

Tātad jūs jau no pašiem pirmsākumiem darbojāties “pagrīdē”.

Jā, bet tajā pašā laikā jau mūsu eksistences pirmajā gadā mums atbalstu izrādīja, piemēram, britu slavenais dramaturgs un scenārists Toms Stopards un bijušas Čehoslovākijas un vēlāk Čehijas Republikas prezidents Vāclavs Havels, kurš bija arī dzejnieks, prozaiķis un dramaturgs. Devāmies mūsu pirmajā Eiropas turnejā, un interesanti, ka pirmā pietura bija tieši Jaunais Rīgas teātris Latvijā. Pabijām arī Viļņā, Helsinkos, citviet. Notiekošais šķita neticams – viss attīstījās ļoti strauji, turklāt skatītāji visā Eiropā ļoti skaidri uztvēra to, ko vēlamies pateikt. Tikmēr Baltkrievijas valdības pārstāvji centās sazināties ar visām mūsu sadarbības iestādēm…

 

Viņi vērsās pie ārzemju teātriem, lai par jums brīdinātu?

Jā, katras konkrētās valsts Baltkrievijas vēstniecības pārstāvji vērsās pie vietējiem teātriem un institūcijām, kas mūs uzņēma, sakot, ka viņi nedrīkst mūs uzņemt, jo mūsu patiesībā nemaz nav. (Smejas.) Mēs, protams, nebijām Baltkrievijā reģistrēti, un, kad ārzemju žurnālisti runāja ar Baltkrievijas Tieslietu vai Kultūras ministrijas pārstāvjiem, jautājot – kā nākas, ka Baltkrievijas Brīvais teātris uzstājas ārzemēs, bet viņi saka, ka mēs neeksistējam –, šie atbildēja, ka, ja mēs būtu piereģistrējušies, mūsu darbība jau sen būtu pārtraukta. Tāda bija mūsu eksistences dinamika jau kopš pašiem pirmsākumiem.

 

Tikmēr jūs pasaulē kļuvāt aizvien pazīstamāki un atzītāki.

Jā, atsauksmes, recenzijas jau kopš paša sākuma bija lieliskas, izrādes bija izpārdotas. Atceros savu sarunu ar kāda Helsinku festivāla radošo direktoru, kur es viņam teicu, ka esmu ārkārtīgi pateicīga par iespēju mūsu teātrim pie viņiem uzstāties, un viņš atbildēja: “Jums jāpārstāj cilvēkiem pateikties! Jūs esat šeit nevis tāpēc, ka mēs sniedzam humanitāru atbalstu, bet gan tāpēc, ka radāt neiedomājami labu teātri!” Viņš teica, ka, vērojot mūsu aktierus uz skatuves, rodas sajūta, ka viņi spēlē tā, it kā šis būtu viņu pēdējais uznāciens. Un tāda patiesi nereti bija sajūta – ka jebkura izrāde, jebkura turneja varētu izrādīties pēdējā nepārtraukto represiju un arestu dēļ Baltkrievijā. Tāpēc šīs uzstāšanās šķita kā dzīve paralēlā realitātē, un pat šobrīd, pēc 20 gadiem, kad mēs sēžam te, Londonā, un veidojam izrādi, sajūtas ir līdzīgas. Mēs strādājam kopā ar ukraiņu producentiem, un viena no viņiem, strādājot pie izrādes uzzināja, ka viņas dzīvoklim Kijivā trāpījusi krievu mesta bumba. Visa viņas ģimene ir kopā ar viņu šeit, Londonā, un viņi visi vienlaikus raud par zaudēto un arī no atvieglojuma, ka visi ir dzīvi un veseli. Un mums visiem ir svarīgi turpināt strādāt, veidot izrādes, nodot šo vēstījumu par jauno realitāti – jo šī paralēlā realitāte ir mūsu dzīve, kurā vienlaikus jānodarbojas ar mākslu, politiku, diktatūru un karu.

