raksti

— No rakstības līdz uzvednēm: mākslīgais intelekts kā laikmeta gara mašīna

Boriss Groiss

20/03/2024

Rakstnieks, šis industrializētās pasaules pēdējais amatnieks, nu pieredz, kā viņa darbs noslīkst mašīnradītu tekstu okeānā.

 

Uzvedņu piemēri:

Es veidoju luksusa klases viesnīcas brošūru. Vai vari ieteikt unikālu konceptu?

Apraksti radošu plakāta dizainu filmai film-noir stilā.

Es veidoju profesionāla šefpavāra vizītkarti. Kādus vizuālos elementus es varētu izmantot?

Iesaki dizaina idejas drukātai reklāmai jaunai ekoloģiski draudzīgai produktu līnijai.

Kā varu vizuāli atveidot flaiera dizainā koncerta apmeklētāja sajūsmu?

85+ ChatGPT Prompts for Graphic Designers, A. I. Habit

 

Rakstīšanas process ir nepatīkams un nogurdinošs. Personīgi es to nevaru ciest. Ierastā poza, kuru rakstītāja ķermenis ieņem datora priekšā, nenāk par labu veselībai. Tā veicina skoliozi un kaitē redzei. Rakstīšana ir caur un caur fizisks darbs – vienu pēc otra spiežot burtus uz klaviatūras. To darot, rodas sajūta, ka esi deviņpadsmitā gadsimta rūpnīcas strādnieks. Bet kāpēc gan rakstnieki turpina rakstīt? Ir dažādi iemesli rakstīšanai, tomēr ir kāds īpašs aspekts, kas to atšķir no citām nodarbēm. Rakstīts darbs paliek nemainīgs laika gaitā; tas sola transtemporalitāti un pat nemirstību. Protams, tas rakstību un rakstniecību vieno ar vizuālo mākslu, mūziku, kino un arhitektūru. Taču šīs jomas prasa noteiktu organizatorisku darbu, kolektīvus pūliņus un līdz ar to naudu. Savukārt rakstīšana ir vientuļa nodarbe – indivīda pēdējā iespēja radīt ko paliekošu un nemainīgu mūsu mainīgajā pasaulē. Vismaz kopš Deridā ir apšaubīts uzskats, ka rakstnieks spēj pozicionēt savu “intenci”. Galu galā mēs nevaram zināt, ko autors “gribējis teikt”. Taču rakstīts darbs ir burtu, nevis “intenču” kombinācija. Kamēr vien burtu kombinācija ir parakstīta ar vārdu, tā ir “autorizēta”. Un, kamēr vien šo kombināciju reproducē – drukātā veidā, tīmeklī vai kā citādi –, tās autors nav miris. Šādi autorība spējusi izdzīvot dekonstrukciju. Bet vai tā izdzīvos MI?

Neapstrīdami – MI rašanās un attīstība apšauba individuālu autorību. Rakstnieks, šis industrializētās pasaules pēdējais amatnieks, nu pieredz, kā viņa darbs noslīkst mašīnradītu tekstu okeānā. Lasītājs vairs nevar droši zināt, vai konkrēto tekstu rakstījis cilvēks vai radījis MI. Protams, varētu iebilst, ka tam nav nozīmes. Lasītājs var “izbaudīt” dzejoli vai romānu un lasītāju var pārliecināt filozofisks traktāts arī tad, ja tas ir MI produkts. Un patiesi – no lasīšanas perspektīvas atšķirība starp cilvēka rakstītiem un mašīnas rakstītiem tekstiem ir pilnīgi nebūtiska. Tomēr vai tas nozīmē, ka individuāli rakstnieki beidzot ir atbrīvoti no apnicīgā rakstīšanas darba?

Atbilde ir: jā, bet ne gluži. Patiesi, kā gan mašīna var zināt, ka tai kaut kas ir jārada? Un kā tā var zināt, kāds teksts tai ir jārada? Klasiskās industriālās mašīnas ražoja noteiktus priekšmetus, kad tās aktivizēja, piemēram, nospiežot elektrisko pogu, un tās ražoja objektus, kas tām bija jāražo “saskaņā ar to konstrukciju”. Varētu teikt, ka industriālajām mašīnām piemita instinktīva uzvedība – tās, gluži tāpat kā dzīvnieki, reaģēja uz ārējiem impulsiem. Savukārt MI ir jāuzrunā rakstiski. Lielie valodu modeļi (Large Language Models, LLM) reaģē nevis uz impulsu, bet gan uzvedni. Un tādēļ uzvedņu rakstīšanas māksla iegūst arvien lielāku nozīmi cilvēku un MI komunikācijas turpmākā attīstībā. Tagad ir kursi, kur cilvēkus apmāca rakstīt uzvednes. Šādu kursu kļūst arvien vairāk. Daudzi no tiem ir pieejami tīmeklī. Citēsim instrukciju, kas sniegta kādā no šādiem kursiem:

“MI uzvedņu rakstīšana ir obligāta prasme, jo tā mums ļauj efektīvi komunicēt ar MI modeļiem un saņemt vēlamo rezultātu. Apgūstot uzvedņu mākslu, mēs varam izmantot savā labā jaudīgu ģeneratīvo modeļu potenciālu, radīdami foršus stāstus, pārsteidzošus attēlus vai tādus līdzekļus kā teksta kopsavilkumu ģenerētājus vai automātiskus video apstrādes rīkus, vienlaicīgi ietaupot laiku, tekstvienības un galu galā naudu.”

