— Ieraudzīt sevi pasaules ainā

Tuvajā sarunā satiekas Punctum redaktore, kuratore Laura Brokāne un rakstniece Daina Tabūna.

 

Laura Brokāne: Apsveicu ar nomināciju Eiropas literatūras balvai!

Daina Tabūna: Paldies!

L. B.: Pastāsti, lūdzu, kā tev radās ideja Raganās iekļaut vēsturisko sadaļu. Līdz šim tavā prozā šādas atkāpes nav parādījušās – esi drīzāk veidojusi mūsdienu sievietes portretējumu, atsaucoties uz mūsu laiku reālijām un mazliet ietiecoties mūsu bērnības laikā – deviņdesmito gadu beigām.

D. T.: Ideja šai grāmatai man radās laikā, kad nesen bija sākusi iznākt vēsturisko romānu sērija (Mēs. 20. gadsimts) Man tas toreiz likās ļoti biedējoši – kā tu, būdams rakstnieks bez padziļinātām vēstures zināšanām, vari rakstīt par pavisam atšķirīgu laika posmu, kuru neesi piedzīvojis… Citādi, protams, ir, ja tev šīs zināšanas ir – piemēram, lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites gadījumā.

L. B.: Un šī skepse radīja tevī iedvesmu? (Abas smejas.)

D. T.: Tieši tāpēc man gribējās, jā. Man bija ziņkāre par to, vai es to varētu izdarīt. Un tad es izdomāju to formātu, kur vēstures atkāpes arī pašā grāmatā tiek iekšēji komentētas, apspēlējot, ka varbūt teksts nav līdz galam ticams… Tādējādi esmu mazliet iebūvējusi sev atkāpšanās ceļu, jo romānā parādās pieci atšķirīgi laiki, un man būtu bijis diezgan neiespējami tos visus iepazīt pietiekami labi. Līdz ar to savā vēstures pētniecībā es vairāk fokusējos uz konkrēto tēmu. Es pētīju maģijas, burvestību, rituālu tēmu, ne tik daudz visu laikmetu – tas nebūtu reāli.

 

L. B.: Un kā tu nonāci līdz tam stāstam, par ko gribēji rakstīt?

D. T.: Nu, jā, man gribējās uzrakstīt to pēc-šķiršanās stāstu. To sadziedēšanas stāstu mūsdienu sievietei ap trīsdesmit – tas ir vecums, kad agrākos laikos neprecētu bezbērnu sievieti ieskaitītu vecmeitas statusā. Mūsdienās it kā vairs nē, bet, man šķiet, tās atbalsis mūsos joprojām mīt. Un man gribējās papētīt paralēli vēl kādu tēmu, iespējams, vēsturisku, un tā uznira raganas tēls, kas labi saiet kopā ar šo neprecētās sievietes, vecmeitas tēmu. Raganu prāvās, protams, tieši neprecētām vai kā citādi ārpus normām esošām sievietēm bija lielāka iespēja nonākt notiesāto lomā.

L. B.: Un kā notika šo paralēļu sastatīšana rakstīšanas procesā?

D. T.: Var teikt, ka grāmatas varone jūtas tā, it kā viņa īsti neatbilstu sabiedrības un arī pati savām ekspektācijām par to, kādai viņai būtu jābūt un kas viņai būtu jādara, kādai būtu jābūt viņas dzīvei šajā posmā. Un tad caur tām raganām – gan vēsturiskajām, gan mūsdienu – viņa atrod citus scenārijus… Tad, kad man pašai bija 29, es arī biju nesen šķīrusies, bet tajā laikā vēl ne par kādām raganām neinteresējos. Man tai krīzei palīdzēja tikt pāri gan manu draudzeņu atbalsts, gan tas, ka uzrakstīju savu pirmo grāmatu [stāstu krājumu “Pirmā reize”]. Bet bija vēl viena lieta – es aizrāvos ar jocīgu pagātnes sieviešu pētīšanu. Varēju stundām skatīties internetā vecas fotogrāfijas ar sievietēm, kas, piemēram, dzer un pīpē, un ballējas, uzvelk kaut kādas dīvainas drēbes un iestudē dīvainas dejas vai fotosesijas, vai kā citādi uzvedas jocīgi un īsti neierakstās mūsu priekšstatā par to, kādas tajos laikos bija sievietes. Tas laikam man palīdzēja pašai sajusties normālākai, šī te saikne ar pagātni, pēctecības sajūta – ka ir tāda jocīgo sieviešu vēsturiskā līnija. Es gribēju par šo posmu savā dzīvē kaut kā uzrakstīt, taču kādu laiku šim pēc-šķiršanas stāstam vēl trūka fokusa. Man šķiet, ka tas raganu caurvijmotīvs to fokusu iedeva, padarīja darbību aktīvāku – jo vispār galvenās varones Almas līnija ir diezgan introspektīva un brīžiem arī mazliet aiziet tāda publicistikas virzienā. Starpstāsti, kas norisinās dažādos laika posmos, vairāk atbilst tam, ko mēs uzskatām par daiļliteratūru un līdz ar to piešķi darbam balansu.

