— Ja reiz neviens cits par mums neraksta

Teātra studijas Kāpnes vadītāja, aktiera un režisora Gusta Ābeles debijas romāns Pasaulē mīļākais klusums ir kļuvis par vienu no apspriestākajiem jaunumiem Latvijas prozā. Mūsdienīgais stāsts par pusaudžu mīlestības meklējumiem un sarežģījumiem, tusiņiem un pirmajiem pieaugušo dzīves mēģinājumiem ir izpelnījies ne tikai jauniešu uzmanību vien, kā apliecina daudzās recenzijas un intervijas. Mūsu žurnālā ar viņu sarunājas jaunā dzejniece un dramaturģe Anna Belkovska.

 

AB: Kā tev iet, un ar ko tu šobrīd nodarbojies?

GĀ: Man iet labi un ļoti intensīvi, bet īsti nav laika domāt par to, kā klājas, jo no rīta līdz vakaram ir studijas, kas šobrīd ir mana primārā nodarbošanās. Tagad tieši braucu no mēģinājuma Sarkandaugavā. Zirgu pastā viss bija aizņemts, tāpēc es izmantoju teātra studijas Kāpnes telpu. Bija ļoti interesants mēģinājums jaunai izrādei, ko taisām studiju ietvaros – Oskara Vailda Laimīgo princi.

 

Tu jaunajā iestudējumā darbojies kā aktieris vai kā režisors?
Studēju režiju un šo iestudējumu režisēju. Paga, ko tu pabeidzi?

 

Es pabeidzu dramaturgus. Arī Kultūras akadēmijā. Kā tev vispār patīk studijas? Saprotu, ka tikai šogad sāki.

Jā, studēju tikai otro mēnesi. Tas savā ziņā noteikti ir pārsteigums, kaut kas, kam sagatavoties nevar, jo ir kaut kādas ilūzijas no līdzšinējās darbības par to, kas ir teātris, ir ilūzijas par to, kas ir tas, ko mēs tagad darīsim. Man likās, ka tā būs intelektuāli mākslinieciska nodarbošanās, kamēr realitātē studijas lielā mērā vismaz pirmajos pāris kursos arī režisoriem ir ķermeņa sagatavošana skatuvei. Ļoti daudz dažādu sportisku aktivitāšu – balets, skatuves kustība, cīņa, improvizācija, skatuves runā ārkārtīgi daudz jāskraida, aktiermeistarībā tieši tāpat. Būtībā tiek trenēts ķermenis kā instruments, tikai pēc tam seko mākslinieciskās lietas. Vēlāk, protams, režisori un aktieri šķirsies, un katram būs sava ievirze, bet tas viss notiek, lai režisors var just, ko viņš dara ar tiem aktieriem.

 

Zinu, ka diezgan ilgi, būtībā no pašiem pirmsākumiem, darbojies teātra studijā Kāpnes.

Nu jā – es to izveidoju.

 

Pastāsti vairāk, kā tu līdz tam nokļuvi, un cik ilgi tevi interesē teātris un māksla? Jo man, piemēram, tas ir no 10 gadu vecuma. Varbūt pat agrāk.

Man tas ir pat agrāk. Gan teātris, gan literatūra man vilkušies līdzi ellīgi sen. Un viens otru kaut kādā ziņā stimulējuši. Kaut kāda interese sākās ar to, ka mani aizveda uz teātri. Man liekas, ka ir ļoti forši vest bērnus uz teātri. Ka bērniem ir, ko redzēt teātrī. Mana brāļa meita tagad bērnudārzā iestudē ludziņas, līdzīgi kā es laukos gribēju ar māsīcām nepārtraukti kaut ko iestudēt.

