— Dzeja ir visur valodā

 

“…vai ārpus vispārzināmajiem priekšrakstiem ir iespējams radīt dzeju? Tika pieņemts, ka jā, un, manuprāt, pamatoti. Dzeja ir visur valodā, kur vien ir ritms, visur, izņemot afišas un avīžu ceturtās lappuses. Par prozu dēvētajā žanrā ir visu ritmu vārsmas, dažkārt apbrīnojamas. Bet patiesībā prozas nemaz nav: ir alfabēts, un tad vairāk vai mazāk ciešas, vairāk vai mazāk izkliedētas dzejrindas.”

Stefans Malarmē (No 1891. gada intervijas ar žurnālistu Žilu Irē)

 Stefans Malarmē (Stéphane Mallarmé, 1842–1898) – “dzejnieku princis”, viens no franču simbolisma aizsācējiem un modernās dzejas pamatlicējiem, kura mākslinieciskie un teorētiskie meklējumi ietekmējuši arī vairākus 20. gs. sākuma mākslas strāvojumus – dadaismu, sirreālismu, kubismu u.c.

Dzimis Parīzē ierēdņu ģimenē, divdesmit gadu vecumā Malarmē pārcēlās uz Londonu, kur apprecējās ar vācieti Mariju Gerhardu. Atgriezies dzimtenē, no 1864. gada strādāja par angļu valodas skolotāju vairākās Francijas provinces pilsētās, bet no 1871. gada – Parīzē, kur pievērsās gan rakstniecībai, gan tulkošanai. Pirmos dzejoļus sarakstīja Bodlēra iespaidā un publicēja žurnālos. 1877. gadā iedibināja slavenās Mardis (Otrdienas), kurās piedalījušies pazīstami Eiropas literāti – Oskars Vailds, Andrē Žids, Moriss Materlinks, Rainers Marija Rilke u.c.

Malarmē ieskatā dzejas, tāpat kā mūzikas, mērķis ir intuitīvi radīt noteiktus tēlus, izvairoties no konkrētiem aprakstiem. Viņu saista ne tik daudz dzejoļa ideja, tēma – “dzeju raksta ar vārdiem, nevis ar idejām” –, bet gan tā radītais iespaids. Pat ne sajūta, bet sajūtas ēna, mājiens, pār vārdu pacelts noslēpuma plīvurs. Viņa darbiem raksturīgs hipnotizējošs ritms, muzikalitāte, neparastas sintaktiskās un gramatiskās konstrukcijas, tajos liela nozīme asociācijām un vārdu un simbolu daudznozīmībai. Bodlēra ietekmē tapuši arī 13 dzejoļi prozā, kas ar nosaukumu Anekdotes jeb poēmas apkopoti krājumā Divagations (1897). Šeit ieskatam daži no tiem.

Tulkotāja

 

Nākotnes parādība

Bāla debess pār pasauli, kas izdziest aiz nespēcības, varbūt tā pazudīs reizē ar mākoņiem: saulrietu izdilušā purpura skrandas iekrāso upi, kas guļ pie apvāršņa, staru un ūdens appludināta. Koki garlaikojas, un zem to izbalējušām lapotnēm (drīzāk no laika, ne lielceļu putekļiem) slejas Pagātnes Izrādītāja telts; laternas gaida krēslu, lai izgaismotu nelaimīga pūļa sejas, kuru uzveikusi nemirstīgā slimība un gadsimtu grēks, vīriešus līdzās viņu nīkulīgajām dzīvesbiedrēm, kas nes sevī nožēlojamus augļus, ar kuriem ies bojā šī zeme. Lūdzošo acu nemierpilnajā klusumā, visu acu, kas lūdzas sauli, kura nogrimst tur, zem ūdens, ar kliedziena izmisību, lūk, necilās klaigas, lai piesaistītu publikas uzmanību: “Neviena izkārtne jums nepiesolīs iekšējo izrādi, jo šodien nav mākslinieka, kas spētu sniegt pat skumju tās ēnu. Esmu atnesis dzīvu (un cauri laikiem visaugstākās zinātnes saglabātu) pagātnes Sievieti. Kaut kas no trakuma, iedzimta un naiva, zelta ekstāze! kā vēl lai to nosauc! šos matus, kas ar auduma vieglumu vijas ap seju, ko izgaismo lūpu asinssarkanais kailums. Nevajadzīgā apģērba vietā viņai ir augums; un acis, līdzīgas retiem dārgakmeņiem! par tām vēl pārāks ir skatiens, kas staro no viņas laimīgās miesas: sākot ar izrieztajām krūtīm, kas tēmē uz debesīm, it kā būtu pilnas ar mūžīgu pienu, līdz pat gludajām kājām, kas glabā pirmjūras sāli.” Atcerējušies savas nabaga sievas, plikpaurainas, drūmas un pilnas šausmu, tās priekšā drūzmējas vīri; arī viņas, grūtsirdīgas un ziņkāres dzītas, grib redzēt.

