— Es mirstu manas ūsas griežas es griežu desu

 

Par Guntara Godiņa sastādīto un atdzejoto izlasi Sirreālisms igauņu dzejā (Neputns, 2023)

 

1

Guntara Godiņa sastādītā un atdzejotā izlase Sirreālisms igauņu dzejā ir nebijis gadījums latviešu atdzejas vēsturē: grāmatā ir apkopota tā igauņu dzejas vēstures daļa, kuru iespējams attiecināt uz šī modernisma virziena ietekmes loku. Grāmatā atrodami seši autori: Ilmārs Lābans (1921–2000), Arturs Alliksārs (1923–1966), Andress Ehins (1940–2011), Jāns Malins (1960), Marko Kompuss (dz. 1972) un Kristjans Haljaks (dz. 1990). Skatoties uz šo autoru sarakstu, rodas iespaids, ka igauņu dzejā pastāv tāda kā sirreālista štata vieta, kuru apmēram reizi divdesmit gados ieņem kāds jauns dzejnieks, kurš vēlas apliecināt sirreālisma poētikas elementu svarīgumu savas paaudzes dzejā. Grāmatu papildina atdzejotāja un igauņu dzejnieka un kritiķa Haso Krulla esejas, kas tiecas iezīmēt sirreālisma fenomena kontekstus, sākot no tā dzimtenes Francijas un beidzot ar vienu no tā mītnes zemēm Igauniju. Īpatnēji, ka latviešu valodā tā arī neesam varējuši izdot franču sirreālistu dzejas izlasi, kas par šo dzejas novirzienu ļautu spriest “no pirmavota”. Tiesa, franču avangardisti atrodami jau leģendārajā antoloģijā Es tevi turpinu (1970), un arī vēlāk šur tur šis tas ir publicēts (piemēram, sirreālismam veltīta tekstu kopa ir žurnāla Grāmata 1991. gada 6. numurā), taču plašāku un dziļāku ieskatu šajā poētikā latviešu valodā gūt ir grūti.

 

3

Armanda Zelča dizainētās grāmatas lasīšana izvēršas par psihedēlisku pieredzi laikā un telpā: grāmatas vertikālais formāts ļauj vienā lappusē ietilpināt vairāk nekā 50 dzejas rindu, un arī ievadesejas saliktas visai blīvi, tā daudzviet radot iespaidu, ka ēdamies cauri milzīgam teksta blāķim, kas tikpat kā nekust uz priekšu. Taču dzejas citāti esejās salikti milzīgiem burtiem un bieži vien pārcelti uz jaunu lappusi, tādēļ rodas iespaids, ka teksts šajā grāmatā brīžiem izstiepjas un brīžiem – saraujas. Arī apjomīgajās sešu autoru dzejas kopās sastopam gan garākus, gan īsākus dzejoļus, dažkārt arī vienlaidus prozas vai dzejprozas tekstus, kas lasīšanu te paātrina, te palēnina. Nezinu, vai tas bijis apzināts lēmums, taču teksta neparastība šeit labi sader ar maketa neparastību, padarot lasīšanu biedējoši neprognozējamu. Taču visbiedējošākais ir grāmatas atvērums 226.–227. lappusē, kurā redzams Jāns Malins dzejas lasījumā, ar ieplestām acīm, pavērtu muti, atieztiem zobiem, dzejas lapām vienā rokā un otru roku izstieptu lasītāja virzienā. “Vai tu izlasīji visu grāmatu?” viņš šķietas sakām. “Saprati kaut ko? Patika? Vai varbūt sagrābsim tevi aiz krāgas, nosēdināsim tuvāk un lasīsim visu vēlreiz no sākuma?” Un tu, nabaga lasītāj, esi gatavs teikt, ka visu izlasīji, visu saprati un viss patika, tikai lūdzu neskaties uz mani tā, nekliedz man sejā savu dzeju un nevajā mani sapņos.