Arī lasīšana sākas ar to, ka tev lasa priekšā, tu sāc lasīt pats un, iespējams, tev sāk interesēt arī rakstīšana. Pamatā tas bija saistīts ar Hariju Poteru, pārlasīju neskaitāmas reizes. Tik daudz par to domājot, radās vēlme rakstīt mazus plaģiātus sākumskolā. Rakstīju par burvjiem. Tas ir ar domino kauliņu principu izskaidrojams ceļš, kā nonācu pie Kāpnēm. 

Rakstīju plaģiātus, bet tad uzzināju, ka ir vietas, kur ar to var nodarboties pilnīgi leģitīmi. Proti, lomu spēļu forumi. Es biju tādā lomu spēļu forumā Interneta Cūkkārpa, kurš joprojām ir aktīvs. Gan desmitgadīgie, gan trīsdesmitgadīgie Gusti – jo tur vecuma amplitūda ir tāda un vēl lielāka – var iet un rakstīt. Pamazām fokuss nomainījās no tā, cik ļoti man patīk Harijs Poters, uz to, cik ļoti man patīk rakstīt. Šobrīd, raugoties atpakaļ, man tas šķiet īpatnēji, jo man tagad vispār fantāzija kā tāda neinteresē.

No cilvēkiem, kas tur raksta, uzzināju par NaNoWriMo.¹ Tas ir izaicinājums, kurā cilvēki no visas pasaules, gan profesionāli autori, gan autori, kas ir topošie profesionāļi, gan tādi, kam nav tādu ambīciju, reizi gadā, novembrī, apņemas uzrakstīt romānu, domājot vairāk par kvantitāti, ne kvalitāti, proti, par 50 tūkstošiem vārdu, lai gan ir arī cilvēki, kas raksta miljonos. Nezinu, kā viņi to dara. Tāds grafomānijas izaicinājums, kurā centies ar kvantitātes palīdzību piekļūt kvalitātei. Man šķiet, ka tas var izdoties tad, ja raksti nevis vienu gadu un tad centies ar to samudrīto tekstu kaut ko izdarīt, bet daudzus gadus pēc kārtas. Tas būtībā ir par to, ka cits citu velkat uz priekšu, jo Latvijā aktīvi tiek organizētas koprakstīšanas. Ja zini, ka ir vēl daudz tādu cilvēku, kuri cīnās ar baltās lapas sindromu, tad tu arī esi spiests ar to cīnīties.

Es šajā izaicinājumā piedalījos piecus gadus pēc kārtas. Trīs gadus es godprātīgi uzrakstīju tos 50 tūkstošus vārdu, bet tie 50 tūkstoši vārdi ir tie, ko nevienam nekad nevajadzētu lasīt. Savā ziņā esmu ļoti pateicīgs gan Interneta Cūkkārpai, gan NaNoWriMo platformai, kas man deva iespēju rakstīt tādā nelielā burbulī, ļoti nelielam cilvēku skaitam. Jo vairāk tu lasi, jo vieglāk tev ir rakstīt, jo vairāk raksti, jo labāk sāc rakstīt. Tad es divus gadus tajā izaicinājumā piedalījos tikai tā mazliet, jo bija sākusies vidusskola. Šajos divos gados arī uzrakstīju romānu Pasaulē mīļākais klusums.

 

Tieši NaNoWriMo ietvaros tas tapa?

Jā, tas tapa ātri, nesāpīgi. Divos gados. Pirmajā gadā uzrakstīju tādu kā melnrakstu. Otrajā gadā pārstrādāju un pieliku vēl klāt. Tur pat nav pilni 50 tūkstoši vārdi. Pēc šīs akcijas standartiem tas nemaz neskaitās romāns.