 

Bet toreiz situācija Baltkrievijā jau atkal pasliktinājās pēc 2010. gada prezidenta vēlēšanām.

Jā. 2010. gada septembrī tika nogalināts vēl viens mūsu draugs žurnālists. Tā bija iestudēta, KGB organizēta “pašnāvība”, un decembrī bija paredzētas tā dēvētās prezidenta vēlēšanas. Decembra sākumā mēs ar izrādi devāmies uz Londonu – ar domu, ka vērsīsimies pie britu politiķiem un lūgsim, lai viņi piemēro sanckijas represīvajam režīmam Baltkrievijā. Bet, protams, toreiz neviens neklausījās. Taču pat šis lidojums uz Londonu man varēja izpalikt. Toreiz piecos no rīta jau bijām tikuši cauri pasu kontrolei un saņēmuši lidmašīnas biļetes, lai dotos vispirms uz Vīni un tad no Vīnes uz Londonu. Pie mums pienāca grupa ar vīriešiem, kurus varēja viegli identificēt pēc viņu matu griezumiem, un viņi vērsās pie manis, liekot man atdot pasi un lidmašīnas biļeti un iet viņiem līdzi. Viņi mani noveda kaut kur pagrabstāvā, daudzus, daudzus stāvus zemāk, un, esot tajā tumsā, biju pārliecināta: šīs ir manas beigas. Baltkrievijā joprojām var tikt piemērots nāvessods un cilvēkus vienkārši nošauj – un es biju pārliecināta, ka tas tajā brīdī notiks arī ar mani. Kad viņi bija mani ieveduši kādā telpā, viņi teica: tu saproti, ka esi teroristu organizācijas vadītāja? Tu saproti, ka tu nekad nevienu savējo vairs neredzēsi, ka pazudīsi uz visiem laikiem? Mans vectēvs ir piedzīvojis Gulagu un Staļina represijas, un mums visiem šī pieredze ierakstīta DNS – kaut kādā ziņā mēs, šķiet, vienkārši rēķināmies, ka kaut kas šāds var notikt. Bet tas vienlaikus man palīdzēja nesastingt un viņus tomēr censties provocēt – es teicu: “Dariet, kas jums jādara, bet pirms tam tomēr piezvaniet saviem bosiem un pajautājiet, vai viņi tiešām vēlas, lai jūs to darāt. Jo līdz vēlēšanām ir divas nedēļas, jūs zināt, kas es esmu, un tie pārējie 20 cilvēki, kuri bija ar mani un kuri šobrīd jau ir ceļā uz Londonu, tur sacels neiedomājamu troksni par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā.” Mūsu izrāde bija tieši par šo – par nolaupīšanām un slepkavībām Baltkrievijā –, tāpēc es uzdrošinājos ar viņiem tā runāt un teicu: “Jūs noteikti negribat, lai jūsu bosam tiek pievērsta papildu uzmanība šajā sakarā, un varbūt šī manis sagrābšana tomēr ir jūsu pašdarbība?” Viņi patiešām kādam piezvanīja, un pēc 15 minūtēm aizveda mani atpakaļ uz izlidošanas sektoru, atdeva dokumentus, ļāva iekāpt lidmašīnā – un mēs uzstājāmies Londonā. Šī izrāde pievērsa nozagtajām vēlēšanām Baltkrievijā milzu uzmanību, cilvēki protestēja pie Baltkrievijas vēstniecībām ārzemēs, tostarp arī mūsu sabiedrotie – Džūda Lovs, Sjēna Millere, Īans Makellens. Pēc mūsu atgriešanās Baltkrievijā tika izplatīta ziņa, ka mēs esam politiskie noziedznieki, un atkal izkļūt mums izdevās tikai tāpēc, ka bija paredzēta turneja ASV. Mēs devāmies prom pirms oficiāli noteiktā datuma, neatceļot jau iegādātās lidmašīnas biļetes, un ir zināms, ka dienā, kad mums bija paredzēts izlidot, lidostu bija aplenkuši KGB aģenti, gatavojoties mūsu arestam. Viņi bija gājuši uz mūsu vecāku dzīvokļiem, centušies atrast mūsu bērnus – jaunākais lidoja kopā ar mums, un zināms, ka pretējā gadījumā viņi būtu atņēmuši mums aizgādnības tiesības, ielikuši bērnu bērnunamā, jo šī ir prakse, ko īpaši bieži sāka izmantot pēc 2010. gada.

