— Piezīmes par marginālijām

Par Igora Šuvajeva eseju grāmatu Marginālijas (Neputns, 2023)

Par aizskaidrojumu nozīmi

Marginālijas mēdz būt dažādas. Kādā vecā vārdnīcā no laikmeta, kad latviešiem “vēstures” vēl neesot bijis, ir teikts, ka marginālijas ir “malas piezīmes rokrakstos”.¹ Šķiet, ka izpratne par margināliju būtību starplaikā nav īpaši mainījusies – marginālijas atrodas vietā, kur saskaras dažādas telpas, marginālijas ir robežteritorijas starp dažādām dimensijām. Tāpēc marginālijas nav viegli pamanīt, vieglāk ir izlikties, ka to nemaz nav, jo robežu vienmēr var pārcelt kaut kur tālāk, kaut vai iztēlē, un vislabāk aiz apvāršņa, lai nerēgojas acīs un nepinas pa kājām. Iespējams, ka mēs joprojām ilgojamies dzīvot kādā nevēsturiskā telpā, kurā nav lineārā laika; varbūt pat mitināmies mītā, kurā marginālijām nav vietas, jo mītam nav robežu (“apaļ’ mana tēva sēta / kā viens vaska ritulītis”), tātad nav arī “malu”, uz kurām varētu kaut ko pierakstīt. Tāda pasaule var šķist stabila, dzīvojot laikā, kurš kārtējo reizi izgāzies no eņģēm, sašķīdis lauskās, – tad gribas meklēt glābiņu no dzīves nežēlīgās asimetrijas (lasi: netaisnības) kaut kur, kādā statiskā struktūrā, kas atkārto pati sevi ar gadalaiku mūžīgā riņķojuma majestātiskumu. Tiesa, parasti mēdz aizmirst, ka šādām “struktūrām” cilvēka klātbūtne nav nepieciešama un ir tām vismaz vienaldzīga. Bet tas jau katra paša ziņā, kā zināmajā parunā par slīcēju glābšanu.

Šoruden klajā laistās Marginālijas tiecas no jauna apjēgt un izskaidrot to, kas vēsturiskās tradīcijas vai ikdienišķā trūkuma dēļ līdz šim ticis aizskaidrots, tas ir, aizrunāts, prom. Izskaidrošanai ir etimoloģiska saikne ar apgaismību (vācu val.: die Aufklärung), izskaidrot iespējams tikai to, kas ir saprasts, patstāvīgi apgūts un iekļauts paša pieredzē nevis kā iemācītais, bet piedzīvotais. Daudz biežāk gan sastopami tādi skaidrojumi, dažkārt dēvēti arī par interpretācijām, kas atkārto vien “ārēju”, paša dzīvē neietvertu pieredzi, ko pazīst arī kā grāmatu gudrību.

Desmit esejās, kas veido Igora Šuvajeva jaunāko grāmatu, pieredze savijusies ar refleksiju par zināmo, apgūto un bieži vien prom aizrunāto. Rotaļu ar skaitļiem var turpināt, atgādinot, ka apritējuši divdesmit pieci gadi, kopš ieskanējās Prelūdijas,² satraucot dažu labu īstenticīgu lasītāju ar gluži nesavlaicīgajām pārdomām par latvietību, Eiropas mitoloģiju, neirotiskās valūtas spekulantiem un dzīves mākslas agonālismu. Atstāsim neuzdotu retorisko jautājumu, vai ceļš no prelūdijām līdz marginālijām ir iezīmējis pārmaiņas refleksijās par mūsu dzīvi un vēsturi. Ir skaidrs, ka Margināliju atklātās šķautnes ir asas diezgan, lai atkal kāds lasītājs sagrieztos pirkstus varētu izmantot par ieganstu tam, lai novērstos no attēla, kas iezīmējas apziņā pēc grāmatas izlasīšanas. Brūce, protams, var būt attaisnojums, taču pats attēls tamdēļ nepazudīs. Robeža nav vieta dzīvošanai, taču nav iespējama dzīve ārpus noteiktām robežām. Robežas nepieciešams paturēt acīs tieši tādēļ, lai dzīve nekļūtu margināla.

Par kartogrāfijas skaistumu un jēgu

Starp citu, runājot par tēliem un iztēli: jau 9. lappusē Marginālijas atgādina par iztēloto un sadomāto, kas mēdz “iemājot” ne tikai iedomās un sapņos, bet arī pētījumos jeb anatomijās, proti, shēmās, ar kuru palīdzību mēs gribam uztvert un saprast pasauli. Tā ir iztēlotā Jaunā pasaule, kam patiesi piemīt kāda maģiska vara pārliecināt citus par savu esamību, jo parasti notic tieši tam, kam grib noticēt un ko vēlas redzēt piepildāmies. Jaunā pasaule eiropiešu dzīvē pieteicās 16. gadsimtā, reliģisko karu laikmetā, kad masu slaktiņus pavadīja informācijas sprādziens, kas sagrāva agrākos priekšstatus par pasauli un cilvēku tajā. Tādējādi Jaunā pasaule ir tēls, kas veidojas cilvēku apziņā, lai gan paralēli tam notiek “jauno zemju” atklāšana un ģeogrāfiskās telpas paplašināšanās. Šķiet, visi Hieronīma Bosa (ap 1450–1516) radītie un attēlotie mošķi ir pamodušies un plosa cilvēku, jo ir taču pienācis sen pravietotais Vecās pasaules gals, un laikabiedri apzinās notiekošās Pastardienas realitāti.

