Attēls: Nick Lee, Creative Commons

raksti

— Ņikita

Oksana Ščura

22/02/2024

Ņikita vispār ir nadzīgs puisietis. Tāds, zināt, spējīgs un brašs, stomatoloģiski baltiem zobiem, kupliem matiem. Glītu cekulu. Ģērbies nemainīgi melnā.

Oksana Ščura (Оксана Щур, 1986) pirms kļūšanas par bēgli bijusi galvenā redaktore divās ļoti labās izdevniecībās. Rakstījusi slejas par ukraiņu mūsdienu literatūru. Kopš 2017. gada bijusi nacionālās kultūras un mākslas institūcijas Mākslas arsenāls (Мистецький арсенал) literatūras programmas kuratore. Līdztekus literatūras festivālu organizēšanai radījusi arī neparastu deju mūzikas projektu Fokstroti (Фокстроти, 2021) ar 20. gadsimta 20. gadu dzejnieku tekstiem  un Ukrainian Songs of Love and Hate (2022), kurā pirmā kara gada skaņu celiņu – stāstus par uzlidojumiem, džavelīniem, haimarsiem un jaunajiem ukraiņu svētajiem – izdzied un izkliedz mūsdienu dzejnieki. Vai ieaijā tramīgā miegā: “Guli, mincīti mīļo: bruņotie spēki strādā.” Šī ir eseja no Oksanas topošās grāmatas.

Tulkotāja

 

2023. gada februārī Berlīnē uz dzīvi apmetas, teiksim, Ņikita. Viņš ieradies no Rīgas, un nav zināms, vai viņš tur mācījies latviešu valodu, taču šeit uzreiz piesakās vācu valodas kursos.

Tajā laikā es jau vairākus mēnešus dzīvoju Berlīnē un pēc darba eju uz vācu valodu. Uz tiem pašiem vakarnieku kursiem pie metro Hakescher Markt.

Tā es uzzinu par Ņikitas eksistenci un to, ka viņš ir disidents un žurnālists, cīnītājs ar putina režīmu.

Mūsu grupā ir arī citi krievi, taču šis ir spilgta personība. Vācu valodas nodarbībās Ņikita sēž sāniski, izstiepj kājas ejā, klaigā no vietas. Viņam ir nostādīta diktora balss, kas noderētu demonstrācijās. Ņikita to ir trenējis podkāstos.

Mēs bieži attopamies mugura pret muguru, jo valodas kursos sēdēšana ir nevis solos, bet performatīvā kārtībā. Tādās reizēs ļoti gribas sameklēt disidentam uz mugurkaula štepseli un izraut. Šī gan ir novecojusi metafora no maniem skolas laikiem, kad viss turējās uz vadiem. Toreiz tādiem džekiem meitenes un dažas skolotājas mēdza iemaukt ar mācību grāmatu pa galvu. Tagad tā vairs nedara, vēl jo vairāk pieaugušie, vēl jo vairāk – civilizētajā pasaulē. Rietumos tik neveiksmīgi var pajokot tikai reizi. (Kad Ņikita lasīs šīs rindas, viņš uzreiz nopratīs, ka te pārfrazēta replika no klasiska krievu romāna. Tā autors, Mihails Bulgakovs, Krievijā ir slavens ar tieši šo darbu par velnu būšanām un Staļina laika tikumiem Maskavā. Staļinam, kā runā, labāk paticis cits viņa romāns, Baltā gvarde, par to, kā krievu aristokrāti, krievu nearistokrāti un arī vācieši un ukraiņi cīnās par Kijivu. Kijivā pat ir Bulgakova muzejs, uz kuru agrāk vienmēr gāja krievu tūristi. Muzejs bija tik labi uztaisīts, ka īstenībā uz to gāja visi, taču krievi to uztvēra kā svētceļojumu, un viņu dēļ bija rindas. Tagad tur notiek pārzīmološana – kultūras iestādēm taču jāatbilst laika garam.)

Ņikita vispār ir nadzīgs puisietis. Tāds, zināt, spējīgs un brašs, stomatoloģiski baltiem zobiem, kupliem matiem. Glītu cekulu. Ģērbies nemainīgi melnā.

