— Mākslas un klimata tirgū

Klimata pārmaiņas, māksla un blokķēdes tehnoloģija bija centrālā tēma šī gada RIXC festivālā Kripto, māksla un klimats, kas norisinājās septembra beigās, ievadot publikas uzmanības lokā izstādi, ko Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā var aplūkot 19. novembrim. Lai arī kultūras kontekstos nereti katrs no šiem jēdzieniem ir gana aktuāls un pat satur potenciālas polemikas elementu, tos vienu ar otru sasaistām reti. Tomēr izrādās, ka var tos iedomāties ne vien saistīti, bet arī visai lietišķi. Aicināju uz sarunu finanšu profesoru no Itāļu universitātes Šveicē Ēriku Novaku, kas piedalījās vienā no festivāla uz jauniešu auditoriju vērstajiem pasākumiem. Ikdienā profesors Novaks pētī un konsultē par klimata finanšu jautājumiem, un šobrīd ir viens no neatkarīgajiem ekspertiem konsultatīvajā grupā, kas darbojas pie Verificēta oglekļa dioksīda standarta (VCS). Tā ir viena no pasaulē visplašāk izmantotajām siltumnīcefekta gāzu (SEG) kreditēšanas programmām.

Ilva Skulte

 

Māksla, mediji un klimata pārmaiņas – nav tā, ka šīs jomas bieži tiktu minētas līdzās. Jūs ieradāties Rīgā, lai piedalītos festivāla ietvaros notiekošajā artatonā (mākslas hakatonā), tādēļ mans pirmais jautājums ir par mākslas lomu klimata pārmaiņu komunikācijā sabiedrībai, sevišķi, ņemot vērā, ka klimata pārmaiņas ir ļoti sarežģīts, komplekss jautājums.

Šķiet, ka mākslas loma pasākumu kompleksā, kas vērsti uz klimata pārmaiņu novēršanu vai mazināšanu, var būt dažāda. Pirmkārt, var izmantot klimatisko pārmaiņu efektus kā mākslas darbu tēmas, piemēram, parādot klimatisko pārmaiņu iespaidu uz vidi. To darot, mākslinieki nonāk arī līdz problēmām, kas izraisījušas šīs pārmaiņas. Otrkārt, ar mākslas darbu palīdzību var pievērst uzmanību šīm problēmām – arī tādu cilvēku uzmanību, kas vairāk interesējas vairāk par vidi un klimata pārmaiņām nevis mākslu. Mākslinieki var izveidot jaunas attiecības un nokomunicēt klimata zinātnes un arī ekonomikas pētījumu rezultātus, tos vienkāršojot, padarot saprotamākus. Mani īpaši interesē, kā, veidojot mākslas darbus un piesaistot uzmanību klimatam, mākslinieki var izmantot savu popularitāti un auditorijas uzticēšanos, lai ar saviem darbiem vāktu līdzekļus klimatisko pārmaiņu novēršanas mērķiem. Tas, protams, ir liels mērķis, ko sasniegt ir mazliet grūtāk, bet esam jau redzējuši, ka tas ir iespējams. Īpaši digitālajā un mediju mākslā, piemēram, NFTs kampaņas. Augstas vērtības NFT dažkārt tiek izmantoti, lai vāktu ziedošanas līdzekļus. Protams, var būt arī citi mērķi līdzekļu vākšanai – arī runas brīvības kontekstā un dažos citos. Tā ir vēl viena loma, kāda mākslai var būt. Protams, tas atsaucas uz seno labdarības tradīciju mākslas tirgū – ir tik daudz izsoļu, kurās nopelnītie līdzekļi tiek nodoti labdarības mērķiem. Tas nav nekas jauns, tiek darīts vairākus gadsimtus.

 

Kas ir šādu kampaņu auditorija? Varbūt jums ir kādi dati par to?

