Foto: Antonio Marín Segovia

raksti

— Baltais putns

Džons Bergers

14/03/2024

Dzīve pilsētā vienmēr ir veicinājusi sentimentālu dabas uztveri. Ar dabu tiek domāts dārzs vai skats pa logu, vai vieta brīvībai.

Džons Bergers (1926–2017) ir pazīstams kā “britu esejists un kultūras kritiķis”, lai gan tikpat labi varētu tikt saukts par mākslinieku, jo nodarbojies ar mākslu, rakstot visai plašā žanru diapazonā (kritika, dzeja, proza, dramaturģija utt.), un ir pabeidzis mākslas skolu un piekopis gleznošanu. Viņa romāns G. ir saņēmis prestižo Bukera balvu, un viņa eseju krājums Ways of Seeing (Redzēšanas māksla) bija pamatā BBC seriālam ar tādu pašu nosaukumu. Mūža nogali (lai neteiktu mūžu, jo runājam aptuveni par 50 gadiem) pavadīja Francijā. 

Ar šo eseju sastapos kā ieteicamo literatūru LLMC mākslas kritikas skolā, un tā mani uzrunāja uzreiz. Lai gan pagājuši aptuveni trīs gadi kopš šī teksta lasīšanas, es par to aizdomājos bieži, jo tas skar dažādas interesantas tēmas, ieskaitot man ļoti tuvas pārdomas par cilvēka attiecībām ar dabu. Bieži domāju par mūsu nodarījumu dabai, floras un faunas iznīcināšanu, taču nebiju aizdomājusies par cilvēka gļēvumu dabas priekšā, par to, kā cenšamies sevi no tās pasargāt, — ko tas nozīmē, kā mēs attiecamies pret to, no kā mums ir bail, un kādas tam ir sekas. Lai gan varbūt eseja nemaz nav par to, varbūt tā ir par cenšanos pakļaut kaut ko nepakļaujamu vai atdarināt kaut ko neatdarināmu. Nezinu. Spriediet paši. Tur ir arī daudz siltuma. 

Tulkotāja

 

Laiku pa laikam dažādas iestādes mani aicina parunāt par estētiku. Reiz es apsvēru piekrist un iedomājos, ka tad būs jāpaņem līdzi no balta koka darināts putns. Beigās es tomēr neaizbraucu. Problēma bija tā, ka nav iespējams runāt par estētiku, nepieminot cerību kā principu vai ļaunuma eksistenci. Augšsavojas reģiona zemnieki garajās ziemās mēdza darināt koka putnus, kurus piekāra savās virtuvēs un, iespējams, arī vietējās kapelās. Draugi man ir stāstījuši, ka redzējuši principā līdzīgi darinātus putnus arī dažos Čehoslovākijas, Krievijas un Baltijas valstu reģionos. Iespējams, šī tradīcija ir vēl izplatītāka. 

Šo putnu darināšanas princips ir gana vienkāršs, tomēr kārtīga putna pagatavošanai ir nepieciešama meistarība. Jāpaņem divi priedes skali – aptuveni piecpadsmit centimetrus gari un divus centimetrus augsti un plati. Tie ir jāizmērcē ūdenī tik ilgi, līdz koks kļūst pēc iespējas lokanāks, un tad var sākt grebt. Viena skaliņa daļa kļūs par galvu un ķermeni ar vēdekļveida asti, otra atveidos spārnus. Māksla galvenokārt slēpjas tajā, kā tiek veidoti spārni un astes spalvas. Katra spārna skals tiek izgrebts kā vienas spalvas siluets. Tālāk tas tiek sagriezts trīspadsmit plānos slāņos un šie slāņi cits pēc cita tiek uzmanīgi paplesti, izveidojot vēdekļa formu. Visbeidzot, abus koka gabalus krusteniski savieno un putns ir gatavs. Nekur netiek izmantota līme, tikai viena nagla – vietā, kur koka gabali pārklājas. Putni ir ļoti viegli, tie sver vien 50–80 gramu un parasti tiek piekārti ar diegu pie kamīna dzegas vai sijām tā, lai tie kustētos līdz ar gaisa plūsmām. 

Būtu absurdi salīdzināt kādu no šiem putniem ar Van Goga pašportretu vai Rembranta krustā sišanas ainām. Tie ir vienkārši, paštaisīti objekti, izstrādāti atbilstoši tradīcijām. Tomēr šī pati vienkāršība ļauj noteikt vērtības, kas skatītājiem tos padara patīkamus un noslēpumainus. 

Pirmkārt, tā ir figurāla reprezentācija – skatītājs redz putnu, precīzāk, dūju, kas šķietami karājas gaisā. Šādā veidā tā atsaucas uz apkārtējo dabas pasauli. Otrkārt, subjekta izvēle (lidojošs putns) un konteksts, kurā tas ir ievietots (iekštelpas, kur dzīvi putni mājo reti) padara objektu simbolisku. Tieši šis pirmatnīgais simbolisms tad sabalsojas ar daudz plašāku, kulturālu simbolismu. Putni, it īpaši dūjas, ir piesātināti ar simbolisku nozīmi daudz un dažādās kultūrās. 

