literatūra

— 49. diena

Rūta Lūsīte

15/02/2024

Kad iesēdos mašīnas ērtajā ādas sēdeklī, Toms teica, ka dosimies uz viņa mīļāko bāru.

Ielas pa nakti galīgi pielijušas, es nodomāju, kad trešā garām braucošā mašīna notašķa manus melnos zābakus. Labās puses riteņi precīzi pārslīd gājēju pārejas pirmajai baltajai svītrai, pāršķeļ peļķi tieši pa vidu, un es noskatos, kā sabraukātais, sastaigātais ūdens uzgāžas zābakiem virsū. Es palieku stāvam. Kā jau katru rītu kopš jaunā gada pirmās darba dienas. Vakar paskaitīju. Šodien ir 49. diena.

Es nezinu, cik ilgi parasti stāvu pie pārejas. Man trūkst drosmes neapstāties un vienkārši pāriet pāri. Esmu jau iepazinusi dažus gājējus un šoferus. Viņi visi kā viens noteikti domā, ka neesmu normāla. Vienu šoferi es saucu par Gāzi. Šķiet, tas bija otrajā stāvēšanas nedēļā, kad Gāze saprata, ka es vienkārši turpināšu stāvēt. Kā jau katru rītu, viņš bija apstājies, lai palaistu mani pāri ielai, bet es atkal nekustējos. Es neskatījos uz viņu, tomēr ar sānu redzi manīju šķebīgi dzelteno auto un jutu spriedzi, kas lauzās no tās liekās stāvēšanas. Un tad viņš iespieda grīdā tik nikni, ka riteņi nospolēja, pirms mašīna aiztraucās pāri manai pārejai un strauji sabremzējās pie luksofora nākamajā krustojumā. Pēc tās reizes viņš manis dēļ vairs neapstājas. Esmu droša, ka Gāze mani ienīst. Es ar savu stāvēšanu viņam bojāju katru rītu.

Otrpus ielai atrodas biroju ēka. Es vēroju, kā ceturtajā stāvā pamazām mostas rosība – ieslēdzas gaismas, pavīd silueti. Es tur strādāju – aģentūras vadītāja asistente. Ļoti lepojos, kad man prakses laikā piedāvāja darbu. Tukši lielījos kursabiedriem, cik labi sevi pierādīju. Viņi mani joprojām apskauž. Tolaik es jutos gudra, veiksmīga un izredzēta. Galvā jau būvēju scenārijus par to, cik augstu kāpšu, cik daudz pelnīšu un uz kurieni ceļošu. Es jutos tik sasodīti gudra.

– Tev mirdz acis, man to vajag, – tie bija pirmie vārdi, ko man veltīja Toms, mans lielais priekšnieks. Viņš piedāvāja kļūt par viņa asistenti. Teica, ka mierīgi varēšu to apvienot ar studijām.

Atceros, kā manā galvā apjukums mijās ar gandarījumu. Es aģentūrā biju darbojusies nepilnu mēnesi. Palīdzēju administratorei un piedalījos reklāmas kampaņu plānošanas sapulcēs. “Piedalījos” laikam būtu pārāk skaļi teikts. Es tur vienkārši sēdēju pavērtu muti un sapņoju, ka reiz varēšu kaut ko pateikt. Vairākās sapulcēs bija arī pats Toms Toss. Tieši tur viņš mani laikam pamanīja. Nenoliegšu – arī es viņu ievēroju. Viņš ir no tiem vīriešiem, kas izstrāvo pareizus lēmumus un labu dzīvi. Viņš ir no tiem, kuru āriene sievietei nereti laupa daiļākā dzimuma statusu. Kad viņš ienāca sapulču telpā, tajā neuzbāzīgi ieplūda Dior Sauvage aromāts. Tas mani apkļāva tik maigi. Pēc tam es visu dienu jutu to smaržu.

