— Pavēle 83

Mans bērnības draugs Kārlis aizbrauca atpakaļ uz metropoli. Viņam tomēr bija jāstrādā. Tikmēr es atlaidos Družciema pludmales smiltīs, ļaujot līča aļģainajam gaisam plūst cauri nāsīm un virpuļot gaišajās matu šķipsnās. Es varēju tikai gaidīt, jo universitātē mācības sākās pēc divām nedēļām, savukārt ciemata kafūžos strādāt vairs nevēlējos. Mani klasesbiedri no Kolneļiem jau bija spēruši pirmos soļos gaidāmās dzīves ceļos, savukārt otrs bērnības draugs Kristiāns bija ceļojumā ar ģimeni. Tā nu es biju palicis viens. Viens ar kaijām, jūru, priežu mežiem, brūkošo saldētavu un zivju vecenēm. Laiku pa laikam pie vietējā veikala aprunājos ar Dreisoni, kas kopš atlaišanas bija pakāpeniski zaudējusi jebkādu kauna sajūtu un cauri ciemata centram staigāja, lepni izkārusi savas noļukušās krūtis. “Lai skatās, kas nav redzējuši,” viņa mēdza teikt, parasti pēc sacītā kārtīgi iekapājot no kaklā pakārtas blašķītes. Apmaiņā pret pipariņu viņa mēdza man pastāstīt par jaunāko ciemā vai – nesakarīgajos brīžos – par vietu, kas aptuveni korelēja ar Družciemu, tomēr visi māju un personu vārdi tajā bija pilnīgi citādi un samudžināti nesaprotamos kamolos.¹

Šādā režīmā pagāja aptuveni nedēļa. Pēdējie vasarnieki lēnām kravāja koferus, ciema ielās atstājot tikai pastāvīgo iemītnieku ēnas. Es biju nogarlaikojies līdz nāvei. Kristiāns vēl tikai posās atpakaļ, un līdz viņa atlidošanai bija vairākas dienas. Piezvanīju Albertam, bet arī viņš jau bija ar vienu kāju metropolē. Nespējot izdomāt citu izklaides veidu, es sāku mest apļus cauri Družciema ielām. Mājas. Stadions. Halle. Ūdenstornis. Supermārkets. Dreisone. Saldētava. Pamatskola. Tirgus. Mežs. Mans maršruts noslēdzas netālu no Kārļa mājām, vietā, kur blakus Kūdrupei bija uzcelta tarzanka. Ielēcis upē un nopeldējies, es sāku žāvēt pēdu īkšķus uz sapuvušajam paletēm. Uz kurieni doties tālāk?

Gluži kā raķete prātā iešāvās ideja par armijas daļu. Kādreiz Družciema mežā bija dislocēts 150. zenītbrigādes 7. bataljons. Lai arī bērnībā izložņājām visas vietējās stroikas un pamestos meža ceļus, no raķešu tuneļiem, kas šķēla uzbērumus, mēs spītīgi izvairījāmies, tāpat kā to darīja priežu saknes. Pēdējais bāzes komandieris, apakšpulkvedis Ņikandrovs, bija licis aizmetināt ieeju bunkurā, savukārt degvielu un zenītraķešu sastāvdaļas paklusām notirgojis Eritrejas partizānu grupām. Ja jau pavisam drīz Družciemu es vairāk redzēšu sapņos kā nomodā, varbūt bija vērts salauzt bērnības aizspriedumus un tomēr izpētīt padomju armijas atstāto mantojumu. Galu galā tas bija tepat blakus.

Piecēlies no pludmales smiltīm un uzvilcis šortus, es sāku līkumot cauri šaurajām priežu stigām. Sapratu, ka visus šos gadus armijas daļa bija nospiedusi manu apziņu kā vagara pātaga. Bija pēdējais laiks atvadīties no māņiem, Edžiņa sarkanajām acīm, Azimuta un Kristiāna omes vīzijām. Es biju ceļā uz atbrīvošanu.