Auditorija ir indivīdi vai organizācijas, kas interesējas par abām jomām – mākslu un klimatu – un piedalās labdarībā sociāliem mērķiem. Šajā kontekstā jāidentificē indivīdi un organizācijas, kas ir ar mieru tērēt naudu mākslai un vienlaicīgi vēlas izdarīt kaut ko labu. Klasiskajā izsoles modelī labdarība varbūt ir mazāk svarīga, jo tās vairāk notiek mākslas dēļ. Tomēr pārdodot savu gleznu vai kolekciju, pārdošanas ienākumi tiek novirzīti īpašam mērķim, ko izvēlas šo darbu īpašnieks. Piemēram, Microsoft dibinātāja Pola Allena mākslas kolekcija pagājušajā gadā tika pārdota par milzīgu summu – vairākiem miljoniem – un tie nokļuva pie organizācijām, kuru mērķus viņš bija nolēmis atbalstīt. Digitālās mākslas pasaulē, NFT pasaulē, viss ir mazliet citādi, jo te jūs neredzat, kas pērk šos darbus, viss notiek anonīmi vai lielākoties anonīmi. Iespējams, tikai pēc pirkšanas – pārdošanas fakta uzzinām, kas ir pircējs. Arī te ir indivīdi vai organizācijas, kas pārstāv dažādus mērķus – ne vienmēr tas ir klimats. Cilvēki blokķēžu sfērā, kripto sfērā varbūt vairāk ir ieinteresēti runas brīvības un liberālisma tēmās. Piemēram, ļoti veiksmīga bija Džuliana Asānža aizstāvības kampaņa. Tajā izdevās savākt ievērojamu daļu līdzekļu viņa tiesas procesu izmaksām. Protams, ir bijušas arī kampaņas, kas saistītas ar klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem. Tomēr man īsti nav pārliecības par to, cik liels šeit ir pieprasījumus vai arī kas varētu piedalīties un pirkt šos mākslas darbus, īpaši tādēļ, ka NFT tirgus pēdējā laikā drīzāk ir zaudējis savu apjomu. Taču es ticu, ka mākslas un labdarības kombinācija vienmēr ir kaut kas potenciāli veiksmīgs. Jo cilvēkiem rūp māksla un arī vide un citi sociālie jautājumi, un, it īpaši bagāti cilvēki un organizācijas, vēlas dot šo tikumisko signālu – mans mērķis nav par to runāt negatīvā veidā, tomēr viņiem ir svarīgi parādīt, ka viņiem rūp labas lietas, un viņi vēlas tērēt videi vai citiem sociālajiem vai kolektīvajiem labumiem. Ticu, ka tā ir laba kombinācija, jo var divas lietas izdarīt vienlaicīgi.

 

Vai ticat arī, ka māksla var būt pētnieku iedvesmas avots?

Jā, noteikti. Un tas var būt abpusēji. Jo īpaši mediju mākslā mēs pēdējos gados esam redzējuši daudz zinātnisko pētījumu vizualizācijas piemēru, tādējādi padarot arī zinātni populārāku, publikai pieejamāku. Kā pētnieku mani iedvesmo mākslas darbs, kurā ir zināma pētnieciska interese, bet reizē tas tomēr paliek arī mākslas darbs. Mani kolēģi finanšu jomā pētī, kā veidojas mākslas vērtība – to, kas cilvēkiem liek gribēt maksāt vairāk vai mazāk par kādu mākslas darbu. Man pašam ir pētījuma hipotēze, ko gatavojos izpētīt, ka par vienu un to pašu mākslas darbu cilvēki grib maksāt vairāk, ja iegūtie līdzekļi tiek labdarības mērķiem. Ja tas tā ir, tad starpība tiek novirzīta labajiem mērķiem un aug arī paša mākslas darba vērtība.

 

Vai Rīgas izstādē bija kāds darbs, ko jūs gribētu izcelt šajā kontekstā?

Ja jautājat par manu Rīgas vizīti, vairāk nekā skaidrs, ka to iedvesmoja Rasas un Raita Šmitu darbs. Mazliet vairāk nekā pirms gada es satiku Rasu izstādē Bāzeles Elektroniskās mākslas namā, kas ir Šveices valsts iestāde mediju mākslas atbalstam. Tur bija izstādīta viņu instalācija Atmosfēriskais mežs. Šī izstāde tiešā veidā nodarbojas tieši ar klimata jautājumiem un vizualizē datus no reāliem zinātniskiem projektiem. Gandrīz viss, par ko šeit runājām, bija iesaistīts šajā mākslas darbā – viņi sadarbojās ar zinātniekiem, mežsaimniekiem, izmantoja datus, kas radušies viņu zinātniskajos projektos un vizualizēja tos ļoti pievilcīgā veidā. Mūs iepazīstināja muzeja kuratore, jo es daudz strādāju pie projektiem saistībā ar Amazones lietus mežiem Brazīlijā un Kolumbijā. Jautāju, vai Rasa vēlētos šāda veida vizualizācijas darbu veidot Amazones lietus mežos. Atmosfēriskais mežs bija tapis Šveices mežos, kas pēc mūsu estētiskajiem kritērijiem nav īpaši interesanti, tomēr darbs veidots tā, ka cilvēkiem ļoti patīk. Ja jau šie mūsu neinteresantie meži šajā darbā izskatās tik pārliecinoši, kā varētu izskatīties Amazones meži! Viņa piekrita, bet tam, protams, jāatrod nauda. Tad mēs arī iedomājies, ka to varbūt var darīt šādas izsoles kampaņas veidā, ko tad varēs kombinēt ar citiem līdzekļiem.