Kad asistentes amatā biju nostrādājusi pirmo nedēļu, Toms piedāvāja aiziet uz kādu dzērienu. Jutu, kā vaigi uzkarst un rokas paliek miklas. Atceros – tajā dienā viņš no biroja aizgāja ātrāk. Promejot teica, ka tūliņ nosūtīs tikšanās vietu. Pēc stundas beidzu darbu, bet ziņa tā arī nebija pienākusi. Es sapratu, ka nemaz nebijām apmainījušies numuriem. Jutos tik neērti, ka nezināju, ko īsti darīt. Vēl pusstundu tēloju, ka daru darba lietas, bet patiesībā gaidīju jebkādu ziņu un uztraucos kā bērns, kas aizmirsts parkā. Beigās tomēr devos mājās un domāju, ka vairs negribu tur strādāt.

Viņš man piezvanīja, kad kāpu uz savu dzīvokli ar piemājas veikalā nopirkto vīna pudeli.

– Čau! Te Toms. Kur esi?

– Čau. Aizgāju mājās, pieņēmu, ka tev plāni mainījušies. – Jutu, kā man trīc balss.

– Nē. Es savākšu tevi.

– Okei, es dzīvoju…

– Es zinu. Būšu pēc piecpadsmit minūtēm.

Steidzos lejā, lai viņam nevajadzētu mani gaidīt. Kad iesēdos mašīnas ērtajā ādas sēdeklī, Toms teica, ka dosimies uz viņa mīļāko bāru. Pamāju galvu un izdvesu piekrītošu skaņu. Baidījos izklausīties tizli, tomēr sajutos tieši tā.

Ienākot pa durvīm, nonācu pasaulē, par kuras eksistenci nebiju zinājusi. Tādu vietu es nemūžam nesauktu par bāru. Ausīs iesūcās klusināti blūza ritmi, cilvēku bija maz, bet viņi piepildīja visu telpu, izstarodami nepārprotamu nozīmību un bagātību. Es biju nokļuvusi necerētā situācijā. Jutos redzamāka par ikvienu. Es neuzdevu viņam liekus jautājumus. Atbildēju, uzklausīju un centos sēdēt ar taisnu muguru. Viņa skatiens izgaismoja krēslaino telpu. Ne visi vīrieši prot tā skatīties uz sievieti. Es redzēju, kā mana āriene iesūcas viņa tumšajās zīlītēs, kā viņa acis ievelk mani dziļāk, kā es iekļūstu viņa galvā, kā es pārņemu viņa maņas. Tad viņš mani noskūpstīja un mēs devāmies projām.

Pēc šī pirmā vakara un tam sekojošās nakts viņa mansarda dzīvoklī mūsu attiecības ieguva rāmu, konstantu ritmu. Bija darbs, un bija vakari – Toma drošās paralēles. Neviens neko nezināja un nezina arī tagad.

Sākumā man viss patika. Kas gan varēja nepatikt? Es jutos tik sasodīti īpaša, ka nemanīju, kā Toma klātbūtne metodiski sablīvējas un izolē mani no apkārtnes.

Tad pienāca Vecgada vakars. Man bija savi plāni. Toms nekad nerādīja mani citiem. Vakars bija lielisks. Es dzēru, es dejoju, es ne reizi neieskatījos telefonā. Es negribēju, lai nakts beidzas. Kad rīta pusē nokļuvu mājās, mani lejā gaidīja Toms. Es pārbijos. Viņš tur stāvēja tik pašsaprotams un aizkaitināts, it kā es viņam būtu parādā paskaidrojumus, laiku, sevi vai vēl sazin ko. Neatbildējis uz manu sveicienu, viņš baisi rāmā tonī pārmeta, ka neesmu redzējusi viņa zvanus un noteikti esmu ņēmusies apkārt ar citiem. Labāk būtu kliedzis un dusmojies. Es teicu, ka varbūt viņš pats ir bijis ar citām. Tad viņš mierīgi saņēma manu seju savās plaukstās. Viņa acis bija tik plašas un rokas tik aukstas. Man šķita, ka esmu iekļuvusi lavīnā. Viņa mutes kaktiņi viegli paliecās uz augšu.

– Un kas par to?

Es aizgrūdu viņa plaukstas un pateicu, ka gribu likt punktu. Viņš nedusmojās, viņš nelūdzās. Viņš stingri satvēra manu augšdelmu un iededzināja manī vārdus: – Nē, tu negribi, mīlulīt. Tu esi maza, trula studente. Es tevi uztaisīju. Es zinu visus svarīgos cilvēkus. Bez manis tu jaunu darbu nedabūsi.