L. B.: Grāmatu sāki rakstīt jau sen – pirms kādiem septiņiem gadiem. Kā tu noturēji uzmanību, ņemot vērā, cik daudz dažādu pavērsienu notikuši kopš tā laika?

D. T.: Turklāt pa vidu bija trīs gadu pauze. Laikā, kad pelnīju māmiņalgu, un arī vēlāk, kad biju tā sauktajā bērna kopšanas atvaļinājumā, tikpat kā nerakstīju. Kad Knutam bija ap pusotru gadu, sākumā uzrakstīju bērnu “gabalu” (Lasis Stasis un Atlasijas okeāns) un tikai pēc tam atgriezos pie Raganām. Zini kā, puse jau bija uzrakstīta, un nekas cits neatlika, kā rakstīt pārējo. Bet, protams, pauzes laikā izmaiņas radās. Lai gan savu pieredzi tiešā veidā neaprakstīju, kļūšana par mammu ieviesa arī zināmas izmaiņas grāmatā. Piemēram, daudz kas pamainījās Regīnas tēlā – galvenās varones draudzenē, kas ir mamma. Tā kā nu man pašai bija šī pieredze, tad skatījos uz viņu jau ar citām acīm. Bet tieši rakstīt par savu dzemdībām un pēcdzemdību laiku vismaz pagaidām es negribu. Dažas reizes esmu mēģinājusi to darīt, bet tas parasti izrādījies pārāk nomācoši. Varbūt pēc kādiem gadiem, kad būs lielāka distance.

L. B.: Kad tu pieminēji varoni – draudzeni, es nevaru noliegt, ka…

D. T.: Jā, es nepalūdzu atļauju, kad iekļāvu grāmatā pārstāstu par to, kā tu sāki nodarboties ar skriešanu. Bet, tā kā to stāstīji mūsu, draudzeņu, speciālajā sarunu “rituālā”, ko noorganizējām mana romāna vajadzībām, es pieņēmu, ka tā jau ir savā ziņā atļauja.

L. B.: Ne tikai par to konkrēto epizodi. Arī citās vietās grāmatā un varoņu raksturos es atpazīstu sevi un mūsu draudzenes.

D. T.: Jā, Almas draudzeņu tēli lielā mērā ir vairāku manu draudzeņu sakausējums. Un vienlaikus viņās ir arī daudz no manis pašas. Piemēram, Unai mutē esmu likusi teikumus no dienasgrāmatām, kuras rakstīju, kad man bija ap 25. Savā ziņā Unā ir daudz kas no jaunākas manis, kas grib dzīvot pati sev, bet Regīnai kā jaunajai mammai uzmanības centrā ir rūpes par citiem. Alma atrodas it kā pa vidu starp viņām. Raganu iecere radās laikā, kad man bija sākušās intensīvas pārdomas par to, vai es vēlos bērnus. It kā sāku just vilkmi šajā virzienā, bet, no otras puses, man bija ļoti bail, ka būs daudz jāziedo no sevis, ka nevarēšu apvienot vecāka lomu ar daudzām citām lietām, ko gribēju darīt, ar sevis īstenošanu arī citos veidos. Un vai vispār man izdosies kļūt par māti, ja arī izlemšu, ka to gribu. Tāpēc šī grāmata lielā mērā ir tapusi no punkta, kur sieviete cenšas saprast – ja viņa nav mamma, kas viņa var būt? Viņai vajag sev pašai radīt stāstu par sevi. Un raganas tēls iedod alternatīvu, kā viņa var sevi ieraudzīt pasaules ainā.