Laimīgā kārtā viņam ir daudz darba, tādēļ  diezgan bieži viņš uz nodarbībām neierodas.

Uz kursiem Ņikita brauc ar stāvriteni. Šis viņam ir pārejas posms, drīz pāries uz velo, kā to dara visi vietējie. Uzreiz pēc nodarbības viņš atkabina stāvriteni, uzlec uz tā un dodas naktī (te ātri satumst). Tādēļ nav zināms, kurp viņš brauc un kur dzīvo. Taču es esmu zinātkāra. Atradu internetā viņa blogu, tur viss ir aprakstīts. Berlīnē ir apkaimes, kuras iecienījuši baltemigranti un oligarhi, ir geto, kur dzīvo bijušie komunisti un tie, kas pilsonību pirkuši un laulājušies, lai iegūtu uzturēšanās atļauju. Taču Ņikita, tāpat kā mēs, pārējie, dzīvo tur, kur izdevies noīrēt dzīvokli. Apartamentu saimniece pagūglējusi Ņikitu un uzreiz izīrējusi viņam dzīvokli. Pielīmējusi etiķeti pie durvīm, atnesusi rezerves palagus. Ņikita ievācies omulīgā miteklītī. Mēs vēl nezinām, kas tā par apkaimi, bet Ņikita tur atrod tautiešus, raksta par viņiem. Viņi ir labie. Arī Ņikita īstenībā ir labais. Labs čalis ar Krievijas pasi.

Vēl viņš raksta par to, kā administratīvās iestādēs slavē viņa vācu valodu. Tas gan pagaidām nav taisnība. Mums abiem ar vācu valodu pagaidām ir pašvaki, to nu es skaidri zinu. Vēl mēs no Ņikitas tvitera uzzinām, ka krievu dalīšana labajos un sliktajos ir kretīnisma pazīme. Tas ir par mani, kaut arī viņš to rakstījis, pirms mēs sastapāmies. Varbūt viņš arī šeit ir izteicies perspektīvā, nu, tāpat kā par savu vācu valodas līmeni.

Tagad ar krievu pasi ir grūti, stāsta Ņikita. Vācieši iedevuši humāno vīzu, viņš saka, jo es taču esmu žurnālists un disidents. Taču visi pārējie, pārējie mani tautieši, viņiem ir grūti un viņiem draud nāve. Citādi viņus saņems ciet un nosūtīs uz Rietumu fronti – bet tur ir ļoti slikti apstākļi, tur šauj nost. Agrāk vajadzēja iet uz vēstniecībām un pieteikties Šengenas vīzām, nepatīkams process, bet vismaz kaut kas. Tagad tas jau ir gandrīz neiespējami, un re nu. Krievijas pase kļūst par nastu, kauna zīmi, un tas ir šausmīgi netaisnīgi. Ar šitādu šaubīgu pasi ne pie katras robežas ielaidīs un izlaidīs. Dažiem krieviem ir divas pases ar dažādām pilsonībām. Tomēr arī tas ne vienmēr līdz.

To visu Ņikita labā angļu valodā stāsta mūsu grupasbiedrenei. Šodien viņš ir bez stāvriteņa, gaida tramvaju kopā ar mums, jo Prenclauerbergā ir labo krievu mūziķu koncerts. Es šo kolektīvu nezinu un nejūtos par to neērti. Varbūt viņi ir īsteni disidenti un nenokļūst medijos, arī starptautiskajos. No visas Berlīnes uz koncertu dodas labie krievi ar biļetēm un ielūgumiem. Kā ukraiņi uz Žadanu. Koncerts, starp citu, notiek tajā pašā klubā, kurā nesen uzstājās Sobaky.

Tā nu ir, Ņikita saka mūsu grupasbiedrenei Zarai, kura pēc kara Libānā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Dubaiju un nu jau piecus gadus strādā Berlīnē. Karš – tas ir šausmīgi, viņš saka. Bija ļoti sarežģīti izbraukt. Iedevu piecsimt eiras uz robežas, tad nu jā, ek, Ņikita atmet ar roku.