 

Vai varat pastāstīt par savu devumu Rīgas artatronā?

Mans mērķis bija tikai iedvesmot jaunos māksliniekus darīt kaut ko, varbūt veidot kādu blokķēdes mākslas kampaņu vai kaut ko līdzīgu, kas pievērstu uzmanību kādai ar klimata pārmaiņām saistītai problēmām. Es parasti balstos pats savā pētījumu laukā – tas ir saistīts ar deforestāciju jeb mežu izzušanu. Zinām, kur ir problēma. Un te ir arī estētiskais elements, ko var iekļaut mediju mākslā – radot, piemēram, fotogrāfijas, gleznas vai filmas par mežiem. Tieši šobrīd tam pievērsta liela uzmanība – piemēram, Ars Electronica Lincā bija liela instalācija par Amazones deforestāciju. Daudz kas jau notiek, un es gribēju rosināt jauniešus par to padomāt.

 

Runājot par blokķēdes tehnoloģijām un mākslu – kā jums šķiet, vai jaunās prakses, tai skaitā tā saucamās sociālās prakses lielā mērā neizmaina mākslas kā tādas nozīmi. Jo māksla tomēr līdz šim vismaz daļēji bijusi tāda kā smalkas ekspertīzes lieta…

Neesmu filozofs, tādēļ tas nav viegli, bet mēģināšu komentēt. Man ir personiska interese par mākslu, īpaši mediju mākslu un digitālo mākslu. Digitālā māksla eksistē jau ilgi, kopš apmēram 1950. gadiem, kad pirmoreiz datoru piesaistīja mākslas radīšanai. Tas, ko izmainīja blokķēdes tehnoloģijas un īpaši NFT, ir, ka jauno mediju var vieglāk izmantot, lai paziņotu par mākslas darbu un pieteiktu to kā savu īpašumu. Mainījusies nav māksla vai mākslinieciskās izteiksmes veids, bet gan tas, ka NFT padarīja iespējamu digitālās mākslas īpašumu un kolekciju veidošanu, kas savukārt veicināja digitālo mākslas darbu popularitāti. Var teikt, ka tā ir demokratizācija, tomēr tas tā pilnībā nav, jo, jā, ikviens var doties uz blokķēdi, atvērt maku un nopirkt kādu digitālu mākslas darbu NFT formā, tomēr tā joprojām ir lieta, ko dara tikai ļoti neliels iedzīvotāju skaits. Ļoti maza daļa cilvēku pērk vai kolekcionē mākslu vispār, bet šeit vēl vajag nelielu izpratni par to, kā blokķēde strādā. Tā nu es vairāk saskatu to citā perspektīvā – man NFT ir jauns medijs, kas ļauj arī tradicionālās mediju mākslas pārstāvim paplašināt esošo auditoriju grupās, ko viņš iepriekš nevarēja sasniegt. Un arī pārdot mākslu šai auditorijai. Redzam, ka daži vai daudzi tradicionālās mediju mākslas pārstāvji to tagad dara, viņi veido NFT senākiem darbiem un instalācijām, kas iepriekš šādā formātā nebija pieejami. Tas ir jauns izplatīšanas un komunikācijas veids, kā tiek sasniegti potenciālie kolekcionāri, cilvēki, kurus interesē māksla, un arī publika interneta plašumos. Vai tā ir īsta demokratizācija, nezinu. Jo vēlreiz – internetā ir sava publika un vajag citas zināšanas. Tomēr tas ir papildu izplatīšanas un komunikācijas ceļš, kurā es saredzu daudz jaunu iespēju, kaut arī šobrīd NFT tirgū ir krīze.