Kad visi būs aplūkojuši cildeno radību, kāda jau nolādēta laikmeta paliekas – vieni vienaldzīgi, jo viņiem nebūs bijis spēka saprast, citi žēluma un samierināšanās asaru mikliem plakstiem –, pūlis saskatīsies; kamēr šo laiku dzejnieki, jūtot, kā iedegas viņu apdzisušās acis, dosies pie savas lampas mirkļa reibumā, miglainas slavas apskurbinātām smadzenēm, Ritma pārņemti un aizmirsuši, ka dzīvo gadsimtā, kas pārdzīvojis skaistumu.

 

Rudens žēlabas

Kopš Marija mani atstāja, lai dotos uz citu zvaigzni – uz kuru gan, Orionu, Altairu vai tevi, zaļā Venēra? – man allaž dārga bijusi vientulība. Tik daudz dienu esmu aizvadījis vienatnē ar savu kaķi. Ar vienatni es domāju jebkādas fiziskas klātbūtnes trūkumu, jo mans kaķis ir visai mistisks sabiedrotais – gars. Un tāpēc varu sacīt, ka pavadīju garas dienas vienatnē ar savu kaķi un ar vienu no pēdējiem latīņu dekadences autoriem. Jo, kopš nevainīgās būtnes vairs nav, pavisam neizprotamā un īpašā veidā es mīlu visu, kas izsakāms vienā vārdā – noriets. Un tāpēc mans mīļākais gadalaiks ir vasaras pēdējās gurdās dienas, kas ievada rudeni. Un stundas, kad izeju pastaigā, ir tās, kad saules vara dzeltenie stari uz pelēkiem mūriem un vara sarkanie stari logu rūtīs uz brīdi pamirst, pirms izdziest pavisam. Tāpat arī literatūra, kurai mans gars lūdz veldzi, ir Romas pēdējo pastāvēšanas brīžu agonizējošā dzeja, bet tikai tad, ja tajā vēl nejaušas barbaru spriganais jauneklīgums un ja tā nešļupst pirmās kristiešu prozas bērnišķīgajā latīņu valodā.

Un tā nu es lasīju vienu no šīm man tik dārgajām poēmām (kuras smiņķa kārtas valdzina mani daudz vairāk nekā jaunības rožainums), iegremdējis roku sava tīrasiņu dzīvnieka kažokā, kad zem mana loga gurdeni un melanholiski iedziedājās leijerkaste. Tā spēlēja lielajā papeļu alejā, kuru lapas man liekas blāvas pat pavasarī, kopš tur ar svecēm pēdējo reizi aizgāja Marija. Skumju instruments, jā, nudien: klavieres dzirkstī, vijole smeldzošajai sirdij nes gaismu, bet leijerkaste atmiņu krēslībā lika man izmisīgi sapņot. Pat tagad, kad no tās priecīgi burzguļo kāds parasts meldiņš, kas sēj līksmību priekšpilsētu sirdīs, – vecmodīgs, banāls meldiņš – kā gan tas nākas, ka tā ritornele saviļņo manu dvēseli un liek raudāt kā romantiska balāde? Es lēnām to izbaudu un neizmetu pa logu ne grasi aiz bailēm izkustēties un ieraudzīt, ka instruments nav dziedājis viens.