Paralēli rakstīšanas centieniem mēģināju attīstīt savu proaktīvā jaunieša socializēšanās dzīvi. Tas arī gan izriet no NaNoWriMo, jo es tur satiku meiteni, kas bija brīvprātīgajā jauniešu studijā Bambuss. Tad sāku pamatskolā tur aktīvi ņemties, rīkot pasākumus. Aizbraucu vienā vietējā Erasmus projektā uz Doles salu. Tur mēs pašiniciatīvas vadīti naktī sarīkojām islandiešu un igauņu grupai baiļu trasi ar performatīviem elementiem. Tad mums no tā sākās maza atkarība un mēs gribējām darīt vēl. Es biju Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolas avīzē iepazinis cilvēkus, ar kuriem varētu sastrādāties arī citur. Tad mēs jauniešu studijā Bambuss uzrakstījām projektu un uztaisījām nelielu performanci ar izlaušanās spēles elementiem. Tā bija par latviešu mitoloģiskajiem tēliem veļu laikā. Tas ir Kāpņu aizmetnis, jo tur es no dažādās vietās iepazītiem draugiem savācu komandu un mēs kopā izveidojām šo pasākumu.

Kāpnēm tieši kā Kāpnēm ir vēl viens sākumpunkts. Mana mamma rakstīja blogu, un es izdomāju, ka arī gribu. Sāku rakstīt blogu par grāmatām un par teātri. Tad mani uzrunāja Inga Pizāne saistībā ar savu darbu Jānī Rozē. Man jautāja, vai varu uzrakstīt atsauksmi par grāmatu. Sākumā nedaudz nobrīnījos, jo tai grāmatai – Olivjē Burdo Gaidot Bodžanglu – uz muguriņas bija rakstīts “kaislīgs mīlasstāsts”. Un es domāju: “Nu gan. Es mācos 7. klasē, un man piespēlē tādu grāmatu.” Bet, lai gan nebijām vēl lāgā pazīstami, kaut kāds čujs Ingai laikam bija, jo viņa domāja, ka man varētu tā grāmata patikt. Mani tā tiešām ārkārtīgi aizrāva. Visi gan tuvie, gan tālie radinieki to izlasīja un bija starā. Tad pagāja divi gadi un es savai cīņubiedrei Aribellai Jaujai, kas ir grāmatas Pasaulē mīļākais klusums ilustratore, iedevu izlasīt šo grāmatu, un arī viņa aizrāvās. Mēs nospriedām – lai gan grāmata rakstīta dienasgrāmatas formā ar lēkāšanu laikā, to vajadzētu iestudēt. Es tolaik mācījos 9. klasē, viņa vienpadsmitajā, un mēs apņēmāmies to izdarīt. Un tā sākās Kāpnes. Tolaik mums nebija ne telpas, ne nosaukuma, nekā tamlīdzīga.

 

Es gribēju vēl piebilst, ka Punctum ir uztrāpījis pareizi, izvēloties mani kā cilvēku, kas tevi intervēs, jo mani pirmsākumi arī ir Interneta Cūkkārpā. Es tur darbojos no 11 gadu vecuma.

Es arī!

 

Man ļoti patika Harijs Poters, man ieteica Interneta Cūkkārpu, es tur sāku rakstīt, tad izpletos vēl uz citiem forumiem un būtībā nekad dzīvē vairs neesmu tik daudz rakstījusi. Gan jau arī nerakstīšu, jo toreiz nebija tā bloka ar šaubām par sevi. Es rakstīju katru dienu. Jā, varētu teikt, ka tur arī sākās mans ceļš uz literatūru, pēc tam arī secīgi teātri. Tā pāreja notiek nemanāmi.

Man nebija tādas pārejas, jo viss notika paralēli. Bet Interneta Cūkkārpa jau arī ir lomu spēļu forums. Tur jau arī ir tas, ka viens pats lāgā neko nevar darīt.

 

Saprotu, ko tu domā. Ar teātri nav saistīts pats rakstīšanas process, bet tā tēlu un raksturu būvēšana. Runājot par tavu literāro izcelsmi un ceļu uz mākslu – vai atceries darbus, kas tevi pirmie, varbūt arī kā bērnu, ietekmēja un aizrāva? Gan teātrī, gan literatūrā. Man, piemēram, mamma iedeva Imanta Ziedoņa dzejoļu izlasi Ceļmallapas. Tad sapratu, ka dzeja arī varētu mani interesēt.

