— Pieclapīte

Spožais saules stars kņudina degungalu. Es nošķaudos. Pavasaris.

Man nepatīk pavasaris. Deguns smags kā blāķis, aizkritis ciet. Šķiet, pat nedaudz piepampis un uzblīdis no iekšpuses. Māti centos pārliecināt, ka man ir kāda ziedputekšņu alerģija. Viņa tik smējās un teica, lai vasarā vairāk staigāju basām kājām un stiprinu imunitāti.

Imunitāte. Nē, nu šai tik tā imunitāte prātā! Un vasara? Līdz tai vēl jāpaciešas.

Eju pa grants ceļu. Akmeņi šņirkst zem kājām. Ievelku elpu, cik nu spēju. Nāsīs ielaužas salda ceriņu smarža. Es nošķaudos. Par saldenu. Salkanu.

Šaubos, vai man kāds ticēs, ja atzīšos savās domās par šo aromātu. Visiem taču patīk tie ceriņi. Turklāt tur var atrast laimītes.

Pastiepjos uz pirkstgaliem un noplūcu ceriņu zaru. Nošķaudos. Bet vajag taču atrast laimīti, lai ievēlētos. Kaut man nebūtu šī sasodītā alerģija!

Šķaudiens. Salda ceriņu smarža. Šķaudiens. Beidzot laimīte rokā, pieclapīte pirkstos. Šķaudiens. Domas galvā kā pieblīdušas, svaigu gaisu vairs nespēju ievilkt. Bet vēlēšanās taču jāievēlas!

“Panāc šurp, Ieva,” vecākā māsa Dace stāv uz dambja un mani sauc. Galvu pacēlusi, es steidzos viņai klāt.

“Kur tu iesi?” vaicāju un nošņaukājos.

“Uz pilsētu,” viņa lepni atbild un augstprātīgi mani nopēta. Viņas gaišie mati plīvo vējā, kājas stingri turas uz dambja. Ļoti lepojos ar māsu. Dace ir pašapzinīga, un mamma viņai vienmēr uztic svarīgākos darbus. Viņai pirkstos iespiests rozā maciņš. Māsa pasmīn.

“Kas ir? Tu arī gribi nākt līdzi?” viņa zobojas.

“Protams,” dedzīgi piekrītu, vēl aizvien rokā turot nesen norauto balto ceriņu ziedu zaru.

“Met prom, kamēr zēni nav ieraudzījuši. Tāda māņticība!” māsa nikni nostrostē. Tomēr ātri noplūcu vienu ceriņa ziedu un ielieku to kabatā. Zaru palaižu vaļā un vēroju, kā vējš to aizpūš projām. Es nošņaukājos.

“Nešņaukājies, Ieva, tas ir ļoti nepieklājīgi!” māsa nomurmina zem deguna. Viņa dodas tālāk pa dambi, ignorējot manus sīkos soļus nopakaļ.

“Ņemsi mani līdzi?” es vaicāju, cenšoties panākt māsu un aizturēt šķaudienu. Bail, ka viņa smiesies par mani. Tekošo degunu ar pieblīdušajām starpsienām turu gaisā uzslietu, lai nebūtu jāpuņķojas.

Māsa pagriežas un nikni mani nopēta. Viņas skatiens cieši ieurbjas manī, un man vaigos iesitas kaunpilns sārtums. Neuzdrošinos bilst neko vairāk, taču sirds kā negudra sitas krūtīs. Es sastingstu, it kā šādi varētu ietekmēt māsas domas.

“Nuuuuu…” viņa domīgi novelk un ar pirkstiem pakasa zodu, tēlodama, ka ir pārāka par mani. Tikai viņai mamma ir uzticējusi doties uz pilsētu, lai nopirktu maizi un pienu. Taču ne jau veikala apciemojums mani tik ļoti vilina, bet gan pati pilsēta. Tik skaista, tik liela! Un celtnes, kas vīd lejpus dambim. Daudzdzīvokļu mājas, veikali, parki un jauni draugi! Lielās šūpoles, bērnu smiekli, vecāku laimē mirdzošie skatieni! Tas viss nodarbina manu prātu un grauž no iekšienes. Arī es tik ļoti, ļoti vēlos tur aiziet, būt kopā ar bērniem, nevis viena pati šeit klīst pa mežiem, lasot čiekurus un pinot vainagus no vēl neuzziedējušām pienenēm un cenšoties noturēt līdzsvaru uz nokritušā koka, kas jau sācis pūt. Ne jau dauzīties pa purvāju es gribu, taisot štābu un šķaudot uz visām pusēm no dīvaini saldajiem aromātiem, kas kņudina degunu, bet gan iet uz parku, par kuru Dace reiz stāstīja, – ložņāt, šūpoties un spēlēties smilškastē ar citām meitenēm.