 

Kopš tā laika vairs neesat atgriezusies Baltkrievijā.

Nē. Toreiz ASV es tikos ar Hilariju Klintoni, un jau atkal lūdzu ieviest visas iespējamās finansiālās un cita veida sankcijas pret režīmu Baltkrievijā. Tas tika plaši atspoguļots medijos, un pēc tam pret mums tika izvērsta kriminālā vajāšana – Baltkrievijā mēs kļuvām par valsts ienaidniekiem. Nākamgad apritēs 15 gadu, kopš neesam bijuši mājās. Mēs ieguvām politisko bēgļu statusu un tobrīd apsvērām, ka nepieciešams arī visus pārējos mūsu teātrī strādājošos izvest no valsts, bet tobrīd viņi vēlējās palikt un turpināt uzstāties Baltkrievijā, kamēr mēs pārgājām uz darbu Skype formātā. Tikmēr Baltkrievijā teātra vadību pagrīdē uzņēmās divas sievietes – brīnišķīgs lesbiešu pāris. Jāpiebilst, ka 40% no mūsu komandas pieder LGBTQ+ kopienai, kas, protams, Baltkrievijā ir kas neiedomājams un oficiāli aizliegts. Mēs tikmēr veidojām izrādes, darbojoties ar aktieriem tiešsaistē, un tā tas turpinājās līdz 2021. gada oktobrim, kad ar mūsu palīdzību visai komandai nācās izkļūt no Baltkrievijas. Tur stradāt vairs nebija iespējams.

 

2020. gadā notika nākamās butaforiskās prezidenta vēlēšanas, pēc kurām situācija strauji pasliktinājās.

Jā, un līdz 2022. gadam, manuprāt, Baltkrievija sasniedza patiešām smagas eksistenciālas krīzes līmeni. Bija skaidrs, ka režīmam nav nekādas intereses par Covid-19 pandēmiju – viņi netaisījās neko tās sakarā darīt, ieviest ierobežojumus. Viņi izplatīja informāciju, ka Covid-19 ir uzpūsta ziņa, ka tā ir lieka panikas izraisīšana, un vēl tagad atceros valdības oficiālo ieteikumu: brauciet ar traktoru, iedzeriet šņabi, ieejiet pirtī. Ja šņabi un pirti vēl kaut kādā veidā varētu izskaidrot, tad kā ar Covid-19 cīnīties varētu palīdzēt braukšana ar traktoru? Bet patiesībā, protams, nekas no tā nebija smieklīgs – situācija bija drausmīga, ārstiem lika parakstīt dokumentus, kā rezultātā viņiem bija aizliegts izplatīt informāciju par vīrusu, par to, ka slimnīcas ir pilnas ar mirušajiem. Taču, atgriežoties pie vēlēšanām, 2020. gadā pēkšņi uzradās vairāki neatkarīgi kandidāti, un tas bija neticami. Taču tas provocēja režīmu, un vairākus mēnešus pirms vēlēšanām viņi sāka veikt preventīvus arestus – skaidrs, ka viņiem bija bail. Tobrīd mēs bijām sākuši iestudēt Eiropas suņus – izrādi, kas balstīta Alherda Bahareviča romānā –, bet mēs lūdzām visus aktierus un pārējo komandu doties Covid-19 mājsēdē, lai pasargātu viņus un skatītājus. Tā kā mēs tobrīd jau vismaz 12 gadu bijām strādājuši tiešsaistē, tas nebija nekas jauns un neiespējams, un mēs to izveidojām kā tiešsaistes izrādi, kas tika pārraidīta YouTube. Pēc pāris mēnešiem, kad tuvojās vēlēšanas un Baltkrievijā bija arestēti jau vairāk nekā 1000 cilvēku, skatītāji sāka mums rakstīt un lūgt, lai sākam atkal uzstāties klātienē. Mēs saņēmām vēstules, kurās bija rakstīts: kad mūs arestē un iemet cietumā, jūsu izrādēs redzētais mūs notur pie dzīvības. Tajā brīdī sapratām, ka teātris pastāv tieši šī iemesla dēļ un ka mums ir jāatsāk rādīt izrādes klātienē. Eiropas suņus mēs rādījām cilvēkiem brīvā dabā, upju krastos – mūsu aktieri devās uz dažādiem ciematiem un uzstājās uz plosta, kamēr cilvēki sēdēja krastos, iekūra ugunskurus, ēda, dzēra un skatījās izrādi. Pēc tam aktieri pievienojās skatītājiem, runājās ar viņiem par to, kas valstī notiek. Tas bija lieliski, jo tieši gadu iepriekš mēs bijām sākuši strādāt pie jaunas stratēģijas – vēlējāmies sākt veidot pasakās balstītas izrādes bērniem, jo bija skaidrs, ka ir svarīgi ķerties pie bērnu izglītošanas. Covid-19 dēļ tobrīd mums neizdevās izveidot jaunas izrādes bērniem, bet aktieri un režisori pārveidoja esošās izrādes, lai izveidotu bērnu programmu, un brīvdabas izrādes, kur aktieri uzstājās uz plostiem, skatījās ģimenes ar bērniem – tas bija kaut kas fantastisks un tiešām unikāls.