Atceros, ka ar mammu biju uz Punktiņu un Antonu, tā man ārkārtīgi patika. Daudz reizes biju arī uz Leļļu teātra izrādi Pīļu namiņa noslēpums, man ārkārtīgi patika Emīls un Berlīnes zēni. Vēl atceros, ka JRT bija izrāde Ja tu esi sivēns. Arī tā man bija liels notikums.

Mākslas darbs, kas mani bērnībā ietekmēja visspilgtāk, bija Jaņa Rozentāla glezna Gavilējošie bērni, jo es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie ir mani vecāki. Viņi abi ir blondi, un maniem vecākiem ir melni mati, bet tas man nebija šķērslis. Tā bija ļoti augstas pakāpes identificēšanās.

 

Mana pirmā teātra pieredze bija Pauks un Šmauks Leļļu teātrī. Pēc noskatīšanās es mājās visu laiku iestudēju to sižetu. Man bija arī kasete. To es klausījos fonā.

Man arī bija Pauks un Šmauks, tikai nu jau kompaktdisks. Radio teātris arī bija liela lieta. Man mājās bija daudz disku ar bērnu raidlugām. Man nepatika iet uz bērnudārzu, tāpēc daudz gāju ar vectēvu uz Dabas muzeju vai pie tantes uz Mākslas vēstures institūtu. Tur, Zinātņu akadēmijas augstceltnē, sēdēju pie Rutas Čaupovas datora un radio teātra tiešsaistes lapā klausījos izrādes.

Ļoti spilgti atceros, kā mēs ar tēvu Garkalnes mājā pirms gulētiešanas izspēlējām Vinnija Pūka sižetu ar manām rotaļlietām.

 

Vai tavi vecāki ir kaut kā saistīti ar mākslu? Vai arī tu esi pirmais savā ģimenē?

Mani vecāki ir studējuši ārkārtīgi racionālās jomās. Mana mamma ir izstudējusi ekonomiku un tēvs – inženieriju, bet mamma tagad domā par pievēršanos rakstīšanai. Man apkārt ģimenē ir varbūt ne gluži mākslinieki, bet cilvēki ar ievirzi mākslā. Mana tante ir mākslas vēsturniece. Vecmamma tagad ir pensijā, bet viņa bija vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāja. Viņa arī daudz glezno. Mans onkulis ir filmu režisors. Ne ar vienu no šīm jomām es gan nenodarbojos. Teātrī un daiļliteratūrā esmu pirmais.

 

Es vispār esmu savā ģimenē pilnīgā vakuumā. Mans tētis bija inženieris, mamma ir pavāre. Un pārējās paaudzēs arī neviena mākslinieka.

Mums gaisā bija kaut kas māksliniecisks. Nevaru gan pateikt, no kurienes tieši.

Vai, rakstot prozu, tu jūti teātra un dramaturģijas ietekmi? Vai izmanto kādus līdzekļus, kas nāk no šīs pasaules?

Es gribētu teikt, ka ne, jo nekad neesmu rakstījis orģināldramaturģiju un man arī nav šādas ambīcijas, esmu tikai dramatizējis romānus. Drīzāk kaut kas ienāk iekšā no teātra. Nevis tāpēc, ka tas būtu mērķis vai es to apzināti izmantotu kā līdzekli, bet tāpēc, ka es paralēli kaut ko iestudēju Kāpnēs, un man apkārt esošie cilvēki bija teatrāli – gan tādā ziņā, ka nodarbojās ar teātri, gan tādā, ka viņi bija tādi izkāpināti. Arī pats tāds esmu. Drīzāk tad teātra dabas izkāpinātība un dramatisms iezagās romānā. It kā jau tas ir par dzīvi, bet emocijas tur ir hiperbolizētas vairāk nekā dzīvē.