L. B..: Un tu kļuvi par mammu…

D. T.: Nu, jā, arī mammas var būt raganas, protams. Lai gan klasiski mēs raganu iztēlojamies kā bezbērnu sievieti, bet visām mammām jau paliek arī bezbērnu puse. Ne-mātes.

L. B.: Esmu daudz domājusi par šo “ne-mātes” pusi pašas mammas lomā – par to, cik patiesībā šī puse ir vajadzīga ne tikai tev, bet arī bērniem. Tas, protams, ir jautājums arī par to, cik daudz mammas dara tikai tāpēc, lai attaisnotu sevi kā “ideālo māti” sabiedrības acīs. Un nereti, kamēr viņas ir aizņemtas ar to, bērni ar viņu emocionālajām vajadzībām paliek novārtā.

D. T.: Skaidrs, ka bērnam nav vajadzīgs, ka visu laiku centrējies uz viņu. Tā ir pārāk liela atbildība arī priekš viņa.

L. B.: Kā kļūšana par mammu vispār ir mainījusi tavu rakstīšanu? Droši vien – kā tas tevi mainījis vispār?

D. T.: Vienkāršākā atbilde – esmu sākusi rakstīt bērniem un to arī galvenokārt tagad gribu darīt. Patiesībā literatūra pieaugušajiem un tās rakstīšana šobrīd mani interesē mazāk. Kā mainījusi mani pašu? Man šķiet, es vairāk jūtu saikni ar citiem cilvēkiem, kaut kādu tādu kopības sajūtu…

L. B.: Ar cilvēkiem, kuriem ir bērni?

D. T.: Ne tikai. Arī cilvēki, kuriem nav bērnu, paši ir bijuši bērni un viņiem ir ģimenes… Man liekas, es tagad vairāk jūtos kā daļa no lielāka veseluma, vairāk spēju saprast citus cilvēkus, identificēties ar viņu pārdzīvoto… Zināmā mērā es gribēju kļūt par vecāku arī tādēļ, ka man likās, ka tas man palīdzēs kļūt par labāku rakstnieci – ka citādi man nav pieejas vienai no būtiskākajām cilvēciskajām pieredzēm. Un man tiešām tagad ir sajūta, ka šī pieredze man ir ļāvusi ieraudzīt dzīvi daudz plašāk un dziļāk. Bet man pagaidām vēl grūti pateikt, kā tas ir mainījis mani kā autori, jo Raganas jau lielā mērā manā galvā bija gatavas vēl pirms bērna. Korekcijas pēc tam notika, bet kopaina tomēr nemainījās pārāk būtiski. Un kā kļūšana par mammu mainījusi tevi un tavu darbību – kā portāla redaktorei un kuratorei, dažādu projektu organizatorei un iecerētājai?

L. B.: Nu, es sāku strādāt Punctumā, kad manai vecākajai meitai bija trīs mēneši….

D. T.: Es to apbrīnoju. Ka tu esi spējusi strādāt visu laiku – gan ar mazu Astrīdu, gan Ingrīdu.

L. B.: Bet man vispār ir sajūta, ka es tikai pēc bērniem sāku profesionāli pamosties. Man parādījās lielāka drosme un es kļuvu mazāk bailīga par sadarbībām ar citiem cilvēkiem un arī savu ideju realizēšanām. Protams, tas lielā mērā saistīts ar to laika trūkumu – ja tu kaut ko izdomā, tas ir jāizdara tagad un uzreiz. Ierobežotais laika resurss protams, ļoti mobilizē. Bet nereti es to sev tulkoju arī kā bēgšanu…

D. T.: Bēgšanu?

L. B.: Projektu sagrābšanās kā bēgšana no mātes lomas jā. Bet kopumā es tiešām izjūtu, ka tieši mātes pieredze ļāva man atstāt aiz muguras daudzus mazvērības kompleksus, kas agrāk traucēja daudz ko uzņemties. Vislielākais projekts, protams, ir pati kļūšana par mammu, par ko pirms tam man, kā izrādās, bija pilnīgi greizi un samāksloti priekšstati.

