literatūra

— Laika māja

Elēna Ni Kvilinona

19/02/2024

reiz pienāks mana pēdējā vakarēdiena diena, kad es plānoju norīt visumu kā jēlu olu

 

Elēnas Ni Kvilinonas (Eiléan Ní Chuilleanáin) šī gada sākumā T. S. Eliota balvai nominētais krājums Pasaules karte (The Map of the World) ir dzejnieces desmitais dzejoļu krājums, kurš iznāca piecdesmit gadus pēc Akti un pieminekļi (Acts and Monuments), par kuru viņa ieguva Patrika Kavano (Patrick Kavanaugh) balvu.

Dzejniece par saviem krājumiem ieguvusi dažādas balvas. Viņa jau ir bijusi nominēta T. S. Eliota balvai par krājumu Saule-zivs (Sun-fish (2009)), vairākkārt ieguvusi Grifina tarptautisko dzejas balvu. No 2016. līdz 2019. gadam viņa bija Īrijas dzejas profesore, kas ir kaut kas līdzīgs “valsts galvenās dzejnieces” postenim.

Elēna Ni Kvilinona dzimusi Korkā, studējusi Oksfordā un kopš 1966. gadā pasniegusi literatūru Triniti Koledžā, Dublinā. Šobrīd viņa ir emiritētā profesore. Viņa ir sava dzejas žurnāla Cyphers redaktore, strādājusi arī Poetry Ireland Review.

Elēna Ni Kvilinona savā dzejā izmanto metaforas, kas atklāj garīgās, iekšējās pasaules struktūras. 2009. gada intervijā Wake Forest University Press viņa saka: “Rakstot es visu laiku sev jautāju: “Vai tā patiešām ir? Vai es tam ticu, vai es to tiešām jūtu?” Bet atbildēt uz šo jautājumu es varu tikai caur dzejoli.” Dzejniece ar saviem dzejoļiem met tiltu starp reālo un iztēles pasauli, radot jaunas mitēmas, kuras izrādās nepieciešamas, lai mēs spētu saprast pasauli ap mums.

 Atdzejotāja

 

Odisejs satiek sieviešu rēgus

Tur redzēja viņš arī
slavenās sievietes, un
nāves zemē viņas lūkojās nicīgi;
viņš piecēlās un izslējās tām pretī,
ēna, kas izplūda no mirstošā auna,
savijās ar tumšajām asinīm,
kas tecēja pret viņa papēdi –
ar savu zobenu viņš tās atvairīja,
to čukstoši aukstās,
to caurspīdīgi pelēkās rīkles
no dzīvības asinīm.

Viņš redzēja varoņu un godājamo karaļu
meitas, sievas un mātes,
zeltmates sievietes, kuras bija mirušas
no mēra, bada, verdzībā,
joprojām karalienes, bet viņas neatpazina
viņa seju, pat Antikleja,
viņa paša māte. Viņš jautāja viņai, kā viņa nomira,
bet viņa aizslīdēja gar viņa elkoni, acīm aizmigušām.

Mednieks joprojām sekoja
gaisīgajiem upuriem, un darbs
nomocīja pat šeit
viņa saspringtos plecus –
ciešanu ieradums.

Šņācošs dārds, visas viņu balsis
nogruva pār viņu; viņš bēga
uz kuģi, vakara jūra,
Persefones papeles
un viņas tumšie sēru vītoli.

 

Agrīnas atmiņas

Ja es sastingstu dzejolī tai vietā,
kur jābūt dusmām,
vai tas varētu būt tāpēc, ka manā izglītībā
ir izlaists nāves apskats?
Viņiem tā arī neizdevās mūsu salonā vāķēt manu tanti Noru;
mūsu kaķi vienmēr medīja peles, bet nekad
nerādīja, ko ir nogalinājuši.
Es piedzimu kara laikā, bet to nepamanīju.
Mana tante Nora joprojām ir pie labas veselības
un viņas labākais porcelāns nav mainījies vai saplīsis.
Putekļi uz tā nav nosēdušies; es pamanīju to vispirms
tajā pašā gadā, kad ieraudzīju, kā mainās akmeņu krāsa,
kad pēc lietus tie nožūst.
Es zinu, kā lietas sākas,
bet nekad neparedzu, ka tās beigsies.