Ar manu angļu valodu pēkšņi kļūst par maz. No visām mums abiem kopīgajām valodām – skolā mācītā angļu, iesācēja līmeņa vācu, no TV seriāliem apgūtā krievu – tikai pēdējā spēj kodolīgi un ietilpīgi izteikt manas emocijas. Taču native speaker Ņikita tajā spēs mani uzveikt; turklāt mēs neesam aci pret aci. Un neba manā priekšā viņš dižojas.

Jā, es saku, no visa spēka turēdamās pie stieņa. Karš – tas ir šausmīgi. Es sakravājos piecpadsmit minūtēs, izbraucu mokoši un never came back.

Kā vienmēr tādos brīžos, visiem uz brīdi kļūst neveikli.

Kaut kur aiz tramvaja logiem aizslīd vīzija: bēgļi laivā. Nezin kāpēc visi reizē iedomājās tieši to.

Ek, nopūšas Ņikita, tieši tādēļ man patīk Berlīne – neviens nejautā par tavu dzīvesstāstu, šī ir bēgļu pilsēta, katram ir savs stāsts par to, kā bēdzis no kara.

Tramvajs nobremzē. Grupasbiedrene Zara, kuru acīmredzami ieinteresējuši Ņikitas piedzīvojumi, izkāpj kopā ar viņu. Turpmāk viņa nodarbībās sēžas pie viņa galda un daudz runā ar viņu starpbrīžos.

 

Kad pagājis mēnesis, citi disidenti taisa slavenu krievu emigrantu fotosesiju. Projekts nav oriģināls. Eksistē, piemēram, fotogrāfiju cikls, kurā redzamas lietas no ukraiņu trauksmes koferīšiem. Steigā aizbraucot, cilvēki paņem līdzi visdažādākās lietas. Gan vērtīgas, gan sirdij mīļas, gan vienkārši to, kas var noderēt lauka apstākļos. Vai, teiksim, caurmēra berlīniešiem bija piedāvāts sagatavot pašiem savu trauksmes koferīti, un pēc tam tas tika noformēts kā izstāde.

Krievi ir izcēlušies. Slavens režisors kimono uz bibliotēkas fona – izskatās manierīgs un laimīgs, nekāds dzīvajos palikušā komplekss nav manāms. Ievērojama aktrise ar spēļu lācīti. Viņai piestāv, viņa prot pozēt. Ņikita kadrā bija paņēmis pannu. Tā arī sēdējis kameras priekšā nesen noīrētajā tukšajā Berlīnes dzīvoklī: bezspēcīgi sagumuši pleci, rokās panna.

Profesionāls grims, gaisma, glancējums – skaidrs, ka sociālajos tīklos par tādu cinismu šausmās bija pat krievi. Bildējis slavens fotogrāfs, iepriekš saņēmis starptautiskas balvas par reportāžu sērijām, kurās attēlojis bēgļus.

Neviļus atcerējos, kā pirms gada, marta sākumā, Vīnes hāunemmā pazuda sieviešu apakšbikšu komplekti. Atcerējos katram gadījumam nopirkto melno kleitu, tā vēl joprojām ceļo man līdzi pa dzīvokļiem ar nenoņemtu etiķeti. Par rotaslietām, kuras neesmu uzlikusi. Par drošības pēc paņemto tonālā krēma trauciņu, kas izrādījās noderīgs un iztukšots ir tikai tagad. Par to, cik maz man, izrādās, patiesībā vajag.

Leģenda par Ņikitas nosvīdušajā dūrē iemiegtajām 500 eirām noraustījās un stirkšķēja.

Vai viņš devās prom ar mašīnu? Ar glaunu karieti – un kam vēl tajā pietika vietas? Vai pirms gada iesaiņoja pannu, domādams par pankūkām un Masļeņicas tuvumu kalendārā? Viņš, šķiet, devās taisnā ceļā uz Rīgu. Kā tur Latvijā ir ar virtuves piederumiem? Vai šīs ir noslēpumainās krievu dvēseles alkas? Varbūt tāda tradīcija, kas tiek slēpta un tādēļ nav aprakstīta grāmatās un seriālos, – dodoties ciemos, ņemt līdzi savu pannu? Varbūt Ņikita to nopircis no pirmās aldziņas. Varbūt viņa pirmā draudzene no rītiem tajā cepusi omleti. Vai varbūt viņš nolēmis šo pārticības apliecinājumu nodot no paaudzes paaudzē, līdz dienai, kad pēcteči atgriezīsies Maskavas dzīvoklī un atvedīs artefaktu, lai uzliktu uz plīts un aizdedzinātu zem tās krievu gāzi, mazu Mūžīgo Uguni?

