Foto: Santa Hirša
***
svētdienas rīts
kā mūžīgs vakars
manā pagalmā
iezagusies žagata
netaisnības
smieklu
un līdzsvara simbols
melnbaltā balāde
novembra saulei
vēl pēdējo reizi
tā nekad nav bijis
turpmāk viss
jau ir noticis
nāks sals
un zemes miklo dvašu
aizvilks ar asu
rāvējslēdzēju ciet
es nevaru pamosties
ziemā
nesaki ne jā ne nē
ne melns ne balts
nesmejies par mani
žagatiņ
***
esmu nobrāzusi vidējos pirkstus
akmens smagas domas
domājot
tiklīdz domu
pārveļu vēkšpēdu
apklust celtspēja
velti veļu
ko nevaru nest
pārpārēm
visskaistāko dienu gleznu
brīnumpasaku teiksmu
un baznīcas grāmatu
dvēseļu revīzijas
pērno liepu lapu kaudzē
vai satikāmies vakar
vai vispār tas bija
asins pile
koša kā kvēlspuldze
mirkli pirms izdzist
apliecina
šis sapnis ir noticis
rādu izslietu pirkstu
pret debesu bezgalīgo virsmu
rau dieviņ tētiņ mēnestiņ
man nodarīja pāri
pašas cilvēkkāre
doma apveļas uz mutes
ceļmallapa staipeknītis
tīra balta drāna
un nesaka neko
***
ābelēm apvilkti
pelnu apļi
pelēkas saules
atstaro gaismu
kā vilka sauciens
atstaro garu
pilna mēness aplī
uzplaukst
ābele
pelēka
māmuļa
mēness –
jaunas sievietes krūts
atklāts noslēpums
pelnu aplis
debesjumā
ābele pastiepj zarus
meitene roku
iekrīt plaukstā
nogatavojies un apaļš
pelnu mātes
padoms
kas segts to atklās
kas izgaismots tas tumsīs
kas pilns tas dils
un no pelniem arī tu
pūpolbērnu izlolo
***
pie sirds
ķeras ārsti
un šarlatāni
pie sirds arī es
turos kā pie peldošas salas
viļņu asās galotnes
aplaiza asi
ieplakās ievilkta elpa
un krasi
mainās telpas izjūta
ar trieciena spēku
turpu atpakaļ
mana peldošā sala
pukstoša
gliemežnīca
vidū jūras
vidū kuras
vidū duras
trulas un augstmanīgas
ilgas
īlena asuma smilgas
kaķu ūsas
laika prognozes un pazaudētie smiekli
arī atrastie
tik ilgi tādi svešādi
pa pasauli salasīti un līdzi stiepti
uzstiepti smiekli
kalna galotnē
skan
vai mani
rētas
satumst pār mežu
savelkas ciešāk
skrūvspīļu audi
vai jūti
turas
pie sirds
***
ēnā
vējš skūpsta tavu sānu
sāņus skaties
arī tur vējš
skrien garām
un atduras piekalnītē
gaismā
stāvi kails un vienkāršs
vidū lauces
graudzāļu gurniem
un biteņu stilbiem
krēslā
ugunspuķu pūkas
vējš savilcis spilvenā
un sapnī
ēna tam skūpsta sānu
***
dieva auss ar laika degli
zūd galotne pēc galotnes
top gaišāks no tumsas rokas
vaļā vējiem un sāpēm
stāv apse egle liepa ieva
stāva mana miesa
un bērza stumbrs
putni dzied skaļāk
it kā nāvi var pārdziedāt
pārdziedāt viņsaules upei pāri
un atpakaļ dzīvības straumēs
nirstu
***
H. S. pieminot
pasaule atvadās
lobot cilvēkus
kā mizu
no sīpola nost
aiziet dziesmnesis
viņpus dzīves upes
vai vārds to nes
gauži svelmē saule
raud sīpolu asaras saime
un ik pie katras asariņas
uzdīgst jauna dziesma
***
lietus kā tu skani
kā skani tu lietus
lietus kā tu skani
smalks un smags
kā vasaras izskaņa
tu skani lietus
kā līmeņrādis
sakrājies lapu ieplakās
un zāles stiebru žāklēs
tik tālu mēs esam
laikrita skalā
tik vasaras izsmeltas
izdzertas akas un ezeri
sausē purvi un dīķi
izžūst dzērves kliedziens
tālāk netiek pat čuksts
kā tu skani lietus
lietus kā tu skani
taisns un taisnīgs
negants un gauss
finišs līnija
vidū sakniebtu lūpu
lietus ne vārda nesakot
kā tu skani
lietus skani kā lūgšana
lietus otrādi skani
kamēr augšup
lūdzu vēl vasaru
vēl ziedēt
vēl kaili pleci vēl saulē silt
skani tu lietus
kā aizvērti grāmatas vāki
lūgsna ik lāsē
***
visi brauc uz kalniem
es par kalnu pārvēršos pati
kuprīts zemes mugurā
noeju pie upes
ūdens vējš glāsta
ūdens zāles
šūpo gurnus
un līdzi lokās
es arī gribu
iztaisnot kūkumu
izstiepties lunkus
un padoties straumei
saknes neatraujot
***
V. B. pieminot
atstājis virsrakstu
klusuma dziesmu
deju bez kustības
baltu uz balta
kā krēslas stundu
dziļā ziemā
viņš aizgāja aiz
redzamā loka
iekrīt tev rokā
sniegpārsla
pirmais teikums
balts uz balta
viļņojas visums
***
vējš pilnu pagalmu
veļiem pienesis
kāds šai dienā miris
kāds pārnācis mājās
cits par dzīvību cīnās
pēcteči senču pēdās mīdās
mij veltes un labu vēl
jau trešo dienu vējš
šo kņadu vēsmo
pa vidu kā māja
stāvu ienāciet izejiet
viriniet durvis logus
aizveriet gaismu ieslēdziet
paceliet noliektos zarus
dzīvības vadus pieslēdziet
vakariņās kartupeļi
ar ceptu garu
debesu putu krikumi
bērzu lapīšu tēja
no rietiem no ziemeļiem
iegriežas vēji un veļi
kas auj kājas seglo kumeļus
kam rati jāvelk pašiem
sabož kažoku parausta plecus
nopūta kā pastiepta plauksta
sprīdi virs mums
pavējš aiznes
kliedzošu
gājputnu kāvu