intervijas

— Ieraudzīt katru visos

Kristina Rūšifte

26/02/2024

Es tiešām ticu, ka grāmatās, kuras man sagādā lielu prieku, es varu sajust arī autoru un ilustratoru radīšanas prieku.

Kristina Rūšifte (Kristin Roskifte) ir norvēģu ilustratore, rakstniece un viena no izdevniecības Magikon Forlag dibinātājiem. Viņas grāmata Visi skaitās ir tulkota vairāk nekā 40 valodās, guvusi starptautisku atzinību un latviski izdota izdevniecībā Liels un Mazs. Mēs ar Kristinu tikāmies pērnajā oktobrī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla laikā, kur viņa vadīja darbnīcas un lekcijas. Intervijā Kristina runā par attēlu vākšanu, par to, kā mācīšanās tamborēt bērnībā viņai atvērusi neapjaustas iespējas, par zīmēšanu labsajūtai un zīmēšanu kā profesiju – vai vienmēr iespējams nošķirt vienu no otras? Kristina ieved mūs grāmatas Visi skaitās tapšanā un paver visādas durtiņas.

Linda Gabarajeva

 

 

Pirms vēl sāku ierakstīt mūsu sarunu, tu stāstīji, kā ceļojumos un ikdienas pastaigās pilsētā tu ievēro un vēro durvis.

Es nezinu, kāpēc, bet durvis mani apbur. Es domāju, mani piesaista gan to arhitektūra un dizains, gan arī mazās detaļas, kas liecina par cilvēku rosību. Durvīs nereti ir stāsta aizmetņi. Man patīk arī redzēt, cik dažādos veidos iespējams izgatavot durvis. Un man patīk senās durvis, teiksim, no vēlīnā 19. gadsimta. Turklāt durvis ir pirmā lieta, ko mēs redzam mājā, tā ir ieeja, cilvēki tām veltījuši daudz uzmanības. Bet šis viss nav pārāk interesanti…

 

Nē, tas ir visinteresantākais – uzzināt, kā tu redzi! Mums visiem ir publiskā dzīve un sarunas, bet neviens jau neredz iekšējo dzīvi, ja vien par to nepastāsta. Varbūt vienīgi no darbiem.

Es piekrītu. Tāpēc man patīk sarunāties ar citiem māksliniekiem. Un es bieži domāju, cik gan maz mēs zinām par citiem tieši tāpēc, ka viņi neizstāsta savu iekšējo dzīvi. Un ar durvīm ir tā, ka es veidoju arī citas kolekcijas, parasti man ir vairākas. Lai kur es būtu, es pamanu tās pašas lietas, un beigu beigās tās visas ir liecības par cilvēku klātbūtni, par cilvēkiem.

Man patīk skaistas durvis, bet reizēm uz tām ir uzlīmes vai aiz tām redzams šalles galiņš. Šī ir durvju kolekcija no vienas pilsētas, no Orhūsas, un savā ziņā tas ir šīs pilsētas kopsavilkums. Bet man ir durvis no daudzām, daudzām pilsētām. Nesen es piedalījos grupas izstādē Ķīnā un izstādes rīkotāji izdrukāja manis zīmētās durvis īstu durvju izmērā! Es nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka notiks kas tāds. (Smejas.)

Es visur ņemu līdzi savas skiču klades. Dienas beigās es izjūtu nepieciešamību pārdomāt, it kā pārstrādāt dienā piedzīvoto, it īpaši ceļojot. Mana diena nav tā īsti beigusies, ja neesmu nedaudz pazīmējusi un parakstījusi. Tā ir kā dienasgrāmata vārdos un attēlos. Dažkārt tas, ko cilvēki izdarījuši ar durvīm, īstajā dzīvē mani tiešām sadusmotu, bet, būdama māksliniece, es par to priecājos – piemēram, uz brīnišķīgām jūgendstila durvīm kāds ir uzlīmējis reklāmu lētiem burgeriem.

 

Vai tu zīmē skiču kladēs ar domu, ka pēcāk to kādam rādīsi? Vai ir kāda robeža starp zīmēšanu sev vienai un zīmēšanu, lai dalītos ar citiem?

Es domāju, ka, pirmkārt, es to daru sev. Es bieži esmu domājusi par to, cik daudz citi ilustratori dalās tajā, ko zīmē. Es dalos ar ļoti mazu daļu no tā, ko daru, droši vien vajadzētu vairāk, bet man ir ļoti svarīgi skiču kladēs būt savā privātajā telpā. Un tāpēc es vispirms zīmēju un tad izlemju, vai rādīšu to vēl kādam. Es nedomāju, ka kādreiz esmu ko zīmējusi kladītē tāpēc, lai parādītu citiem. Bet skiču klades es izmantoju arī, lai vāktu materiālu darbam un tie ir cita veida zīmējumi, kuros es cenšos izpētīt, piemēram, citu laikmetu un kultūru estētiku.