 

Vai tas nav zināmā mērā atkarīgs no kultūras pārmaiņu ātruma vispār – jo vairāk cilvēku ikdienas prakses ir saistītas ar internetu, jo vairāk viņi gatavi tur sastapt arī mākslu…

Par to man datu nav. Bet tā varētu būt taisnība, īpaši attiecībā uz jauniešiem. No otras puses, ja skatās uz mākslas tirgu, daudzi mākslinieki ir izveidojuši NFT, bet viņiem arī fiziski ir šo pašu darbu varianti. Piemēram, Demjens Hērsts var piedāvāt gan NFT, gan reālu mākslas darbu, ko viņš radījis. Šķiet, ka fiziskie varianti joprojām ir vērtīgāki kā NFT. Tātad nav tā, ka cilvēkus neinteresētu fizikālie objekti mākslā, drīzāk otrādi, pēdējo trīs gadu laikā mēs redzam atgriešanos pie tradicionālās mākslas darba formas – par to liecina gan mākslas tirgi, gan cenas izsolēs. Tomēr es nedomāju, ka digitālais būtu jāuzskata par aizvietotāju vai kaut ko, kas izspiedīs tradicionālo mākslas formu. Tas vairāk ir tāds kā papildu medijs vai izteiksmes forma.

 

Šķiet, ka daudzi ir atturīgi attiecībā uz NFT iegādi, jo nepārzina likumu pusi. Vai tā ir pilnībā skaidra?

Lai pirktu digitālo mākslu?

 

Pirktu, glabātu, rādītu …

Neesmu eksperts, bet, cik zinu, cilvēki par to runā, jā. Piemēram, ir šis jautājums par to, kas notiek ar mākslinieku un viņa darbu, ja pēc 20 gadiem blokķēdes vairs nav. Vai mākslas darbi tad būs zuduši? Redzam, ka vecā, 1990. gadu digitālā māksla, kuras protokolu un kodu vairs nav, kļuvusi nepieejama. Ir grūti to saglabāt. Šīs problēmas jārisina. Jo pieejamāki ir šādi mākslas darbi, jo vairāk iemesla optimismam, ka tiks atrasti risinājumi. Jo tam būs ekonomisks iemesls. Šāda veida problēmas gan ir arī tradicionāliem mākslas darbiem – tie jātur apstākļos, kur tie nebojājas, nav nozogami utt. Tas viss pieder pie plašāka jautājumu kompleksa par to, kā mēs varam saglabāt mākslu un savas īpašumtiesības uz to. Tomēr neesmu eksperts blokķēdes mākslas darba drošības jautājumos. Katrā gadījumā par to nākas domāt vienmēr, kad mākslā iegulda lielāku summu.

 

Savā pamatdarbā esat klimata finanšu eksperts. Latvijā mēs par to neesam pietiekami publiski dzirdējuši. Lai gan bankas konsultē kompānijas, tomēr plašākai publikai šī tēma ir maz zināma. Pastāstiet par savu ekspertīzes lauku, lūdzu.