Treškārt, pret izmantoto materiālu tiek izrādīta cieņa. Koks ir apstrādāts, izmantojot tā vieglumu, lokanību un tekstūru. Ir pārsteidzoši redzēt, cik veiksmīgi šis koks kļūst par putnu. Ceturtkārt, galarezultātam piemīt formāla saskaņa un ekonomija. Par spīti tam, cik sarežģīts izskatās pabeigtais objekts, tā radīšanas gramatika ir vienkārša, pat askētiska. Tā bagātība rodas, pateicoties atkārtojumiem un variācijām. Piektkārt, šis cilvēka roku darinājums raisa izbrīnu: kādā veidā to vispār var dabūt gatavu? Esmu devis vispārīgas norādes, bet ikviens, kurš nepārzina šo tehniku, vēlas paņemt dūju rokā un izpētīt tuvāk, lai saskatītu noslēpumu, kas aiz tās slēpjas.

Uzlūkojot pabeigto objektu kā vienotu veselumu, vismaz uz mirkli rodas sajūta, ka esi kādas mistērijas priekšā. Tu redzi koka gabalu, kas kļuvis par putnu. Tu redzi putnu, kas kaut kādā veidā ir vairāk nekā tikai putns vien. Tu redzi ko tādu, kas izveidots ar noslēpumainām prasmēm un sava veida mīlestību. 

Līdz šim esmu centies izolēt tās baltā putna īpašības, kas rada estētisku sajūtu. (Vārds “sajūta”, lai gan apraksta sirds un iztēles saviļņojumu, ir nedaudz mulsinošs, jo mēs runājam par sajūtu, kam nav lielas saistības ar citām ikdienā pieredzētajām, sevišķi tāpēc, ka skatītāja patība šeit iesaistās daudz mazākā mērā.) Tomēr manas definīcijas rada svarīgu problēmu. Tās reducē estētiku līdz mākslai. Tās neko nepasaka par attiecībām starp mākslu un dabu, mākslu un pasauli.

Estētiskas sajūtas var iegūt, arī skatoties uz kalniem, tuksnesi tieši pēc saulrieta vai augļkoku. Tāpēc esam spiesti sākt no jauna – tikai šoreiz nevis ar cilvēka darinājumu, bet gan pasauli, kurā esam piedzimuši.

Dzīve pilsētā vienmēr ir veicinājusi sentimentālu dabas uztveri. Ar dabu tiek domāts dārzs vai skats pa logu, vai vieta brīvībai. Zemnieki, jūrnieki, klejotāji dabu ir pārzinājuši labāk. Daba ir enerģija un pūles. Tas ir kas tāds, kas eksistē bez solījuma. Ja vēlamies to uzskatīt par noteiktu vietu vai vidi, tad tā ir jāuztver kā tāda vieta vai vide, kas sevi vienlīdzīgi ļauj izmantot kā labajam, tā ļaunajam. Tās enerģija ir biedējoši vienaldzīga. Pirmā dzīves nepieciešamība ir patvērums. Patvērums no dabas. Pirmā lūgšana ir tikt pasargātam. Pirmā dzīvība pazīme ir sāpes. Ja Radīšana notika ar kādu nodomu, tad šis nodoms ir tiktāl apslēpts, ka var tikt atklāts vienīgi netiešā veidā, caur zīmēm, nevis notikumu atstātām liecībām. 

Skaistumu var sastapt tieši dabas drūmajā kontekstā, un šī saskare pēc definīcijas ir pēkšņa un neparedzama. Vētra izpūš pati sevi, jūra nomaina krāsu no mēslu pelēkas uz akvamarīnu. Zem lavīnas atstāta laukakmeņa dīgst puķe. Pāri graustu rajonam aust mēness. Es sniedzu dramatiskus piemērus, lai uzsvērtu konteksta drūmumu. Lasītājs var apsvērt arī ikdienišķākus piemērus. Lai kā sastapta, daile vienmēr ir izņēmums, tā eksistē par spīti. Tieši tāpēc tā mūs saviļņo. 

Var apgalvot, ka dabas skaistuma izraisītajam saviļņojumam ir funkcionāls cēlonis. Puķes sola auglību, saulriets liek domāt par uguni un siltumu, mēnesnīca izgaismo nakti, putna krāšņās spalvas ir (atavistiski arī mums) seksuāli stimulējošas. Tomēr man šāds arguments šķiet pārlieku reducējošs. Sniegs cilvēkiem ir bezjēdzīgs. Taurenis mums neko daudz nedod.