Es bieži skicēju, skatoties televizoru. Man ir tāda dziļa nepieciešamība vienkārši kaut ko uzlikt uz lapas. Tas var būt zīmējums, vērojot apkārtni, vai arī vienkārši rokas vilktas līnijas, lai tikai varētu zīmēt. Zīmēšana var būt tūkstoš dažādas lietas, bet kaut kas pašā darbībā ir tāds nomierinošs, es sēžu un daru kaut ko ar rokām. Siguldā es 12–13 gadus veciem pusaudžiem vadīju darbnīcu par zīmēšanu un mentālo veselību, kā zīmēšana man palīdzējusi, kad man bijis grūti un ka zīmēšana var palīdzēt arī cilvēkiem, kuri ikdienā ar to nenodarbojas. Zīmēšanai piemīt kas meditatīvs, ja vien tu nesagaidi, ka rezultāts būs kas izcils. Zīmējot arī iespējams izpaust to, ko nevar pateikt vārdos. Un tad vēl arī sajūta, ka tu kaut ko esi radījis.

 

Es iedomājos par rokdarbiem un kā īpaši sievietēm tas ir veids, kā atgūt mieru. Kad man ir grūti, es tamborēju. Un te mums ir tik daudz rokdarbnieču, sieviešu, kuras ada un tamborē. Un es iedomājos, kā senos laikos, kad vēl nebija elektrības, viņas cīnījās ar tiem sarežģītajiem rakstiem, tā nebija tikai praktiskas vajadzības diktēta nodarbe, viņas ar tādu rūpību un uzmanību piegāja darbam.

Jā, tieši tā! Tik interesanti, ka tu to saki, man ir tieši tāpat brīžos, kad esmu nogurusi no zīmēšanas, es tamborēju, es to redzu kā zīmējumu trijās dimensijās. Man šķiet, kaut kur dziļi mūsos ir nepieciešamība kaut ko meistarot, veidot rakstus, rast nozīmi un jēgu un ieraudzīt kaut kādu kārtību, struktūru – tā ir tik laba sajūta. Un tas ir arī domāšanas veids, kuru mēs droši vien izmantojam daudz biežāk, nekā šķiet, – šis paradums iztēlē redzēt kaut ko tādu, kā vēl nav. Jā, man šķiet, domājot par mentālo veselību, rokdarbiem ir līdzīga spēja palīdzēt atgūt mieru.

Es domāju par savu vecmāmiņu, kura man iemācīja tamborēt. Viņa uzauga lielā nabadzībā, lietu izgatavošana bija nepieciešamība. Bet viņai arī patika meistarot skaistas lietas – tamborēti galdauti nav visai lietderīgi, bet viņa tiem piešķīra nozīmi, viņai bija vajadzīgs skaistais. Pašas tamborēti galdauti izskatījās līdzīgi izsmalcinātiem un dārgiem izšūtiem galdautiem. Bet viņa, protams, turpināja tamborēt arī tad, kad tā vairs nebija ikdienas nepieciešamība. Viņa iemācīja man tamborēt, kad man bija astoņi gadi, un es ātri vien kļuvu par meistarīgu tamborētāju. Tas bija tāds pašapziņas uzrāviens! Es sapratu, ka protu ko tādu, ko neprot liela daļa pieaugušo un apjautu, ka, ja vien pielieku pūles, es varu iemācīties ko pavisam jaunu. Drīz vien es sāku iet uz bibliotēku un interesēties par zīmēšanu. Es apsēdos un mācījos zīmēšanas tehnikas, pirmā grāmata, ko paņēmu, bija Betijas Edvardsas Zīmēšana labajā smadzeņu puslodē, un tas bija tik lieliski – ieraudzīt, ka man pieejamas visas šīs zināšanas, ja vien es tām veltu uzmanību. Un tā sākās mana mīlestība pret bibliotēkām.

Ilustrācija no grāmatas Visi skaitās

 

Kā tu atrodi vietu zīmēšanai savam priekam, būdama profesionāla ilustratore?