Tas, kas pavērās manām acīm, iznākot klajumā, kur agrāk atradās pirmie priekšposteņi, bija tālu no jebkāda veida emancipācijas vai iekšējās revolūcijas. Tā vietā, lai šī vieta beidzot, beidzot salauztu pēdējās padomijas paliekas manā prātā, triumfējot pār aizliegto un vienmēr nošķirto, manā priekšā bija tukšs lauks. Visa armijas daļa bija pazudusi. Es nepārspīlēju – tās vietā nebija pilnīgi nekā. Tikai tukša, no cilvēku kājām nogurusi pļava atņēma manu pārsteigto sveicienu. Smiltīs vairs negulēja vientuļie bunkuri, raķešu aizsargvaļņi bija nolīdzināti līdz ar zemi, rasainās dzeloņdrātis bija aizvāktas. Vēl īsti tam neticēdams, es paspēru pāris soļus uz priekšu. Pēdas atdūrās pret sakarsušo augsni un viegli iegrima baltajās smiltīs. Šeit nepārprotami bija bijusi armijas daļa. Bet tagad tās vairs nebija. Un nebija arī manas gaidītās atbrīvošanas.

Protams, tik viegli es nepadevos. Atvēris telefonā Maps, vēlreiz pārliecinājos, ka esmu pareizajā vietā. No satelītuzņēmuma pretī lūkojās tās pašas pazīstamas vaļņu aprises, tie paši servisa ceļi un sagrautie angāri. Bet apkārt bija viens vienīgs klajums. Izmetis vēl pāris lokus apkārt vietai, kas agrāk bija republikas nozīmes aizsardzības objekts, bet tagad izskatījās pēc saburzīta, skujkoku izraibināta palaga, es beidzot devos atpakaļ uz ciemu. Man aizejot, cauri meža ceļiem šosejas virzienā aizripoja pēdējā dzelzsbetona blokiem piekrautā kravas mašīna.

Es nezinu kādēļ, bet no šī brīža mani pārņēma neizskaidrojama grūtsirdība. Es nebiju dabūjis savu izlādi, saspīlējums bija palicis neatrisināts. Nonācis mājās, iekritu nekārtīgajā gultā un, melanholijas vadīts, sāku pārlasīt Jingera Tērauda vētru.

Dienas vilkās, un tā vien likās, ka pilnīgi visa pasaule ir kļuvusi lēnāka. Pat vienmēr aktīvā Dreisone, kas parasti pieturā bičoja santīmus no nejaušiem iebraucējiem, nu klusi dreifēja cauri veikala placim, laiku pa laikam aiznesot ziedus uz sava kaķa kapakmeni ceļmalā. Es īsti nevēlējos pastaigāties, bet trešās dienas vakarā sapratu, ka neko labāku jebkurā gadījumā neizdomāšu. Un nākamajā rītā mana vienmuļā ekskursija, kurā vairs nebija nekā jauna, atsākās ar tikpat vienmuļu sparu.

Mājas. Stadions. Halle. Ūdenstornis. Supermārkets. Dreisone. Saldētava. Pamatskola. Tirgus. Mežs. Mājas. Stadions. Halle. Ūdenstornis. Supermārkets. Dreisone. Saldētava. Pamatskola. Tirgus. Mežs. Mājas. Stadions. Halle. Supermārkets. Dreisone. Saldētava. Pamatskola. Tirgus. Mežs. Pag. Kaut kas nebija kārtībā. Es stāvēju pie meža malas, cenzdamies saprast kņudošo sajūtu pakrūtē. Īsu brīdi pasēdējis, devos atpakaļ. Mežs. Pamatskola. Saldētava. Supermārkets. Halle. Stadions. Mājas. Apsēdies blakus grāvim pie krustojuma, es pārcilāju savu vienkāršo maršrutu. Ah. Pazudusi bija Dreisone. Laikam. Ejot atpakaļ, rūpīgi sāku sekot līdzi katram objektam savā ceļā. Mājas. Stadions. Halle. Supermārkets. Dreisone.

Nē, večiņa tomēr stāvēja pie veikala durvīm un strīdējās ar pārdevēju, kurai bija apnicis katru dienu vērot vietējās amazones dabas dotumus. Saldētava. Mani apstādināja Lakovska krācieni. Nē, tas nevarēja būt. Man likās, ka ausīm cauri brauc viss 19. gadsimta Lielbritānijas vilcienu sastāvs. Dreeisoooonee. Suuupermāāāārkets. Haaaallle. Stadions.