Ņikitas panna radīja virkni jautājumu, taču palīdzēja atrast atbildi vismaz uz vienu.

Jo Ņikita pēc mūsu, tā sakot, sarunas bija sapratis, no kurienes es esmu.

Mans vārds ir diezgan izteiksmīgs. Oksana no Ukrainas – tas ir kā Nataša no Krievijas. Taču gadās visādi. Pat mūsu vācu valodas grupā ir tumšace un kuplmate Raisa. Daudzi domāja, ka viņa ir no Kazaņas. Līdz vienu dienu izrādījās, ka viņa patiešām nesaprot, ko nozīmē vācu vārds Kamin. Un īstenībā viņa ir Raisa no Brazīlijas.

Kopš tā laika Ņikita sāka darīt savādas lietas.

Viņa pasaulē visi zina krievu valodu. Nu, vismaz visa Osteuropa vai Esenge, vai Varšavas līguma valstis. Ukraiņi jau nu noteikti. Viņi ne tikai saprot, bet vēl arī runā. Mana krievu valoda ir tāda, ka krievi pēc pirmajām frāzēm paši pāriet atpakaļ uz angļu valodu. Neiztur. Lai gan apgalvo, ka man tīri labi sanākot. Nu, tagad jau viņi ko tik neapgalvos.

Ņikita ķērās pie skolas gadu taktikas. Viņš ir aptuveni mans vienaudzis, tā nu to var uzskatīt par kopīgu kultūras kodu, sūro postpadomju mantojumu. Kad tu nespēj saprast, ko lai iesāk, vajag ar neloģiskiem gājieniem samulsināt pretinieku un tādējādi iedzīt viņu stūrī.

Viņš pēkšņi piezogas man klāt un pasaka krievu frāzi.

Vsevo haroševa.

Ščasļiva.

Privetstvuju.

Es apstulbstu, un, kamēr domāju, kā atbildēt uz šīm vienkāršajām formulām, viņš aizbēg.

Patiesībā šis ir vienkāršs un iedarbīgs paņēmiens, kā likt man izjust bezspēcību un naidu. Jau pat gribēju pirmā pieiet viņam klāt un lūgt tā nedarīt. Vai sākt kliegt viņam nopakaļ, demonstrējot kara bēgles emocionālo nestabilitāti. Vai pasaukt, kad viņš uzlēks uz stāvriteņa, un kaut ko pateikt, uzstāties ar runu, no kuras viņš uzreiz sapratīs, ka esmu to gatavojusi un ilgi centusies sadūšoties.

Bet tagad es esmu gatava.

Līdzko viņš atkal man no aizmugures pēkšņi pateiks kaut ko savā mēlē, es braši atcirtīšu:

– Пательня.1

Lai viņš pēc tam domā, ka tā ukrainiski ir “sveiks”.

Slavenajai krievu dzejniecei Marinai Cvetajevai bija dzejoļu krājums, kas sarakstīts “kā vēstule cilvēkam, ar kuru nevarēja sazināties citādi”. Pēc novelītes par pannu ir grūti pielikt punktu. Jo Ņikita lasīs šīs rindas. Viņš atpazīs sevi daiļliteratūras tēlā un pievienos saiti uz šo publikāciju savam portfolio. Vairāk grantu tautu draudzībai, vairāk pūliņu, lai bīdītu pozitīvus vēstījumus. Ņikitam vajadzīgi projekti Berlīnē, viņš rūpējas par režīma upuriem, disidentiem un dezertieriem, kā arī pretojas dezinformācijai. Jo vairāk būs Ņikitas pūliņu, jo lielākas finanses iepludinās Rietumi, jo vairāk izredžu uz rezultātu.