Tā ir apzināta izvēle. Man ir ļoti svarīgi saglabāt sevī to brīvību un rotaļīgumu pat tad, ja esmu stresā par dedlainiem. Bet tas, protams, ir cits darba režīms. Es varu zīmēt desmit stundas, jo tūlīt, tūlīt jāpabeidz grāmata, un tad vakarā apsēsties uz dīvāna, ieslēgt televizoru un vēl nedaudz pazīmēt, jo es vienkārši nevaru bez tā. Pat tad, kad ir ļoti daudz jāzīmē, es zīmēju arī, lai atpūstos. Lielākā daļa manu ideju grāmatām nāk no zīmējumiem, kurus esmu zīmējusi atpūtas brīžos, kad nejūtu nekādu spiedienu. Ir daudz iemeslu, kāpēc šis process man ir tik svarīgs. Ja kādā brīdī es saprastu, ka zīmēšana vairs nerada prieku, es domāju, ka būtu ļoti grūti turpināt. Tā ir gana grūta profesija ar visu prieku, kur nu bez tā? (Smejas.) Grāmatā Visi skaitās ir ļoti daudz detaļu, un es joprojām nespēju noticēt, ka grāmatas zīmēšana man sagādāja prieku pat tad, kad jau atmetu cerību to pabeigt. Bet, lai radītu ko tādu, kas citiem darīs prieku, ir jāizjūt prieks, to radot. Es tiešām ticu, ka grāmatās, kuras man sagādā lielu prieku, es varu sajust arī autoru un ilustratoru radīšanas prieku.

 

Jā!

Un tas viņu prieks ir redzams, es to jūtu. Es nedomāju, ka to var notēlot, kā tev liekas?

 

Es piekrītu.

Bet varbūt tas, kā es runāju par zīmēšanu, liek tam izklausīties ļoti viegli. Tā jau nav. Tas rada lielu trauksmi un spriedzi, bet dīvainā kārtā, kamēr vien tas mani nepārņem pilnībā, tajā ir kas rosinošs. Tā nedrošība, kas ir pašnodarbināta mākslinieka ikdiena, liek pūlēties un izdarīt.

 

Es gribēju tev jautāt par Visi skaitās – kā aizsākās tavs darbs pie grāmatas?

Pirms Visi skaitās es jau biju uzzīmējusi septiņas grāmatas un zināju, ka man patīk būvēt sistēmas un eksperimentēt, ievietojot tajās stāstus. Es biju uzzīmējusi trīs alfabēta grāmatas, kas vienlaikus bija arī stāsti, un grāmatu, kurā no viena vāka līdz otram cilvēki stāvēja rindā, kurā noritēja stāsts. Es gribēju līdzīgā veidā strādāt arī ar skaitļiem, jo bērnībā man ļoti patika skaitīšanas grāmatas, bet es vienmēr biju pikta, ka tās beidzās ar 10 vai 20, man gribējās zināt, kā izskatītos lielie skaitļi, kāda ir atšķirība starp 100 un 1000. Un vēl arī tas bija laiks, kad gadu biju bērna kopšanas atvaļinājumā, pateicoties dāsnajiem Norvēģijas pabalstiem. Mēs bieži devāmies garās pastaigās, kuru laikā es skiču kladēs uzzīmēju vairākus tūkstošus cilvēku. Es ievēroju, ka cilvēki veido grupas ka vienas grupas pārstāvju uzvedība, ķermeņa valoda, izskats ir visai līdzīgs. Reizēm es ievēroju, ka kāds nejūtas tik brīvi, esot bariņā, un tā pamazām es sāku domāt par to, cik gan dažādās grupās ir katrs no mums. Es sapratu, ka varu apvienot ideju par skaitīšanu un grupām, tā aizsākās grāmata.

 

Tu vēroji cilvēkus publiskā vidē un arī grāmatā cilvēki lielākoties redzami ārpus mājām, tā nav noslēgta, intīma vide. Taču ar teksta palīdzību, kas reizēm ir pavisam īss teikums, tu viņiem piešķir iekšējo dzīvi.

Man šķiet, mēs mēdzam aizmirst, ka arī citiem ir iekšējā dzīve. Tas jāpatur prātā, un tāds ir viens no manas grāmatas mērķiem – parādīt, ka ikvienam ir iekšējā pasaule un pašiem savi iemesli darīt to, ko nu kurš dara. Kad tu skaties uz cilvēkiem visapkārt, tu nekad nezini, vai viņiem šodien bijusi slikta diena, vai varbūt viņiem no kaut kā ļoti bail. Cerams, lasītāji spēs to atcerēties arī dzīvē. Mani apbur cilvēces dažādās sejas.

Ilustrācija no grāmatas Visi skaitās