 

Ziemas trīsas

Šis porcelāna sienas pulkstenis, kas atpaliek un nozvana trīspadsmito stundu caur savām puķēm un dieviem, nez kam tas reiz piederējis? Padomā, savulaik tas ar diližansiem mērojis garu ceļu no Saksijas.

(Savādas ēnas krīt no apbružātajām rūtīm.)

Un tavs Venēcijas spogulis, dziļš kā auksta strūklaka čūsku ietvarā ar nolupušu zeltījumu, nez kas tajā spoguļojies? Ak, esmu pārliecināts, ne viena vien sieviete šajos ūdeņos peldinājusi savu grēcīgo skaistumu; un varbūt, ja ilgāk skatītos, es ieraudzītu kailu rēgu.

– Nekauņa, tu bieži tik nejauki izsakies…

(Es redzu zirnekļu tīklus virs augstajām logu vērtnēm.)

Mūsu bufete arī ir ļoti veca: redzi, kā pavarda uguns met sarkanu blāzmu uz tās skumīgā koka; tikpat veci ir nodilušie aizkari, un zviļņu audums, brīvs no izpušķojumiem, un senās sienas gravīras un visa mūsu apputējusī mantība. Vai tev nešķiet, ka pat žubītes un zilais putns ar laiku ir izbalējuši?

(Nedomā par zirnekļu tīkliem, kas drebinās virs augstajām logu vērtnēm.)

Tu mīli to visu, lūk, kāpēc esmu varējis dzīvot tev līdzās. Vai gan tu netiki vēlējusies, mana māsa ar aizlaiku skatienu, lai kādā no maniem dzejoļiem parādītos šie vārdi – “novītušu lietu pievilcība”? Jaunas lietas tev nepatīk; arī tevi tās biedē ar savu kliedzošo bezkaunību, un tu justu nepieciešamību tās nolietot, kas ir visai grūti izdarāms tiem, kurus nesaista rīcība.

Nāc, aizver savu veco vācu almanahu, ko uzmanīgi lasi, lai arī tas iznācis pirms vairāk nekā simts gadiem un karaļi, par kuriem tas stāsta, visi sen miruši, un, nogūlies uz vecā paklāja, atspiedis galvu pret taviem žēlsirdīgajiem ceļgaliem izbalējušā kleitā, ai klusais bērns, ar tevi es runāšu stundām ilgi; lauku vairs nav, un ielas ir tukšas, es runāšu ar tevi par mūsu mēbelēm… Tu esi aizdomājusies?

(Virs augstajām logu vērtnēm drebinās zirnekļu tīkli.)

 

Nabaga bālais bērns

Nabaga bālais bērns, kāpēc pilnā rīklē izkliegt uz ielas savu spalgo un uzbāzīgo dziesmu, kas pazūd starp kaķiem, jumtu pavēlniekiem? tā neizlauzīsies caur pirmo stāvu slēģiem, aiz kuriem – tu jau nezini – ir smagi iesārta zīda aizkari.

Un tomēr tu liktenīgi dziedi ar maza cilvēka spītīgo apņēmību, kurš viens iet pa dzīvi un, ne uz vienu nepaļaudamies, pelna sev iztiku pats. Vai tev jebkad bijis tēvs? Tev nav pat večas, kas ar dunkām liktu tev aizmirst izsalkumu, kad tu pārnāc mājās bez graša kabatā.

Bet tu pelni sev iztiku pats: stāvēdams ielās, ietinies izbalējušās, pieauguša vīrieša drēbēs, pārlieku kalsns un izstīdzējis savam vecumam, tu dziedi, lai paēstu, ar negantu neatlaidību, nenolaižot dzēlīgās acis uz citiem bērniem, kas spēlējas uz bruģa.