 

Kurā brīdī arī aktieriem nācās pamest valsti?

Pirms vēlēšanām gaisā bija šī sajūta, ka iedzīvotāju mentalitāte mainās, ka pretestība palielinās, ka cilvēki jau ir uzvarējuši, un tas lika arī režīmam pārgrupēties, un ar Putina palīdzību sākās vissmagākās represijas. Visi mūsu aktieri pabija cietumā, un viņus piespieda parakstīt protokolus – ja tiks atkal saņemti ciet, tad ies cietumā uz astoņiem gadiem. Tāpēc 2021. gada oktobrī mēs kopīgi pieņēmām lēmumu, ka visiem jādodas prom, lai gan tas bija smags lēmums, cilvēki negribēja atstāt Baltkrieviju. Un es to saprotu, jo politiskā bēgļa statuss ir kaut kas tāds, ko es nevienam nenovēlētu, – pasaule tādā situācijā nav droša vieta. Mēs tobrīd domājām, ka teātra jaunā mājvieta būs Polija, bet tad pagājušā gada februārī Krievija iebruka Ukrainā un situācija baltkrieviem ārpus Baltkrievijas būtiski mainījās. Tobrīd visi palikām Londonā, bet tagad jau lielākā daļa mūsu komandas ir Polijā, kur mēs izveidojām teātra skolu un sākām veidot izrādes Ukrainas un Baltkrievijas bēgļu bērniem un viņu vecākiem.

 

Jūs minējāt, ka situācija baltkrieviem būtiski mainījās pēc pilna mēroga kara sākšanās Ukrainā. Vai varat pastāstīt nedaudz vairāk par šo pieredzi?