Jauno laiku apsēstībai ar kartēm, kas vairākkārt parādās divās pirmajās Margināliju esejās, ir tikai daļēja saistība ar navigāciju, daudz svarīgāka ir kartes radītā apziņa, ka zini, kur atrodies, un vari pat saskatīt telpas robežas. Fiziski sajūtamā, acīmredzamā telpas bezgalība kartē kļūst aptverama un attēlojama, galu galā karte ir tikai mūsu priekšstats par telpu un par pasauli. Pasaule var būt jauna vai veca, tas ir tikai dekoratīvs apzīmējums, kam parasti – vēsturiski! – ir arī politiskas un militāras sekas, ciktāl “atklāt” nozīmē vispirms “iekarot”. Karte ir ierocis, kas ļauj pieradināt telpu, bet pieradināto ne vienmēr vajag saprast, pietiek ar iespēju to kontrolēt. Tā nu “atklāto” zemju iedzīvotāji no subjektiem pārvēršas rīcības objektos – “iedzīvniekos” (16. lpp.), un līdz ar to esam nonākuši pie pavediena, kas saista kopā tematiski dažādo eseju krājumā lasāmos tekstus.

Marginālijas atgādina mūzikas albumu, kurā iekļautos skaņdarbus saista kopīgs motīvs, no kristietības un komunisma radniecības (rau, te arī Nikolajs Berdjajevs (1874–1948) smīn no sienas) līdz vēstures daudzajām sejām un Mišela Fuko (1926–1984) iedvesmotām atziņām par pārvaldību. Marginālijām kopīgais motīvs ir biopolitika, kas līdzīgi savulaik daudzinātajai brīvā tirgus “neredzamajai rokai” ir klātesošs cilvēka dzīvē ar visām tās subjekta un objekta attiecību mežģīnēm. Tomēr nekādas mistikas šeit nav, bet sazvērestības teorijas katrs lai darina pats, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. “Jautājums par biopolitiku nav jautājums par ekstravagantu teoriju vai svešiem un citiem, tas ir jautājums par sevi pašu un sev pašam.” (38. lpp.) Tas ir arī neērts jautājums, jo var atklāties, ka atbildes uz to meklējamas pavisam ne tur, kur lasītājs tās gribētu meklēt, un nav īsti skaidrs, ko iesākt ar atrasto, ja tas izskatās un uzvedas pavisam citādi, nekā meklētājs to ir iedomājies.

Par vēstures rakstīšanu un sludināšanu

Vēstures rakstīšana vienmēr ir bijusi politiska nodarbošanās – latviešu lasītājam jau pirms simts gadiem bija zināms, ka neviens cits kā Marginālijās pieminētais Nikolo Makiavelli (1469–1527) bija tas, kurš “lika pamatu tagadējai vēstures rakstīšanai”.³ Savulaik Daniels Penaks (1944) nosauca desmit nerakstītās tiesības, kas dotas ikvienam lasītājam, ieskaitot kā tiesības nelasīt, tā arī tiesības pārlasīt tekstus un grāmatas.⁴ Kritiska attieksme pret vēstures rakstīšanu pie mums joprojām tiek uztverta kā kritika, kas vērsta pret kādu vēstures rakstītāju personiski,⁵ tādējādi bieži vien identificējot autoru un tekstu, kā arī vēsturi un pagātni. Tāpēc ir svarīgi pārlasīt un dažkārt arī no jauna “atklāt” historiogrāfijas kritikas klasiku, atgriežoties pie Frīdriha Vilhelma Nīčes (1844–1900) tekstiem. Eseja Nīče un derīgi kaitīgā vēsture (40.–60. lpp.) paredzami radīs sašutumu dažos vēsturniekos par mundiera goda aizskārumu, lai gan iespējami arī iebildumi pret šādu attēlojumu. Nīčes kritiskā pieeja šķietami pašsaprotamajām patiesībām, kas pārņēmušas laikabiedru prātus, dīvaini apvienojas ar savdabīgu vēstures procesa estetizēšanu (kāpēc, lasot Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei, neatstāj doma, ka tās autors polemizē ar Aristoteļa Poētiku?), un tas viņa kritiku padara vienpusīgu. Sludinātāji, kā tie, kuri aizgūtnem piesauc kārtējo latviešu tautas atmodu, kas nekad netiek pabeigta, spēj pievērst sev uzmanību, tomēr ar to dažkārt ir par maz. Nīčes kritizētajiem vēsturniekiem un kristiešiem ir kaut kas kopīgs, tie abi ir ērti lietojami vispārinājumi, bet vēsturnieku pašrefleksijas spēja arī mūsdienu Latvijā nebūtu apriori norakstāma.⁶ Protams, kristietība ir bijusi viena no varas institucionalizācijas formām, savukārt vēsturniekus var pamatoti “apbrīnot” par viņu gatavību pakļauties varai, taču no inherentā varas apbrīna kārdinājuma nav pasargāts neviens no tiem, kuri cenšas būt līdzdalīgi varā un varas attiecību veidošanā. Šķiet, ka zinātnes tempļa pārvēršana par fabriku (52.–53. lpp.) atrisinās arī šo problēmu, atstājot vien nepieciešamību apliecināt sevi izcilības titula iegūšanas sacensībās, kā jaunos upurēšanas svētkos. Izvēle starp templi un fabriku šķiet tikai nosacīta, jo patiesībā tās ir instrumentalizācijas divas puses, tomēr šāda izvēle pastāv, iezīmējot robežas telpai, kurā mūsdienās norit akadēmiskā dzīve.