 

5

Lai arī seši izlasē iekļautie autori ir gana atšķirīgi, tiem visiem kopīga ir interese par modernismu dzejā. Tā ir interese savādot valodu, spēlēties ar vārdiem dažādos slāņos, veidot absurdas vai paradoksālas frāzes, pievērst uzmanību dzejoļa kompozīcijai, grafiskajai formai, fonētikai, intertekstualitātei, dažkārt izmantot visai izaicinošu tēlainību vai uzbrūkošu izteiksmi un dažkārt radīt iespaidu par automātisko rakstību, kurai dzejnieks nodevies, nonākot īpašos apziņas stāvokļos, kad ierastie priekšstati par teksta uzbūvi atkāpušies malā. Ilmārs Lābans, igauņu sirreālisma patriarhs, jau pirms divdesmit gadiem ticis pie latviešu izlases Putnu mistiskais mugurkauls (2003) Guntara Godiņa atdzejojumā ar Jāna Malina priekšvārdu; vairāki tās atdzejojumi pārceļojuši uz jauno izlasi (ne visiem laimējies ierasties neskartiem: piemēram, dzejolis Kaisles piens izplūst pa grīdu… šai ceļā zaudējis lielāko daļu un saglabājis tikai noslēgumu, kas sākas ar rindu “Jau paceļas jaunavas putekļu karogs…”, 87. lpp.). Lābana tekstu valdzinājums, iespējams, slēpjas viņa samērā uzticīgajai kalpošanai sirreālisma pamatprincipiem: tie ir dzejoļi, kur katrā rindā kāds vai kaut kas dara kaut ko ar kaut ko, kas kopā nekādi nelīmējas, taču atstāj patīkami pacilājošu iespaidu, jo sevišķi tad, ja sākam piepūlēties un mēģināt definēt kādā dzejolī slēpto jēgu. Tiesa, dziļāk ielasoties sāk šķist, ka Lābana sirreālisms, iespējams, ir tuvāks čehu starpkaru poētismam (Konstantins Bībls, Jaroslavs Seiferts, Viteslavs Nezvals) nekā radikālākajiem franču grupējuma darbiem – jēga šeit nav sapluinīta tik brutāli, bet daļēji saglabājas gandrīz vai visa teksta garumā, arī no dabas aizgūtā tēlainība liecina, ka Lābans sirreālismā ieviesis savas modifikācijas. Piemēram, dzejolī ar daudzsološo nosaukumu Pornogrāfiskais viņš tēlaini apraksta mīlēšanos laivā, ezera vidū, kas notiek izteiksmīgu metaforu pavadībā (83. lpp.). Lābans kļūst par visas izlases lokomatīvi un toņa noteicēju.

 

7

Savukārt Andresa Ehina saikne ar sirreālisma poētiku šķiet skaidrāk definējama. Viņa agrīnās dzejas paraugi no pirmās grāmatas Kūleņojums publicēti jau Laimoņa Kamaras veidotajā igauņu dzejas antoloģijā Cilvēki krastā (1970) un padomju dzejas kontekstā šķiet visai izaicinoši. Kad savā pēdējā dzīves gadā Ehins ieradās Rīgā, lai svinētu savas izlases Pakārtais ievārījums (2011) atvēršanu, viņš atklājās kā ārkārtīgi jauks un patīkams sarunu biedrs. Arī savos dzejoļos viņš mērķtiecīgi pakļauj sirreālisma poētiku savām vajadzībām. Aizguvis no frančiem aloģisko, fragmentāro tēlu veidošanas paņēmienu, viņš tomēr īstā igauņu zemnieka viltībā atrod iespēju ironizēt par padomju iekārtu, tās birokrātiju un atsvešinātību (Septiņi orgsekretāri, Augu direktors), dažkārt atgādinādams Žebera padomju laika dzeju krājumā Tetovējumi. Sirreālisma principus Ehins apvieno ar absurdu, turklāt viņa dzejoļi galīgi neatgādina automātiskās rakstības paraugus – skaidri redzams, ka viņš savus tekstus mērķtiecīgi organizē, sirreālo tēlainību izmantodams kā poētikas paplašinātāju vai sociālas kritikas instrumentu.  

 

9

Nobeigumā jāpieskaras problēmai, par kuru runājuši daudzi modernisma teorētiķi: kā savienot izpratni par modernismu un avangardu kā šokējošiem, tradīciju uzspridzinošiem un apšaubošiem mākslas fenomeniem un to garajām ietekmju astēm, kas sniedzas līdz mūsdienām? Vai 21. gadsimta igauņu sirreālistam vajadzētu šokēt savus lasītājus? Vai vērts cerēt, ka šodienas baltiešus šokēs tieši tās pašas vaļības, ar kurām dadaisti un sirreālisti pārsteidza un saniknoja savu publiku 20. gadsimta 20. gadu Parīzē? Grāmatā nav pārāk daudz pārmērību, rupjību, sastopams pavisam mērens nepolitkorektums. Igauņi, iespējams, nav tā trakākā un radikālākā tauta, tāpat kā latvieši. Varbūt tāds ir mūsu reģiona īpašais modernisma zīmols?