Bija ļoti sāpīgi piedzīvot šo diskrimināciju. Nevienu pēkšņi vairs neinteresēja, kas tad īsti ir šie baltkrievi, kuri desmitgadēm ilgi ir cīnījušies pret diktatūru, jo pēkšņi mēs visu acīs bijām saistīti ar agresorvalsti. Tam ir arī praktiskā puse – šobrīd lielai daļai ārpus Baltkrievijas dzīvojošo baltkrievu ir problēmas ar pasēm un vīzām, arī mūsu aktieriem. Pasēm beidzas termiņi, daudzas vēstniecības atsakās izsniegt vīzas – process kļuvis patiešām briesmīgs, un diskriminācija ir skaidri redzama. Svjatlana Cihanouska ir uzsākusi iniciatīvu par jaunām baltkrievu pasēm, kas varētu tikt izsniegtas ārpus valsts, bet tam tiešām būtu jānotiek ātri, jo režīma ietvaros Baltkrievijā šobrīd panākts tas, ka ārzemēs dzīvojošie baltkrievi nevar saņemt pases, ja neatgriežas pēc tām Baltkrievijā. Viņi aicina visus atgriezties Baltkrievijā un sākumā izciest piespriestos cietumsodus, lai pēc tam tiktu pie pases.

 

Pretējā gadījumā ārzemēs esošie baltkrievi var pretendēt tikai uz politisko bēgļu statusu.

Jā. Mēs ar vīru to piedzīvojām 2011. gadā, un es to nevienam nenovēlu. Kā bēglis tu kļūsti par “neeksistējošu personu”, cilvēku bez dokumentiem. Tagad mēs esam Lielbritānijas pilsoņi, bet pirmajos mēnešos pēc tam, kad lūdzām politisko patvērumu, mums nebija iespējas strādāt, neko darīt, saistītu ar mūsu profesijām. Mums ir divas meitas, un posmā, kad nedrīkstējām strādāt, Lielbritānijas valdība mums par katru bērnu mēnesī piešķīra 86 mārciņas. Gribētos, lai viņi paši kādreiz pamēģina savus bērnus uzturēt par šādu naudu. Tāpēc man tiešām sāp, ka Eiropa, ka pasaule nesaprot, cik būtiski ir saredzēt atšķirību starp agresorvalsti un valsti, kuru gūstā tur uzurpētājs, kurš šo valsti burtiski atdeva citam uzurpētājam. Sodu nevajadzētu saņemt tiem, kuri ilgstoši cīnījušies pret diktatūru Baltkrievijā, – Eiropas birokrātijai nevajadzētu likt viņiem iziet cauri visiem elles lokiem. Tā ka šobrīd mūsu aktieri turpina kaut kā organizēt savu dzīvi un ikdienu ārpus Baltkrievijas, bet viņi ir zaudējuši piederību un tuvākajā laikā dokumentu situācija kļūs kritiska – kādam vēlāk, kādam ātrāk.

 

Ņemot vērā, ka pirms laiciņa intervēju arī baltkrievu rakstnieku un tulkotāju Alherdu Bahareviču, gribēju lūgt jūs nedaudz vairāk pastāstīt par to, kā veidojās sadarbība, pārvēršot viņa opus magnum – romānu Eiropas suņi – vienā no jūsu iespaidīgākajām izrādēm.

Tas, kā šī sadarbība sākās, ir visai interesants stāsts. Mēs ar vīru 2018. gadā bijām Prāgā un kādu vakaru devāmies pastaigā kopā ar Alherda izdevēju, un viņš pastāstīja par šo neticamo grāmatu, kuru Alherds uzrakstījis. Es jautāju, par ko tā ir, un viņš atbildēja: “Par dusmīgiem suņiem, kuri rej pie Eiropas vārtiem,” – un ka to sauc Eiropas suņi. Es acumirklī teicu vīram: “Zvani Alherdam un dabū no viņa tiesības veidot šajā romānā balstītu izrādi!” Mēs nebijām vēl neko izlasījuši, neko par to nezinājām, bet veids, kā izdevējs grāmatu aprakstīja, man vienkārši lika šādi rīkoties. Nikolajs piezvanīja Alherdam, un Alherds atbildēja, ka teksts vēl ir pie redaktora, tas nav pat līdz galam gatavs, bet mēs teicām: “Tas nekas, sūti mums melnrakstu!” Viņš to atsūtīja, mēs to izlasījām, un tas bija kaut kas neiedomājams: daudzslāņains, spēcīgs teksts, kurā varēja just tādu kā izteikti baltkrievisku stāstniecības formu, – un mēs uzreiz sapratām, ka tieši šis ir tas lielais, nozīmīgais baltkrievu romāns, kas pasaulei ir jāredz. Interesanti, ka tas joprojām nav iztulkots angliski, bet līdz ar izrādi tas jau dzīvo daudzviet pasaulē, un tā ir brīnišķīga sajūta.