Mana specialitāte ir finanšu ekonomists. Ko tad nozīmē klimana finansēšana? Būtībā varētu teikt – tas ir par to, kā izglābt planētu ar naudu. Nedaudz, protams, vienkāršoju, bet ideja ir par to, kā tirgus mehānismi un finanšu rīki un mehānismi varētu darboties tā, lai atvieglotu klimata problēmas, nevis padarītu tās ļaunākas. Jo, ja domājam par klimata pārmaiņām, tā, pirmkārt, ir ekonomiska rakstura problēma – mēs izmantojam un izsaimniekojam dabiskos resursus, kas mums doti par brīvu, tādus resursus un preces kā gaiss un ūdens – nemaksājot par to. Kad resursi tiek izmantoti par brīvu, tas noved pie nepareiza lietojuma. Pamatā to, kas notiek, varētu raksturot kā pārmērīgu planētas resursu izmantojumu. Runājot par risinājumiem – viens varētu būt, ka mēs vispār izbeidzam ekonomisko aktivitāti un rēķināmies ar mazāku labklājību nekā ierasts. Tomēr cilvēki par to negrib daudz runāt un darīt, turklāt tas nenoved pie tūlītēja rezultāta. Mēs visi ar saviem dzīves standartiem piedalāmies klimata pārmaiņu veicināšanā, bet, ja visi atcelsim savus dzīves standartus vai arī atdosim savu bagātību individuāli, tam būs nulles vai ļoti mazs efekts. Ko darīt? Man šķiet, ka labākais – un tā zināmā mērā ir klimata finansēšanas ideja – ir radīt nosacījumus un cenas šo resursu izmantošanai. Tas ir ļoti izaicinošs pasākums, jo vienmēr tas bijis par brīvu. Tomēr domāju, ka cilvēki to vēlas. Pirmā prece, kas radās šajā tirgū, ir CO2 jeb oglekļa izmeši. Oglekļa izmešu nokļūšana atmosfērā netika sodīta vai aplikta ar cenu, tādēļ pieauga, un tagad tam ir piekārtota cena. Tas ir relatīvi viegli, kamēr mums ir darīšana ar emisijām no uzņēmumiem, kas vienkārši piesārņo gaisu, jo CO2 var izmērīt, un var teikt, ka tas ir maksimālais daudzums, ko varam atļauties kā ekonomika, valsts vai industrija, un tas, kas vēlas piesārņot vairāk, maksā. Ir iespējams arī, ka kāds gribēs piesārņot mazāk, un tad viņam par to kaut kas varētu pienākties. Šī ideja ir CO2 emisiju tirgus pamatā, kas ir populārs rīks. Eiropā mums ir Eiropas Savienības emisiju tirgus sistēma. Vienas kompānijas pārdod savas tiesības piesārņot, un citas – pērk. Cenas ir visai augstas. Tās sasniedz pat 100 eiro par tonnu. Tas ir visai efektīvi. Ir pētījumi par Zviedriju, kas to jau dara 20 gadus, ka tas palīdzējis viņiem samazināt emisijas par 30%. Tas ir daudz. Bet ir daudz arī emisiju (tā saucamās scope free), kuras neviens nemēra (kā scope 1 un 2 emisijas). Piemēram, ja rīkojat kādu pasākumu – pasaules čempionātu, koncertu vai mākslas izstādi, tiešās emisijas no tā var izmērīt, bet dalībnieku un auditorijas ceļošanu neviens nekontrolē. Vienīgais ceļš ir lietot kompensāciju shēmu – teiksim, ja nevaram to mazināt šeit, bet globālā mērogā ir vienalga, kur emisijas notiek, tad varam atrast vietas citur, kur samazināt emisijas. Piemēram, balstoties uz šo kompensācijas shēmu, glābt kādu daļu lietus mežu no izciršanas. Vispār tā ir laba ideja, jo ļauj bagātākajām valstīm palīdzēt nabadzīgākajām, kur šie meži tiek izcirsti. Šī shēma tomēr tiek daudz arī kritizēta – to dara gan pētnieki, gan The Guardian un New York Times žurnālisti, bet man tas neliekas taisnīgi. Jo ja mēs nekompensēsim savus braucienus citur, mēs turpināsim ceļot un lidot, radīt emisijas – tās kopumā pieaugs un arī cilvēki no mazāk attīstītām valstīm netiks atbalstīti. Tādēļ tas man šķiet labs un izmantojams princips. Bet te daudz jāstrādā pie komunikācijas un pārliecināšanas, jo ir daudz pārpratumu.

 

Jūsu darbā izšķirat arī atšķirību starp obligātajiem un brīvajiem tirgiem..

Jā, obligātais tirgus ir tas, kur piesārņojošās kompānijas tirgojas ar piesārņojuma tiesībām. To tā sauc, jo tas ir likums. ES uzņēmumi nevar nepakļauties šim likumam, tās arī darbojas šajā tirgū, vai nu pārdodot vai arī pērkot kvotas. Cita shēma ir tur, kur uzņēmumi var brīvprātīgi mērķēt uz neto nulles emisiju līmeni. Vai arī indivīdi, kas mēģina kompensēt savus lidojumus un oglekļu pēdu. Neviens netiek spiests to darīt.

 

Vai šis tirgus ir liels, augošs?

Tas, ko lielākā daļa nezina, neskatoties uz mediju ziņām, ir, ka tas ir ļoti mazs, tikai 2 miljardu apgrozījuma tirgus. Kamēr 850 miljardu ir obligātā tirgus apjoms. Tas ir 400 -500 reizes lielāks. Kritika ir tieši par brīvprātīgo tirgu, jo ir grūti izmērīt, cik daudz izmešu ietaupās, neizcērtot, piemēram, kādu daļu koku. Tieši tas man nešķiet taisnīgi, jo tas ir mazs, bet ietekmīgs tirgus ar ievērojami zemākām cenām, mazāk nekā 5 varbūt pat 2 dolāru par tonnu. Žēl, ka te ir tik daudz kritikas, bet lielākā daļa cilvēku par to pat neko nezina.