Viņš strauji apskāva mani, it kā gribētu sasildīt ar savu augumu. Es sastingu un nokļuvu viņa smaržu mākonī. Man palika slikti. Viņa smarža bija ievēlusies manī tik negaidīti, tik brīvi un dzelžaini. Tad viņš aizgāja.

Kopš tā brīža es visu laiku jūtu to sasodīto smaržu. To mežonīgo smaržu. Es vairs nespēju sasmaržot pati savu miesu. Es nejūtu, kā smaržo gaiss, kā smaržo mana mamma.

Nākamajā pēcpusdienā viņš piezvanīja, it kā nekas nebūtu bijis. Es baidījos nepacelt. Mēs satikāmies. Ko citu es varēju darīt? Viņš neļauj pateikt “nē”. Viņa glāsti ir kļuvuši smagi un apskāvieni – stingri.

Pēc svētkiem es sāku šeit stāvēt, un šī diena nav izņēmums. Acis aizklīst pie cilvēkiem. Es vēroju, cik viegli viņi sevi nes. Kā mammas dusmojas uz bērniem, kuri apstājas pie katras peļķes. Kā puišu bariņš iet uz skolu, neraizēdamies par to, ka aizņem visu ielu un nokaitina pārējos gājējus. Tajā visā ir tāda dzīvība. Un brīvība.

Es nezinu, cik ilgi jau stāvu. 49. diena, un man nāsīs vēl aizvien ir tā smarža. Ar sānu redzi pamanu, ka tuvojas šķebīgi dzeltenais. Dusmas traucas manā virzienā, es neskatos tām virsū. Es paceļu acis līdz ceturtajam stāvam un iekāpju dziļajā peļķē. Mani apņem visas drazas, un es speru nākamo soli projām no tām.

Es dzirdu, kā iekaucas bremzes un pamanu Gāzes skatienu vējstiklā – niknu un vienlaikus izmisušu. Man paliek bail pašai no sevis, es metos uz priekšu, cik ātri vien spēju. Kājas sapinas, es nokrītu garšļaukus un slīdu uz priekšu pa pielijušo asfaltu. Man apkārt skan bremzes un bezpalīdzīgi garāmgājēju izsaucieni. Es saprotu tikai to, ka esmu dzīva. Gribu tikt projām. Pieceļos kājās, sirds pukst pa visu ķermeni, es neatskatos. Iebrāžos pa biroju ēkas durvīm, pašaujos garām liftam un kāpju uz ceturto stāvu. Pa pakāpienam. Pa diviem. Es nedrīkstu apstāties.

Satvērusi biroja stikloto durvju rokturi, atspulgā pamanu sevi – labais vaigs nobrāzts līdz asinīm, aplipis ar dubļiem. Eju iekšā un taisnā ceļā dodos uz viņa kabinetu.

– Es aizeju. – Jūtu, kā man trīc balss.

Toms neatrauj acis no datora ekrāna.

– Tu dzirdi? Es aizeju.

Viņš rāmi raida skatienu man pretī, bet pusceļā nolaiž to uz gaišo paklāju, kurā uzsūcas dubļi no manām drēbēm un asinis no noberztajām delnām. Ar katru plakstiņu samirkšķināšanu no acīm izspiežas kāda asara. Vaigs sūrst.

– Tu zini visus, ja? Bet es zinu tevi. Es aizeju. – Man joprojām trīc balss.

Esmu droša,  ka mūsu skatieni sastopas pēdējo reizi. Tie sastingst kaut kur starp mums un atsitas katrs uz savu pusi. Es pagriežos un atstāju aģentūru, skrienu lejā pa kāpnēm, ārā pa parādes durvīm, pāri pārejai, tieši cauri peļķei. Un tad es apstājos ar muguru pret ielu. Pilsēta kustas kā agrāk, it kā te nekas nebūtu noticis. Es paveros mākoņos, kas blīvējas arvien ciešāki un pilnāki, un sajūtu, kā smaržo lietus.