 

Romāns Eiropas suņi ir 1000 lappušu garš – kā to bija iespējams kondensēt scenārijā?

Tas bija milzīgs darbs, un Nikolajs to paveica kopā ar vienu no mūsu studentiem. Pēc tam, kad Nikolajs pabeidza scenārija pēdējo redakciju un nosūtīja to Alherdam, Alherds bija šokā un jautāja: “Kā tev tas izdevās?” Viņš uzskatīja, ka Nikolajam ir izdevies 1000 lappušu garā romāna esenci notvert 40 lappusēs. Alherds teica: “Man ir sajūta, ka es lasu savu grāmatu, bet tā ir tikai 40 lappušu gara…” Teksta transformācija, manuprāt, bija ļoti interesanta un izdevusies, un tam bija nepieciešama milzīga uzticēšanās starp Nikolaju un Alherdu. Darbs pie šī teksta Nikolajam prasīja gadu, un pēc tam mēs uzreiz sākām mēģinājumus. Sešus mēnešus tie notika tiešsaistē, un mēs šo izrādi veidojām miniatūru etīžu formā – kopā to ir apmēram 240. “Pagrīdes” pirmizrāde notika 2020. gada februārī, bet maijā to bija paredzēts rādīt Barbikana centrā Londonā. Taču Covid-19 pandēmijas dēļ tas toreiz nenotika, un Londonā izrāde savu uznācienu beidzot piedzīvoja pagājušajā gadā. Bija sācies karš Ukrainā, un mēs jau bijām uzsākuši mēģinājumus, spodrinājām gala versiju, jo, protams, “pagrīdes” versija pamatīgi atšķiras no tās, kas tiek uzvesta uz milzīgas skatuves Londonā. Intensīvo mēģinājumu nedēļu laikā sākās karš, un jau atkal bija šī paralēlo realitāšu sajūta, jo vienlaikus mēs darbojāmies 24 stundu maiņās, nogādājot bēgļus no Ukrainas Polijā, un pēc tam nākamajā dienā devāmies uz mēģinājumiem. Daudzu mūsu aktieru ģimenes dzīvoja Ukrainā, jo Ukraina līdz šim bija kā droša, tuva un pazīstama vieta baltkrieviem, kuri vairs nevarēja dzīvot savā valstī, turklāt mēs cits citu saprotam – ukraiņu un baltkrievu valodas ir tik līdzīgas, ka varam sazināties. Viena mūsu mūziķa ģimene Ukrainā tika nogalināta, un tas bija brīdis, kad mēs visi sanācām kopā, lai izrunātu to, vai nepieciešams apstāties. Bet beigās visi aktieri uzstāja, ka ne, mums ir jāturpina, jo Putins un Lukašenko grib panākt to, lai apstājamies, lai klusējam, bet mums, kā jau no teātra pastāvēšanas pirmās dienas, ir jāturpina uzstāt, ka mēs vispār esam. Izrāde Londonā notika, un tas bija kaut kas fenomenāls, bet diemžēl jāpiebilst, ka Alherds uz to neieradās, jo nevarēja dabūt vīzu…

 

Ar Eiropas suņiem jūs esat apceļojuši nu jau neskaitāmas Eiropas skatuves. Kāda ir dažādo auditoriju reakcija uz šo izrādi?