 

Viena lieta, kas man dramaturģijas dēļ apgrūtina rakstīšanas procesu, ir vēlme visu saīsināt un ķerties pie lietas. Nemāku vairs izvērsti rakstīt prozu, jo man liekas “ko var ņemties” ar visām iekšējām emocijām, ja tu vari to visu izvērst un pastāstīt ar dramaturģiskiem līdzekļiem.

Kaut kāda konkrētība gan ir nepieciešama. Patiesībā, tas tāds paradokss – agrāk es vairāk nodarbojos ar grafomāniju, jo rakstīju ļoti gari, plaši, par un ap. Bet tagad, kad es koķetēju ar domu rakstīt [romāna] otro daļu, esmu pamanījis, ka esmu sācis rakstīt vienlaikus konkrētāk un arī izvērstāk nekā iepriekš.

Es konstatēju, ka katru otro vārdu manā tekstā ir iespējams izņemt. Tagad, kad esmu to atklājis, varu jau pašā procesā rakstīt konkrētāk. Spēja rakstīt kompakti, bet izvēle rakstīt izvērsti jau ir kaut kas cits. Ir jāmāk izteikties lakoniski. Man ar to bija problēmas, un pēc šīs intervijas var spriest, ka ir problēmas joprojām.

 

Bet es teiktu, ka tavā grāmatā tā tieši bija viena no manām mīļākajām lietām – tā bija lakoniska. Caur savā ziņā ikdienišķām sajūtām tu paspēj ieviest arī to, ko gribi pateikt un nodot lasītājam arī no iekšējās pasaules, neizplūstot piecās lapās. Lai gan tur joprojām ir daudz emociju. Vai tajā, ka izvēlējies rakstīt biseksuālu tēlu un pieskāries LGBT tēmām, bija arī kaut kāda apzinātība? Vai arī to rakstīji, jo tas ir tas, ko tu pazīsti?

Ja man jautātu vai tas ir LGBT romāns, es droši vien teiktu, ka ne. Lai gan, piemēram, Punctum Jūlijas Dibovskas recenzijā tas bija ļoti akcentēts. Man tas nebija svarīgi, jo mēs jau katrs rakstām par sevi un par to, ko mēs esam piedzīvojuši, bet man šķiet, ka šajā romānā tas neko nemaina, jo viņi tāpat nedrāžas.

 

Tas jau tieši ir forši. Atšķirībā no daudziem gadījumiem populārajā kultūrā tu nereducē LGBT tēmu tikai uz seksu. Tu raksti par viņiem kā cilvēkiem, kuriem ir vai nav attiecības.

Tas katrā ziņā nebija apzināts lēmums, jo es to grāmatu nerakstīju publicēšanai. Sākotnēji es to rakstīju kā dienasgrāmatu, tad es sāku rakstīt romānu.

 

Man šķiet, ka cilvēki uzsver iespējamo LGBT tēmu, jo mums šajā jomā ir tukšums. Liela daļa grāmatu, kas ir par šo tēmu, ir tulkotas.

Ja darbs tiek šādā veidā reklamēts, man tas rada pretreakciju, jo man liekas, ka tas ir pašmērķīgi. Mans mērķis bija uzrakstīt kaut ko vispārcilvēcisku, ar ko ikviens spētu asociēties. Man patīk, ka ar šo grāmatu spēj identificēties heteroseksuālas sievietes ar bērniem 40 un 50 gadu vecumā. Nupat Domuzīmē bija recenzija par Klusumu un man patika frāze, kas tur bija par LGBT jautājumu. Arnis Koroševskis rakstīja: “Darbā rādītā viendzimuma attiecību problēma ne mirkli nekļūst uzbāzīgi moralizējoša, jo Ābele šo jautājumu loku skata dziļākā filozofiskā un ētiskā līmenī, drīzāk piedāvājot analizēt draudzības jēdzienu.” Man tiešām bija svarīgi runāt par draudzību un to, cik tīņu gados tās robežas ir šauras. Tu vēl neesi iemācījies saprast savas jūtas, ir grūti saprast, vai šo cilvēku mīli kā draugu vai potenciālu romantisko partneri. Bet neatkarīgi no tā, kāda tā mīlestība ir, tev ir ārkārtīgi svarīgi būt cilvēka draugam, svarīgi būt svarīgam.