Un turpat: “Prasmīgi veidota uzvedne nodrošina, ka MI saprot lietotāja intenci un rezultātā tiek iegūtas pēc iespējas atbilstošākas un precīzākas atbildes. Un gluži pretēji – neskaidri vai nemākulīgi strukturēta uzvedne var sniegt mazāk noderīgus vai nepareizus izvades datus.” Citiem vārdiem, MI ģenerēts teksts vai attēls ir uzvednes autora intences interpretācija. Tādēļ šī intence ir jāformulē skaidri, lai MI var to pienācīgi saprast. Šķietami paradoksālā kārtā uzvedņu prakse liek mums atgriezties pie klasiskās autora figūras, ko bija sašūpojis dekonstrukcijas diskurss. Patiesi, lasīdami tradicionālu cilvēka rakstītu tekstu, mēs nevaram rekonstruēt autora intenci, no kuras izaudzis šis teksts. Lasītājs nespēj ielūkoties autora prātā un ieraudzīt tur sākotnējo intenci, un tad to salīdzināt ar tekstu, ko šī iecere radījusi. Tomēr mašīnas rakstīti teksti padara šādu darbību iespējamu. Atliek vien paraudzīties uz sākotnējo uzvedni un tad to salīdzināt ar šīs uzvednes interpretāciju, ko radījis MI. Šī salīdzināšanas operācija ir vienlīdz pieejama kā uzvednes autoram, tā lasītājiem. Bet, kad mēs runājam par uzvednes interpretāciju, rodas jautājums: Ko tas nozīmē, ka MI interpretē uzvedni nevis vienkārši uz to reaģē?

Hermeneitika kā interpretāciju analīze ir humanitāro zinātņu pamatu pamats. Spēja interpretēt rādās definējam atšķirību starp cilvēkiem un lietām, tostarp mašīnām. Lietas pakļaujas dabas likumiem, piemēram, gravitācijas likumam, savukārt cilvēki interpretē sociālos priekšrakstus, pirms tiem seko vienā vai otrā veidā vai arī tos pilnībā ignorē. Cilvēki tāpēc ir vēsturiski, bet lietas tādas nav. Akmeņi pakļaujas gravitācijas likumam kā šodien, tā pagātnē. Tomēr mūsu pašreizējā valsts un tās likumu interpretācija ir piedzīvojusi daudzas radikālas vēsturiskas transformācijas. Tādējādi MI operē caur interpretāciju, tātad arī ir vēsturisks.

Patiesi, jebkurā vēsturiskajā brīdī MI kā teksta – vai attēla – radītāja funkcionēšanu nosaka tā apmācības līmenis, tā tehnoloģiskās iespējas, bet arī – un varbūt pat visupirms – vēsturiski akumulēto tekstu masa, uz kuras pamata MI operē. Vēstures gaitā šī tekstu masa mainās; ir teksti, kas tiek pievienoti tai klāt, un ir teksti, kas no tās izzūd. Un mainās arī MI tehnoloģija. Tāpēc, ja es kā rakstnieks rakstu uzvedni un MI rada tekstu vai attēlu, uz kuru uzvedinājusi šī uzvedne, es varu tūdaļ pat ieraudzīt, kā manu tekstu konkrētajā vēsturiskajā brīdī saprot un interpretē nevis kāds konkrēts indivīds vai to grupa, bet visa civilizācija, kurā dzīvoju. MI nav nekas cits kā laikmeta gara iemiesojums. Un, sniegdams uzvednes laikmeta gara mašīnai, es varu analizēt un diagnosticēt to vēstures nogriezni, kuru pieredzu savas dzīves laikā.