D. T.: Tas jau ir normāli. Piemēram, es pati ilgi negribēju bērnus tieši tāpēc, ka nojautu, cik milzīgs projekts tas ir. Man ir jaunāks brālis, un mums ir pietiekami liela vecuma starpība – gandrīz septiņi gadi. Man sanāca daudz viņu auklēt, un jau savā pusaudzībā ļoti labi sapratu, cik daudz bērna audzināšana prasa no tevis. Bet pēc kāda laiciņa jau piemirsās – tuvojoties tiem 30, kad radās sajūta, ka varu to pacelt. Un tikai tad, kad piedzima Knuts, sapratu, cik ļoti psiholoģiski un visādi citādi tam nebiju pietiekami sagatavojusies.

Vai tu savā pašreizējā darbībā jūti kaut kādu pēctecību ar savu agrīno radošo darbību īsprozā? Kas ir mainījies un palicis?

L. B.: Laikā, kad es sāku rakstīt (un lielā mērā arī beidzu! (Smejas.)), tas bija pilnīgi nenopietni – mana motivācija bija drīzāk patikt un iekļauties, nekā sajēga par to, ko rakstīšana var sniegt. Tolaik, ap tiem 20 gadiem, es lielākoties vienkārši kopēju autorus, kuri man patīk, un, jā, tie visi bija vīrieši. Kopš tā laika ir mainījies daudz kas. Manu interesi piesaista sociāli aktīva literatūra un tas, kā literatūra un kultūra plašākā nozīmē var būt kaut kas vairāk – arī terapeitisks un sociālas pārmaiņas raisošs instruments. Esmu sapratusi, ka šajā dzīves posmā es labāk uzņemos organizēt citus un īstenot savas idejas sadarbības formātā. Droši vien vēl neesmu varējusi saņemt drosmi pašas balsij un radošai izpausmei.

D. T.: Tu pieminēji drosmi, un man ienāca prātā, ka vēl Knuta piedzimšana man palīdzēja saņemt drosmi mēģināt izbīdīt to, ka es vismaz pusslodzē varu nodarboties ar rakstniecību. Pirms tam tas nešķita reāli…

L. B.: Un arī tas saistīts ar pašvērtējumu.

D. T.: Jā, pirmkārt, ar pašvērtējumu, un, otrkārt, – ja mans bērns pavada dārziņā astoņas stundas, tad tajā laikā gribas izdarīt kaut ko jēdzīgu, sev pašai nozīmīgu. Arī pirms tam centos strādāt darba vietās, kas man likās jēdzīgas un svarīgas, bet ne obligāti tieši man… Un interesanti, ka tad, kad izdomāju nodarboties pilnā slodzē ar rakstīšanu, uzradās arī piedāvājumi, piemēram, scenāriju rakstīšana bērnu raidījumam vai grāmatiņa par Aspaziju, pie kuras pašlaik strādāju. Es biju nolēmusi – ja finansiāli nevarēšu iztikt un tas neizdosies, tad domāšu ko citu, bet pagaidām kaut kā izdodas. Es domāju, šis lēmums ir saistīts arī ar dzīves galīguma apzināšanos – ar to, ka tev dots konkrēts laiks ne tikai dienā, bet vispār…

 

L. B.: Un bērnu literatūras vilkme tev radās saistībā ar to, ka gribēji kaut ko rakstīt vai lasīt tieši Knutam?

D. T.: Nē, man šķiet, ka gribēju rakstīt bērniem jau sen. Bet tolaik likās, ka jāsāk rakstīt bērniem tad, kad man piedzims bērns un es sākšu vairāk iebraukt tajā fīčā. Man šķita, ka es rakstīšu tam vecuma posmam, kādā tobrīd būs Knuts, bet sanāca, ka Lasi Stasi uzrakstīju jau lielākiem bērniem. Varbūt tāpēc, ka zīdaiņa posmā lasījām viņam priekšā visādas grāmatas, arī krietni vecākiem bērniem paredzētas. Un kas vispār ir zīdainim atbilstoša literatūra? Vismaz tad viņš ņēma pretī visu ko. (Smejas.) Vienā brīdī gan Knuts sāka protestēt un vajadzēja mainīt stratēģiju – sākt lasīt pavisam īsas grāmatiņas ar daudz bildēm, kā Bikibukus, un pakāpeniski arī grāmatas lielākiem bērniem. Līdz ar Knuta piedzimšanu es it kā devu sev atļauju lasīt bērnu literatūru un, esot šajā teritorijā, drīz jau man sāka arī pašai rasties idejas… Es nezinu, vai rakstīšu grāmatas pavisam maziem bērniņiem, bet Knuta vecumam, četrgadniekiem, es varētu kaut kad drīz uzrakstīt. Viņam tagad ir visādi interesanti valodiski pigori un sižeti, kurus, protams, gribas kaut kur izmantot.