Un tavas žēlabas ir tik skaļas, tik skaļas, ka tava kailā galva, balsij plašumā ejot, slejas arvien augstāk, it kā tā gribētu atrauties no taviem šaurajiem pleciem.

Mazo cilvēk, kas zina, vai kādu dienu tā nenoripos, kad, ilgi kliedzis pilsētās, tu izdarīsi noziegumu? jā, nav nemaz grūti izdarīt noziegumu, pietiek ja vēlēšanos pavada drosme, un tādiem, kas… Tava mazā sejiņa ir apņēmīga.

Ne graša neiekrīt pītajā klūgu groziņā, ko tur tava izstīdzējusī roka, bezcerīgi nošļukusi gar biksēm: tevi padarīs ļaunu, un kādu dienu tu pastrādāsi noziegumu.

Tava galva slejas arvien augstāk un grib tevi pamest, it kā jau zinātu iepriekš, un, kamēr tu dziedi, tavs izskats kļūst draudīgs.

Tā teiks tev ardievas, kad tu samaksāsi par mani, par tiem, kas ir vēl mazāk vērti par mani. Varbūt tādēļ tu nāci pasaulē un kopš tā laika badojies, mēs tevi redzēsim avīzēs.

Ai! nabaga mazā galviņa!

 

Pīpe

Vakar es atradu savu pīpi, sapņodams par garu darba vakaru, skaista ziemas darba vakaru. Prom cigaretes ar visiem vasaras bērnišķīgajiem priekiem, atstātas pagātnē, ko izgaismo zilās, saules pielijušās lapotnes un muslīns, un es atkal ķēros pie savas nopietnās pīpes kā lietišķs vīrs, kurš grib pīpēt ilgi un netraucēti, lai labāk nodotos darbam; bet nebiju gaidījis pārsteigumu, ko man gatavoja šī novārtā atstātā: jau ar pirmo ievilkto dūmu es aizmirsu par lielajām, neuzrakstītajām grāmatām, apburts un atmaidzis es ieelpoju pērno ziemu, kas atkal atgriezās. Nebiju pieskāries savai uzticamajai draudzenei kopš atgriešanās Francijā, un acu priekšā man atkal iznira Londona, visa Londona, kādu to piedzīvoju pirms gada; vispirms jau šī dārgā migla, kas apņem mūsu smadzenes un kurai šai pilsētā ir sava īpaša smarža, kad tā iespraucas pa logu šķirbām. Mana tabaka smaržoja pēc krēslainas istabas ar ogļu putekļiem klātām ādas mēbelēm, uz kurām staipās melns, izkāmējis kaķis; kvēlojošs pavards! un kalpone, kas sarkanām rokām ber ogles, un šo ogļu skaņa, kad no skārda spaiņa tās sabirst dzelzs grozā; rīti, kad svinīgi divreiz klauvēja pastnieks, liekot man sajusties dzīvam! Es atkal redzēju slimos kokus izmirušajā skvērā aiz loga. Es redzēju jūras klaju, ko, drebinādamies uz tvaikoņa klāja, izmircis sijājošā lietū un nokvēpis dūmos, toziem tik bieži tiku šķērsojis kopā ar savu nabaga mīļoto ceļinieces drēbēs – garā, nespodrā kleitā ceļa putekļu krāsā un mētelī, kas, mikls, lipa pie viņas aukstajiem pleciem, galvā – viena no tām salmu cepurēm bez spalvām un tikpat kā bez lentēm, ko bagātas dāmas aizsviež, izkāpjot krastā, – tik ļoti tās sapluinījis jūras vējš –, bet nabaga mīļotās izrotā un valkā vēl vairākas sezonas. Ap viņas kaklu apsiets glaudās baisais lakatiņš, ar ko pamāj atvadoties uz mūžu.

 

No franču valodas atdzejojusi Gita Grīnberga