Mīlulīt,
           ja es nespēju uzrakstīt “uz redzēšanos”
uz izplēstas nobeiguma lappuses, neizmeklē
manu pieaugušā dzīvi, bet pamēģini tur,
kur es sāku. Mana
bērnība sniedza man cerību,
bet nebrīdināja.
Es atklāju sūnu īpašības,
kas slepus sasaldē akmeni,
rūsu, kas saēd enģes,
lai durvis vienmēr paliktu atvērtas.
Es sāku apzināties patiesību
kā plūdmaiņas, bezpalīdzīgi ceļoties un krītot vienuviet.

 

Cietumnieks domā par zvaigznēm

Zvaigžņu čaula ir
krokota, tā izgaismo
naktstauriņu mirušās miesas.

Un, dzenot uz priekšu skaņu, kas rodas
stingstošo tauriņu spārnu svelpoņā,
noslīkst visuma toņdakša.

Viņi dzied kā vaļi pār cietumiem,
viņi gandrīz izlauž jumtu.

 

Ekshumācija

Vairākkārt projicēts, dzejolis
tīrs un pārliecinošs kā jauna vannas istabas iekārta
vai kāda mutes iekšpuse –
piespridzina ēnas ar gaismu, atjauno mīlestību.

Bet
kā mīlestība var kaut ko paveikt,
pati esot vien
vēlme noslēgt sazvērestību ar tās objektu,
putekļiem nosēžoties
uz statujas kumulatīvā apvalka.

Vai drīzāk sacietējošs sniegs
slāņos, no pelēka līdz pilnīgi baltam,
izraisot paralīzi.

Ieklausies, kamēr tavi draugi atzinīgi izsakās par karu
un tu kļūsti par viņu ēnu.
Būs nepieciešami arheoloģiskie izrakumi,
lai saudzīgi atraktu
vēsturiskos laikmetu un mīlestības slāņus.

 

Par slepkavas instinkta trūkumu

Vienu zaķi, koncentrētu skatienu, sastingušu sēžam,
zāles plankumiņā grants celiņa vidū,
satiku, kad meklēju patvērumu kalnos, laikā, kad
mans tēvs mira slimnīcā –
es atkal pēkšņi satiku viņu, atdzimušu
rīta avīzes godalgotajā fotogrāfijā:
divi kurti, viens pārspējot otru, absurdi mežonīgi,
kamēr zaķis metas pa kreisi, viņa spožā acs
pieplūdusi ne tikai ar ātrumu un bailēm,
bet noteikti šai mirklī, arī ar prieku par varu,

līdzīgi kā mans tēvs, bēgošs no kareivju pilnas kravas mašīnas,
tūkstoš deviņsimt divdesmit pirmajā, deviņpadsmit gadus vecs, vairs
nekad neesmu izjutis tādu prieku, viņš sacīja, nogriežoties
šaurā pagriezienā starp augstiem dzīvžogiem, vasaras vakara krēslā.
                                                                                                Zaķis,
tāpat kā viņš, nekad nav ticis mācīts,
bet ir gudrs, viņš tiek prom, citā dienā,
viņš piemuļķos stulbos suņus, atriebjoties pats
ar savu smaržu, lejup no kalna, un pats izvēlēsies laiku,
kad izlēkt no rāmja, kamēr suņi skries augšup.          
                                                Kravas mašīna rūca
un viņš bija gudrs, ieraudzīja māju un
riskēja ieet pa atvērtām virtuves durvīm. Zaldāti atrada sešus
cilvēkus lauku virtuvē, viens
slaucīja muti, apstulbušu skatienu, dvielim aizsedzot
pusi sejas. Kravas mašīna aizbrauca,
cilvēki ļāva viņam izgulēties, viņš iznāca laukā
svētlaimīgā rītausmā. Vai viņam vajadzēja riskēt ar tām durvīm?
Ja patvērumu dodošā māja tiktu nodedzināta,
kādu labumu būtu devis viņa spridzīgais skrējiens
tiem, kas viņu pasargāja.

Un man nevajadzēja bēgt, bet es nākamajā rītā devos uz pilsētu,
brūnā purva ūdenī slacītu,
un domāju par zaķi viņa vieglajā stundā.

 

Mazgāšana

Nomazgāt cilvēku no zemes; noplēst
viņa čaulu.
Divdesmit pēdu dziļumā ledaina zeme,
tik tīra.

Nomazgāt vīrieti no sievietes:
svešos sviedrus no viņas ādas, pelnus no matiem.
Izstiept viņu saulē žāvēties,
lai izbalē zilās zīmes uz viņas krūtīm.