Bet vai tev pašai izdodas atrast laiku lasīšanai?

L. B..: Šobrīd lasu galvenokārt pētnieciskos nolūkos – par mākslu un psihisko veselību, mans topiks ir depresija. Nereti tās ir grāmatas, ko autori raksta no personīgās pieredzes, un tas ir ļoti palīdzoši, mierinoši. Un vēl es daudz lasu baudai – galvenokārt, sieviešu stāstus, piemēram, Krisu Krausu, Elenu Ferranti, Agra [Lieģe] man atsūtīja traki foršu grāmatu – Nightbich. Diemžēl jāatzīst, ka pēdējā laikā jaunākos ukraiņu izdevumus latviešu valodā man nav viegli palasīt – [Oksanas] Zabužko Visgarākais ceļojums un Darjas Kalašņikovas Ēna un jūra man jau ilgāku laiku stāv uz naktsgaldiņa, īsti neaiztiktas.

D. T.: Nu, jā… Man arī ir grūti sadūšoties smagām tēmām. Man vispār ir grūtāk ar smagajiem topikiem tieši, kopš es esmu mamma. Atceros, sākām skatīties seriālu Čornobiļa. Un, kad uzzināju, ka es esmu stāvoklī, vairs nespēju turpināt. Kopš esmu bērnu rakstniece, mani vairāk interesē bērnu literatūra. Gan profesionālā ziņā, gan tāpēc, lai lasītu priekšā Knutam, gan arī tāpēc, ka pašai vienā brīdī gribējās lasīt kaut ko priecīgāku un gaišāku. Tas man iedeva atpakaļ lasītprieku, kas vienubrīd bija kaut kur pazudis. Un pēc laika jau man gribējās arī kaut ko palasīt no literatūras pieaugušajiem. Bet man nav ļoti svarīgi sekot līdzi procesam, lai zinātu, kas ir aktuāls.

L. B: Bet kā tev izdevās uzrakstīt grāmatu ar tik mazu bērnu?

D. T.: Es atsāku rakstīt, kad Knutam bija pusotrs gads, bet dārziņā viņš negāja vēl līdz divarpus. Pirms viņš bija piedzimis, laikam cerēju, ka bērna kopšanas atvaļinājums man dos iespēju rakstīt. Kad viņš gulēs, es rakstīšu. Zīdaiņiem taču esot tik šausmīgi daudz jāguļ! Bet tad Knuts piedzima, un izrādījās, ka viņš grib gulēt tikai mazus, saraustītus laika nogriežņus, un arī tad man visu laiku jābūt blakus. Un otra lieta – bērnkopība aizņēma arī visu mentālo telpu; tas bija viss, par ko tolaik domāju. Un tikai pēc pirmā gada es sāku saprast, ka to brīvo telpu man var iedot citi cilvēki, ka to nevar sagaidīt no paša bērna. Tad arī sākām organizēt, ka vienā no brīvdienām Ivars ir primārais vecāks, ka pieskatīšanai regulāri pieslēdzas vecmāmiņas, piesaistījām arī auklīti.

L. B.: Un tad tu rakstīji nevis atpūties?

D. T.: Es rakstīju, nevis atpūtos, jā. Tagad, skatoties atpakaļ, saprotu, ka bija brīži, kuros man noteikti vajadzēja drīzāk atpūsties, nevis kaut ko no sevis spiest laukā, drukājot pie kompja. Knuts tajā laikā arī slikti gulēja, kas nozīmēja, ka biju hroniskā miega badā. Un tikai tad, kad viņš sāka iet bērnudārzā, man beidzot parādījās tā pilnā darba diena, kurā es varēju rakstīt. Sākumā gan biju diezgan vīlusies sevī par to, ka reizēm vienā pilnā darba nedēļā izdarīju tikpat daudz, cik savulaik tajās dažās stundās, kad pie mums bija auklīte. Bet droši vien man bija beigušies resursi, biju izdegusi, un pagāja kāds brīdis, kamēr atjaunojos.