Bija pazudis ūdenstornis. Pilnīgi godīgi sakot, man likās, ka sajukšu prātā. Tas bija pilnīgi neiespējami. Es biju pārliecināts, ka aizvakar ūdenstornis vēl bija lepni stāvējis ciemata vidū. Vai arī ne? Vai man patiesībā bija kaut viena atmiņa par ūdenstorni? Rūpīgi pārcilājot pieredzētā plauktiņus, es secināju, ka par ūdenstorņa eksistenci tomēr nebūtu gatavs zvērēt pie dzīvības. Nogājis pie veikala, vērsos pie atlaistās zivju vecenes.

– Sakiet, Dreisontant, mums taču ciemā bija ūdenstornis, vai ne?

No visiem cilvēkiem Dreisone tajā brīdī bija vienīgā, kam man nebija kauns uzdot šādu izteikti debilu jautājumu. No netīrajiem brunčiem izvilkusi kamieļu paku, viņa aizsmēķēja un vērtējoši paskatījās man acīs.

– Nu, kā Miķeļandris saka, infrastruktūra – tā i’ štelle. Sak, nav jau kā agrāk, kad visu mums te kompartisti bīdīj’.

Izsakot vārdu “kompartisti”, Dreisone demonstratīvi nospļāvās uz bruģa.

– Tagad jau vispār te, Raupciemā, viss galīg’ pa grunt’ aizgājis. Vai ku’ man pietrūkst tas laiks kad Briķis vēl dzīvs bij’. Vo tad jā, tad bij’ i zivs, i ūdenstorns, un vispār toreiz viš tik smuk’ mūs, viss meitas, tajs zaļumbālēs izdancāja. Krietns vīīs tas tavs vāters bij’, nav vārdam viets.

Laikam biju paprasījis neīstajā dienā, jo īsi pēc tam Dreisone, atspiedusies pret sarkano ķieģeļu sienu, sāka raudāt. Neatlika nekas cits, kā izdomāt citu veidu, lai pārliecinātos par savas realitātes viendabību.

Es iegāju veikalā. Paldies Dievam, šodien strādāja jaunā² pārdevēja, kura mani nepazina. Aizgājis līdz darba piederumu plauktam, es paņemu atstarojošo vesti un piegāju pie letes. Sasveicinājies uzsāku sarunu, kamēr rudā dāma kases aparātā ierakstīja preces kodu.

– Sakiet, lūdzu, man te tāds uzdevums no metropoles, vecos ūdenstorņus apsekot. Man it kā kartē arī viens objekts Družciemā atzīmēts, bet, braucot cauri, nekur to nemanīju. Varat, lūdzu, pateikt, kur tas tornis te īsti ir?

Pārdevēja neklausījās.

– Tas būs divi eiro un 44 centi.

– Jā, okei, bet kas ar to torni?

– 2,44.

– Klau, es saprotu, ka jums aizņemta diena, bet vai tiešām nevarētu izpalīdzēt?

Manā pierē ieurbās platie briļļu rāmji ar zaļajām acīm, ko tie sargāja.

– Jaunais cilvēk, vai nu maksājiet, vai ejiet prom! Mums šobrīd ir inventarizācija, man nav laika visādiem jūsu pekstiņiem. Nu tad kā būs? 2,44 vai dosities?

Padevies es nopūtos un izgāju pa veikala durvīm. Vai tiešām visus šos gadus biju iztēlojies objektu, kas patiesībā nemaz neeksistēja? Saule jau lēnām laidās godīgi nopelnītajā dusā, bet mans nemiers tikai pieauga. Īsu brīdi pakavējies apziņas dzīlēs, es centos saskrāpēt atmiņu paliekas, kurās ūdenstorni nepārprotami būtu pieredzējis vēl kāds no maniem draugiem. Tādas nekur nebija atrodamas. Bija jāizmet vēl pāris apļi. Iekšēji es cerēju, ka ūdenstornis atkal uzradīsies savā īstajā vietā tikpat pēkšņi kā pazudis.