“Uz pilsētu nākt tu nevarēsi, bet pavadīt mani gan,” Dace beidzot nosaka, un es liegi pamāju no sapņainās fantāzijas sasarkušiem vaigiem.

“Pat ja es būšu klusa?” jautāju un ceru, ka viņa pārdomās. Lai gan man būtu jāpriecājas par to vien, ka varēšu tiktāl viņu pavadīt.

“Tu pati zini, ka mamma tev vēl neļauj nākt līdzi,” Dace saka. “Tur ir daudz mašīnu, cilvēku. Troksnis visapkārt. Nu nevajag. Labāk klausi mammu, citādāk es viņai visu pateikšu.” Dace izklausās dusmīga, un es baidos viņu nokaitināt.

“Tad tikai līdz dambja galam?” noduru galvu, jo pēkšņi esmu sakaunējusies. Zinu, ka jānovērtē vismaz šis mazumiņš.

“Jā, tur pēc tam arī tiksimies!” Dace piekodina un straujiem soļiem dodas tālāk. “Tikai neiedomājies darīt blēņas!”

Zem pēdām šņirkst mazie oļi, jaukdamies kopā ar granti. Daba pamazām mostas. Sāk ziedēt ceriņi, ievas jau noziedējušas. Kokiem atplaukst lapas. Viss apkārt kļūst zaļš, krāsains. Degunu kairina, un es jau atkal nošķaudos.

“Ja tā turpināsi šķaudīt, tad nekad vairs nevarēsi nākt man līdzi uz pilsētu,” Dace nosaka.

“Bet, Dace…” es vēlos ko iebilst, taču tālumā pamanu milzīgo, pelēko cementa bloku, ko ieskauj gar malām augošie bērzi. Vieglajā vējā tie plivina savus tikko uzplaukušos zarus. Šeit arī beigsies mans šīs dienas piedzīvojums.

“Gaidi tepat un nelien Gaujai tuvumā,” Dace piekodina, kad esam nonākušas līdz mana ceļa galam, taču viņa nemaz nezina, ka esmu tur spēlējusies jau vairākkārt, metusi akmeņus un lasījusi gliemenes. Es klusēju un vēroju, kā Dace atskatīdamās aizsteidzas tālāk. Arī viņa šeit gaidīja māti, kad bija manā vecumā.

Es apsēžos uz cementa bloka un vēroju zīlīti tuvējā ozola zarā. Šūpoju kājas un pie sevis dungoju izdomātu dziesmu. Dzirdu, kā lejā, tuvējas mājas pagalmā, kāda meitene skaļi sauc mammu, lai ietu uz parku spēlēties smilškastē un šūpoties. Saausos. Arī es labprāt uz turieni dotos. Arī es labprāt ietu viņai līdzi, lai tikai varētu izbaudīt parka piedzīvojumus – šūpoties līdz pat debesīm, celt milzīgas smilšu pilis un šļūkt pa visgarāko slidkalniņu pasaulē.

Nolecu no bloka. Nedaudz nobrāžu stilbus pret tā raupjo malu, kas droši vien atstās bālas švīkas uz ādas. Labi, ka tā ir paslēpta zem biksēm.

Svešā meitene mammai pie rokas iziet no sētas. Steidzos viņām līdzi, no domām aizgaiņādama māsas aizliegumu. Cenšos palikt paēnā, lai mani nepamanītu. Par laimi, kokiem šeit ir milzum liela zarotne, kas palīdz noslēpties no dienas gaismas. Mana šībrīža misija ir slēpties, lecot no ēnas uz ēnu kā rotaļā, līdz ieraugu parku.

Priekšā esošā meitene priecīgi sasit plaukstas un skrien uz šūpolēm, atstājot mammu aiz muguras. Es apstājos. Ieraugu sudrabotu slidkalniņu, kas atmirdz saulē. Ātri skrienu uz priekšu un paspraucos garām svešajai tantei, ko tā meitene sauc par mammu. Ieskrienu laukumiņā, ko ieskauj ziedošās kastaņas. Uzskrienu augšā pa oranžām kāpnēm, tālāk pa bēšu dēļu tiltu un atkal apstājos. Slidkalniņam apakšā ir milzum liela dubļu peļķe. Ilgi to pētu un nospriežu, ka tomēr nebūtu prāta darbs tajā ieslidināties. Nošņaukājos un noskrienu atpakaļ lejā pie smilškastes, kur izsapņotās smilšu pilis iežogo oranži dēļi, veidojot pavisam mazu kvadrātu. Smiltis šķiet akmeņainas, nepavisam ne tādas kā pie upes, kur parasti eju spēlēties kopā ar māsu. Pagriežos, lai aplūkotu meiteni, kas ar platu smaidu šūpojas šūpolēs. Bet arī tās mani pārsteidz, jo nespēj uzšūpoties tik augstu, lai aizsniegtu spožo sauli un debesis.