Protams, tas, ko katra atsevišķa sabiedrība uzskata par skaistu, ir atkarīgs no tās izdzīvošanas mehānismiem, saimniecības un ģeogrāfijas. Eskimosu uzskati par skaistumu visticamāk neatbilst ašanti uzskatiem. Mūsdienu šķiru sabiedrībās valda daudzslāņaini, ideoloģiski veidoti estētiskie modeļi: piemēram, zināms, ka Lielbritānijas elitei astoņpadsmitajā gadsimtā nepatika jūra. Arī sociālais pielietojums, kam var tikt piemērota estētiskā sajūta, mainās atkarībā no vēstures posma: kalna siluets var apzīmēt mirušo mājvietu vai mest izaicinājumu dzīvajiem.

Tomēr šķiet, ka ir atsevišķas nemainīgas parādības, kas tiek uzskatītas par “skaistām” visās kultūrās: to vidū ir konkrētas puķes, koki, akmens formas, putni, dzīvnieki, mēness, tekošs ūdens.

Nedrīkst noliegt arī nejaušas sakritības. Dabas formu evolūcija un cilvēka uztveres evolūcija ir gājusi roku rokā, veidojot potenciālas atpazīšanas fenomenu: kas ir un ko mēs spējam redzēt (un redzot arī sajust) reizēm satiekas savstarpējas atpazīšanas punktā. Šim punktam, šai nejaušībai ir divas puses: redzētais ir pamanīts un atpazīts un vienlaikus arī pašu redzētāju atpazīst tas, ko redz viņš. Uz mirkli var attapties – bez pretenzijām uz radītāja lomu – Radīšanas grāmatas Dieva vietā… Un viņš atzina to par labu esam. Estētiskā izjūta dabas priekšā, manuprāt, izriet no šīs dubultās atpazīšanas.

Taču mēs nedzīvojam Radīšanas grāmatā. Mēs dzīvojam – ja sekojam Bībeles notikumu secībai – pēc krišanas grēkā. Jebkurā gadījumā, mēs dzīvojam ciešanu pasaulē, kurā ļaunums ir nenogurdināms, pasaulē, kuras notikumi nepieņem mūsu Esību, pasaulē, kurai ir jāpretojas. Un šajā situācijā estētiskais moments tieši dāvā cerību. Kristālu vai magoni uztverot par skaistu, mēs kļūstam mazāk vieni, mēs eksistencē iesakņojamies daudz dziļāk, nekā būtu pierasts no vienas atsevišķas dzīves skatpunkta. Es cenšos šo pieredzi aprakstīt pēc iespējas precīzāk; mans atskaites punkts ir fenomenoloģisks nevis deduktīvs; tā forma, atbilstoši uzlūkota, kļūst par vēsti, kas var tikt saņemta, bet ne iztulkota, tāpēc ka tajā viss ir vienlaicīgs. Uztveres enerģija vienā mirklī kļūst neatdalāma no Radīšanas enerģijas.

Šī estētiskā sajūta, kas parādās cilvēka darinājuma priekšā – piemēram, baltā putna priekšā, ar kuru iesāku, – izriet no tās sajūtas, kas mūs pārņem dabas priekšā. Baltais putns ir mēģinājums iztulkot vēstījumu, kas saņemts no īsta putna. Visas mākslas valodas ir radītas kā mēģinājumi pārveidot acumirklīgo paliekošajā. Māksla pieņem, ka skaistums nav izņēmums – tas neeksistē “par spīti” kaut kam –, bet gan ir pamats kādai dziļākai kārtībai. 

Pirms vairākiem gadiem, kad apsvēru mākslas vēsturisko seju, es rakstīju, ka vērtēju darbus pēc tā, vai tie ir vai nav palīdzējuši cilvēkiem mūsdienu pasaulē iegūt sev pienākošās sociālās tiesības. Pie tā es turos joprojām. Mākslas otrā, transcendentālā seja rosina apšaubīt cilvēka ontoloģiskās tiesības.

Uzskats, ka māksla atspoguļo dabu, ir pievilcīgs tikai skepses periodos. Māksla neatdarina pasauli, tā atdarina radīšanu, reizēm nolūkā piedāvāt kādu alternatīvu pasauli, reizēm vienkārši tāpēc, lai paspilgtinātu, lai apstiprinātu, lai iznestu sabiedrībā šo īslaicīgo cerību, ko piedāvā daba. Māksla ir organizēta atbilde uz to, ko daba ļauj ieraudzīt tikai acumirklīgi un atsevišķos gadījumos. Māksla tiecas potenciālu atpazīšanu padarīt nemitīgu. Tā uzsver cilvēka vietu šai pasaulē cerībā saņemt drošāku atbildi… mākslas transcendentālā seja vienmēr ir sava veida lūgšana.

Baltais koka putns plivinās siltajā gaisā no virtuves plīts, pie kuras kaimiņi sanākuši iedzert. Tikmēr laukā, mīnus divdesmit piecos grādos, īstie putni no sala mirst!

 

No angļu valodas tulkojusi Māra Ulme

© John Berger, 1985 and John Berger Estate

— Saistītie raksti