 

Es kādreiz mācījos pie Laura Gundara. Viena lieta, pie kuras joprojām turos, kas arī redzama visos manos darbos un, manuprāt, arī tavā darbā ļoti spilgti parādās – visi grib būt mīlēti. Šīs vēlmes dēļ tu bieži vien rīkojies iracionāli, sāpini pats sevi, jo sniedzies pēc cilvēkiem, kuriem tu neesi vajadzīgs, vismaz ne tādā veidā, kurā viņi var to apmierināt.

Ar kaut ko smējāmies par to, ka šie cilvēki [romānā] ne tikai tiecas būt mīlēti, bet tiecas arī pēc skaistās dzīves, kas būtu kā filma. Viņiem ir nostalģija pēc laika, kuru viņi nav piedzīvojuši. Ar vēstulēm viņi cenšas sasniegt Viktorijas laika romantisko draudzību, tas kļūst par pašmērķi. Taču viņi nav tā laika romantiskie varoņi, viņi ir mūsdienu romantiskie varoņi.

 

Es teiktu, ka viņi ir pusaudži visos laikos. Tieši tas emociju sakāpinājums. Vēlāk jau tu pārstāj tiekties pēc ideālās dzīves.

Viņi apzinās, ka viņu dzīves nav ideālas, bet, ja nav ideāli, tad vismaz lai ir skaisti.

 

Tu tur miksēji savas pieredzes ar iztēli. Kas uzvar šajā grāmatā?

Mana pieredze uzvar, ja mēs to saucam par cīņu. Tur ir diezgan daudz sintēzes, iespaidu, kas ir krietni vien pārstrādāti. Bet izejas punkts nenoliedzami ir paša iespaidi. Tik jaunā vecumā, kādā es uzrakstīju to grāmatu, tu vēl neesi četrus gadus izmācījies režiju, kur trenē iztēli, un tāpēc atsperies pats no sevis.

 

Tātad tu plāno to turpināt? Ar tiem pašiem varoņiem, tajā pašā pasaulē?

Man ir tāda apņemšanās. Aizbraucu uz Satori nometni un konstatēju, ka, rakstot kaut ko citu, mani velk atpakaļ pie tiem pašiem varoņiem. Man patika par viņiem rakstīt vēl labāk nekā pirmajā daļā. Jau rakstot pirmo daļu, man patika doma, ka varētu uzrakstīt Pasaulē mīļāko troksni. Tas gan būtu ne tikai par Svenu, bet par visiem, trešajā personā. Mazāk dienasgrāmatas formāts.

 

Vai tavi draugi atpazina sevi grāmatā?

Viņiem pat nebija jāatpazīst, jo es pateicu, ka rakstu tieši par viņiem. Arī vārdus mainīju absolūti neradoši.

Kā jau teicu, tas sākumā nebija paredzēts izdošanai un grāmatai nebija nekādas augstākas virstēmas vai sociālpolitiska mērķa. Tas bija man un maniem draugiem, par mums, par to, ko bijām piedzīvojuši un jutuši. Savā ziņā tas bija veids, kā man paskatīties uz sevi no malas, viņiem paskatīties uz sevi no malas. Izrādījās, ka tas noder arī citiem.

Būtībā – tas gan ir egoistiski – mēs gribējām palasīt par sevi. Ja reiz neviens cits par mums neraksta, jāraksta pašiem.