Halle. Stadions. Mājas. Bet tur, kur, pēc manām domām, bija jābūt tornim, bija izpļauts zālājs. Sāka kļūt vienalga. Varbūt tas tiešām nekad nebija eksistējis. Pāri namu dakstiņiem sāka velties nakts. Stadions. Supermārkets. Saldētava. Pamatskola. Tirgus. Mežs. Tagad es biju tiešam pārliecināts, ka Dreisone bija izgaisusi. Nebija pārsteigums. Bija jau vēls. Kamēr es riņķoju cauri vientuļajām ielām, ciemā pacēlās migla. Nu jau arī modernā sporta halle bija kaut kur nogrimusi. Ja pašā mijkrēšļa sākumā maigas tirpas bija uzdzinušas atmiņas par sporta stundām Družciema pamatskolā, tad drīz pazuda arī tās. Družciema pamatskolā? Jā, vispār, vai es biju gājis skolā? Stadions. Supermārkets. Saldētava. Tirgus. Mežs. Družciemā taču nebija pamatskolas.

Izmēzis šos māņus no prāta, es gāju tālāk. Tumsā auroja dusmīgi ķēdes suņi. Kaut kur reizēm iemāvās ciema vienīgā govs. Nu jau man vairs nebija ko zaudēt. Supermārkets. Saldētava. Tirgus. Mežs.

Sen atpakaļ es kaut kur šeit biju skrējis krosus. Tikai laikam ne stadionā, bet gan vienkārši apzaļumotā mauriņā. Bērni taču tā dara. Ar katru noieto apli mani soļi kļuva vieglāki. Es atslābinājos, sajutos apmierināts ar sevi. Nebija jau iemesla nekam citam. Prātā ienāca doma, ka vajadzētu nopirkt kaut ko dzeramu. Baigi kaltēja. Agrāk mēs ar, kā viņu sauca, Kristeru (?) bijām gājuši uz veikalu Superdupermārks (???) pirkt kvasu. Vienreiz mums to nepārdeva, jo pārdevēja uzskatīja, ka 0,5% alkohols ir par daudz tik maziem ķermeņiem.

Tagad gan Družciemā vairs nebija veikalu. Pēdējais bija aizvērts pirms vairākiem gadiem vai sekundēm. Kāda starpība. Laiks tāpat nebija īsts. Saldētava. Tirgus. Mežs. Kur es vispār dzīvoju? No mājām mēs ar vecākiem bijām izvākušies. Tik daudz es zināju. Tad pār mani nāca apskaidrība. Es taču nebiju vietējais. Kas par stulbu ideju, meklēt savu māju vietā, kurā nekad neesi dzīvojis.

 Saldētava. Tirgus. Mežs. Es gan nezinu, vai to vispār varēja dēvēt par tirgu. Tas bija noplucis un behu saulītēm izmētāts placis ciema centrā. Ieraduma spēks. Dēvēt vietas vārdos, ar kuriem tām vairs nebija nekādas saistības.

 Saldētava. Mežs. Saldētava. Mežs. Saldētava. Mežs. Saldētava. SALDĒTAVA. Es izgāju cauri galvenajiem vārtiem. No sarga būdiņas bija palicis tikai sapuvis būcenis ar izdauzītiem logiem.  Turpināju iet. Soli pēc soļa, pēdu pēc pēdas. Es lidoju. Atvieglotie spārni uznesa mani kāda paugura virsotnē. Man bija jābūt nogurušam, bet es vairs tikpat kā nejutu savu ķermeni.

Nostabilizējies starp vārgajiem grīšļiem, es pagriezos noārdītā ceha virzienā. Jūra bija saplūdusi ar debesīm. Visu apņēma viendabīga tumsa. Aizgrābts es vēroju, kā tā pakāpeniski saēd asfalta placi, zāles stiebrus un sargsuņa būdu. Šajā brīdī sajutu, kā manam gaisīgajam plecam kāds maigi pieskaras. Roka pavērsa mani savā virzienā.

Priekšā stāvēja apaļš vīriņš padomju virsnieka uniformā. Uz viņa medaļu izrotātajām krūtīm zeltainiem diegiem izšūts bija vārds Никандров.

Teftelīgais onkulis smaidīja, lepni izgriezis savus baltos zobus.

– Apsveicu. Tu esi ārā.

Tumsa aprija pauguru, uz kura atrados. Es vairs neatcerējos savu vārdu.

1. Mans mīļākais Dreisones stāsts, kā patiesumu nevaru apliecināt, bija par vietējā dzejnieka Krālava māsu un māti, kuras, izvārījušas vienu rāceni pirts litriņā, esot dikti pārēdušās un vēl nākamajā rītā tā pārpalikumus  uzcepušas brokastīs.  (atpakaļ uz rakstu)
2. 53 gadus vecā.  (atpakaļ uz rakstu)