Man atkal sāk tecēt deguns, acīs sariešas asaras, es noliecu galvu un pūlos atminēties šurpceļu. Ar acīm sekojot ozolu mestajai paēnai, izdzirdu mašīnu skaļo troksni. Motora rūkoņa griežas ausīs, arī gaiss šķiet biezāks. Ieeju tuvējā pagalmā. Tur guļ melns kaķis. Viņš mirkli mani nopēta, tad nāk tuvāk. Es noglaudu viņa mīksto kažoku. Kaķis sāk murrāt un apguļas smiltīs man pie kājām. Kādu brīdi glāstu viņa pūkaino spalvu, līdz pagalmā iegriežas mašīna un izbiedē mūs abus. Kaķis pielec kājās un aizskrien. Arī man ir laiks doties atpakaļ.  

Spārdīdama tepat atrastu akmeni, raugos pēc spēļu laukuma, kas pēkšņi ir izgaisis. Apkārt tikai sētas un tukši pagalmi, un asfaltēts ceļš, kam pāri stiepjas koku galotņu ēnas. Pat nepūlēdamās, es jau atkal esmu noslēpusies ēnu biezoknī. Tomēr tas vairs nemaz nešķiet jautri. Uz rokām uzmetas zosāda. Drēgnais gaiss mazliet atlaiž degunu, un es atkal varu elpot brīvāk. Paskatos apkārt. Šī vieta man ir sveša. Un mani pārņem izmisīgas bailes, ka nekad vairs nenokļūšu mājās un nesatikšu Daci un mammu. Nekad vairs nevarēšu kopā ar Daci glabāt mūsu noslēpumus no mammas. Roka ieslīd kabatā, kur paslēpies neizmestais ceriņu zieds. Es satveru to cieši un lūdzos, kaut ātrāk nokļūtu mājās.

Nezinu, cik ilgs laiks ir pagājis, bet es atsāku iet uz priekšu. Man ir jānokļūst mājās. Pamazām satumst. Aiz manis paliek vien gaišs laternu mākonis. Pretī nāk gara auguma vīrietis. Es viņu nepazīstu. Viņš paiet man garām. Es minstinos. Varbūt viņš spēs palīdzēt?

Es strauji apgriežos.

“Jūs nezināt, kur ir tāda brūna māja pirms dambja?” šņukstēdama noprasu, bet viņš tikai papurina galvu. “Tur vēl ceriņi zied.”

“Vai esi apmaldījusies?” viņš apstājas, sarauc pieri un pienāk man tuvāk. Viņa elpa nelabi ož. Man atkal ir bail. Es papurinu galvu un skrienu prom. Viņš man neseko.

Skats priekšā miglojas. Deguns atkal aizkrīt ciet. Noslauku to piedurknē. Tālumā stāv gari blāķi, bet es skaidri redzu – tie nav koki. Es ceru, ka tie ir cilvēki. Samirkšķinu acis, bet tās ir tikai izdegušas laternas, un es izmisumā apsēžos uz soliņa. Uz kuru pusi man iet?

Galvā tukšums, deniņos duna.

Uzpūš vējš, un iečīkstas šūpoles. Es paceļu acis. Priekšā redzu to pašu spēļu laukumu. Beidzot atkal zinu, kur esmu, kur jāiet.

Es skrienu atpakaļ, elpu neatvilkdama, līdz nonāku uz nelielā pakalna, kur pie pelēkā, cementētā milzeņa šņukstēdama ar mazu tīkliņu rokās stāv Dace. Galvu nodūrusi, viņa lūkojas lejā uz upi.

“Dace!” es saucu un skrienu pie viņas cik vien spēka, zolēm skarot asās akmeņu šķembas.

“Ieva!” Dace iesaucas, un es ieskrienu viņas izstieptajās rokās. “Kur tu biji?” viņa atviegloti izdveš, un es redzu viņas acīs asaras. Noliecu galvu, jo man ir kauns lūkoties māsai sejā. “Nekad, vai dzirdi? Nekad vairs tā nedari!” viņa saņem manus plecus, un tīkliņš smagi uzguļas uz muguras.

“Es tikai gribēju aiziet līdz tam parkam, par kuru tu man reiz stāstīji!” es klusi atzīstos. “Un apmaldījos.”

Viņa saspiež mani ciešāk. Dzirdu dziļu nopūtu pie auss.

“Es nobijos,” Dace atkal iešņukstas un pagriež galvu uz Gaujas pusi.

“Piedod,” es nomurminu, un viņa saspiež manu seju plaukstās, tad noslauka asaras.

“Es apsolu, ka reiz mēs aiziesim tur kopā, bet tagad – ejam mājās!” Dace cieši lūkojas man acīs. “Taču tev ir jāapzvēr, ka nevienam par šodienu nestāstīsi. Sarunāts?”

“Es apsolu,” priecīgi nosaku. Esmu lepna, ka varu dot kādu nopietnu solījumu māsai. Klusībā nosaucu viņu par savu pieclapīti.