 

Tas nav egoistiski, jo es, piemēram, nevienu no saviem pārdzīvojumiem nespēju izanalizēt vai saprast bez mākslas. Labi, es eju uz terapiju, un tas palīdz. Es, piemēram, uztaisīju izrādi par savu tēvu un vardarbību ģimenē. Tas man palīdzēja to visu pārstrādāt un izprast sevi daudz labāk. Terapija drīzāk ir palīglīdzeklis, māksla izdara lielo darbu. Īpaši teātris.

Kursa vadītāja Indra Roga mums jau ir teikusi – ja mākslu darīsim pareizi, tā mums palīdzēs vairāk nekā psihoterapija.

 

Ja tas palīdz citiem cilvēkiem, viņi ar to spēj sasaukties, tā ir liela bauda. Tas liek man justies vērtīgākai. Vai tev joprojām trūkst pašu jauniešu balss?

Man nav nekādas problēmas ar to, ka pieaugušie izsaka viedokli par jauniešu problēmām. Grāmatas jauniešiem ir 15 gadi, mēs redzam, ko viņi dara, un lielākā vai mazākā mērā esam tam visam gājuši cauri, un vairāk vai mazāk izkārpījušies laukā. Ir skaidrs, ka kaut kādi lēmumi ir jāpieņem pieaugušajiem. Šie mazgadīgie šņabja dzērāji – ko tad viņi var zināt? Līdz ar to ir skaidrs, ka trūkst jauniešu rakstītas grāmatas, bet mēs arī zinām – ja tagad publicētu visu, ko uzraksta jaunieši, tas būtu briesmīgi. Būsim atklāti, cilvēki visbiežāk neraksta labi. Arī es, kad sāku domāt par rakstīšanu, nedarīju to labi. Pieļauju, ka tu arī nerakstīji labi. Ir jāuzraksta ļoti daudz, pirms vari uzrakstīt kaut ko labu. Es arī nezinu, vai ir pagājis pietiekami daudz laika, lai es zinātu, vai man par šo grāmatu nebūs kauns, kad man būs 30. Bet es cenšos nekaunēties par to, kas noticis iepriekš.

Es nevaru apgalvot, ka trūkst jauniešu rakstītas grāmatas, jo es nevaru apgalvot, ka jauniešu rakstītas grāmatas būs labas. Tāpēc arī saprotu, ka jauniešu literatūras lauciņš nav attīstīts, jo pieaugušajiem ir grūti piekļūt tam failam, jo tas bijis gana sen. Ja centies tajā visā iejusties, nevis rakstīt atmiņu stāstu, tas ir mazliet falši. Tas var neizdoties gan tad, ja raksta jaunietis, gan tad, ja raksta pieaugušais.

Bet kopumā tādas literatūras trūkst.

 

Kā tu redzi savu paaudzi mākslā? Kādi jūs būsiet pēc desmit gadiem? Kādi būs jūsu pirmie lielie darbi, par ko jūs runāsiet?

Es pazīstu daudz jauno, daudzsološo mākslinieku. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo es nojaušu, kas ir tie cilvēki, ar kuriem es gribētu strādāt, es varu šo to sajust, bet nevaru nosaukt neko konkrētu. Protams, māksla risina tēmas un uzdod jautājumus. Man gribētos cerēt, ka “mana paaudze mākslā”, kā tu to nodēvēji, nepieķersies vienam tēmu lokam, ka mēs spēsim radīt tādu mākslu, kas liek kļūt cilvēcīgākam un liek saprast kaut ko vairāk par cilvēkiem.

Mēs kursā esam pieci režisori, mums ir maz vienojošu aspektu – gan formas, gan tēmas ziņā. Man ir nojauta, ka mēs nerunāsim par kaut ko ārkārtīgi vienotu. Tam arī nav ne vainas. Es ceru, ka manā paaudzē būs spēcīgi indivīdi visās mākslas jomās. Tas, ko esmu redzējis, rada cerību, ka tā tiešām varētu būt.

1. National Novel Writing Month  (atpakaļ uz rakstu)