Par lasīto un izlasīto

Kā tekstu, tā arī citu priekšmetu lasīšana laikam pieder senākajiem cilvēka nodarbošanās veidiem, un tā noved pie izlases, ļaujot katram atrast salasītajā to, kas svarīgs un nepieciešamas, kā arī – saprotams. Lai paliek Nīčes mantojuma interpretācijas – ja marginālijas ir piezīmes uz jau esoša teksta malām, tad tās ir dabiski subjektīvas. Turklāt interesanti vēstures rakstīšanas paraugi ir atrodami tepat, Margināliju vākos, esejās par Valteru Benjaminu (1892–1940), Asju Lācis (1891–1979) un Mildu Palēviču (1889–1972), līdzās daudziem citiem, antoloģijās neiekļautiem Latvijas teritorijā sastopamo ideju vēstures pārstāvjiem. Vēstures rakstīšana ir daļa no cilvēka radītās kultūras, un tajā vienlīdz spēcīgi darbojas gan atcerēšanās, gan aizmiršanas mehānismi, un tomēr ir vērts uzdot sev jautājumu tieši par aizmirsto cilvēku nozīmi nemitīgi pārrakstāmajā stāstā par Latvijas vēsturi. Lai atklātu un sāktu saprast vēstures aizmirstās teritorijas, būs nepieciešama karte, par kuras esamību liecina Marginālijas.

Aizmiršanai ir savi iemesli, kas visbiežāk meklējami tagadnē, jo var gadīties, ka negribas atcerēties tieši to, no kā nav iespējams izvairīties. Dzīves reformēšanas degsmes pārtapšana sektantismā visā krāšņumā izbaudāma esejās par Patiesības kalnu un krievu kosmiskā imperiālisma izpausmēm. Marginālijas ir brīdinājums par antiintelektuālisma draudiem, ko rada “tagadējā neziņa un domātnespēja” (75. lpp.), vai nu tā sevi sauktu par latvisko dzīvesziņu, eirāzismu vai par kādu citu priecas mācību, kas paredzēta atpestīšanai – no grēka, no ekspluatācijas vai no sevis paša, ka laikam taču nozīmē aicinājumu pašiznīcināties. Marginālijas atgādina par marginalizācijas aktualitāti ne tikai attiecībā pret citiem, ko pauž koloniālās ekspansijas degsme, bet arī attiecībā pret sevi pašu, ļaujoties vieglajam nedomātprieka vilinājumam. Tādēļ brīdī, kad šķiet, ka ir sasniegta robeža, ir vērts palūkoties apkārt, lai saskatītu, kādas piezīmes šajā pasaules malā ir atstājusi iepriekšējā lasītāja roka.

1. Heyses et al. Sweschwahrdu wahrdniza. Sastahdita pehz Liebknechta. B. v., 1912. 219. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šuvajevs I. Prelūdijas. Kultūrvēsturiskas un filosofiskas studijas. Rīga, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Wehsture. No: Konwersazijas Wahrdniza. Zeturtais sehjums. Rīga, 1921. 4549. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Penaks D. Kā romāns. Rīga, 1999. 132.–152. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Bleiere D. Kritikas kultūra vēstures zinātnē: Dažas pārdomas. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2013. Nr. 1. 173.–175. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sk.: Levāns A. Vēstures vārdi: par avotiem – plūstošiem un mainīgiem. Piezīmes par kāda jēdziena izpratni medievistikas un viduslaiku Livonijas vēstures izpratnes kontekstā. No: Zemītis G. (zin. red.). Vēstures zinātne Latvijā – 27 gadi pēc neatkarības atjaunošanas. Joprojām krustcelēs? Latvijas vēsturnieku II kongresa materiāli. Rīga, 2017. 41.–52. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)