L. B.: Vai šobrīd vari teikt, ka izbaudi rakstīšanas procesu?

D. T.: Rakstot Raganas, es noteikti izbaudīju izpētes procesu. Es vienmēr izbaudu to laiku, ko varētu saukt par to iedvesmas posmu – kad stāsti man sāk noformulēties galvā, kad sāku tos ieraudzīt un izdomāt. Bet tas parasti nav vienlaikus ar rakstīšanu. Tad domas skrien pārāk ātri, labākajā gadījumā var piefiksēt tikai kādas piezīmes. Pašā rakstīšanas procesā savukārt jācenšas šos iedvesmas impulsus savākt kādā nebūt kārtībā, un tas bieži vien mēdz būt diezgan mokoši.

L. B.: Jo tu šaubies?

D. T.: Nu, jā. Un liela daļa rakstīšanas laika paiet uz to, lai noskaņotos, sakoncentrētos un iestāstītu sev, ka šo vispār ir vērts darīt. Un tad varbūt labi “nostrādā” tā auklīte, kas atnāk uz trīs stundām. Tev ir tās pāris stundas pie datora, un tad tu zini, ka ir jāiespringst un kaut kas jāizdara. Bet, ja ir visa darba diena, tad ir arī vairāk laika, lai mocītos ar domām par to, vai tas ir sakarīgi un vispār kādam vajadzīgs.

Es gribēju tev pajautāt – daļa no taviem projektiem ir cieši saistīti ar sieviešu jautājumiem. Vai tu pati identificējies kā feministe?

L. B.: Es noteikti identificējos, jā. Bet bieži māc šaubas par to, vai esmu pietiekama laba feministe…

D. T.: Jā, atpazīstu šo sajūtu.

L. B.: Pirmkārt, man ir mazvērtības komplekss par to, cik maz esmu lasījusi no feminisma teorijas. Un, otrkārt, man šo feminisma pārliecību ir bijis grūti īstenot privātajā dzīvē. Un atkal sievietei ir jāuzņemas atbildība un vainas sajūta pat par to! (Smejas.)

D. T.: Jā, es pilnībā saprotu un identificējos. Gan par lasīšanu, gan to, ka mums arī bērnkopībā un sadzīvē nav gluži 50/50 modeļa, lai gan pa laikam cenšos par to iestāties, bet varbūt ne tik principiāli, cik vajadzētu.

Vēl es tev gribēju jautāt par to, ka tu savā darbībā bieži izdomā idejas, ko realizē citi autori, mākslinieki. Ko tu dari, ja tava vīzija līdz ar to aiziet citā virzienā? Vai tu to uztver kā bagātinošu procesa sastāvdaļu, vai tomēr ar to ir grūti sadzīvot? Vai tu mēģini arī ietekmēt rezultātu?

L. B.: Es jau vienmēr puspajokam saku, ka es uzsāku organizēšanas un kūrēšanas “karjeru” tikai tāpēc, lai man būtu leģitīms iemesls sarunāties, draudzēties ar cilvēkiem, kas man patīk – bīdīt kopīgu lietu. Tāpēc es noteikti lielākoties izbaudu kopā būšanas procesu. Es, piemēram, absolūti kaifoju izstādes atklāšanas priekšvakarā – lai kādu lomu ieņemu veidošanas komandā. Viss tas nenormālais stress, pat panika, ploteri, kas lobās no sienām, mākslinieki, kas guļ muzejā uz dīvāniņa… Tas rada milzīgu adrenalīnu un piepildījumu, ko citādi ir grūti dabūt. Pašas atklāšanas man ļoti nepatīk – tas jau ir sliktais stress. Socializēšanās, iespaida atstāšana uz cilvēkiem… Un pēkšņi ķermenis sajūt visu to pēdējo nedēļu pārgurumu, un nereti pat ir grūti uz kājām nostāvēt. Bet atbildot uz tavu jautājumu – es par to pēdējā laikā domāju arvien biežāk. Vai man pietiek ar šo menedžera lomu. Varbūt tās ir ilūzijas, ar kurām ik pa laikam sevi pabaroju, un ar to pietiek, bet, protams, ka gribētos izdarīt, uzrakstīt arī kaut ko savu.