raksti

— Kara dienas

Olha Sviripa

29/02/2024

Paliekam guļam, ļaudami vasaras slapjajam, lipīgajam karstumam mūs apklusināt.

Olha Sviripa ir ukraiņu rakstniece un tulkotāja. Viņas pirmie teksti, kas aprakstīja kara Ukrainā pirmās 24 stundas, 2023. gada tika publicēti mājaslapā Atticus Review.

Olhu iepazinu Ventspils rakstnieku mājā šī gada decembrī. Vairākus vakarus norunājām ne tikai par karu, bet arī par kultūru, literatūru, mākslu, šausmu filmām, latviešu un ukraiņu kulināriju.

Karā pieredzēto viņa pašlaik apraksta angliski, un no šīs valodas teksti arī tulkoti. Ņemot vērā viņas rakstības atklātību, kailumu un tiešumu, nevēlos sniegt arī nekādus papildu ievadvārdus no savas puses. Tā vietā visus, kam iespējams, aicinu ko noziedot Ukrainas atbalstam. To iespējams veikt, piemēram, šeit un šeit.

Tulkotājs

 

542. diena

Vasaras svelme plājas uz manas ādas kā bieza šķidras līmes kārta. Vāļājamies gultā bez palagiem, gaidīdami, kad veļa izmazgāsies. Aizveru acis un sapņoju par liegu gaisa vēsmiņu, kas tik tikko izdvešas cauri putekļainajai, oranžajai gaismai sastingušajā istabā.

Tu ar rādītājpirkstu maigi noglāsti manu labo pēdu.

“Raķete trāpījusi Čerņihivas pilsētas centram,” tu saki. “Pagaidām četri ievainotie un divi mirušie.”

“Naktī?” vaicāju, neskaidri atminēdamās tālo gaisa trauksmes sirēnas skaņu, kas ietriecās manā miegā.

“Nē, nupat kā,” tu neizteiksmīgi atbildi.

Paliekam guļam, ļaudami vasaras slapjajam, lipīgajam karstumam mūs apklusināt.

 

447. diena

Iekožos sezonas pirmajā zemenē – zaļā, bezgaršīgā, ūdeņainā.

“Vai tev pagājušonakt bieži bija bail?”

Blenžu tukšumā, zemenītes pusi braucīdama pa sausajām lūpām.

“Nē, viss kārtībā.”

Meloju. Ceļas nelabums. Viss ķermenis trīs, it kā man saltu. Ar kailajām, nosvīdušajām pēdām izstaigāju putekļus pa grīdu.

“Man vajag kafiju, īsti negulēju.”

“Sadabūšu. Kādu tu gribi?”

Vēlreiz nokožos zemeni, tā garšo vienlaikus skāņi un rūgti. Koridora tumsā lasījām mīlestības dzeju. Es ar meitenēm. Lasījām dzeju, ko zinām no galvas. Mūs neapturēja nedz pretgaisa aizsardzības sistēmu zibšņi, nedz sprādzienu dobjā duna. Lasījām vien tālāk. Lai nejustu grīdas trīcēšanu. Nejustu sienu trīcēšanu. Balss trīcēšanu.

“Klau!” Tu uzliec plaukstas man uz pleciem. “Kādu tev kafiju?”

“Tumšu. Rūgtu. Nu… melnu. Nezinu, piedod.”

Man ausīs vakarnakts uzlidojumu ritmā dauzās pašas sirds.

“Tu zini kādu dzejoli no galvas?” Paķeru vēl vienu zemeni un pabraukāju ar to gar lūpām. “Pati laikam esmu visus aizmirsusi.”

 

722. diena

“Guli? Tavā virzienā lido raķete :(“

Neatbildēts zvans…

Neatbildēts zvans…

Neizlasīta ziņa.

 

470. diena

“Kas tas?” istabas tukšo tumsu pāršķeļ mans kliedziens. Tava siltā plauksta noglāsta manu muguru.

“Pērkons.”

“Nē, nav gan! Nav gan!” Piepildu plaušas ar strauju ieelpu adatām, dzirdēdama lietu smagi grabināmies pret loga stiklu. Tu telefonā pārbaudi ziņas.

“Tikai pērkons,” tu atkārto. “Šobrīd nav nekādu sirēnu.”

Ielienu tavā apskāvienā un drebu. Katra garāmbraucošā kravas mašīna izklausās kā attāla kara lidmašīna, kas nolaižas no debesīm.

 

19. diena

Steidzīgi uz guļamistabu velku ietiepīgo apavu skapīti. Tavs tukšais skatiens aizkavējas pie istabas durvīm.

“Ciest nevaru tos pagraba putekļus tev uz sejas!” man izlaužas pār lūpām. “Ciest nevaru! Ej un nomazgā – tūlīt pat!”

Tava klātneesamība lēnām aizdodas uz vannasistabu, un tavu vietu aizpilda tekoša ūdens maigā šņākoņa. Cauri aizkariem izsijājas nespodra rīta blāzma.

“Tur tu vairs neiesi, dzirdi mani?” es bļauju, uz koridora grīdas sviezdama vecas segas un spilvenus.

“Septiņas stundas! Septiņas stundas tu tur tupēji!” Kurpes un sandales sametu dzīvojamajā istabā. “Un tagad ko? Vienkārši taisīsies uz darbu?”

Dzirdu vannasistabas durvju atvēršanos, trauku šķindu, tev gatavojot kafiju, radio statikas sanoņu…

“Gaisa trauksme. Dodieties uz patvertnēm!” ieskanas ziņojums. Ārpusē uzreiz sāk kaukt sirēnas. “Gaisa trauksme. Dodieties uz patvertnēm!”

Ar trīcošām rokām aizšķērsoju durvis, man sirds dauzās krūtīs.

“Dieva dēļ, mammu, tev taču vēl mati slapji!”

“Man vienkārši ir bail,” tu atbildi bez jebkādām emocijām.

Es tevi cieši apskauju.

“Ja tā raķete trāpīs tieši mūsu mājā, tas vecais pagrabs tevi nepasargās. Taču, ja tā trāpa tuvumā, tad ar divām sienām pietiek.”

“Man vienkārši ir bail.”

“Lūdzu, mammu. Es apsolu…”

Tu noslīdi uz koridora grīdas, un es ar trīcošām plaukstām glāstu tavas aukstās pēdas. Trauksmes sirēna turpina brēkt un brēkt. Noskatos, kā kara putekļi lēnām pārklāj mūsu nogurušās sejas.

No angļu valodas tulkojis Kaspars Zalāns