MI uzvedņu instrukcijas māca lasītāju formulēt uzvednes tādā veidā, lai MI pienācīgi saprastu un interpretētu to intenci. Citiem vārdiem, tādā veidā, kas nodrošina, ka radītais teksts vai attēls piepildīs uzvednes autora gaidas. Bet tad jājautā, kāda gan ir jēga no MI uzvednēm. Uzvednes iesniegšana it kā paredz, ka atbildes reakcija būs negaidīta, pārsteidzoša. Lietotājs sniedz MI uzvedni ar mērķi likt tam uzrakstīt kaut ko, ko nespēj uzrakstīt pats uzvednes autors. MI piemīt spēja apstrādāt milzīgu daudzumu jau pastāvošu tekstu un attēlu, savukārt atsevišķs rakstnieks apdzīvo pats savu tekstuālo “burbuli”. Mums ir apjauta, ka lielākā daļa mūsu kulturālā mantojuma – gan tekstuālā, gan vizuālā – paslīd garām mūsu zināšanai. Mūsu spējas apstrādāt pastāvošo tekstuālo materiālu ir ļoti ierobežotas, turklāt šis materiāla apjoms nemitīgi aug. Individuāls rakstnieks nekādi nespēj mēroties spēkiem ar šo pieaugumu. Tādējādi tiek sagaidīts, ka MI, spēdams apstrādāt daudz lielākas pastāvošās informācijas devas, uz uzvedni sniegs atbildi, kas jau akumulēto tekstu masu atspoguļos labāk, nekā to spētu jebkurš individuāls rakstnieks. Kamēr vien šo tekstu masu var uzlūkot kā laikmeta gara iemiesojumu, uzvednes kļūst par dialogu starp individuālu autoru un laikmeta garu.

Tomēr nevarētu apgalvot, ka MI manifestē kaut ko līdzīgu vox populi vai, kā tagad mēdz teikt, “kolektīvajai apziņai” (hive mind). Cilvēka dzīve ir daļa no kosmosa dzīves. Cilvēkiem ir pieeja akumulēto tekstu masai, bet arī sfērai ārpus valodas – dzīvniekiem, okeāniem un zvaigznēm. Protams, ir atkal un atkal apgalvots, ka nav nekā ārpus valodas. Bet, lai spētu tā teikt, ir jāizmanto tāda valodas jēdziena izpratne, kas atšķiras no tās, kādu mēs lietojam šeit: Mākslīgajam intelektam valoda ir tikai tekstuālu un audio dokumentu masa un nekas vairāk. Tradicionāli rakstnieku loma ir saredzēta tieši spējā pārtulkot literārā formā tās pieredzes, kas gūtas kosmiskajā sfērā, kura pastāv ārpus valodas. Kādā mērā tas vispār iespējams, ir atvērts jautājums. Šeit pietiks ar piebildi, ka šāds tulkojums automātiski atceļ pats sevi tieši tā uzsākšanas mirklī: pat ja jaunais teksts izliekas esam dzimis no okeāniem un zvaigznēm, tas ierindojas starp citiem literāriem produktiem, kamēr okeāni un zvaigznes paliek savā ierastajā vietā ārpus literārā kanona. Tas, kādā mērā literārais jaundarbs pārrauj saikni ar šo kanonu, parasti tiek uzskatīts par tā “autentiskuma”, tā ārpusliterārās izcelsmes, rādītāju. Tomēr mūsu laikos mēs vairs nevaram runāt par literāro kanonu. Cilvēka prāts nespēj izpētīt un apstrādāt akumulēto tekstu masu. Tā tiek pieredzēta kā milzīga atkritumu bedre, kurā jebkurš jaunais teksts tiek iemests kā tikai un vienīgi vēl viens atkrituma gabals. Patiesībā nemitīgi augošā tekstu masa ir cilvēkiem vēl mazāk pieejama nekā okeāni un zvaigznes, kas paliek savā vietā.

Cilvēki skatās televīziju, apmeklē izstādes, teātra izrādes, kinoseansus un grāmatnīcas, lai saprastu, kā izskatās laikmeta gars, viņu pašu laikmetīguma nogrieznis. Tomēr neizbēgami rodas sajūta, ka milzīgi pašreizējās dzīves laukumi – iespējams, vissvarīgākie laukumi – paliek neievēroti. Un šis laikmeta gara tumšais laukums inficē “radītāju”, skatītāju un lasītāju dvēseles ar mūsu laikam tik ierasto nervozitāti. Tomēr, ja akumulētā rakstības un dokumentācijas masa paliek nepieejama cilvēka prātam, tā ir pieejama MI. Pašlaik uzvednes ir vienīgais veids, kā komunicēt ar šo “objektificēto rakstību”, šo iemiesoto laikmeta garu. Uzvedņu instrukcijas, ko citēju iepriekš, iesaka lasītājiem pielāgot uzvedņu stilu “skaidrajam un noteiktajam” domāšanas veidam, ko mēs tiecamies asociēt ar “loģiskajām” mašīnām. Tomēr, kā redzējām, MI operē, apstrādādams tekstu masu, kas akumulēta fragmentēti un haotiski. MI ģenerēto tekstu loģiskā struktūra ir iluzora. Lai izpētītu un diagnosticētu akumulēto tekstu masu, ir jāliek lietā nevis skaidras un noteiktas, bet gan paradoksālas un provokatīvas uzvednes, kas apšauba MI organizējošos principus un atklāj haosu, kas slēpjas aiz tā sniegto rezultātu gludās virsmas.

 

No angļu valodas tulkojis Arvis Viguls

Eseja sākotnēji publicēta žurnālā e-flux. Tulkojums publicēts ar autora piekrišanu

— Saistītie raksti