Izrādes vienmēr bijušas izpārdotas un uzņemtas ar milzu ovācijām. Mūsu pieeja vienmēr ir bijusi izaicināt pašiem sevi, pārsteigt pašiem sevi, un ticam, ka, ja mums tas izdodas, izrādes izaicinās un pārsteigs arī mūsu skatītājus un viņi izjutīs arī mūsu radošo enerģiju. Izrādes laikā veidojām arī kampaņu: uz katra krēsla tika novietota kāda politiskā ieslodzītā fotogrāfija – ukraiņu ieslodzītie Krievijā, Krimas tatāri un baltkrievu politiskie ieslodzītie Baltkrievijā. Izrāde vienmēr notika milzīgā zālē, kur ir līdz 2000 sēdvietu, bet sēdvietu nekad nepietika, lai parādītu visus portretus. Tas mums ir galvenais – satricināt auditoriju –, jo tajā ir arī žurnālisti, politiķi, tieslietu eksperti un tā tālāk. Mēs gribam veidot ārkārtīgi aizraujošas, aizkustinošas izrādes, bet tas galu galā ir veids, kā runāt ar cilvēkiem par mūsu realitāti. Un Eiropas suņi ir īpaši – Alherds romānā paredzēja nākotni, bet tas, ko viņš rakstīja par 2049. gadu, notika jau pagājušajā gadā, notiek šobrīd. Šī ir pēdējā iespēja mūsdienu Eiropai saglabāt brīvību. Bet tas, vai cilvēki ir gatavi to ne tikai uzklausīt, bet tā vārdā arī rīkoties, – tas vēl joprojām ir neatbildēts jautājums.

 

Visbeidzot, vēlos pajautāt arī par teātra plāniem, jaunākajiem projektiem – pie kā esat strādājuši un strādājat šobrīd?

Mēs tikko pabeidzām darbu pie īpaša formāta darba, kas daļēji ir opera, – King Stakh’s Wild Hunt. Tā ir patiesa mīlestības vēstule mūsu valstij un visiem, kuri tās tapšanā piedalījās, jo es nespēju atcerēties citu situāciju savā dzīvē, kad būtu piedzīvojusi tādu iesaisti, tādu radošuma uzplūdu. Tā bija unikāla pieredze – veidot operu, bet ne tradicionālu operu –, un es nepārtraukti jautāju savam vīram: “Ko, pie velna, mēs darām un kāpēc? Vai mums dzīvē nav pietiekami daudz nepatikšanu?” Ideja un arī sajūta, to realizējot, bija, ka mēs cenšamies apvienot neapvienojamo, bet tas nostrādāja, tas bija skaisti. Ar mums strādāja un galveno lomu atveidoja absolūti neiedomājamais ukraiņu baritons Andrejs Bondarenko. Visi dziedātāji bija ukraiņi, un viņi dziedāja perfektā baltkrievu valodā. Baltkrievu mūziķiem savukārt uz skatuves izrādes beigās bija jākāpj maskās, jo viņiem bija jādodas atpakaļ uz Baltkrieviju – izrāde atkal notika Londonā, Barbikana centrā. Komponiste bija Olga Podgaiska, un strādāt ar viņu bija neiedomājama privilēģija. Es tiešām jutos kā iemīlējusies ikvienā, kurš šajā procesā piedalījās, – viņi izdarīja neiespējamo. Operas vokālu apvienojām ar horeogrāfiju, akustisko mūziku – ar orķestri un Olgas sarakstīto elektronisko mūziku, kamēr vokālisti pārgāja uz runu brīžos, kad sarunājās ar aktieriem, un tad atpakaļ uz vokālu. Es gribētu, lai to redz visa pasaule, jo tas, manuprāt, ir skaistākais, ko Ukraina un Baltkrievija spēj piedāvāt, kā kolektīvas smadzenes, kas sarunājas ar pasauli. Kad pēc pirmizrādes skatītāju rindas pāršalca milzu ovācijas, es jutos tā, it kā šo mīlestības vēstuli būtu nosūtījusi arī savam tēvam, kurš aizgāja pagājušajā gadā, bet uz kura bērēm man nebija iespējas aizbraukt. Šis ir bijis garš mājupceļš, un, kaut fiziski mēs neesam tur, šādos brīžos es jūtu, ka esmu mājās.