Sieviete un pasaule vēl nav
tīra kā kaķis,
kas uzlec uz palodzes ar zivi zobos;
viņas ziņkārīgajās acīs spoguļojas noplukusī istaba,
viņa sāk mazgāt ūdeni no zivs.

 

Incipit Hodie
jeb
Tas sākas šeit ja kas

Fēniksam Aleksandram Vudam, dzimušam 2013. gada 18. aprīlī

Kad tu ievēlies mūsu valodā
kā zivs ūdenī,
nav brīnums, uz mirkli zaudēji redzi no šļaksta, ko izraisīji.

Mēs uzreiz izslaucījām acis,
bet tev vajadzēja vairāk laika,
tas izklājās kā spalviņas ap tevi, kamēr mēģināji

atšķirt trokšņus. Un
lēni straume sāka ritēt lēnāk,
lai arī pagāja laiks, līdz tu sāki paļauties uz savām acīm un ausīm.

Kā gan tu varēji
notvert ūdens plūsmu?
Bet, skaties, tie ziediņi ir akmentiņi un zivis.

Zivis aizslīd prom,
ūdens ir mierīgs un tīrs;
kad tu sniegsies pēc vārdiem tie būs cieti kā akmentiņi tavā delnā.

 

Laika māja

Putns apbrūnē cepeškrāsnī,
virtuvē, laika mājā.
Tauki pil uz pannas,
divdesmit minūtes uz mārciņu un
divdesmit minūtes pāri.
Šeit lejā pulksteņa nav, tāpēc izskrien laukā uz ielas.
Tur ikdienas pulkstenis spīd apaļš un godīgs.

Kur gūsteknis guļ pagrabā,
nav gadalaiku, kas viņa ādu spodrinātu.
Viņš nojauš vasaru vai ziemu
tikai pēc viendienīšu blusu dzīves spara.

Astoņu dienu pulkstenis guļamistabā
izdzīvo bez ūdens,
gribētu aizvērt acis, spiests turpināt uzskaiti –
fēnikss ķemmē atmiņas kā smiltis.

Virtuvē klusi saskābst
vakardienas piens, saindēta muša
iekrīt pāragrā nāvē.

 

Pārskatāmā nākotnē

Ne uzreiz, bet
reiz pienāks mana pēdējā vakarēdiena diena,
kad es plānoju norīt visumu kā jēlu olu.
Pēc tam vairs nebūs nekādas čīkstēšanas.

Kāpēc es gaidīju tik ilgi,
jūs tikpat labi varat jautāt: tas taču ir jau sens plāns,
jau kā bērniņš es varēju izsūkt to sausu:
es varēju ar to mazināt dīgstošo zobu niezi,
nograužot pa gabaliņam ik rītu.
Es biju parāk pazemīga un šaubījos par savu spēju
aprīt to visu uzreiz; baidījos nomirt
un atstāt aizkostu pasauli.

Tā nu es trenēju žokļu spēku,
klakšķinot zobus kā milzu klavieru āmuriņus,
lai pasargātu mehānismu no šoka,
tāpat kā krokodils, kas apēda modinātāju,
es arī gribu, lai tas turpina tikšķēt.
Tas būs viens veiksmīgs rijiens.
Kā tad es būtu varējusi nodzīvot tik ilgi
nezinot, ka tā
diena pienāks galu gala?

 

Ragana drēbju skapī

Un tā viņa atvēra dēļu durvis,
virs kurām maigi balansēja palmu zari,
piestiprināti pie augšējās sijas,
viņa uzreiz iepeldēja ērtajā nodalījumā,
greznuma mājvietā. Zīda šalles
maigi sitās pret viņas seju kā mašīnu mazgātuvē,
tās nobraucīja viņas vaigus un plecus stilīgi kailus –
kažokāda slīdēja pār viņas ādu, ieeļļota un gatava,
un kašmira piedurkne čukstēja, elsojot ausī:
“Mēs te bijām jau sen kā tukšgaitā darbināts motors,
silti, maigi un modri: ko nu tu darīsi tagad?”

Bet, kad viņa aizvēra acis, lai izjustu to visu vēl spēcīgāk,
to purpura plankumi
intensīvi virpuļoja un ņudzēja,
aizslīdēja garām kā dūdojoši baloži –
to dzinkstoši violetie plankumi zem viņas plakstiņiem –
tilts bija pazudis, un aiz tā
viņa vairs nespēja saskatīt
savu ķermeni, tā miesu bez traipiem, tā nevainīgo ādu.

 

No angļu valodas atdzejojusi Inga Gaile