To visu vajag darīt ātri. Kamēr Rietumu fondi tic, ka jaunsabraukušajiem krieviem ir spēks un ietekme. Tikai kas tad vēl viņiem ir bez pannas kabatā, plīša lācīša un atmiņu lādes? Bez tautiešiem emigrantiem, kuriem var pārdot biļeti uz radošo vakaru Berlīnē “bez tulkojuma”?

Citādam saturam resursus ir grūtāk iegūt.

Esmu zaudējusi statusu un visas regālijas, ar skumjām konstatē modīga krievu kritiķe, kas tagad pārtikusi dzīvo svešas jūras piekrastē. Es varu strādāt grāmatnīcā un aprakstīt papīrus muzeja arhīvā, taču vēlētos literāri rediģēt, lūdz cita talantīga literatūrzinātniece trimdā. Vēl viens ievērojams lektors popularizē kino šaurās diasporas aprindās, ne vairs milzu zālēs, kuras viņš spēja piepildīt Maskavā un Pēterburgā.

Un, kaut arī Ņikita raksta, ka krievu šķirošana pēc kalibra, ilguma termiņiem un melnā un pelēkā paletes ir kretīnisms, viņa tautieši itin labi saprot: nozares ekonomika ir tikpat svarīga kā morālās vadlīnijas.

Pirmspensijas vecuma aktieri no Maskavas aiziet no darba un tūdaļ pat dodas starptautiskās turnejās par prieku vietējiem krievu seriālu mīļotājiem. Režisors Serebreņņikovs Rietumos iestudē Čehovu un Hohoļu, taisa filmu par krievu nacionālboļševisma ideologu Eduardu Ļimonovu, fujaku no Saltivkas Harkivā. Kurators Marats Gelmans atklāj galeriju Berlīnes centrā, pretī Krievijas vēstniecībai, un mēģina sākt ar ukraiņu-vācu mediju mākslinieka izstādi Grēknožēla. Krievu opozīcijas mediji pārvācas no vienas komfortablas Eiropas valsts uz nākamo un tiešraidē apcer, vai viņiem ir ētiski atbalstīt cilvēkspēka zaudējumus krievu armijā.

Lai pelnītu, viņiem vajag indulģences. Izrādījis krietna cilvēka attieksmi pret Ukrainā nogalinātajiem civiliedzīvotājiem un kaut ko tur uzrakstījis par to internetā, palīdzējis bēgļiem un par to uzrakstījis internetā, ziedojis naudu un pastāstījis – tas viss ir CV, kas tiek gatavots gaidāmajai lustrācijai. Jo drīz taču nāksies pagarināt humānu apsvērumu dēļ izsniegtās vīzas un uzturēšanās atļaujas.

Pagaidām šīs durvis ir ciet un nākas līst pa logu, dažkārt uzreiz uz otro stāvu. Teiksim, Ņikitas projektiem par okupētajām Ukrainas teritorijām ir nepieciešami mūsu dzīvesstāsti, komentāri, skaitļi. Bet ukraiņi negrib sarunāties ar viņa kolēģiem. Bet Ņikitam ir granti, jātaisa materiāli, pēc tam taču vajadzēs atskaitīties.

Līdztekus vācu valodai Vācijā apķērīgākie jau ir sākuši mācīties ukraiņu valodu. Tas amortizē mūsu visaptverošo naidu, teica kāda mana draudzene, kuras vīrs šajā pašā brīdī nogalina krievu zaldātus frontē. Tu ieej koncertzālē, un tur mikrofonus izkārto labs zēns no Pīteras, runā ukrainiski. Uzreiz kļūst omulīgi, pa damašņemu.

Man šobrīd šķiet: ja mēs ar Ņikitu pasāktu iet iedzert pa alum, arī viņš mestos runāt ukrainiski. Пательня – tas jau tikai pirmais vārds.

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Eseja pirmoreiz publicēta žurnālā dwutygodnik.com, raksta tulkojums publicēts ar autores piekrišanu

  1. Ukraiņu val. – “panna”.  (atpakaļ uz rakstu)